Plūskoks ir pazīstams kā izturīgs un mazprasīgs krūms, kas spēj veiksmīgi pretoties daudzām nelaimēm, tomēr tas nav pilnībā pasargāts no slimību un kaitēkļu uzbrukumiem. Lai nodrošinātu auga veselību un iegūtu kvalitatīvu ražu, ir svarīgi laikus atpazīt potenciālos draudus un zināt, kā ar tiem cīnīties. Problēmu savlaicīga identificēšana un pareizu profilaktisko pasākumu veikšana ir atslēga uz veiksmīgu augu aizsardzību, kas bieži vien ļauj izvairīties no ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas. Regulāra krūma apskate, pareiza agrotehnika un labvēlīgas vides radīšana derīgajiem organismiem var ievērojami samazināt risku, ka slimības vai kaitēkļi nodarīs nopietnu kaitējumu. Šajā rakstā aplūkosim biežāk sastopamās plūskoka problēmas un efektīvākās metodes to novēršanai un apkarošanai.
Augu veselības pamatā ir profilakse, kas sākas ar pareizu agrotehniku. Spēcīgs un labi kopts augs ir daudz izturīgāks pret slimībām un kaitēkļiem nekā novājināts un stresā esošs augs. Tāpēc ir būtiski nodrošināt plūskokam optimālus augšanas apstākļus: izvēlēties saulainu, labi vēdināmu vietu, nodrošināt sabalansētu mēslošanu un pietiekamu mitruma daudzumu, kā arī regulāri veikt atzarošanu. Pārmērīga mēslošana ar slāpekli var padarīt augu sulīgu un pievilcīgu laputīm, savukārt sabiezināts vainags rada labvēlīgu mikroklimatu sēnīšu slimību attīstībai.
Regulāra krūma apskate ir neatņemama profilakses sastāvdaļa. Vismaz reizi nedēļā velti laiku, lai rūpīgi pārbaudītu lapas (gan no augšpuses, gan apakšpuses), dzinumus un augļus. Pievērs uzmanību jebkādām izmaiņām: plankumiem, krāsas maiņai, deformācijām, tīmekļiem vai redzamiem kukaiņiem un to kāpuriem. Jo agrāk problēma tiks pamanīta, jo vieglāk un efektīvāk to būs iespējams atrisināt, izmantojot saudzīgākas metodes. Agrīna diagnostika ir puse no uzvaras cīņā par auga veselību.
Svarīgs profilaktisks pasākums ir arī dārza tīrības uzturēšana. Rudenī pēc lapkriša ir obligāti jāsavāc un jāiznīcina (vislabāk – jāsadedzina) visas nobirušās lapas un bojātie augļi, jo tajos var pārziemot daudzu slimību ierosinātāji un kaitēkļu kūniņas. Sanitārā atzarošana, kuras laikā tiek izgriezti visi slimie, bojātie un sausie zari, arī palīdz samazināt infekcijas fonu dārzā. Šos zarus nedrīkst atstāt dārzā vai likt kompostā, jo tie var kļūt par slimību avotu nākamajā sezonā.
Veicinot bioloģisko daudzveidību savā dārzā, tu vari piesaistīt dabiskos kaitēkļu ienaidniekus, kas palīdzēs uzturēt līdzsvaru. Mārītes, zeltactiņas, plēsīgblaktis un parazītiskās lapsenes ir lieliski palīgi cīņā ar laputīm un citiem kaitēkļiem. Lai tos piesaistītu, dārzā var stādīt nektāraugus, piemēram, dilles, koriandru, samtenes, kā arī ierīkot kukaiņu viesnīcas. Šāda integrēta pieeja, kas apvieno pareizu agrotehniku un dabas palīdzības izmantošanu, ir visefektīvākais un videi draudzīgākais veids, kā audzēt veselīgus plūskokus.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Biežāk sastopamās sēnīšu slimības
Viena no izplatītākajām sēnīšu slimībām, kas var skart plūskoku, ir kauleņkoku lapu caurumainība jeb klasterosporioze. Tās pazīmes ir nelieli, sarkanbrūni plankumi uz lapām, kuru audi vēlāk nekrotizējas un izkrīt, atstājot lapās mazus caurumiņus, kas rada “skrošu šāviena” efektu. Slimība var skart arī jaunos dzinumus un augļus. Tās attīstību veicina mitrs un lietains laiks. Lai cīnītos ar šo slimību, ir svarīgi rudenī savākt un iznīcināt inficētās lapas, kā arī pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, veikt profilaktisku smidzināšanu ar varu saturošiem fungicīdiem, piemēram, Bordo šķidrumu.
Cita problēma var būt īstā miltrasa, kas izpaužas kā balta, miltaina apsarme uz lapām un jaunajiem dzinumiem. Slimība visbiežāk attīstās karstā un sausā laikā, īpaši, ja ir krasas temperatūras svārstības starp dienu un nakti. Miltrasa kavē fotosintēzi, novājina augu un var izraisīt lapu un dzinumu deformāciju. Cīņai ar miltrasu var izmantot sēra preparātus vai dabiskus līdzekļus, piemēram, sodas šķīdumu (1 tējkarote sodas uz 1 litru ūdens ar dažiem pilieniem šķidro ziepju) vai piena sūkalu šķīdumu.
Plūmju rūsa ir vēl viena sēnīšu slimība, kas var parādīties vasaras otrajā pusē. Tās pazīmes ir dzeltenīgi plankumi lapu virspusē un rūsas krāsas sporu spilventiņi lapu apakšpusē. Spēcīgas infekcijas gadījumā lapas priekšlaicīgi nodzeltē un nobirst, kas novājina augu un samazina tā ziemcietību. Rūsas attīstības cikls ir saistīts ar vizbuļiem, kas ir starpsaimnieki, tāpēc, ja iespējams, to audzēšana plūskoka tuvumā nav ieteicama. Inficētās lapas rudenī obligāti jāsavāc un jāsadedzina.
Lai kopumā samazinātu sēnīšu slimību risku, galvenais ir nodrošināt labu gaisa cirkulāciju krūma vainagā. To panāk ar regulāru un pareizu atzarošanu, izgriežot zarus, kas aug uz iekšu, krustojas vai citādi sabiezina vainagu. Retināts vainags ātrāk nožūst pēc lietus vai rasas, radot sēnītēm nelabvēlīgus apstākļus. Tāpat ir svarīgi izvairīties no laistīšanas uz lapām, ūdeni pievadot tieši sakņu zonai.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Kaitēkļi un to apkarošanas metodes
Viens no biežākajiem un kaitinošākajiem plūskoka kaitēkļiem ir laputis. Šie mazie kukaiņi parasti veido lielas kolonijas jauno dzinumu galos un lapu apakšpusē, sūcot augu sulu. Laputu darbības rezultātā lapas sačokurojas, dzinumi deformējas un augšana tiek kavēta. Turklāt laputis izdala saldu šķidrumu, ko sauc par “medus rasu”, uz kura attīstās kvēpsarmas sēnīte, kas nomelno lapu virsmu un traucē fotosintēzi. Cīņai ar laputīm var izmantot dabiskos ienaidniekus, piemēram, mārītes, vai arī apsmidzināt invadētās vietas ar zaļo ziepju, nātru vai ķiploku novārījuma šķīdumu.
Plūmju augļu tinējs ir tauriņš, kura kāpuri bojā augļus, izēdot tajos ejas. Bojātie augļi priekšlaicīgi nogatavojas, kļūst “tārpaini” un nobirst. Cīņa ar šo kaitēkli ir sarežģīta, un galvenais ir profilakse. Rudenī obligāti jāsavāc un jāiznīcina visi bojātie, nokritušie augļi, lai samazinātu ziemojošo kūniņu skaitu. Pavasarī, tauriņu lidošanas laikā (parasti maija beigās, jūnija sākumā), dārzā var izlikt feromonu slazdus, kas pievilina un noķer tēviņus, tādējādi samazinot kaitēkļu populāciju un apaugļoto oliņu skaitu.
Tīklērces ir sīki, zirnekļveidīgi kaitēkļi, kas parasti parādās karstā un sausā laikā. Tās barojas lapu apakšpusē, izsūcot šūnu sulu, kā rezultātā lapas kļūst blāvas, ar sīkiem, dzeltenīgiem punktiņiem, un vēlāk var nokalst un nobirt. Par tīklērču klātbūtni liecina arī smalks tīmeklis lapu apakšpusē un starp zariem. Tīklērcēm nepatīk mitrums, tāpēc viens no profilakses veidiem ir regulāra augu rasināšana. Ja invāzija jau ir sākusies, var izmantot plēsīgērces vai smidzināt augus ar akaricīdiem vai zaļo ziepju šķīdumu.
Dažkārt plūskoku var bojāt arī dažādas vaboļu sugas, piemēram, ziedu smecernieks, kas bojā ziedpumpurus, vai lapgrauži. Šādos gadījumos visefektīvākā metode ir regulāra krūma apskate un vaboļu nolasīšana ar rokām, īpaši no rītiem, kad tās ir mazāk aktīvas. Ir svarīgi atpazīt kaitēkļus un pielietot atbilstošas kontroles metodes, dodot priekšroku bioloģiskajiem un mehāniskajiem paņēmieniem, pirms ķerties pie ķīmiskajiem insekticīdiem, kas var kaitēt arī derīgajiem kukaiņiem.
Vīrusu un bakteriālās slimības
Atšķirībā no sēnīšu slimībām, vīrusu un bakteriālās slimības ir daudz grūtāk kontrolēt, un bieži vien vienīgais risinājums ir inficētā auga iznīcināšana. Viena no bīstamākajām vīrusu slimībām, kas var skart plūmju ģints augus, ir plūmju šarka (Plum Pox Virus). Tās pazīmes ir gaiši zaļi vai dzeltenīgi gredzenveida plankumi vai svītras uz lapām. Uz augļiem veidojas iegrimuši, tumšāki plankumi, augļi deformējas, kļūst negaršīgi un priekšlaicīgi nobirst. Šo vīrusu galvenokārt pārnēsā laputis, kā arī tas var izplatīties ar inficētu stādmateriālu vai potzariem.
Cīņa ar šarkas vīrusu ir vērsta galvenokārt uz profilaksi. Ir ļoti svarīgi iegādāties tikai veselīgu, sertificētu stādmateriālu no uzticamām audzētavām. Ja dārzā tiek konstatēts ar šarku inficēts augs, tas nekavējoties jāizrok un jāsadedzina, lai novērstu vīrusa tālāku izplatību uz citiem kauleņkokiem. Tāpat ir aktīvi jāapkaro laputis, kas ir galvenie vīrusa pārnēsātāji. Regulāra smidzināšana pret laputīm var palīdzēt ierobežot slimības izplatīšanās risku.
Bakteriālais vēzis ir vēl viena nopietna slimība, ko izraisa baktērijas. Tā var izpausties dažādos veidos: kā pēkšņa zaru vai visa koka nokalšana, iedeguši, tumši plankumi uz lapām, bet visraksturīgākā pazīme ir vēža brūces un sveķu izdalīšanās uz stumbra un zariem. Baktērijas augā iekļūst caur dažādiem ievainojumiem, piemēram, atzarošanas brūcēm vai sala radītām plaisām. Slimības attīstību veicina mitrs un vēss laiks pavasarī.
Lai samazinātu bakteriālā vēža risku, ir svarīgi veikt atzarošanu sausā laikā un dezinficēt instrumentus pirms katra koka griešanas. Lielākas brūces pēc atzarošanas ir jāapstrādā ar brūču ziedi vai potvasku, lai pasargātu tās no infekcijas. Ja uz zara parādās vēža pazīmes, ir jācenšas to izgriezt, nogriežot zaru krietni zem redzamā bojājuma, līdz veselai koksnei. Izgrieztās daļas nekavējoties jāsadedzina. Profilaktiski pavasara smidzinājumi ar varu saturošiem preparātiem var palīdzēt samazināt arī šīs slimības izplatību.
Integrētā augu aizsardzība
Integrētā augu aizsardzība (IAA) ir mūsdienīga un videi draudzīga pieeja, kas apvieno dažādas metodes, lai kontrolētu slimības un kaitēkļus, samazinot atkarību no ķīmiskajiem pesticīdiem. Tās pamatprincips ir izmantot ķīmiskos līdzekļus tikai kā pēdējo risinājumu, kad citas metodes nav bijušas pietiekami efektīvas. IAA centrā ir profilakse, dabisko procesu izmantošana un rūpīga novērošana. Šī pieeja ir ne tikai labāka videi, bet arī ilgtermiņā efektīvāka un ekonomiskāka.
Pirmais solis integrētajā aizsardzībā ir pareizas agrotehnikas nodrošināšana, par ko jau tika runāts. Veselīgs, spēcīgs augs, kas aug tam piemērotos apstākļos, ir daudz noturīgāks. Tas ietver pareizu šķirnes izvēli, kas ir izturīga pret reģionā izplatītākajām slimībām, pareizu stādīšanas vietu, sabalansētu mēslošanu un laistīšanu, kā arī regulāru atzarošanu. Šie pasākumi rada augam labvēlīgus apstākļus un kaitēkļiem un slimībām – nelabvēlīgus.
Otrs svarīgs elements ir bioloģiskā kontrole – dabisko ienaidnieku izmantošana kaitēkļu populāciju regulēšanai. Tas nozīmē radīt dārzā vidi, kas ir pievilcīga derīgajiem kukaiņiem, putniem un citiem organismiem. Piemēram, putnu būrīšu izvietošana palīdzēs piesaistīt putnus, kas barojas ar kāpuriem. Nektāraugu stādīšana nodrošinās barību mārītēm un zeltactiņām. Šāda ekosistēmas pieeja palīdz uzturēt dabisku līdzsvaru un neļauj kaitēkļu populācijām pārmērīgi savairoties.
Trešais elements ir mehānisko un fizikālo metožu izmantošana. Tas ietver kaitēkļu nolasīšanu ar rokām, bojāto augu daļu nogriešanu un iznīcināšanu, dažādu slazdu (piemēram, feromonu, krāsu slazdu) izmantošanu, kā arī barjeru veidošanu. Piemēram, līmes josta ap stumbru var pasargāt no kaitēkļiem, kas rāpo augšup pa stumbru. Tikai tad, ja visas šīs metodes nedod vēlamo rezultātu un kaitēkļu vai slimību izplatība pārsniedz kritisko slieksni, tiek apsvērta saudzīgu, selektīvas iedarbības pesticīdu lietošana, stingri ievērojot norādījumus.
