Veigelas stādīšana un pavairošana ir aizraujošs process, kas ļauj ne tikai ienest dārzā jaunus, krāšņus augus, bet arī dalīties ar esošo krūmu skaistumu, radot jaunus stādus. Pareizi veikta stādīšana ir fundamentāls priekšnoteikums, lai nodrošinātu auga veiksmīgu ieaugšanos, veselīgu attīstību un bagātīgu ziedēšanu turpmākajos gados. Savukārt pavairošanas metožu apgūšana sniedz iespēju paplašināt savu veigelu kolekciju vai iepriecināt draugus un kaimiņus ar paša audzētiem stādiem. Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim labāko laiku un vietu stādīšanai, soli pa solim iziesim cauri stādīšanas procesam, kā arī apgūsim efektīvākās pavairošanas metodes. Šīs zināšanas palīdzēs ikvienam dārzniekam veiksmīgi strādāt ar šiem brīnišķīgajiem krūmiem.
Labākais laiks veigelas stādīšanai ir pavasaris, pēc pēdējām salnām, kad augsne jau ir pietiekami iesilusi. Stādot pavasarī, krūmam ir visa augšanas sezona priekšā, lai kārtīgi iesakņotos un nostiprinātos pirms ziemas iestāšanās. Otrs piemērots periods ir rudens, apmēram 4-6 nedēļas pirms paredzamā sala, lai saknes paspētu ieaugties siltajā augsnē. Tomēr pavasara stādīšana tiek uzskatīta par drošāku, īpaši reģionos ar bargām ziemām, jo rudenī stādītajiem augiem pastāv lielāks risks izsalt. Izvēloties stādīšanas laiku, ir svarīgi izvairīties no karstām un sausām vasaras dienām, kas augam radīs papildu stresu.
Vieta, kurā stādīsi veigelu, ir izšķiroša tās nākotnes labsajūtai. Šiem krūmiem nepieciešama saulaina vai daļēji noēnota vieta. Lai ziedēšana būtu maksimāli bagātīga, augam vajadzētu saņemt vismaz sešas stundas tiešu saules staru dienā. Lai gan veigelas var augt arī pusēnā, ziedu skaits būs mazāks un krāsas ne tik spilgtas. Svarīgi ir arī izvēlēties vietu, kas ir pasargāta no spēcīgiem, aukstiem vējiem, kas var bojāt zarus un ziedpumpurus, īpaši ziemā un agrā pavasarī. Pirms stādīšanas bedres rakšanas, apsveriet arī krūma pieaugušā auga izmērus, lai nodrošinātu tam pietiekami daudz vietas un neveidotos konkurence ar citiem augiem.
Augsnes sagatavošana ir nākamais svarīgais solis. Veigelām patīk auglīga, labi drenēta, trūdvielām bagāta augsne ar neitrālu vai nedaudz skābu reakciju. Ja augsne jūsu dārzā ir smaga un mālaini, pirms stādīšanas to nepieciešams uzlabot, pievienojot kompostu, satrūdējušus kūtsmēslus vai smilti, lai uzlabotu tās struktūru un ūdens caurlaidību. Slikta drenāža var izraisīt sakņu puvi, kas ir viena no biežākajām veigelu problēmām. Ja augsne ir pārāk smilšaina un nabadzīga, tās spēju uzturēt mitrumu un barības vielas var uzlabot, iestrādājot kūdru vai kompostu. Rūpīga augsnes sagatavošana nodrošinās labāku startu jaunajam stādam.
Pirms stādīšanas rūpīgi jāizvēlas arī pats stāds. Iegādājies veselīgu stādu no uzticamas stādaudzētavas, pievēršot uzmanību, lai tam būtu labi attīstīta sakņu sistēma un vairāki spēcīgi dzinumi. Izvairies no stādiem ar novītušām lapām, bojātiem zariem vai slimību pazīmēm. Ja stāds ir konteinerā, uzmanīgi izņem to un pārbaudi sakņu kamolu – saknēm jābūt gaišām un veselīgām, nevis tumšām un sapuvušām. Ja saknes ir blīvi savijušās poda formā, pirms stādīšanas tās ir nedaudz jāatbrīvo un jāiztaisno, lai veicinātu to augšanu uz āru, jaunajā augsnē.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Stādīšanas process soli pa solim
Stādīšanas process sākas ar atbilstoša izmēra bedres izrakšanu. Tai jābūt aptuveni divas reizes platākai par stāda sakņu kamolu un tikpat dziļai. Platāka bedre nodrošina, ka jaunās saknes varēs viegli izplesties uzartā, irdenā augsnē, nevis cīnīties ar cietu, neskartu zemi. Bedres dibenā var iebērt drenāžas slāni, piemēram, granti vai keramzītu, īpaši, ja augsne ir smaga. Daļu no izraktās zemes ieteicams sajaukt ar labi satrūdējušu kompostu vai citu organisko mēslojumu, lai nodrošinātu jaunajam stādam barības vielu rezervi.
Pirms stāda ievietošanas bedrē, ir svarīgi to kārtīgi apliet. Ja stāds ir konteinerā, to var iegremdēt spainī ar ūdeni un turēt, līdz pārstāj nākt gaisa burbuļi – tas nozīmē, ka sakņu kamols ir pilnībā piesūcies ar mitrumu. Ja stādam ir kailsakņu sistēma, to var paturēt ūdenī dažas stundas pirms stādīšanas. Pēc tam stādu uzmanīgi ievieto bedres centrā, pārliecinoties, ka sakņu kakliņš (vieta, kur saknes pāriet stumbrā) atrodas vienā līmenī ar apkārtējo zemes virsmu vai nedaudz augstāk. Stādīšana pārāk dziļi var izraisīt stumbra puvi un kavēt auga attīstību.
Kad stāds ir pareizi novietots, bedri sāk pamazām aizpildīt ar sagatavoto augsnes maisījumu. Aizberot bedri, augsni ap saknēm viegli pieblīvē, lai likvidētu gaisa kabatas, kas var izraisīt sakņu iekalšanu. Pārliecinies, ka krūms stāv taisni. Kad bedre ir pilnībā aizpildīta, ap stādu izveido nelielu apmali no zemes, kas veidos laistīšanas iedobi. Šī apmale palīdzēs novirzīt ūdeni tieši uz sakņu zonu un neļaus tam aizplūst prom.
Pēdējais, bet ļoti svarīgais solis ir pamatīga stāda aplaistīšana. Tūlīt pēc iestādīšanas jaunajam krūmam nepieciešami vismaz 10-15 litri ūdens. Šī bagātīgā laistīšana palīdzēs augsnei labāk nosēsties ap saknēm un nodrošinās nepieciešamo mitrumu veiksmīgai ieaugšanās uzsākšanai. Pēc laistīšanas ieteicams apdobes virsmu mulčēt ar 5-7 cm biezu organiska materiāla kārtu, piemēram, mizu mulču vai kompostu, atstājot nelielu brīvu vietu ap stumbru. Mulča palīdzēs saglabāt mitrumu, nomāks nezāles un uzturēs stabilāku augsnes temperatūru.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pavairošana ar spraudeņiem
Veigelas pavairošana ar spraudeņiem ir viena no populārākajām un efektīvākajām metodēm, kas ļauj iegūt jaunus augus, kuri ir identiski mātesaugam. Šo metodi var iedalīt divos veidos: pavairošana ar zālainajiem (vasaras) spraudeņiem un pavairošana ar koksnainajiem (ziemas) spraudeņiem. Katrai metodei ir savs optimālais laiks un tehnoloģija, kas nodrošina vislabākos rezultātus. Spraudeņu metode ir lieliska iespēja pavairot īpaši iepatikušās šķirnes, neieguldot līdzekļus jaunu stādu iegādē.
Pavairošana ar zālainajiem spraudeņiem tiek veikta vasaras sākumā, parasti jūnijā, kad jaunie dzinumi ir jau daļēji nobrieduši – tie ir pietiekami stingri, lai nelocītos, bet vēl nav pilnībā pārkoksnējušies. Spraudeņus vislabāk griezt no rīta, kad augā ir visvairāk mitruma. Izvēlas veselīgus, spēcīgus šī gada dzinumus un nogriež apmēram 10-15 cm garus spraudeņus. Apakšējo griezumu veic slīpi, tieši zem lapu mezgla, bet augšējo – taisni, virs lapu pāra. Apakšējās lapas noņem, atstājot tikai divus vai četrus lapu pārus augšpusē, kurus var apgriezt uz pusēm, lai samazinātu mitruma iztvaikošanu.
Sagatavotos zālainos spraudeņus sprauž vieglā, mitrā substrātā, kas sastāv no kūdras un smilts (vai perlīta) maisījuma attiecībā 1:1. Lai veicinātu sakņošanos, spraudeņa apakšējo galu var iemērkt sakņošanās hormonā (piemēram, “Kornevin”). Spraudeņus sprauž substrātā apmēram 2-3 cm dziļi, viegli piespiežot augsni ap tiem. Lai nodrošinātu augstu gaisa mitrumu, kas ir būtisks sakņošanās procesam, konteineru ar spraudeņiem pārklāj ar caurspīdīgu plēvi vai plastmasas maisiņu, izveidojot mini siltumnīcu. To regulāri vēdina, lai izvairītos no pelējuma, un uztur substrātu mitru, bet ne slapju. Sakņošanās parasti notiek 3-6 nedēļu laikā.
Pavairošana ar koksnainajiem spraudeņiem notiek vēlā rudenī vai ziemā, kad krūms ir miera periodā un nometis lapas. Šajā laikā no veselīgiem, viengadīgiem dzinumiem nogriež apmēram 20-30 cm garus spraudeņus. Griezumus veic līdzīgi kā vasaras spraudeņiem – apakšējo slīpi, augšējo taisni. Sagatavotos spraudeņus var sasiet kūlīšos un uzglabāt līdz pavasarim mitrās smiltīs vai kūdrā vēsā pagrabā vai ieraktus zemē. Pavasarī, kad augsne ir atkususi, šos spraudeņus sprauž tieši atklātā laukā labi sagatavotā, irdenā augsnē, atstājot virs zemes tikai vienu vai divus pumpurus. Šī metode ir vienkāršāka, bet sakņošanās process var būt lēnāks un ne tik veiksmīgs kā ar zālainajiem spraudeņiem.
Citas pavairošanas metodes
Noliektņu metode ir vēl viens vienkāršs un uzticams veids, kā pavairot veigelu, īpaši piemērots iesācējiem, jo jaunais augs paliek savienots ar mātesaugu, līdz izveido pats savu sakņu sistēmu. Pavasarī izvēlas garu, lokanu, zemu augošu zaru. Blakus tam izrok nelielu, apmēram 10-15 cm dziļu iedobi. Zaru uzmanīgi noliec pie zemes, tā vidusdaļā, vietā, kur tas saskarsies ar augsni, ar asu nazi nedaudz iegriež mizu – tas stimulēs sakņu veidošanos. Pieliekto zara daļu iestiprina iedobē ar metāla skavu vai akmeni un apber ar auglīgu augsni, atstājot zara galotni virs zemes. Šo vietu regulāri laista. Līdz rudenim vai nākamajam pavasarim noliektnis būs izveidojis savu sakņu sistēmu, un to varēs atdalīt no mātesauga un pārstādīt jaunā vietā.
Pavairošana ar sēklām veigelām tiek izmantota reti, galvenokārt selekcijas nolūkos, lai iegūtu jaunas šķirnes. No šķirnes auga ievāktas sēklas parasti nesaglabā mātesauga īpašības, un no tām izaugušie augi var atšķirties gan pēc ziedu krāsas, gan lapojuma, gan auguma. Ja tomēr vēlies eksperimentēt, sēklas ievāc rudenī, kad tās ir nogatavojušās sēklu pogaļās. Sēklām ir nepieciešama stratifikācija (aukstuma periods), tāpēc tās var iesēt kastītēs un atstāt ārā pa ziemu vai arī sajaukt ar mitrām smiltīm un 2-3 mēnešus turēt ledusskapī. Pavasarī sēklas sēj vieglā substrātā un audzē kā jebkurus citus sējeņus.
Krūma dalīšana ir piemērota vecākiem, spēcīgiem veigelas krūmiem, kas ir pārāk saauguši. Šo procedūru vislabāk veikt agrā pavasarī, pirms sākusies aktīva augšana, vai rudenī. Krūmu uzmanīgi izrok, cenšoties pēc iespējas mazāk bojāt sakņu sistēmu. Ar asu lāpstu vai zāģi sakņu kamolu sadala vairākās daļās tā, lai katrai daļai būtu pietiekami daudz sakņu un vismaz daži spēcīgi dzinumi. Griezuma vietas var apstrādāt ar kokogles pulveri, lai dezinficētu. Iegūtās daļas nekavējoties stāda jaunās, iepriekš sagatavotās vietās, apgriežot dzinumus par aptuveni vienu trešdaļu, lai samazinātu slodzi uz saknēm, un kārtīgi aplaista.
Jauno stādu kopšana pēc pavairošanas ir izšķiroša to tālākai attīstībai. Neatkarīgi no pavairošanas metodes, jaunajiem augiem ir nepieciešama pastiprināta uzmanība pirmajā gadā. Tiem jānodrošina regulāra laistīšana, lai augsne ap saknēm būtu pastāvīgi nedaudz mitra, bet ne slapja. Jāizvairās no tiešiem, karstiem saules stariem, tāpēc jaunie stādiņi bieži tiek audzēti daļēji noēnotā vietā vai lecektī. Pirmajā ziemā jaunos, vēl nenobriedušos augus ir īpaši svarīgi pasargāt no sala, piesedzot tos ar sausām lapām, egļu zariem vai agrotīklu. Pacietība un rūpīga kopšana nodrošinās, ka no mazā spraudeņa vai noliektņa izaugs spēcīgs un krāšņi ziedošs krūms.
Pirmā gada aprūpe pēc stādīšanas
Pirmais gads pēc veigelas iestādīšanas ir kritisks periods, kurā tiek ielikts pamats tās ilgtermiņa veselībai un vitalitātei. Galvenais uzdevums šajā laikā ir nodrošināt apstākļus, kas veicina spēcīgas un dziļas sakņu sistēmas attīstību. Vissvarīgākais faktors ir regulāra un pareiza laistīšana. Augsnei ap jauno stādu jābūt pastāvīgi mēreni mitrai, bet ne slapjai. Sausos un karstos periodos var būt nepieciešams laistīt pat vairākas reizes nedēļā, katru reizi nodrošinot pamatīgu mitrināšanu, lai ūdens sasniegtu dziļākos augsnes slāņus. Virspusēja laistīšana veicina virspusējas sakņu sistēmas veidošanos, kas padara augu jutīgāku pret sausumu nākotnē.
Pirmajā gadā pēc stādīšanas papildu mēslošana parasti nav nepieciešama, ja stādīšanas bedre tika pienācīgi sagatavota, iestrādājot tajā kompostu vai citu organisko mēslojumu. Pārmērīga mēslošana, īpaši ar slāpekli, var veicināt strauju, bet vāju dzinumu augšanu uz sakņu sistēmas attīstības rēķina. Ja tomēr šķiet, ka augs attīstās ļoti lēni, vasaras sākumā var veikt vieglu piebarošanu ar sabalansētu komplekso mēslojumu ar zemāku slāpekļa saturu. Galvenais fokuss pirmajā gadā ir uz saknēm, nevis uz strauju virszemes daļas augšanu.
Cīņa ar nezālēm ir vēl viens būtisks pirmā gada kopšanas aspekts. Nezāles konkurē ar jauno veigelas stādu par ūdeni, barības vielām un saules gaismu, tādējādi kavējot tā attīstību. Regulāra apdobes ravēšana vai mulčēšana ir efektīvākais veids, kā kontrolēt nezāļu augšanu. Mulčas slānis, apmēram 5-7 cm biezumā, ne tikai nomāc nezāles, bet arī palīdz saglabāt augsnes mitrumu un uzlabo augsnes struktūru, lēnām sadaloties. Ir svarīgi, lai mulča nesaskartos ar krūma stumbru, lai izvairītos no puves riska.
Pirmajā gadā veigelas apgriešana parasti nav nepieciešama. Krūmam ir jāļauj brīvi augt un attīstīt spēcīgu sakņu sistēmu un lapotni, kas nodrošinās enerģiju augšanai. Vienīgais izņēmums ir bojātu, nolūzušu vai slimu zaru noņemšana, ko var darīt jebkurā laikā. Pirmā veidojošā apgriešana tiek veikta otrajā vai trešajā gadā pēc stādīšanas, kad krūms jau ir labi iesakņojies un sācis aktīvi augt. Pāragra apgriešana var radīt lieku stresu jaunajam augam un palēnināt tā attīstību.
