Lai gan topinambūrs tiek uzskatīts par vienu no izturīgākajām un veselīgākajām dārza kultūrām, kas reti cieš no nopietnām problēmām, tas tomēr nav pilnībā pasargāts no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Īpaši nelabvēlīgos apstākļos, piemēram, ilgstoši mitrā laikā, pārāk blīvos stādījumos vai audzējot augus vienā vietā vairākus gadus pēc kārtas, var palielināties riski saskarties ar dažādiem patogēniem un kaitīgiem organismiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareizu profilaktisko pasākumu veikšana ir atslēga, lai uzturētu stādījumus veselīgus un nodrošinātu kvalitatīvu ražu. Izpratne par biežāk sastopamajām slimībām un kaitēkļiem ļauj dārzniekam efektīvi rīkoties, pirms problēma ir kļuvusi pārāk nopietna.
Biežāk sastopamās sēnīšu slimības
Viena no izplatītākajām slimībām, kas var skart topinambūru, ir neīstā miltrasa. Tā parasti attīstās siltā un mitrā laikā, īpaši vasaras otrajā pusē. Slimības pirmās pazīmes ir dzeltenīgi vai gaiši zaļi, neregulāras formas plankumi uz lapu virspuses. Lapu apakšpusē šo plankumu vietā veidojas pelēcīga vai violeta apsarme, kas ir sēnītes sporas. Spēcīgas infekcijas gadījumā plankumi saplūst, lapas kļūst brūnas, sakalst un nobirst, kas negatīvi ietekmē fotosintēzi un līdz ar to arī bumbuļu ražu.
Cita izplatīta problēma ir baltā puve, ko izraisa sēne Sclerotinia sclerotiorum. Šī slimība galvenokārt bojā stublājus un bumbuļus. Uz stublāja pamatnes parādās slapji, puves plankumi, kas drīz pārklājas ar biezu, baltu, vatei līdzīgu sēņotni. Vēlāk sēņotnē izveidojas melni, cieti veidojumi – sklerociji, kas ir sēnītes ziemošanas stadija. Slimie augi ātri novīst un iet bojā. Infekcija var skart arī bumbuļus gan augšanas laikā, gan uzglabāšanas laikā, izraisot to puvi.
Lai cīnītos ar šīm sēnīšu slimībām, vissvarīgākā ir profilakse. Jāizvairās no pārāk blīviem stādījumiem, nodrošinot labu gaisa cirkulāciju starp augiem. Stādījumi regulāri jāatbrīvo no nezālēm. Svarīgi ir ievērot augu seku un neaudzēt topinambūru vienā vietā ilgāk par 3-4 gadiem, kā arī neaudzēt to pēc citām kultūrām, kas ir uzņēmīgas pret balto puvi, piemēram, saulespuķēm, kāpostiem vai burkāniem. Pēc ražas novākšanas visas augu atliekas ir rūpīgi jāsavāc un jāiznīcina, īpaši, ja ir novērotas slimību pazīmes.
Ja infekcija tomēr ir sākusies, ir jānoņem un jāiznīcina visas slimās augu daļas, lai ierobežotu slimības izplatību. Smagākos gadījumos var apsvērt fungicīdu lietošanu, taču mājas dārzos priekšroka jādod videi draudzīgākām metodēm. Piemēram, pret miltrasu var mēģināt izmantot profilaktiskus smidzinājumus ar vājpiena un ūdens maisījumu vai kosu novārījumu. Vissvarīgākais ir radīt augiem tādus apstākļus, kuros tie ir spēcīgi un veselīgi, jo tādi augi ir daudz izturīgāki pret slimībām.
Kaitēkļi, kas apdraud topinambūru
Topinambūrs parasti piesaista mazāk kaitēkļu nekā daudzi citi dārzeņi, taču daži no tiem tomēr var radīt problēmas. Viens no visbiežākajiem kaitēkļiem ir laputis, kas parasti savairojas uz jaunajiem dzinumiem un lapām, sūcot to sulu. Masveida laputu invāzijas gadījumā augi tiek novājināti, to augšana palēninās, un lapas var deformēties. Laputis arī izdala lipīgu šķidrumu, uz kura var attīstīties kvēpsarmas sēne, kas pārklāj lapas ar melnu kārtu un traucē fotosintēzi.
Lai apkarotu laputis, var izmantot dabiskos ienaidniekus, piemēram, mārītes un to kāpurus, kas ir ļoti ēdelīgi. Mazākas kolonijas var vienkārši nomazgāt ar spēcīgu ūdens strūklu vai noslaucīt ar rokām. Efektīvs un videi draudzīgs līdzeklis ir zaļo ziepju šķīdums, kam var pievienot nedaudz spirta. Ar šo šķīdumu apsmidzina kaitēkļu skartās vietas. Svarīgi ir apstrādi veikt atkārtoti ik pēc dažām dienām, līdz kaitēkļi ir iznīcināti.
Nopietnākus bojājumus var nodarīt zemē dzīvojošie kaitēkļi, piemēram, maijvaboļu kāpuri (zemesvēži) un drātstārpi (sprakšķu kāpuri). Šie kaitēkļi barojas ar augu saknēm un bumbuļiem, izgraužot tajos ejas un caurumus. Bojātie bumbuļi ne tikai zaudē savu kvalitāti, bet arī kļūst uzņēmīgi pret dažādām puvēm. Cīņa ar šiem kaitēkļiem ir sarežģīta, jo tie dzīvo augsnē. Galvenā metode ir profilakse – regulāra augsnes irdināšana un dziļa rudens rakšana, kas izceļ kāpurus virspusē, kur tos apēd putni vai iznīcina sals.
Reģionos, kur ir izplatīti lauku grauzēji, piemēram, ūdensžurkas, strupastes vai peles, tie var nodarīt lielu postu topinambūra stādījumiem. Grauzējiem ļoti garšo sulīgie bumbuļi, un tie var iznīcināt lielu daļu ražas, īpaši ziemas periodā, ja bumbuļi tiek atstāti zemē. Lai cīnītos ar grauzējiem, var izmantot dažādas lamatas un slazdus. Daži dārznieki stādījumos stāda augus, kas atbaida grauzējus, piemēram, melno driģeni vai ķiplokus, taču šo metožu efektivitāte ir apšaubāma. Visefektīvākā ir sistemātiska cīņa, izmantojot vairākas metodes vienlaicīgi.
Profilaktiskie pasākumi un augu imunitātes stiprināšana
Labākā cīņa ar slimībām un kaitēkļiem ir to profilakse. Veselīgi un spēcīgi augi ir daudz izturīgāki pret jebkādiem nelabvēlīgiem faktoriem. Tāpēc ir ļoti svarīgi nodrošināt topinambūram optimālus augšanas apstākļus: saulainu vietu, irdenu un barības vielām bagātu augsni, kā arī pietiekamu mitruma daudzumu. Pareiza agrotehnika ir pamatu pamats augu veselībai. Tas ietver pareizu stādīšanas shēmas ievērošanu, lai izvairītos no sabiezinājuma, un regulāru nezāļu apkarošanu.
Augu seka ir viens no svarīgākajiem profilakses pasākumiem. Audzējot topinambūru vienā un tajā pašā vietā gadu no gada, augsnē uzkrājas specifiski slimību ierosinātāji un kaitēkļi, kas apdraud šo kultūru. Tāpēc ir ieteicams mainīt audzēšanas vietu ik pēc 3-4 gadiem. Labākie priekšaugi topinambūram ir graudaugi, kukurūza vai pākšaugi. Nav ieteicams to stādīt pēc saulespuķēm, kartupeļiem vai tomātiem, jo tiem ir kopīgas slimības.
Augu imunitāti var stiprināt, izmantojot dažādus dabiskus līdzekļus. Regulāra laistīšana ar augu uzlējumiem, piemēram, nātru vai kumelīšu tēju, ne tikai nodrošina augus ar papildu barības vielām, bet arī stiprina to šūnu sienas un padara tās izturīgākas pret patogēniem. Arī bioloģisko preparātu, kas satur labvēlīgas baktērijas un sēnes (piemēram, trihodermīnu), izmantošana var palīdzēt uzlabot augsnes veselību un nomākt kaitīgo mikroorganismu attīstību.
Rudenī pēc ražas novākšanas ir ļoti svarīgi rūpīgi savākt un iznīcināt visas augu atliekas. Uz stublājiem un lapām var pārziemot daudzu slimību ierosinātāji un kaitēkļu oliņas. Lauka atstāšana tīru samazina infekcijas fonu nākamajā sezonā. Ja augi ir bijuši slimi, atliekas noteikti jāsadedzina, nevis jāliek kompostā, lai neizplatītu infekciju tālāk pa dārzu.
Ražas uzglabāšanas problēmas
Topinambūra bumbuļiem ir ļoti plāna miziņa, kas tos padara jutīgus pret mehāniskiem bojājumiem un ātru mitruma zudumu. Tāpēc to uzglabāšana ir daudz sarežģītāka nekā, piemēram, kartupeļiem. Nepareizos apstākļos bumbuļi ātri savīst, kļūst mīksti un sāk bojāties. Viena no galvenajām problēmām uzglabāšanas laikā ir puves, ko izraisa dažādas sēnes un baktērijas. Infekcija parasti sākas vietās, kur bumbulis ir mehāniski bojāts ražas novākšanas laikā.
Lai nodrošinātu labāku uzglabāšanos, raža jānovāc uzmanīgi, cenšoties pēc iespējas mazāk traumēt bumbuļus. Uzglabāšanai atlasa tikai pilnīgi veselus, nesabojātus bumbuļus. Pirms ievietošanas glabātavā tos nav ieteicams mazgāt, jo tas var sabojāt aizsargkārtiņu. Bumbuļus var nedaudz apžāvēt ēnainā, labi vēdināmā vietā, bet ne saulē. Optimālā uzglabāšanas temperatūra ir tuvu 0°C (no 0 līdz +2°C), un gaisa mitrumam jābūt ļoti augstam – ap 90-95%.
Vislabāk bumbuļus uzglabāt kastēs, pārbērtus ar mitrām smiltīm, kūdru vai zāģu skaidām. Tas palīdz uzturēt vienmērīgu mitrumu un pasargā bumbuļus no savītuma. Kastes novieto pagrabā vai citā vēsā telpā. Regulāri, reizi dažās nedēļās, uzglabātie bumbuļi ir jāpārbauda un jāizņem visi, kam parādījušās bojāšanās pazīmes, lai infekcija neizplatītos tālāk. Nelielu daudzumu bumbuļu var uzglabāt arī ledusskapja dārzeņu nodalījumā, ietītus perforētā plastmasas maisiņā.
Pateicoties topinambūra augstajai salcietībai, labākā “glabātava” ir pati augsne. Lielu daļu ražas var atstāt nenovāktu un izrakt pēc nepieciešamības visas ziemas garumā, ja vien zeme nav sasalusi, vai arī pavasarī, tiklīdz augsne atkūst. Šādi uzglabāti bumbuļi saglabājas vislabāk – tie ir svaigi, sulīgi un kraukšķīgi. Tomēr šī metode ir piemērota tikai tad, ja stādījumus neapdraud grauzēji.
Abiotiskie faktori un fizioloģiskās problēmas
Papildus slimībām un kaitēkļiem, topinambūra augšanu var ietekmēt arī dažādi nelabvēlīgi vides jeb abiotiskie faktori. Viens no tiem ir pārmērīgs mitrums un augsnes sablīvēšanās, kas izraisa skābekļa trūkumu sakņu zonā. Tā rezultātā saknes sāk atmirt, un augs nespēj uzņemt barības vielas. Tas izpaužas kā lapu dzeltēšana, augšanas aizture un vispārēja nīkulība. Šo problēmu var risināt, nodrošinot labu drenāžu un regulāri irdinot augsni.
Sausums, īpaši bumbuļu veidošanās laikā, ir vēl viens nopietns stresa faktors. Kā jau minēts, tas noved pie sīkas un nekvalitatīvas ražas. Lapas vīst, to malas sakalst, un augs var priekšlaicīgi beigt veģetāciju. Vienīgais risinājums ir nodrošināt regulāru un pietiekamu laistīšanu kritiskajos periodos. Mulčēšana palīdz mazināt sausuma negatīvo ietekmi, saglabājot mitrumu augsnē.
Barības vielu trūkums vai disbalanss arī ir fizioloģiska problēma. Piemēram, pārmērīga slāpekļa mēslošana sezonas otrajā pusē veicina ļoti lielas un sulīgas lapotnes attīstību, bet kavē bumbuļu veidošanos. Rezultātā var izaugt milzīgi augi ar ļoti mazu ražu. Savukārt kālija trūkums, kā jau minēts, izraisa sīkus bumbuļus un samazina auga izturību. Šīs problēmas var novērst, ievērojot sabalansētu mēslošanas plānu, kas atbilst auga vajadzībām dažādās attīstības fāzēs.
Nepiemērots augsnes pH līmenis arī var radīt problēmas. Pārāk skābā vai pārāk sārmainā augsnē daudzas barības vielas kļūst augiem nepieejamas, pat ja tās augsnē ir pietiekamā daudzumā. Tas var izraisīt hlorozi (lapu dzeltēšanu) un citas barības vielu trūkuma pazīmes. Tāpēc pirms stādīšanas ir svarīgi pārbaudīt augsnes skābumu un, ja nepieciešams, to koriģēt, piemēram, kaļķojot skābu augsni vai paskābinot sārmainu augsni.
