Pundurīrisi ir pazīstami ar savu labo salizturību un spēju veiksmīgi pārziemot mērenā klimata joslā, taču, lai nodrošinātu to labsajūtu un garantētu bagātīgu ziedēšanu nākamajā pavasarī, ir svarīgi veikt dažus sagatavošanās darbus rudenī. Pareiza sagatavošana ziemai palīdz pasargāt augus ne tikai no sala, bet arī no krasām temperatūras svārstībām, pārmērīga mitruma un grauzēju postījumiem. Šie pasākumi nav sarežģīti, taču to konsekventa ievērošana ir atslēga uz veselīgu un ilggadīgu pundurīrisu stādījumu izveidi. Šajā rakstā detalizēti apskatīsim, kā pareizi sagatavot pundurīrisus ziemas periodam un kādi faktori ietekmē to veiksmīgu pārziemošanu.
Viens no pirmajiem un svarīgākajiem soļiem, gatavojot pundurīrisus ziemai, ir lapotnes apgriešana. Tas jādara vēlu rudenī, pēc pirmajām nopietnajām salnām, kad lapas ir dabiski nodzeltējušas un sākušas nokalst. Nav ieteicams griezt lapas pārāk agri, kamēr tās vēl ir zaļas, jo tās turpina barot sakneni un uzkrāt rezerves vielas nākamajai sezonai. Lapas nogriež aptuveni 5-10 centimetru augstumā no zemes. Šis pasākums ir svarīgs ne tikai estētisku apsvērumu dēļ, bet arī no fitosanitārā viedokļa.
Nogrieztās lapas un citas augu atliekas no dobes ir rūpīgi jāsavāc un jāiznīcina, vēlams sadedzinot vai kompostējot atsevišķi. Uz vecajām lapām var pārziemot dažādu slimību ierosinātāji, piemēram, sēnīšu sporas, kā arī kaitēkļu olas un kūniņas. Atstājot tās dobē, mēs radām ideālus apstākļus infekciju un invāziju attīstībai nākamajā pavasarī. Tīra un sakopta dobe rudenī ir būtisks profilaktisks pasākums veselīga dārza uzturēšanai.
Pēc lapu nogriešanas un dobes sakopšanas ir vērts pārbaudīt, vai sakneņi nav pārāk aprakti ar zemi vai mulču. Pundurīrisu sakneņiem patīk, ja to augšpuse ir nedaudz pakļauta saulei un gaisam, jo tas veicina labāku nobriešanu un ziedpumpuru ieriešanos. Ja vasaras laikā sakneņi ir apbērušies ar augsni, to var uzmanīgi noņemt. Tāpat šis ir labs laiks, lai izravētu pēdējās nezāles, kas varētu konkurēt ar īrisiem par barības vielām pavasarī.
Rudenī nav ieteicams veikt mēslošanu, īpaši ar slāpekli saturošiem mēslojumiem. Mēslošana šajā laikā var stimulēt jaunu dzinumu augšanu, kas nepaspēs nobriest līdz salam un neizbēgami cietīs. Augam ir jāgatavojas miera periodam, nevis aktīvai augšanai. Pēdējo mēslošanu, ja tāda nepieciešama, veic vasaras vidū, uzreiz pēc ziedēšanas, lai augs paspētu uzņemt barības vielas un sagatavoties ziemai.
Mulčēšana un piesegšana
Jautājums par mulčēšanas un piesegšanas nepieciešamību pundurīrisiem ir atkarīgs no konkrētā reģiona klimatiskajiem apstākļiem. Lielākajā daļā Latvijas reģionu ar stabilu sniega segu pundurīrisi ziemo ļoti labi arī bez īpaša pieseguma, jo sniegs kalpo kā dabiska un efektīva siltumizolācija. Tomēr reģionos ar nepastāvīgām ziemām, kailsalu un biežiem atkušņiem viegls piesegums var būt ļoti noderīgs, lai pasargātu sakneņus no izsalšanas un krasām temperatūras svārstībām.
Ja tiek nolemts veikt piesegšanu, to nedrīkst darīt pārāk agri. Mulčas slānis jāuzklāj tikai tad, kad augsnes virskārta jau ir sasalusi, parasti novembra beigās vai decembra sākumā. Pārāk agra mulčēšana siltā rudenī var izraisīt sakneņu izsušanu un puves attīstību, kā arī radīt ideālu mājvietu pelēm un citiem grauzējiem, kas ziemā labprāt mielojas ar īrisu sakneņiem. Tāpēc ir svarīgi sagaidīt stabilu aukstumu.
Kā mulčēšanas materiālu vislabāk izmantot gaisu caurlaidīgus un sausus materiālus. Ļoti labi noder sausas koku lapas (piemēram, ozola), egļu vai priežu zari, salmi vai neitrāla kūdra. Kūdru vai kompostu ber apmēram 5-10 centimetru biezā slānī. Egļu zari ir īpaši labi, jo tie ne tikai silda, bet arī aiztur sniegu un nedaudz pasargā no grauzējiem. Nav ieteicams izmantot materiālus, kas sablīvējas un neveido gaisa slāni, piemēram, zāģu skaidas.
Mulčēšanas galvenais mērķis ir nevis sildīt, bet gan stabilizēt temperatūru augsnē, novēršot strauju sasalšanu un atkušanu. Tas ir īpaši svarīgi pavasara pusē, kad saulainas dienas mijas ar aukstām naktīm. Šādas svārstības var “izcilāt” seklos iestādītos sakneņus no zemes, bojājot saknes. Stabils mulčas slānis palīdz to novērst.
Pavasara darbi un pieseguma noņemšana
Pavasarī, tiklīdz sniegs ir nokusis un vairs nedraud stiprs, ilgstošs sals, piesegums ir laicīgi jānoņem. Parasti tas ir marta beigās vai aprīļa sākumā, atkarībā no laika apstākļiem. Nav ieteicams ar to kavēties, jo zem mulčas slāņa augsne iesilst lēnāk, kas var aizkavēt īrisu augšanas sākšanos. Turklāt pārāk ilgi atstāts piesegums var veicināt izsušanu un puves attīstību, kad gaisa temperatūra paaugstinās.
Pieseguma noņemšana jāveic uzmanīgi, lai netraumētu jaunos asnus, kas jau var būt sākuši augt. Mulčas materiālu, piemēram, kūdru vai kompostu, var viegli iestrādāt augsnē ap augiem, tādējādi uzlabojot tās struktūru un bagātinot ar barības vielām. Egļu zari un lapas ir pilnībā jānovāc. Pēc ziemas ir vērts pārbaudīt, vai kāds no sakneņiem nav izcilāts no zemes. Ja tā ir noticis, tas uzmanīgi jāpiespiež atpakaļ augsnē.
Pēc ziemas perioda ir svarīgi novērtēt augu stāvokli. Ja kāds saknenis izskatās mīksts vai bojāts, tas, iespējams, ir cietis no puves. Šādas daļas ir jāizgriež, un griezuma vietas jāapstrādā ar fungicīdu. Ja viss augs ir gājis bojā, tas ir jāizrok un jāiznīcina, lai neinficētu pārējos stādījumus. Veselīgie augi drīz vien sāks aktīvi augt un gatavoties ziedēšanai.
Kad augsne ir apžuvusi, to var uzmanīgi uzirdināt ap ceriem, lai uzlabotu gaisa piekļuvi saknēm. Šis ir arī īstais laiks pirmajai pavasara mēslošanai, kas dos augiem nepieciešamo enerģijas devu jaunajai augšanas sezonai. Pareizi pārziemojuši un pavasarī aprūpēti pundurīrisi noteikti atalgos ar krāšņu un bagātīgu ziedēšanu.
Ziemošana konteineros un īpaši gadījumi
Pundurīrisiem, kas tiek audzēti podos vai konteineros, nepieciešama īpaša uzmanība, gatavojot tos ziemai. Sakņu sistēma konteinerā ir daudz vairāk pakļauta salam nekā atklātā laukā augošiem augiem, jo to neaizsargā lielā augsnes masa. Atstājot konteineru ārā bez aizsardzības, sakņu kamols var pilnībā izsalt, un augs ies bojā. Tāpēc ir vairākas iespējas, kā nodrošināt to veiksmīgu pārziemošanu.
Viena no drošākajām metodēm ir ierakt konteineru zemē dārzā līdz ar augsnes virsmu. Augsne kalpos kā dabisks izolators un pasargās saknes no sala. Virspusi var papildus mulčēt tāpat kā laukā augošus īrisus. Pavasarī konteineru atkal izrok un novieto tam paredzētajā vietā. Šī metode ir ļoti efektīva, bet prasa zināmu piepūli.
Cita iespēja ir pārvietot konteinerus uz vēsu, neapsildāmu telpu, kur temperatūra ziemā turas nedaudz virs nulles, piemēram, pagrabu, garāžu vai vēsu verandu. Pirms pārvietošanas augus viegli aplej. Ziemas laikā augsnei jābūt gandrīz sausai, tikai laiku pa laikam to var nedaudz samitrināt, lai saknes pilnībā neiekalstu. Šādā veidā augi veiksmīgi pārziemos un pavasarī tos varēs atkal iznest ārā.
Ja nav iespējams ne ierakt, ne pārvietot konteinerus, tos var mēģināt nosiltināt. Konteineru var novietot lielākā kastē, un tukšumu starp sienām piepildīt ar sausām lapām, salmiem, putuplastu vai citiem izolējošiem materiāliem. Pašu konteineru var aptīt ar vairākām džutas auduma vai agrotīkla kārtām. Svarīgi ir nosiltināt ne tikai sānus, bet arī apakšu, novietojot konteineru uz koka paliktņa vai putuplasta plāksnes. Šī metode ir mazāk droša reģionos ar ļoti bargām ziemām.
📷 Jerzy Opioła, CC BY-SA 4.0, via Wikimedia Commons
