Pieclapu mežvītenis ir ļoti iecienīts un populārs vīteņaugs, kas pazīstams ar savu straujo augšanu un iespaidīgo rudens krāsojumu. Tā kopšana nav sarežģīta, taču, lai augs pilnībā atklātu savu dekoratīvo potenciālu, ir jāievēro daži pamatprincipi. Pareiza kopšana nodrošina ne tikai veselīgu un spēcīgu augšanu, bet arī pasargā to no slimībām un kaitēkļiem, ļaujot tam gadu no gada priecēt ar savu skaistumu. Šajā rakstā aplūkosim svarīgākos aspektus, kas saistīti ar šī brīnišķīgā auga aprūpi dārzā. Ir svarīgi pievērst uzmanību gan laistīšanai un mēslošanai, gan arī pareizai atzarošanai un sagatavošanai ziemas periodam.
Piemērotas augšanas vietas izvēle
Pieclapu mežvītenis ir ļoti pielāgoties spējīgs augs, kas var augt dažādās vietās, tomēr optimālai attīstībai vislabākā būs saulaina vai daļēji noēnota vieta. Pilnā saulē lapas rudenī iegūs visintensīvāko sarkano krāsojumu, kas ir viena no šī auga galvenajām dekoratīvajām īpašībām. Lai gan tas spēj paciest arī ēnu, ēnainās vietās augšana var būt lēnāka un rudens krāsojums nebūs tik izteiksmīgs. Tāpat jāņem vērā, ka augs veido spēcīgu sakņu sistēmu, tāpēc to nevajadzētu stādīt pārāk tuvu ēku pamatiem vai citiem augiem, ar kuriem tas varētu konkurēt par barības vielām un mitrumu.
Izvēloties vietu, jādomā par atbalstu, pa kuru augs varēs vīties uz augšu, jo tas ir ātraudzīgs un var sasniegt ievērojamu augstumu. Tam labi noderēs mājas sienas, žogi, pergolas vai speciāli veidoti balsti. Jāpatur prātā, ka mežvītenis pie virsmām piestiprinās ar maziem piesūcekņiem, kas var atstāt pēdas uz apmetuma, tāpēc ir vērts apsvērt virsmas piemērotību. Augs labi pacieš pilsētas apstākļus, tostarp gaisa piesārņojumu, tāpēc tas ir lieliski piemērots apzaļumošanai pilsētvidē.
Augsnes ziņā mežvītenis nav īpaši prasīgs un var augt gandrīz jebkurā dārza augsnē. Tomēr vislabāk tas jutīsies labi drenētā, trūdvielām bagātā un nedaudz mitrā augsnē. Tas spēj paciest gan nedaudz skābu, gan nedaudz sārmainu augsni, padarot to par ļoti universālu izvēli. Pirms stādīšanas ir ieteicams augsni labi sagatavot, iestrādājot tajā kompostu vai sadalījušos kūtsmēslus, lai nodrošinātu augam labu startu.
Jāizvairās no vietām, kur regulāri uzkrājas ūdens, jo ilgstošs mitrums var izraisīt sakņu puvi. Lai gan mežvītenis ir izturīgs pret sausumu, jaunajiem augiem pirmajos gados pēc iestādīšanas būs nepieciešama regulāra laistīšana, lai tie labi ieaugtos. Tāpat svarīgi nodrošināt labu gaisa cirkulāciju ap augu, lai mazinātu risku saslimt ar sēnīšu slimībām, piemēram, miltrasu, kas var parādīties pārlieku mitros un noēnotos apstākļos.
Laistīšana un mitruma nodrošināšana
Pareiza laistīšana ir būtiska, lai nodrošinātu pieclapu mežvīteņa veselīgu augšanu, it īpaši pirmajos gados pēc iestādīšanas. Jaunie stādi ir jūtīgāki pret mitruma trūkumu, tāpēc tiem nepieciešama regulāra un pietiekama laistīšana, līdz sakņu sistēma ir pilnībā attīstījusies. Vislabāk laistīt retāk, bet pamatīgi, lai ūdens sasniegtu dziļākos augsnes slāņus un veicinātu spēcīgas sakņu sistēmas veidošanos. Bieža un sekla laistīšana var veicināt virspusēju sakņu attīstību, kas padara augu uzņēmīgāku pret sausuma periodiem.
Pieauguši un labi ieaugušies mežvīteņi ir ļoti izturīgi pret sausumu un parasti tiem pietiek ar dabiskajiem nokrišņiem. Tomēr ilgstošos sausuma un karstuma periodos arī pieaugušiem augiem būs nepieciešama papildu laistīšana. Pazīme, kas liecina par mitruma trūkumu, ir lapu vīšana un nokarāšanās dienas karstākajās stundās. Laistīšanu vislabāk veikt agri no rīta vai vēlu vakarā, lai samazinātu ūdens iztvaikošanu un izvairītos no lapu apdegumiem, kas var rasties, ja ūdens pilieni uz lapām nonāk tiešos saules staros.
Ir svarīgi laistīt auga sakņu zonu, nevis pašu lapotni, jo pastāvīgs lapu mitrums var veicināt sēnīšu slimību attīstību. Ap augu ieteicams izveidot nelielu iedobi, kas palīdzēs ūdenim koncentrēties sakņu zonā un neaizplūst prom. Mulčēšana ap auga pamatni ar organisko materiālu, piemēram, mizu mulču, kompostu vai pļautu zāli, palīdzēs saglabāt augsnē mitrumu, samazinās nezāļu augšanu un uzlabos augsnes struktūru.
Ziemas periodā laistīšana parasti nav nepieciešama, izņemot gadījumus, ja rudens ir bijis ļoti sauss. Šādā gadījumā pirms sala iestāšanās augu var pamatīgi aplaistīt, lai nodrošinātu tam pietiekamas mitruma rezerves ziemošanai. Tas ir īpaši svarīgi jauniem augiem, kuru sakņu sistēma vēl nav pilnībā attīstījusies. Pareiza mitruma režīma nodrošināšana ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai mežvītenis augtu veselīgs un krāšņs.
Mēslošana un barības vielu nodrošināšana
Pieclapu mežvītenis nav īpaši prasīgs attiecībā uz barības vielām un parasti labi aug arī nabadzīgākās augsnēs. Tomēr, lai nodrošinātu spēcīgu augšanu un bagātīgu lapotni, ieteicams to periodiski mēslot. Vislabākais laiks mēslošanai ir pavasaris, kad sākas aktīvā augšanas sezona. Šajā laikā var izmantot sabalansētu komplekso mēslojumu, kas satur slāpekli, fosforu un kāliju, veicinot gan lapu, gan sakņu sistēmas attīstību.
Organiskais mēslojums, piemēram, labi sadalījies komposts vai kūtsmēsli, ir lieliska alternatīva minerālmēsliem. To var iestrādāt augsnē ap auga pamatni agrā pavasarī. Organiskais mēslojums ne tikai nodrošina augu ar nepieciešamajām barības vielām, bet arī uzlabo augsnes struktūru, veicina mikroorganismu darbību un palīdz saglabāt mitrumu. Mulčēšana ar organisko materiālu arī pakāpeniski bagātina augsni ar barības vielām.
No pārmērīgas mēslošanas, īpaši ar slāpekli bagātu mēslojumu, ir jāizvairās. Pārāk daudz slāpekļa var veicināt ļoti strauju un vārgu dzinumu augšanu, kas būs uzņēmīgāki pret slimībām un kaitēkļiem, kā arī sliktāk pārcietīs ziemu. Turklāt pārmērīga lapu augšana var notikt uz rudens krāsojuma rēķina, kas kļūs mazāk intensīvs. Parasti pietiek ar vienu mēslošanas reizi pavasarī.
Ja augs tiek audzēts ļoti nabadzīgā vai smilšainā augsnē, var būt nepieciešama papildu mēslošana vasaras sākumā. Šādā gadījumā var izmantot šķidro mēslojumu, to pievienojot laistāmajam ūdenim. Rudenī augu mēslot nav ieteicams, jo tas var stimulēt jaunu dzinumu augšanu, kas nepaspēs nobriest līdz ziemai un var apsalt. Tā vietā rudenī var ap augu pamatni uzklāt komposta kārtu, kas pasargās saknes no sala un lēnām bagātinās augsni nākamajai sezonai.
Atzarošana un formas veidošana
Atzarošana ir svarīga pieclapu mežvīteņa kopšanas sastāvdaļa, kas palīdz kontrolēt tā straujo augšanu, uzturēt vēlamo formu un veicināt veselīgu attīstību. Tā kā augs aug ļoti ātri, bez regulāras apgriešanas tas var kļūt nekontrolējams un pārņemt lielas platības, aizsedzot logus, durvis vai bojājot jumta segumu. Atzarošanu vislabāk veikt miera periodā – vēlā rudenī, ziemā vai agrā pavasarī, pirms sākusies aktīva sulu cirkulācija.
Galvenais atzarošanas mērķis ir noņemt visus bojātos, slimos vai nevietā augošos dzinumus. Tāpat ir jāizgriež vecie un pārkoksnējušies zari, lai veicinātu jaunu un spēcīgu dzinumu augšanu. Mežvītenis ļoti labi pacieš atzarošanu, tāpēc nebaidies to apgriezt diezgan radikāli, ja nepieciešams ierobežot tā izmēru. Augs ātri atjaunosies un izdzīs jaunus dzinumus.
Veicot formas veidošanu, ir svarīgi regulāri saīsināt sānu dzinumus, lai saglabātu kompaktu un kārtīgu izskatu. Ja mežvītenis aug pie sienas, regulāri jāpārbauda, vai tas nav sācis bojāt notekcaurules, logu rāmjus vai jumta konstrukcijas. Visi dzinumi, kas aug nevēlamā virzienā, ir jānogriež. Apgriešanu var veikt arī vasarā, ja nepieciešams ātri sakopt augu, taču šajā laikā jāveic tikai neliela kosmētiskā apgriešana.
Jauniem augiem pirmajos gados pēc iestādīšanas atzarošana nav īpaši nepieciešama, izņemot sanitāro apgriešanu, noņemot bojātos zarus. Šajā periodā galvenais ir ļaut augam izveidot spēcīgu sakņu sistēmu un pamatdzinumus. Vēlāk, kad augs ir labi ieaudzies, var sākt veikt regulāru atzarošanu, lai uzturētu to vēlamajās robežās un nodrošinātu labu gaisa cirkulāciju lapotnē, kas palīdzēs novērst slimību attīstību.
Slimību un kaitēkļu kontrole
Pieclapu mežvītenis ir izturīgs augs un reti cieš no nopietnām slimībām vai kaitēkļu uzbrukumiem. Tomēr dažreiz nelabvēlīgos apstākļos tas var tikt inficēts. Viena no izplatītākajām problēmām ir miltrasa, sēnīšu slimība, kas izpaužas kā balts, miltains aplikums uz lapām. Miltrasa parasti attīstās karstā un mitrā laikā, īpaši, ja augam nav nodrošināta pietiekama gaisa cirkulācija. Lai no tās izvairītos, ir svarīgi nepieļaut pārlieku sabiezinātu lapotni un laistīt augu pie saknēm, neslapinot lapas.
Ja miltrasa tomēr ir parādījusies, inficētās lapas un dzinumi ir nekavējoties jānoņem un jāsadedzina, lai novērstu slimības tālāku izplatību. Vieglas infekcijas gadījumā var mēģināt izmantot tautas līdzekļus, piemēram, sodas šķīdumu. Smagākas infekcijas gadījumā var būt nepieciešams lietot atbilstošus fungicīdus, stingri ievērojot lietošanas instrukciju. Profilaktiski pasākumi, piemēram, pareiza atzarošana un vietas izvēle, ir labākais veids, kā izvairīties no šīs slimības.
No kaitēkļiem mežvīteni visbiežāk var apdraudēt laputis, kas barojas ar augu sulu, deformējot jaunās lapas un dzinumus. Laputis parasti parādās kolonijās uz jauno dzinumu galiem. Lai ar tām cīnītos, var izmantot ziepjūdeni vai speciālus insekticīdus. Tāpat ir svarīgi dārzā piesaistīt dabiskos ienaidniekus, piemēram, mārītes, kas labprāt pārtiek no laputīm.
Reizēm uz auga var parādīties arī tīklērces, īpaši karstā un sausā laikā. To klātbūtni var pamanīt pēc smalkā tīmekļa lapu apakšpusē un lapu dzeltēšanas. Cīņai ar tīklērcēm var palīdzēt auga apsmidzināšana ar ūdeni, jo tām nepatīk mitrums. Smagākas invāzijas gadījumā jālieto akaricīdi. Kopumā, nodrošinot augam optimālus augšanas apstākļus un regulāri to apskatot, var savlaicīgi pamanīt un novērst jebkuras problēmas.
Sagatavošana ziemas periodam
Pieclapu mežvītenis ir ļoti aukstumizturīgs augs un labi pārziemo Latvijas klimatiskajos apstākļos, neprasot īpašu piesegšanu. Pieauguši, labi ieaugušies eksemplāri spēj izturēt pat ļoti zemas temperatūras bez jebkādiem bojājumiem. Tomēr jauniem augiem, īpaši pirmajā gadā pēc iestādīšanas, var būt nepieciešama neliela aizsardzība, lai pasargātu to sakņu sistēmu no kailsala.
Jauno augu sakņu zonu rudenī var mulčēt ar biezu slāni (apmēram 10-15 cm) sausas kūdras, komposta, lapu vai mizu mulčas. Šī mulčas kārta darbosies kā izolators, pasargājot saknes no straujām temperatūras svārstībām un dziļas sasalšanas. Pavasarī, kad augsne ir atkususi, mulčas kārtu var nedaudz atgrābt no auga pamatnes, lai ļautu augsnei ātrāk iesilt un neveicinātu puves attīstību.
Ja rudens ir bijis ļoti sauss, pirms sala iestāšanās ir ieteicams augu kārtīgi apliet. Tas nodrošinās saknēm pietiekamas mitruma rezerves ziemas periodam, kad ūdens uzņemšana no sasalušās augsnes ir apgrūtināta. Šis pasākums ir īpaši svarīgs jauniem stādiem, kuru sakņu sistēma vēl nav pietiekami dziļa. Pieaugušiem augiem šāda laistīšana parasti nav nepieciešama.
Ziemā mežvītenis nomet lapas un pāriet miera periodā. Šajā laikā nav nepieciešama nekāda īpaša kopšana. Pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, ir vērts veikt sanitāro atzarošanu, izgriežot visus ziemā apsalušos vai bojātos dzinumus. Tas veicinās veselīgu jauno dzinumu augšanu un saglabās auga dekoratīvo izskatu. Kopumā mežvīteņa sagatavošana ziemai ir ļoti vienkārša un neprasa lielas pūles.
