Lai spirejas katru gadu priecētu ar veselīgu lapotni un bagātīgu ziedu kupenām, ir svarīgi nodrošināt tām ne tikai pietiekamu mitruma un gaismas daudzumu, bet arī sabalansētu barības vielu piegādi. Pareiza un savlaicīga mēslošana ir viens no galvenajiem kopšanas elementiem, kas tieši ietekmē krūma augšanas intensitāti, ziedēšanas kvalitāti un noturību pret slimībām un kaitēkļiem. Lai gan spirejas nav pārlieku prasīgas, tās ļoti atsaucīgi reaģē uz papildu barības vielu ievadīšanu, īpaši, ja tās aug nabadzīgās augsnēs. Izpratne par to, kādas barības vielas, kad un kādā daudzumā spirejām ir nepieciešamas, ļauj izveidot efektīvu mēslošanas plānu, kas nodrošinās krūma labsajūtu un maksimālu dekorativitāti. Šajā rakstā detalizēti aplūkosim spireju mēslošanas pamatprincipus, piemērotākos mēslojuma veidus un to lietošanas specifiku dažādos auga attīstības posmos.
Spireju mēslošanas pamatā ir trīs galvenie makroelementi: slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K). Slāpeklis ir atbildīgs par zaļās masas – lapu un dzinumu – augšanu. Tas ir īpaši nepieciešams pavasarī, kad pēc ziemas miera perioda sākas aktīva veģetācija. Fosfors spēlē galveno lomu sakņu sistēmas attīstībā, ziedpumpuru veidošanā un ziedēšanas procesā, kā arī veicina enerģijas uzkrāšanu un pārnesi augā. Kālijs savukārt stiprina auga šūnu sienas, palielina tā noturību pret slimībām, kaitēkļiem un nelabvēlīgiem laika apstākļiem, piemēram, sausumu un salu, kā arī veicina dzinumu nobriešanu rudenī.
Papildus šiem trim pamatvielām, spirejām, tāpat kā jebkuram citam augam, ir nepieciešami arī mikroelementi, piemēram, magnijs (Mg), sērs (S), dzelzs (Fe), mangāns (Mn), bors (B) un citi. Lai gan tie ir vajadzīgi daudz mazākos daudzumos, to trūkums var izraisīt dažādus augšanas traucējumus un slimības, piemēram, hlorozi (lapu dzeltēšanu). Vislabākais veids, kā nodrošināt augu ar visiem nepieciešamajiem elementiem, ir izmantot kompleksos minerālmēslus, kas satur gan makro-, gan mikroelementus sabalansētās proporcijās, vai arī regulāri iestrādāt augsnē organiskos mēslojumus, kas ir bagāti ar daudzveidīgām barības vielām.
Pirmajā gadā pēc iestādīšanas spireju parasti nav nepieciešams papildus mēslot, ja stādīšanas bedrē ir iestrādāts pietiekams daudzums komposta vai cita ilgstošas iedarbības mēslojuma. Šajā periodā galvenais ir ļaut augam kārtīgi iesakņoties. Sākot ar otro gadu, var sākt regulāru mēslošanu. Parasti sezonas laikā spirejas mēslo divas vai trīs reizes. Galvenais ir atcerēties, ka labāk ir mēslot nedaudz par maz, nekā par daudz, jo pārmēslošana, īpaši ar slāpekli, var izraisīt pārmērīgu lapu augšanu uz ziedēšanas rēķina un padarīt augu uzņēmīgāku pret slimībām.
Pirms mēslošanas augsnei ap krūmu jābūt mitrai. Mēslošana sausā augsnē var izraisīt sakņu apdegumus un bojāt augu. Tāpēc pirms mēslojuma izkliedēšanas krūms ir kārtīgi jāaplaista. Mēslojumu ieteicams izkaisīt vienmērīgi pa visu apdobes laukumu, nedaudz atkāpjoties no krūma pamatnes, jo aktīvās, barības vielas uzsūcošās saknes atrodas vainaga projekcijas perifērijā. Pēc mēslojuma izkliedēšanas to viegli iestrādā augsnes virskārtā un vēlreiz aplaista, lai barības vielas ātrāk izšķīstu un nonāktu pie saknēm.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pavasara mēslošana aktīvai augšanai
Pavasaris ir vissvarīgākais periods spireju mēslošanai, jo šajā laikā tiek ielikts pamats visai sezonai. Pēc ziemas miera perioda augam ir nepieciešams spēcīgs barības vielu impulss, lai sāktu aktīvu jauno dzinumu un lapu augšanu. Pirmā mēslošana jāveic agri pavasarī, tiklīdz nokūst sniegs un augsne sāk atkust, parasti aprīļa sākumā vai vidū. Šajā posmā galvenā nepieciešamā barības viela ir slāpeklis (N), kas ir galvenais “būvmateriāls” zaļajai masai.
Kā pirmo pavasara mēslojumu var izmantot gan organiskos, gan minerālmēslus. No organiskajiem mēslojumiem lieliski noder labi satrūdējuši kūtsmēsli vai komposts, ko iestrādā augsnē ap krūmu. Šie mēslojumi ne tikai nodrošina slāpekli un citas barības vielas, bet arī uzlabo augsnes struktūru un veicina mikroorganismu darbību. Ja izmanto minerālmēslus, tad pavasarī piemēroti ir kompleksie mēslojumi ar paaugstinātu slāpekļa saturu (piemēram, NPK 20-10-10) vai arī specifiski slāpekļa mēslojumi, piemēram, amonija nitrāts vai karbamīds (urīnviela), ievērojot ražotāja norādītās devas.
Otra pavasara mēslošana var notikt maija beigās vai jūnija sākumā, īsi pirms ziedēšanas vai tās sākumā. Šajā laikā augam ir nepieciešams vairāk fosfora (P) un kālija (K), kas veicina ziedpumpuru veidošanos, nodrošina košāku ziedu krāsu un ilgāku ziedēšanas periodu. Šim nolūkam var izmantot kompleksos minerālmēslus, kas paredzēti ziedošiem krūmiem, ar sabalansētu NPK attiecību, piemēram, 10-20-20. Šī mēslošana ir īpaši svarīga vasarā ziedošajām spirejām, jo tā tieši ietekmē gaidāmās ziedēšanas krāšņumu.
Pavasarī var izmantot arī ilgstošas iedarbības granulētos mēslojumus, kas paredzēti dekoratīvajiem krūmiem. Šādas granulas pakāpeniski sadalās augsnē vairāku mēnešu garumā, nodrošinot augu ar nepieciešamajām barības vielām visas sezonas garumā. Tas ir ļoti ērts risinājums, jo pietiek ar vienu mēslošanas reizi pavasarī. Lietojot šādus mēslojumus, ir svarīgi precīzi ievērot instrukcijā norādītās devas, lai izvairītos no pārmēslošanas.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Mēslošana vasarā un rudenī
Vasarā, pēc pirmā ziedēšanas viļņa, spirejas var mēslot vēlreiz, lai palīdzētu tām atgūt spēkus un stimulētu jaunu dzinumu augšanu, kas nodrošinās ziedēšanu nākamajā gadā (pavasarī ziedošajām šķirnēm) vai veicinātu atkārtotu ziedēšanu (dažām vasarā ziedošajām šķirnēm). Šī mēslošana parasti notiek jūlijā. Šajā periodā vēlams izmantot mēslojumu ar līdzsvarotu slāpekļa, fosfora un kālija attiecību vai ar nelielu fosfora un kālija pārsvaru. Šis mēslojums palīdzēs augam uzkrāt barības vielas un sagatavoties ziemas periodam.
Tomēr ar vasaras mēslošanu jābūt uzmanīgiem, īpaši vasaras otrajā pusē (sākot no augusta). Pārmērīga slāpekļa lietošana šajā laikā var izraisīt strauju jauno dzinumu augšanu, kas nepaspēs pārkoksnēties un nobriest līdz rudenim. Šādi nenobrieduši dzinumi ziemā ir ļoti jutīgi pret salu un var viegli apsalt, radot bojājumus visam krūmam. Tāpēc, ja tiek veikta vēlīna vasaras mēslošana, priekšroka jādod mēslojumiem ar minimālu slāpekļa saturu.
Rudens mēslošanas galvenais mērķis ir sagatavot spireju ziemai. Šī mēslošana jāveic septembra beigās vai oktobra sākumā, un tās laikā kategoriski nedrīkst izmantot slāpekli saturošus mēslojumus. Rudenī augam ir nepieciešams fosfors un kālijs. Kālijs palīdz dzinumiem nobriest un palielina šūnu sulas koncentrāciju, kas paaugstina auga salizturību. Fosfors savukārt stiprina sakņu sistēmu un palīdz uzkrāt enerģijas rezerves.
Šim nolūkam vislabāk ir izmantot speciālos rudens mēslojumus, kas nesatur slāpekli, vai arī tādus mēslojumus kā kālija sulfāts vai superfosfāts. Mēslojumu iestrādā augsnē ap krūmu un kārtīgi aplaista. Vēl viena laba alternatīva rudenī ir koksnes pelnu izmantošana, kas ir bagāts kālija, fosfora un dažādu mikroelementu avots. Pelni ne tikai mēslo, bet arī nedaudz samazina augsnes skābumu.
Organiskā un minerālmēslošana
Izvēloties mēslojumu spirejām, dārzniekam ir divas galvenās iespējas: organiskie mēslojumi un minerālmēsli. Katram no šiem veidiem ir savas priekšrocības un trūkumi. Organiskie mēslojumi, piemēram, komposts, satrūdējuši kūtsmēsli, biohumuss vai kūdra, ir dabiskas izcelsmes produkti. To galvenā priekšrocība ir tā, ka tie ne tikai nodrošina augu ar barības vielām, bet arī uzlabo augsnes struktūru, veicina tās irdenumu, ūdens un gaisa caurlaidību, kā arī aktivizē augsnes mikroorganismu darbību.
Organiskie mēslojumi barības vielas atbrīvo lēnām un pakāpeniski, augsnes mikroorganismiem tos sadalot. Tas nodrošina ilgstošu un sabalansētu barošanu, kā arī samazina pārmēslošanas risku. Tomēr barības vielu koncentrācija organiskajos mēslojumos ir salīdzinoši zema, un to precīzais sastāvs var būt nezināms. Lai sasniegtu ātru un redzamu efektu, piemēram, lai novērstu akūtu barības vielu trūkumu, organiskie mēslojumi var nebūt pietiekami efektīvi.
Minerālmēsli savukārt ir rūpnieciski ražoti, un tiem ir precīzi zināms ķīmiskais sastāvs un barības vielu koncentrācija. Tie ir ātras iedarbības, jo barības vielas tajos ir augiem viegli pieejamā formā. Tas ļauj ātri novērst barības vielu deficītu un precīzi kontrolēt, kādus elementus un kādā daudzumā augs saņem. Minerālmēslus ir ērti lietot, un tie ir pieejami dažādās formās – granulās, pulverī, šķidrā veidā.
Tomēr minerālmēslu lietošanā ir jābūt piesardzīgam. Nepareiza dozēšana var viegli izraisīt pārmēslošanu, kas var “apdedzināt” auga saknes un radīt nopietnus bojājumus. Ilgstoša un nesabalansēta minerālmēslu lietošana var arī pasliktināt augsnes struktūru, nomākt augsnes mikroorganismu darbību un izraisīt augsnes paskābināšanos vai sāļu uzkrāšanos. Visefektīvākā pieeja ir apvienot abus mēslojuma veidus: izmantot organiskos mēslojumus kā pamatu augsnes auglības uzturēšanai un minerālmēslus kā papildinājumu specifisku auga vajadzību apmierināšanai noteiktos augšanas posmos.
Barības vielu trūkuma pazīmes
Spirejas, tāpat kā citi augi, ar savu izskatu var signalizēt par noteiktu barības vielu trūkumu. Spēja atpazīt šīs pazīmes ļauj savlaicīgi reaģēt un novērst problēmu, pirms tā ir kļuvusi nopietna. Visbiežāk novērojamais ir slāpekļa trūkums. Tā galvenās pazīmes ir lēna augšana, sīkas, bālas vai dzeltenīgas lapas, īpaši krūma apakšējā daļā. Jaunie dzinumi ir tievi un vāji, un ziedēšana ir nabadzīga. Ja pamanāt šos simptomus, īpaši pavasarī, nepieciešams veikt papildmēslošanu ar slāpekli saturošu mēslojumu.
Fosfora trūkums vispirms izpaužas uz vecākajām, apakšējām lapām. Tās var iegūt netipisku, tumši zaļu vai pat zilganu nokrāsu, bet lapu malas un kātiņi var kļūt sarkanīgi vai violeti. Auga augšana ir kavēta, īpaši sakņu sistēmas attīstība. Ziedēšana ir vāja, aizkavējas, un ziedi ir sīki. Fosfora deficīts bieži novērojams aukstās, skābās augsnēs, kur tas ir grūti pieejams augiem.
Kālija trūkuma gadījumā pirmās pazīmes parādās uz vecāko lapu malām un galiem – tās kļūst dzeltenas, vēlāk brūnas un nokalst, radot tā saukto “malu apdeguma” efektu. Lapas var arī saritināties. Krūms kopumā izskatās novītis, un tam ir zema noturība pret sausumu un slimībām. Ziedi ir bāli un slikti attīstās. Kālija trūkums biežāk sastopams vieglās, smilšainās augsnēs, no kurām tas viegli izskalojas.
Mikroelementu, piemēram, dzelzs vai magnija, trūkums visbiežāk izraisa hlorozi. Dzelzs deficīta gadījumā jaunās, augšējās lapas kļūst dzeltenas vai gandrīz baltas, bet lapu dzīslas paliek zaļas. Magnija trūkuma gadījumā hloroze sākas uz vecākajām lapām, un dzeltenie laukumi parādās starp dzīslām, veidojot raksturīgu “eglītes” rakstu. Pamanot šādas pazīmes, visefektīvāk ir izmantot speciālus mikroelementu mēslojumus lapu apsmidzināšanai (ārpussakņu mēslošana), jo caur lapām barības vielas uzsūcas daudz ātrāk nekā caur saknēm.
