Melnā priede ir pazīstama ar savu dabiski veidoto, skaisto un bieži vien simetrisko vainagu, tādēļ tai parasti nav nepieciešama regulāra un intensīva formējošā atzarošana, kāda nepieciešama daudziem lapu kokiem. Tās estētika slēpjas tieši tās dabiskajā augumā un zarojumā. Tomēr atzarošana un apgriešana ir svarīgi kopšanas paņēmieni, kas, pareizi un savlaicīgi veikti, palīdz uzturēt koka veselību, kontrolēt tā izmēru, uzlabot dekoratīvās īpašības un novērst potenciālus drošības riskus. Ir būtiski izprast, kad, kā un kāpēc veikt atzarošanu, lai nenodarītu kokam pāri un sasniegtu vēlamos rezultātus. Nepareiza atzarošana var ne tikai sabojāt koka izskatu, bet arī radīt brūces, kas kļūst par infekciju avotu, tādējādi vājinot koku ilgtermiņā.
Pirms ķerties pie zāģa vai šķērēm, ir svarīgi definēt atzarošanas mērķi. Visbiežākais un svarīgākais atzarošanas veids ir sanitārā atzarošana. Tās mērķis ir uzturēt koka veselību, noņemot visus nokaltušos, slimos, bojātos vai krusteniski augošos un berzējošos zarus. Šādi zari ne tikai bojā koka kopējo izskatu, bet var arī kļūt par patvērumu kaitēkļiem un slimību ierosinātājiem. Savlaicīga to noņemšana novērš infekciju izplatīšanos uz veselajām koka daļām un uzlabo gaisa cirkulāciju vainaga iekšienē. Sanitāro atzarošanu var veikt praktiski jebkurā gada laikā, taču vislabāk to darīt vēlā rudenī vai ziemā, kad koks ir miera periodā.
Otrs atzarošanas mērķis var būt izmēra kontrole vai vainaga retināšana. Lai gan melnajai priedei nav raksturīga spēcīga atzarošana, dažkārt ir nepieciešams ierobežot tās augstumu vai platumu, īpaši mazākos dārzos, vai noņemt zarus, kas aug pārāk tuvu ēkām, elektrolīnijām vai traucē pārvietošanos. Šāda atzarošana jāveic ļoti pārdomāti un pakāpeniski, lai nesabojātu koka dabisko formu. Svarīgi ir atcerēties, ka priede neveido jaunus pumpurus uz vecās koksnes, tādēļ, nogriežot zaru līdz stumbram, jaunā vietā tas vairs neataugs. Tāpēc katrs griezums ir jāveic ar apdomu.
Trešais mērķis ir estētiskā jeb formējošā atzarošana. Šo metodi izmanto, lai izceltu koka dabisko struktūru, radītu īpašu formu (piemēram, bonsai vai “mākoņu” formā) vai paceltu vainagu, noņemot apakšējos zarus un atsedzot stumbru. Šis ir radošs process, kas prasa zināšanas par koka augšanas īpatnībām un labu estētisko izjūtu. Formējošā atzarošana parasti tiek veikta pavasarī, saīsinot jaunos dzinumus jeb “sveces”, kas ļauj kontrolēt augšanu un veidot blīvāku zarojumu, neradot lielas brūces.
Neatkarīgi no atzarošanas mērķa, ir obligāti jāizmanto asi, tīri un dezinficēti instrumenti. Truli instrumenti plēš mizu un veido nelīdzenas brūces, kas slikti dzīst un ir viegli pieejamas infekcijām. Pēc katra slima zara nogriešanas instrumenti ir jādezinficē spirtā vai citā dezinfekcijas līdzeklī, lai nepārnestu slimību uz veselajām koka daļām. Pareiza tehnika un instrumenti ir puse no panākumiem veiksmīgā atzarošanā.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Labākais laiks atzarošanai
Pareiza laika izvēle atzarošanai ir ļoti svarīga, lai minimizētu stresu kokam un nodrošinātu ātru brūču sadzīšanu. Vislabākais laiks sanitārajai atzarošanai, kad tiek noņemti nokaltuši, slimi vai bojāti zari, ir vēls rudens vai ziema (no novembra līdz februārim), kad koks ir pilnīgā miera periodā. Šajā laikā sulu cirkulācija ir apstājusies, kas samazina sveķu tecēšanu no brūcēm un samazina infekciju risku. Turklāt, kad kokam nav lapu (lapu kokiem) vai skuju blīvums ir mazāks, ir daudz vieglāk saskatīt vainaga struktūru un identificēt noņemamos zarus.
Formējošai atzarošanai, kuras mērķis ir kontrolēt koka izmēru un veidot blīvāku vainagu, vispiemērotākais laiks ir pavasaris. Šo darbu veic, kad parādījušies jaunie dzinumi, tā sauktās “sveces”, bet pirms tās ir pilnībā atvērušās un izstiepušās. Šajā stadijā jaunie dzinumi ir mīksti un tos var viegli saīsināt, nolaužot ar pirkstiem vai nogriežot ar šķērēm. Šī metode, ko sauc par pincēšanu, ļauj ierobežot zaru garumu un stimulē sānpumpuru attīstību, kā rezultātā veidojas kuplāks un kompaktāks zarojums. Šādi veidojot vainagu, kokam netiek radītas lielas brūces, un tas izskatās ļoti dabiski.
Vasaras vidū, aktīvās augšanas periodā, nozīmīgu atzarošanu nav ieteicams veikt. Šajā laikā koks aktīvi izmanto savu enerģiju augšanai, un lielu zaru noņemšana var to novājināt. Turklāt vasarā ir augsts gaisa mitrums un temperatūra, kas ir labvēlīga vide dažādu sēnīšu un baktēriju attīstībai, palielinot brūču inficēšanās risku. Izņēmums var būt ļoti neliela kosmētisks apgriešana vai vētras nolauztu zaru tūlītēja noņemšana, lai novērstu tālākus bojājumus.
Vajadzētu izvairīties no atzarošanas arī agrā pavasarī, kad sākas intensīva sulu cirkulācija, un vēlu vasarā vai agrā rudenī. Agrā pavasarī griezuma vietas stipri sveķos, kas, lai arī ir dabisks aizsargmehānisms, var piesaistīt kaitēkļus. Savukārt, veicot atzarošanu pārāk vēlu rudenī, koks var tikt stimulēts veidot jaunus dzinumus, kuri nepaspēs nobriest līdz ziemai un var apsalt. Izvēloties pareizo laiku atbilstoši atzarošanas mērķim, jūs palīdzēsiet kokam vieglāk pārciest šo procedūru.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Jauno dzinumu pincēšana
Pincēšana jeb jauno dzinumu (“sveču”) saīsināšana ir galvenā un visefektīvākā metode melnās priedes izmēra kontrolei un blīva vainaga veidošanai. Kā jau minēts, to veic pavasarī, kad jaunie dzinumi ir izauguši, bet to skujas vēl nav sākušas atdalīties no centrālās ass. Šajā brīdī “sveces” ir mīkstas un viegli lūzt. Pincēšanas apjoms ir atkarīgs no vēlamā rezultāta. Ja vēlaties tikai nedaudz sablīvēt vainagu un palēnināt augšanu, “sveces” var saīsināt par vienu trešdaļu vai pusi. Ja mērķis ir izveidot ļoti kompaktu, blīvu formu, tās var saīsināt pat par divām trešdaļām.
Ir svarīgi atcerēties, ka ne visas “sveces” uz koka aug vienādi. Galotnes un augšējo zaru dzinumi parasti ir visspēcīgākie un garākie. Lai saglabātu koka dabisko, piramidālo formu, galotnes dzinumi jāsaīsina vairāk nekā sānu zaru dzinumi. Ja visus dzinumus saīsinās vienādi, koks ar laiku var zaudēt savu dabisko formu un kļūt pārāk noapaļots vai plakans. Vērojiet koka kopējo siluetu un attiecīgi pielāgojiet pincēšanas intensitāti dažādās vainaga daļās. Šī metode ļauj ļoti precīzi kontrolēt koka formu un izmēru.
Pincēšanu var veikt ar pirkstiem, vienkārši nolaužot dzinumu vēlamajā garumā, kas ir visdabiskākais veids. Var izmantot arī asas šķēres vai nazi. Pēc dzinuma saīsināšanas atlikušajā daļā izveidosies jauni pumpuri, no kuriem nākamajā gadā attīstīsies jauni zari. Tādējādi, viena gara zara vietā, jūs iegūsiet vairākus īsākus zarus, kas padarīs vainagu daudz blīvāku. Šī metode ir īpaši noderīga, audzējot punduršķirnes vai veidojot bonsai stila kokus.
Pincēšana ir regulāri jāatkārto katru pavasari, lai saglabātu sasniegto efektu. Ja kādu gadu to izlaidīsiet, koks atsāks augt ar savu dabisko ātrumu, un jaunie dzinumi atkal būs gari. Šī ir maiga, bet ļoti efektīva metode, kas ļauj uzturēt priedi vēlamajā izmērā daudzu gadu garumā, neveicot lielu un traumatisku zaru izgriešanu. Tā ir ideāla pieeja tiem, kas vēlas saglabāt koka dabisko skaistumu, vienlaikus kontrolējot tā augšanu.
Lielāku zaru noņemšana
Dažreiz ir neizbēgami jānoņem lielāki, jau pārkoksnējušies zari. Tas var būt nepieciešams sanitāros nolūkos, ja zars ir nokaltis vai slims, vai arī, ja tas bīstami aug virzienā uz ēku, traucē celiņam vai krustojas ar citiem spēcīgiem zariem. Lielu zaru noņemšana ir daudz traumatiskāka procedūra kokam nekā pincēšana, tāpēc tā jāveic ļoti uzmanīgi un tehniski pareizi, lai neradītu lielas, grūti dzīstošas brūces. Vislabākais laiks šādam darbam ir ziemas miera periods.
Lai noņemtu smagu zaru, ir jāizmanto trīs griezumu tehnika, lai novērstu mizas noplēšanu no stumbra. Pirmais griezums tiek veikts zara apakšpusē, apmēram 20-30 cm attālumā no stumbra. Griezumu veic apmēram līdz zara trešdaļai vai pusei. Otrais griezums tiek veikts no zara augšpuses, nedaudz tālāk no stumbra (apmēram 5-10 cm) nekā pirmais griezums. Zāģējiet, līdz zars nolūst. Šī tehnika nodrošina, ka zara smagums nenoplēsīs mizu gar stumbru. Pēc zara lielākās daļas noņemšanas paliks neliels celms.
Trešais un pēdējais griezums ir celma noņemšana. Šis griezums jāveic ļoti precīzi, tieši aiz zaru “apkakles” – nelielā sabiezinājuma vietā, kur zars savienojas ar stumbru. Šajā “apkaklē” atrodas speciālas šūnas, kas nodrošina ātru brūces aizdzīšanu (kallusa veidošanos). Nedrīkst griezt ne pārāk tuvu stumbram, bojājot apkakli, ne arī atstāt pārāk garu celmu, kas traucēs brūces aizdzīšanu un var kļūt par infekcijas vietu. Griezuma leņķim jābūt tādam, lai tas būtu pēc iespējas mazāks, bet vienlaikus netiktu bojāta zaru apkakle.
Pēc zara noņemšanas griezuma vietu nav obligāti jāapstrādā ar brūču ziedi, īpaši, ja griezums ir veikts pareizi un koks ir vesels. Koks pats spēj sevi pasargāt, izdalot sveķus un veidojot aizsargslāni. Tomēr, ja griezums ir liels (vairāk nekā 5-7 cm diametrā) vai ir augsts infekciju risks, var izmantot speciālu koku brūču ziedi. Svarīgi ir uzklāt to plānā kārtiņā, lai netraucētu dabiskos dzīšanas procesus.
Speciālie atzarošanas veidi
Papildus standarta kopšanas metodēm, melno priedi var veidot arī ļoti dekoratīvos un mākslinieciskos veidos, piemēram, bonsai vai nivaki (dārza bonsai) stilā. Šīs tehnikas prasa daudz zināšanu, pacietības un regulāru darbu, bet rezultāts var būt iespaidīgs. Bonsai veidošana ietver ne tikai rūpīgu un regulāru zaru un “sveču” pincēšanu, bet arī zaru tīstīšanu ar stiepli, lai piešķirtu tiem vēlamo formu un virzienu. Šis ir ilgstošs process, kas var ilgt daudzus gadus, līdz tiek sasniegta vēlamā miniatūrā koka forma.
Nivaki jeb “mākoņu” priede ir vēl viens populārs japāņu dārza stils. Tā mērķis ir izveidot koku, kura zari atgādina stilizētus mākoņus vai spilventiņus. Lai to panāktu, liela daļa zaru tiek pilnībā noņemta, atstājot tikai dažus spēcīgākos, horizontāli augošos zarus. Savukārt atstāto zaru galos skujas tiek regulāri pincētas, lai izveidotu ļoti blīvus, noapaļotus “mākoņus”. Starp šiem “mākoņiem” zari tiek pilnībā atbrīvoti no skujām, lai izceltu to un stumbra līniju. Šādi veidots koks kļūst par iespaidīgu dārza akcentu.
Vēl viena metode ir vainaga pacelšana, kas ir īpaši piemērota priedēm, kuras aug kā soliteri zālienā vai pie celiņiem. Šī tehnika ietver pakāpenisku apakšējo zaru noņemšanu, lai atsegtu stumbru un radītu “lietussarga” efektu. Tas ne tikai uzlabo redzamību un ļauj vieglāk pārvietoties zem koka, bet arī izceļ stumbra dekoratīvo mizu. Apakšējos zarus noņem pakāpeniski, pa vienam zaru stāvam gadā, lai neradītu kokam pārāk lielu stresu. Sāciet ar pašiem apakšējiem zariem un pakāpeniski virzieties uz augšu, līdz sasniedzat vēlamo vainaga augstumu.
Jebkura šāda speciālā veidošana ir jāuzsāk, kamēr koks vēl ir jauns un viegli formējams. Mēģināt pārveidot lielu, pieaugušu koku ir daudz sarežģītāk un bieži vien nav iespējams, nesabojājot tā dabisko struktūru. Ja jūs interesē šādas sarežģītas atzarošanas tehnikas, ir vērts meklēt papildu informāciju specializētā literatūrā vai apmeklēt kursus, lai apgūtu pareizos paņēmienus un izvairītos no kļūdām.
