Veiksmīga pārziemošana ir izšķirošs faktors, lai veigela katru pavasari atkal mostos spēka pilna un gatava priecēt ar savu krāšņo ziedēšanu. Lai gan daudzas modernas šķirnes ir pietiekami salcietīgas, lai pārciestu mērenas ziemas bez īpašas aizsardzības, pareiza sagatavošana miera periodam ievērojami palielina pat visizturīgāko krūmu izredzes izvairīties no ziemas bojājumiem. Īpaši svarīga ir jauno, nesen iestādīto krūmu, kā arī siltummīlošāko un jutīgāko šķirņu aizsardzība. Rūpīga un pārdomāta sagatavošanās ziemai ir investīcija krūma ilgmūžībā un nākamās sezonas skaistumā. Šajā rakstā aplūkosim galvenos soļus, kas jāveic rudenī, lai palīdzētu veigelai sekmīgi pārziemot.
Pirmais solis veiksmīgai ziemošanai sākas jau ilgi pirms rudens – ar pareizas šķirnes izvēli. Izvēloties veigelu savam dārzam, ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību tās salcietības zonai (USDA zona) un pārliecināties, ka tā atbilst jūsu reģiona klimatiskajiem apstākļiem. Stādaudzētavās parasti ir pieejama informācija par katras šķirnes salcietību. Priekšroku dodot tām šķirnēm, kas ir selekcionētas un piemērotas vietējam klimatam, jūs ievērojami samazināsiet riskus, kas saistīti ar izsalšanu. Ja tomēr esat izvēlējies kādu jutīgāku, eksotiskāku šķirni, jārēķinās ar nepieciešamību to katru gadu rūpīgi piesegt.
Svarīgs sagatavošanās posms ir pareizs mēslošanas režīms visa gada garumā. Sākot jau no augusta vidus, ir pilnībā jāpārtrauc jebkāda mēslošana ar slāpekli saturošiem līdzekļiem. Slāpeklis stimulē jaunu dzinumu augšanu, un rudenī augošie dzinumi ir pārāk maigi un sulīgi, lai paspētu nobriest un pārkoksnēties pirms sala iestāšanās. Šādi nenobrieduši dzinumi ziemā neizbēgami apsals, novājinot krūmu un radot potenciālas ieejas vietas infekcijām pavasarī. Auga enerģija rudenī ir jānovirza dzinumu nobriešanai un sakņu sistēmas stiprināšanai.
Lai palīdzētu dzinumiem nobriest un uzlabotu krūma kopējo salcietību, agrā rudenī (septembrī) var veikt papildmēslošanu ar fosforu un kāliju. Šie elementi veicina šūnu sulas koncentrācijas palielināšanos, kas darbojas kā dabisks antifrīzs, un stiprina šūnu sieniņas. Kālijs ir īpaši svarīgs, lai uzlabotu auga spēju izturēt zemas temperatūras un citus ziemas stresa faktorus. Šim nolūkam var izmantot speciālos “rudens” mēslojumus, kas nesatur slāpekli, vai arī koksnes pelnus, kas ir bagātīgs kālija un citu mikroelementu avots.
Rudens apgriešana veigelām parasti nav ieteicama, īpaši reģionos ar aukstām ziemām. Veigela zied uz iepriekšējā gada dzinumiem, tāpēc, apgriežot to rudenī, jūs nogrieztu visus nākamā gada ziedpumpurus. Turklāt katra griezuma vieta ir potenciāls risks, ka sals un mitrums bojās zaru vēl dziļāk. Vienīgais izņēmums ir acīmredzami slimo, bojāto vai nolūzušo zaru izgriešana. Galveno veidojošo un atjaunojošo apgriešanu vislabāk veikt uzreiz pēc ziedēšanas vasarā, bet sanitāro apgriešanu – agrā pavasarī, kad ir skaidri redzami visi ziemas bojājumi.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Rudens mitruma uzkrāšana
Viens no būtiskākajiem, bet bieži aizmirstiem sagatavošanas darbiem ir mitruma uzkrāšanas laistīšana, kas jāveic vēlā rudenī, īsi pirms stabila sala iestāšanās. Tas ir īpaši svarīgi, ja rudens ir bijis sauss. Ziemā, kad augsne ir sasalusi, auga saknes nespēj uzņemt ūdeni, taču virszemes daļas turpina zaudēt mitrumu vēja un saules ietekmē. Šo procesu sauc par fizioloģisko sausumu jeb ziemas kalšanu, un tas ir viens no galvenajiem krūmu bojāejas cēloņiem ziemā. Pietiekams mitruma daudzums auga audos un augsnē pirms sasalšanas palīdz tam veiksmīgi pārciest šo periodu.
Mitruma uzkrāšanas laistīšanai jābūt ļoti pamatīgai. Katram pieaugušam krūmam būtu jāsaņem vismaz 30-50 litri ūdens, lai augsne tiktu samitrināta pietiekami dziļi, vismaz 40-50 cm dziļumā. Laistīšanu veic pakāpeniski, ļaujot ūdenim lēnām iesūkties, nevis aiztecēt pa virsu. Vislabāk to darīt, kad lapas jau ir nobirušas, bet gaisa temperatūra vēl turas virs nulles. Pēc laistīšanas, kad ūdens ir iesūcies, augsnes virskārta var nedaudz apžūt, kas ir normāli.
Šī procedūra ir kritiski svarīga ne tikai lapu kokiem un krūmiem, bet īpaši mūžzaļajiem un daļēji mūžzaļajiem augiem, kuriem mitruma iztvaikošana no lapām vai skujām turpinās visu ziemu. Lai gan veigela ir vasarzaļš krūms, tās stumbri un zari arī zaudē mitrumu. Jauniem, pirmajā vai otrajā gadā pēc stādīšanas augošiem krūmiem šī laistīšana ir obligāta, jo to sakņu sistēma vēl nav pietiekami attīstījusies, lai sasniegtu dziļākos ūdens krājumus.
Pēc pēdējās laistīšanas ir svarīgi sakopt apdobes. Visas nobirušās lapas ir rūpīgi jāsavāc un jāiznīcina (vislabāk sadedzināt vai kompostēt atsevišķi), jo uz tām var saglabāties slimību ierosinātāji un kaitēkļu oliņas. Tīra apdobe samazinās infekciju risku nākamajā pavasarī. Pēc tam, kad augsnes virskārta ir sākusi viegli piesalt, var ķerties pie sakņu sistēmas mulčēšanas un piesegšanas.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Sakņu sistēmas aizsardzība
Veigelas sakņu sistēma, īpaši sakņu kakliņš (vieta, kur saknes pāriet stumbrā), ir visjutīgākā pret salu. Tās nosalšana var novest pie visa krūma bojāejas. Tāpēc sakņu zonas aizsardzība ir vissvarīgākais ziemas piesegšanas uzdevums. Visefektīvākais veids, kā to izdarīt, ir mulčēšana. Pēc tam, kad iestājušās pirmās stabilās salnas un augsnes virskārta sāk sasalt, ap krūma pamatni uzber biezu (15-20 cm) mulčas slāni. Šis slānis darbojas kā izolators, pasargājot saknes no krasām temperatūras svārstībām un dziļas sasalšanas.
Mulčēšanai var izmantot dažādus materiālus. Lieliski noder sausa kūdra, komposts, priežu mizas, sausas koku lapas (vislabāk ozola, jo tās lēni trūd), salmi vai pat vienkārši dārza zeme. Svarīgi ir neveidot mulčas kaudzi cieši ap pašu stumbru, jo tas var izraisīt tā izsušanu atkušņa periodos. Vislabāk ir izveidot gredzenveida uzbērumu ap krūma centru. Šāda mulča ne tikai pasargā no sala, bet arī pavasarī, lēnām sadaloties, bagātinās augsni ar barības vielām.
Sniegs ir labākais dabiskais siltumizolators. Ja ziemā ir daudz sniega, tas lieliski pasargā krūmu saknes no sala. Tāpēc ziemas laikā ap veigelas krūmu var papildus uzmest sniegu no celiņiem vai citām tīrāmām vietām. Biezā sniega sega uztur relatīvi stabilu temperatūru pie augsnes virsmas, neļaujot tai dziļi sasalt pat ļoti stiprā salā. Tomēr uz sniegu nevar pilnībā paļauties, jo ziemas mēdz būt arī mazsniedzīgas. Tāpēc rudens mulčēšana ir obligāts pasākums.
Pavasarī, kad sniegs ir nokusis un augsne sāk atkust, mulčas slāni no krūma pamatnes uzmanīgi noņem. To nedrīkst darīt pārāk agri, kamēr vēl pastāv stipru salnu draudi, bet arī nedrīkst atstāt pārāk ilgi, jo biezais slānis kavē augsnes iesilšanu un var veicināt sakņu kakliņa izsušanu. Mulču var uzmanīgi iestrādāt augsnes virskārtā ap krūmu vai izmantot komposta kaudzes veidošanai.
Virszemes daļas piesegšana
Jaunu, pirmajā gadā augošu krūmu un siltummīlošu šķirņu virszemes daļu ieteicams piesegt, lai pasargātu to no sala, aukstiem vējiem un spilgtas ziemas saules, kas var izraisīt mizas plaisāšanu. Piesegšanu veic tad, kad gaisa temperatūra ir stabili noslīdējusi zem nulles (apmēram -5 līdz -10°C). Pārāk agra piesegšana siltā laikā var izraisīt izsušanu un veicināt slimību attīstību. Krūma zari pirms piesegšanas ir uzmanīgi jāsasien kopā, lai tie neaizņemtu daudz vietas un nelūztu zem sniega smaguma.
Kā segmateriālu vislabāk izmantot elpojošus materiālus, piemēram, agrotīklu (vienu vai vairākas kārtas), džutas maisus, niedru paklājus vai egļu zarus. Egļu zari ir viens no labākajiem segmateriāliem, jo tie labi aiztur sniegu, veidojot papildu izolācijas slāni, un nodrošina gaisa apmaiņu, neļaujot krūmam izsust. Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot polietilēna plēvi vai citus gaisu necaurlaidīgus materiālus, jo zem tiem veidojas kondensāts, kas veicina izsušanu un slimību attīstību atkušņa laikā.
Piesegšanas konstrukciju var veidot, ap krūmu uzceļot nelielu karkasu no mietiņiem, ap kuru tad aptin segmateriālu. Tas novērš segmateriāla tiešu saskari ar zariem un sniega smaguma radītu bojājumu risku. Šāda “mājiņa” rada gaisa spilvenu ap krūmu, kas nodrošina labāku siltumizolāciju. Konstrukcijas apakšdaļu nostiprina ar zemi vai akmeņiem, lai to neaizpūstu vējš. Šāda rūpīga piesegšana ir īpaši svarīga reģionos ar bargām bezsniega ziemām.
Pavasarī, kad gaisa temperatūra sāk stabili turēties virs nulles un ir beigušies stiprie nakts sali, segmateriālu pakāpeniski noņem. To nedrīkst darīt vienā dienā, īpaši, ja laiks ir saulains. Krūmam ir jāļauj pakāpeniski pierast pie pavasara saules un temperatūras svārstībām. Vislabāk segumu noņemt mākoņainā dienā vai pakāpeniski vairāku dienu laikā, sākumā noņemot daļu, lai nodrošinātu ventilāciju. Pēc pilnīgas seguma noņemšanas var veikt sanitāro apgriešanu, izgriežot visus ziemā apsalušos vai bojātos zarus.
