Plūmjveida galvīve (Cephalotaxus harringtonia var. drupacea) ir pietiekami salcietīgs augs, kas labi piemērots audzēšanai mērenā klimata joslā. Tomēr, lai nodrošinātu tā veiksmīgu pārziemošanu un saglabātu dekoratīvo izskatu arī nākamajā sezonā, ir svarīgi veikt dažus sagatavošanās darbus rudenī. Pareiza ieziemošana ir īpaši būtiska jaunajiem stādiem pirmajos gados pēc iestādīšanas, jo tie ir jutīgāki pret krasām temperatūras svārstībām un aukstumu. Rūpīga sagatavošanās ziemai palīdzēs pasargāt auga sakņu sistēmu no izsalšanas un virszemes daļu no ziemas saules un vēja radītajiem bojājumiem.
Ieziemošanas process sākas jau vasaras beigās un agrā rudenī, kad ir jāpārtrauc jebkāda auga mēslošana, īpaši ar slāpekli saturošiem mēslojumiem. Slāpeklis veicina jaunu, sulīgu dzinumu augšanu, kuriem nepietiek laika nobriest un pārkoksnēties pirms ziemas sala iestāšanās. Šādi nenobrieduši dzinumi ir ļoti neizturīgi pret salu un ziemā neizbēgami apsals, novājinot augu un radot neglītu izskatu pavasarī. Tāpēc pēdējā mēslošana jāveic ne vēlāk kā jūlija beigās.
Viens no svarīgākajiem ieziemošanas pasākumiem ir auga pamatīga aplaistīšana vēlu rudenī, pirms zemes sasalšanas. Šis process, pazīstams kā mitruma uzlāde, ir vitāli svarīgs visiem mūžzaļajiem augiem. Ziemā, pat pie mīnus grādiem, augs caur skujām turpina iztvaikot nelielu daudzumu ūdens, īpaši saulainās un vējainās dienās. Ja augsne ir sasalusi un sausa, augs nespēj papildināt zaudēto mitrumu, kas noved pie fizioloģiskā sausuma un skuju apdegumiem.
Visbeidzot, sakņu sistēmas aizsardzība ar mulčas palīdzību ir efektīvs veids, kā pasargāt augu no sala. Biezs organiskās mulčas slānis darbojas kā izolators, kas palēnina augsnes sasalšanu un pasargā saknes no krasām temperatūras svārstībām. Šie trīs pamatprincipi – mēslošanas pārtraukšana, rudens laistīšana un mulčēšana – veido veiksmīgas plūmjveida galvīves ieziemošanas pamatu un nodrošina, ka pavasarī augs jūs priecēs ar savu veselīgo izskatu.
Sagatavošanās ziemas periodam
Sagatavošanās ziemai sākas ar pareizu auga kopšanu visā veģetācijas periodā. Veselīgs, spēcīgs un labi paēdis augs ir daudz izturīgāks pret ziemas nelabvēlīgajiem apstākļiem nekā novājināts vai nīkulīgs augs. Tāpēc nodrošini regulāru, bet nepārmērīgu laistīšanu vasarā un sabalansētu mēslošanu pavasarī. Jau vasaras vidū pārtrauc lietot slāpekli saturošus mēslojumus, bet vari lietot mēslojumu ar paaugstinātu kālija un fosfora saturu, kas palīdz dzinumiem nobriest un stiprina auga šūnas, uzlabojot salcietību.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Rudenī, pirms lapkriša beigām, veic pēdējo rūpīgo auga apskati. Izgriez visus bojātos, slimos vai nokaltušos zarus, lai novērstu slimību izplatīšanos un uzlabotu gaisa cirkulāciju. Savāc nobirušās lapas un skujas ap auga pamatni, jo tajās var pārziemot dažādi kaitēkļi un slimību ierosinātāji. Tīra apkārtne samazina infekciju risku nākamajā pavasarī. Šī sanitārā tīrīšana ir svarīgs profilaktisks pasākums.
Pirms ziemas iestāšanās pārliecinies, ka augs ir pasargāts no iespējamiem mehāniskiem bojājumiem. Ja dārzā mēdz uzturēties meža dzīvnieki, piemēram, stirnas vai zaķi, kas ziemā mēdz apgrauzt jaunus kociņus un krūmus, apsver iespēju ap augu uzstādīt aizsargtīklu. Lai gan plūmjveida galvīve parasti nav dzīvnieku iecienītākajā ēdienkartē, badainā ziemā tie var nodarīt bojājumus. Aizsargtīkls pasargās arī no nejaušiem bojājumiem, kas var rasties, piemēram, tīrot sniegu.
Viens no svarīgākajiem sagatavošanās darbiem ir pamatīga laistīšana. Vēlu rudenī, kad diennakts vidējā temperatūra ir stabili noslīdējusi zem +5°C, bet zeme vēl nav sasalusi, aplaisti augu ļoti bagātīgi. Lej ūdeni lēnām, lai tas iesūktos dziļi augsnē un sasniegtu visu sakņu sistēmu. Šīs mitruma rezerves būs ļoti svarīgas ziemā, kad augs nespēs uzņemt ūdeni no sasalušās zemes, bet turpinās to zaudēt iztvaikošanas procesā.
Mulčēšana un sakņu sistēmas aizsardzība
Mulčēšana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā pasargāt plūmjveida galvīves sakņu sistēmu no ziemas sala. Saknes ir daudz jutīgākas pret aukstumu nekā auga virszemes daļa, tāpēc to aizsardzība ir prioritāte. Biezs mulčas slānis darbojas kā sega, kas izolē augsni, palēnina tās sasalšanu un aizsargā saknes no krasām temperatūras svārstībām, kas var rasties atkušņa periodos. Tas ir īpaši svarīgi ziemās ar mazu sniega daudzumu, jo sniegs pats par sevi ir lielisks dabisks izolators.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Kā mulču var izmantot dažādus organiskos materiālus, piemēram, priežu mizas, šķeldu, kūdru, kompostu, sausas lapas vai salmus. Labākais laiks mulčēšanai ir vēls rudens, pēc pamatīgās laistīšanas, kad augsnes virskārta jau sāk sastingt, bet vēl nav pilnībā sasalusi. Uzklāj mulču 10-15 cm biezā slānī ap auga pamatni, aptverot visu sakņu zonas projekciju, kas parasti atbilst vainaga platumam.
Uzklājot mulču, ir svarīgi atstāt nelielu, apmēram 5-10 cm platu, brīvu joslu tieši ap auga stumbru. Ja mulča saskaras ar stumbru, tā var radīt pārmērīgu mitrumu, kas veicina stumbra pamatnes pūšanu un dažādu slimību attīstību. Šī gaisa sprauga nodrošina nepieciešamo ventilāciju un pasargā stumbru no bojājumiem.
Pavasarī, kad zeme ir pilnībā atkususi un vairs nedraud stipras salnas, mulčas slāni var nedaudz atgrābt no stumbra pamatnes, lai ļautu augsnei ātrāk iesilt un sākties auga veģetācijai. Daļa mulčas laika gaitā sadalīsies, bagātinot augsni ar barības vielām. Tāpēc mulčēšana ir ne tikai aizsardzības, bet arī augsnes ielabošanas metode, kas sniedz labumu ilgtermiņā.
Aizsardzība pret salu un ziemas sauli
Papildus sakņu sistēmas aizsardzībai, dažkārt ir nepieciešams aizsargāt arī auga virszemes daļu. Jauniem stādiem, kas iestādīti rudenī vai iepriekšējā pavasarī, ieteicams nodrošināt papildu aizsardzību pirmajā ziemā. To var izdarīt, ap augu uzbūvējot nelielu karkasu un apvelkot to ar aizsargmateriālu, piemēram, agrotīklu, džutas audumu vai egļu zariem. Šāds aizsegs pasargās augu gan no auksta vēja, gan no intensīvas ziemas saules.
Ziemas saule var būt tikpat bīstama kā sals. Saulainās februāra un marta dienās, kad saule jau silda diezgan spēcīgi, bet zeme vēl ir sasalusi, mūžzaļo augu skujas sāk aktīvi iztvaikot mitrumu. Tā kā saknes nespēj šo mitrumu kompensēt, skujas ātri dehidratējas un apdeg. Aizsargmateriāls izkliedē saules starus un samazina to intensitāti, tādējādi pasargājot augu no šī stresa. Svarīgi ir neizmantot gaisu necaurlaidīgus materiālus, piemēram, polietilēna plēvi, jo zem tās veidosies kondensāts un augs var izsust.
Egļu vai priežu zari ir lielisks, dabisks piesegšanas materiāls. Tie ne tikai pasargā no saules un vēja, bet arī palīdz aizturēt sniegu, radot papildu izolācijas slāni. Apsedz augu ar zariem, veidojot nelielu būdiņas veida konstrukciju. Šī metode ir īpaši piemērota zemiem, kompaktiem augiem. Pavasarī, kad sniegs nokusis un laiks kļūst siltāks, piesegumu pakāpeniski noņem.
Smaga, mitra sniega sega var radīt mehāniskus bojājumus, nolaužot zarus. Lai gan plūmjveida galvīvei parasti ir elastīgi zari, pēc stipras snigšanas ir ieteicams uzmanīgi nokratīt lieko sniegu no zariem, īpaši, ja tas ir smags un slapjš. To var darīt ar mīkstu slotu vai vienkārši viegli pakratot zarus ar roku. Ja ir risks, ka augs varētu izgāzties sniega svara dēļ, tā zarus rudenī var viegli sasiet kopā ar auklu.
Konteineraugu ieziemošanas specifika
Konteineros audzētas plūmjveida galvīves ieziemošana prasa īpašu uzmanību, jo to sakņu sistēma ir daudz neaizsargātāka pret salu nekā dārzā augošiem augiem. Augsne podā sasalst daudz ātrāk, dziļāk un no visām pusēm, kas var radīt neatgriezeniskus sakņu bojājumus. Tāpēc konteineraugus nekad nevajadzētu atstāt ziemot atklātā, neaizsargātā vietā.
Viens no drošākajiem veidiem, kā pārziemināt konteineraugu, ir ierakt podu zemē dārzā līdz ar augsnes virsmu. Zeme kalpos kā dabisks izolators, pasargājot saknes no krasām temperatūras svārstībām. Izvēlies aizsargātu, noēnotu vietu. Pēc poda ierakšanas, auga pamatni var papildus nomulčēt ar biezu slāni lapu vai kūdras. Šī metode ir ļoti efektīva un droša.
Ja nav iespējams podu ierakt zemē, to var pārvietot uz neapkurināmu, bet no sala pasargātu telpu, piemēram, vēsu garāžu, pagrabu vai verandu, kur temperatūra ziemā turas nedaudz virs nulles (no +1 līdz +5 °C). Telpai jābūt ar logu, lai augs saņemtu nedaudz gaismas. Šādos apstākļos auga vielmaiņa palēninās, un tam nepieciešama tikai ļoti reta laistīšana, lai nepieļautu sakņu kamola pilnīgu izžūšanu.
Vēl viena alternatīva ir poda siltināšana. Lielu podu, ko grūti pārvietot, var atstāt ārā, bet tas ir kārtīgi jāsiltina. Novieto to uz putuplasta plāksnes, lai izolētu no aukstās zemes. Pašu podu var aptīt ar vairākām kārtām džutas auduma, burbuļplēves vai citiem siltumizolācijas materiāliem. Brīvo telpu starp podu un siltinājumu var aizpildīt ar sausām lapām vai salmiem. Auga virszemes daļu var piesegt ar agrotīklu.
📷: A. Barra, CC BY-SA 4.0, via Wikimedia Commons
