Lai gan vairums spireju sugu un šķirņu, kas tiek audzētas mūsu klimatiskajos apstākļos, ir pietiekami salcietīgas, pareiza sagatavošana ziemas periodam ir būtisks priekšnoteikums, lai tās veiksmīgi pārlaistu auksto gadalaiku un pavasarī atkal priecētu ar spēcīgu augšanu un krāšņu ziedēšanu. Īpaša uzmanība jāpievērš jauniem, nesen iestādītiem krūmiem, kā arī siltummīlošākām šķirnēm, jo to noturība pret salu ir zemāka nekā pieaugušiem un labi iesakņojušiem augiem. Rūpīga un savlaicīga sagatavošana ziemai palīdzēs pasargāt krūmus no sala, krasām temperatūras svārstībām, spilgtās ziemas saules un sniega radītiem bojājumiem. Šajā rakstā detalizēti aplūkosim galvenos pasākumus, kas jāveic rudenī, lai nodrošinātu spirejām drošu un komfortablu ziemošanu.
Sagatavošanās ziemai sākas jau vasaras otrajā pusē un rudenī, veicot pareizus agrotehniskos pasākumus. Sākot no augusta, ir jāpārtrauc jebkāda mēslošana ar slāpekli saturošiem mēslojumiem. Slāpeklis stimulē jaunu dzinumu augšanu, un vēlu rudenī izaugušie dzinumi nepaspēj nobriest un pārkoksnēties, tāpēc tie ir ļoti jutīgi pret salu un ziemā neizbēgami apsals. Tā vietā rudenī, septembra beigās vai oktobra sākumā, krūmi jāmēslo ar fosfora un kālija mēslojumu. Šie elementi veicina dzinumu nobriešanu, stiprina sakņu sistēmu un palielina auga kopējo salizturību.
Vēl viens svarīgs rudens darbs ir mitrumuzlādes laistīšana. Ja rudens ir sauss, pirms sala iestāšanās augsne ap krūmu ir pamatīgi jāsamitrina. Šī laistīšana nodrošina augam nepieciešamās mitruma rezerves ziemas periodam. Ziemā, kad augsne ir sasalusi, saknes nespēj uzņemt ūdeni, bet auga virszemes daļa, īpaši saulainās un vējainās dienās, turpina iztvaikot mitrumu, kas var novest pie tā saucamā fizioloģiskā sausuma un dzinumu nokalšanas. Pietiekams mitruma daudzums augsnē rudenī palīdz novērst šo problēmu un nodrošina labāku pārziemošanu.
Pēc lapkriša ir obligāti jāsavāc visas nobirušās lapas un augu atliekas ap krūmu. Tas ir svarīgs sanitārais pasākums, jo uz vecajām lapām var pārziemot dažādu slimību ierosinātāji un kaitēkļu oliņas. Tīra apdobe samazina infekciju risku nākamajā pavasarī. Pēc lapu savākšanas var veikt vieglu sanitāro apgriešanu, izgriežot visus slimību skartos, bojātos, nolūzušos vai pārāk vājos dzinumus, kas varētu kļūt par infekcijas perēkli ziemā. Galveno formējošo apgriešanu gan labāk atstāt uz pavasari.
Jaunajiem, pirmajā vai otrajā gadā pēc iestādīšanas augošajiem krūmiem ieteicams piesegt sakņu sistēmu. Pēc pirmā stabila sala iestāšanās, kad augsnes virskārta ir nedaudz sasalusi, apdobes zonu mulčē ar biezu (10-15 cm) sausas kūdras, komposta, priežu mizu vai sausu lapu slāni. Šis mulčas slānis pasargās sakņu sistēmu, kas vēl nav pietiekami dziļi ieaugusi, no krasām temperatūras svārstībām un dziļas sasalšanas. Svarīgi ir neveikt mulčēšanu pārāk agri, kamēr augsne vēl ir silta, jo tas var izraisīt sakņu kakliņa izsušanu un piesaistīt peles.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Jauno stādu sagatavošana
Jaunie spireju stādi, kas iestādīti kārtējā gada pavasarī vai rudenī, prasa vislielāko uzmanību un rūpīgāko sagatavošanu ziemai. To sakņu sistēma vēl ir vāja un nav pietiekami izpletusies, tāpēc tie ir daudz jutīgāki gan pret salu, gan pret izžūšanu. Pirmais un galvenais uzdevums ir nodrošināt labu sakņu sistēmas aizsardzību. Kā jau minēts, apdobes mulčēšana ir obligāts pasākums jauniem stādiem. Mulčas slānis darbojas kā siltumizolators, kas palēnina augsnes sasalšanu un pasargā saknes no sala radītiem bojājumiem.
Papildus sakņu sistēmas piesegšanai, īpaši bargās ziemās vai reģionos ar nestabilu sniega segu, var būt nepieciešams piesegt arī pašu krūma virszemes daļu. To var darīt, apberot krūma pamatni ar sausu kūdru vai zemi, izveidojot nelielu uzbērumu. Alternatīvi, zema auguma šķirnes var pilnībā apsegt ar sausām lapām un pa virsu uzlikt egļu zarus, kas aizturēs sniegu un pasargās no apledojuma. Šāda piesegšana ir īpaši svarīga šķirnēm, kas nav pilnībā piemērotas vietējam klimatam.
Augstāku jauno krūmu zarus var uzmanīgi sasiet kopā, lai tie neizlūztu zem smagas sniega segas svara. Pēc tam krūmu var aptīt ar elpojošu materiālu, piemēram, agrotīklu, džutas maisu audumu vai vairākās kārtās salocītu avīzi. Kategoriski nedrīkst izmantot polietilēna plēvi vai citus gaisu necaurlaidīgus materiālus, jo zem tiem veidosies kondensāts, kas atkušņa laikā var izraisīt izsušanu un pelējuma attīstību. Piesegšanas galvenais mērķis ir nevis sildīt, bet gan pasargāt no krasām temperatūras svārstībām, apledojuma un aukstiem, žāvējošiem vējiem.
Piesegšanas darbi jāveic tikai pēc stabila sala iestāšanās, kad gaisa temperatūra ir noslīdējusi zem -5…-7 °C. Pārāk agra piesegšana var izraisīt auga “atmošanos” un izsušanu siltākās dienās. Pavasarī, kad beidzas stiprās salnas, segmateriāls ir laicīgi jānoņem, lai augs nepārkarstu un laicīgi sāktu veģetāciju. To vislabāk darīt pakāpeniski, mākoņainā dienā, lai pasargātu krūmu no pēkšņas saules gaismas un apdegumiem. Mulčas slāni no sakņu kakliņa arī uzmanīgi atrušina nost.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pieaugušu krūmu ziemošana
Pieauguši, labi iesakņojušies spireju krūmi parasti ir pietiekami salcietīgi un spēj pārziemot bez īpašas piesegšanas. Vairums Latvijā audzēto šķirņu ir pielāgotas mūsu klimatam un labi pacieš pat bargas ziemas. Galvenie sagatavošanas darbi pieaugušiem krūmiem ir jau iepriekš minētā rudens mēslošana ar fosforu un kāliju, mitrumuzlādes laistīšana un sanitārā sakopšana, savācot nobirušās lapas. Šie pasākumi palīdz krūmam maksimāli sagatavoties miera periodam un veiksmīgi to pārlaist.
Tomēr arī pieaugušiem krūmiem var rasties problēmas, kas saistītas ar sniegu. Pavasarī ziedošajām spirejām, piemēram, Vanguta spirejai, ir gari, lokani zari, kas veido plašu, izplestu vainagu. Smaga, mitra sniega sega var saliekt vai pat nolauzt šos zarus. Lai to novērstu, rudenī, pirms sniega, krūma zarus var uzmanīgi sasiet kopā ar auklu, padarot vainagu kompaktāku. Tas pasargās zarus no sniega svara radītiem bojājumiem. Pavasarī, kad sniegs nokusis, aukla ir jānoņem.
Ziemas beigās un agrā pavasarī bīstama var būt spilgtā saule, īpaši, ja sniega sega ir bieza. Saule uzsilda tumšos krūma zarus, izraisot priekšlaicīgu sulu cirkulācijas sākšanos, savukārt naktī strauji piesalst, kas var radīt mizas plaisāšanu (sala plaisas). Šī problēma ir aktuālāka kokiem, bet var skart arī lielus krūmus. Lai no tā izvairītos, lielāku spireju stumbrus un skeletzarus var nobalsināt ar speciālu dārza kaļķi vai aptīt ar gaišu materiālu, kas atstaros saules starus.
Pat ja ziema ir bijusi barga un daži dzinumu gali ir apsaluši, pieaugušam spirejas krūmam tas parasti nav liels zaudējums. Pavasarī, veicot ikgadējo apgriešanu, visi bojātie un apsalušie zari tiek nogriezti, un krūms ātri ataudzē jaunus, veselīgus dzinumus. Spirejas ir pazīstamas ar savu labo atjaunošanās spēju, tāpēc nelieli ziemas bojājumi reti kad atstāj paliekošas sekas uz krūma veselību un dekorativitāti.
Iespējamie ziemas bojājumi
Visbiežākais ziemas bojājums spirejām ir dzinumu galu apsalšana. Tas īpaši raksturīgs jaunajiem, nenobriedušajiem dzinumiem, kas turpinājuši augt vēlu rudenī. Šādi bojājumi nav kritiski, un pavasarī tos viegli novērš, veicot sanitāro apgriešanu. Daudz bīstamāka ir sakņu sistēmas apsalšana, kas var notikt ziemās bez sniega ar stipru salu. Sniega sega darbojas kā dabiska izolācija, kas pasargā augsni no dziļas sasalšanas. Ja sniega nav, saknes var tikt nopietni bojātas, kas var novest pie visa krūma bojāejas. Tāpēc apdobes mulčēšana ir tik svarīga, īpaši jauniem augiem un reģionos ar nestabilu sniega segu.
Vēl viena problēma ir izsušana. Tā var notikt gan zem nepareizi uzlikta, gaisu necaurlaidīga seguma, gan arī biezā, blīvā sniega kārtā atkušņa periodos. Izsušanas rezultātā tiek bojāts sakņu kakliņš un zaru pamatne, kas ir vārti dažādām sēnīšu infekcijām. Lai no tā izvairītos, piesegšanai jāizmanto tikai “elpojoši” materiāli, un pavasarī sniegs no krūma pamatnes ir laicīgi jāatrušina, lai neveidotos peļķes un ledus garoza.
Ziemas periodā spirejas var ciest arī no grauzējiem, piemēram, pelēm un zaķiem, kuriem garšo jauno krūmu miza. Peļu bojājumi visbiežāk rodas zem sniega segas vai pieseguma, kur tās var netraucēti darboties. Lai pasargātu krūmus no pelēm, nevajadzētu mulčēšanai izmantot salmus, kas tās piesaista, un ap krūmu var izlikt peļu indes ēsmas. Lai pasargātos no zaķiem, jauno stādu stumbrus var aptīt ar speciālu aizsargtīklu, egļu zariem (ar skujām uz leju) vai citiem materiāliem, kas traucē tiem piekļūt mizai.
Visbeidzot, jau pieminētais fizioloģiskais sausums ir nopietns risks ziemas beigās un agrā pavasarī. Spilgta saule un vējš iztvaicē mitrumu no dzinumiem, bet saknes no sasalušās zemes to vēl nespēj kompensēt. Tas izraisa dzinumu un pumpuru nokalšanu. Šī problēma ir īpaši aktuāla, ja rudenī nav veikta mitrumuzlādes laistīšana. Lai samazinātu šo risku, krūmus var noēnot no dienvidu puses ar aizsargtīklu vai egļu zariem.
