Pasifloras stādīšana un pavairošana ir aizraujošs process, kas ļauj ne tikai iegūt jaunus, krāšņus augus, bet arī dziļāk izprast šī eksotiskā vīteņauga dzīves ciklu. Lai gan veikalos ir pieejami jau pieauguši augi, pašrocīga pasifloras izaudzēšana no sēklas vai spraudeņa sniedz īpašu gandarījumu. Veiksmīga stādīšana sākas ar pareiza poda un substrāta izvēli, kas ir būtiski priekšnoteikumi veselīgas sakņu sistēmas attīstībai. Ir svarīgi radīt augam vidi, kas maksimāli pietuvināta tā dabiskajiem augšanas apstākļiem, nodrošinot tam labu drenāžu un barības vielām bagātu augsni. Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim, kā pareizi iestādīt pasifloru un kādas ir efektīvākās tās pavairošanas metodes, lai katrs dārzkopības entuziasts varētu papildināt savu kolekciju ar šo tropisko brīnumu.
Stādot jaunu pasifloras stādu, ir svarīgi izvēlēties podu, kas ir tikai nedaudz lielāks par tā sakņu kamolu. Pārāk liels pods var veicināt mitruma uzkrāšanos un sakņu puves attīstību, jo augs nespēj pietiekami ātri absorbēt visu ūdeni. Poda apakšā obligāti jābūt drenāžas caurumiem. Pirms stādīšanas poda dibenā ieteicams ieklāt apmēram divus līdz trīs centimetrus biezu drenāžas slāni no keramzīta vai oļiem, kas pasargās saknes no lieka mitruma. Šis solis ir īpaši svarīgs, lai nodrošinātu labu aerāciju sakņu zonā.
Pēc drenāžas slāņa izveidošanas podu piepilda ar piemērotu substrātu. Vislabāk izmantot kvalitatīvu, gatavu augsni telpaugiem, kurai var pievienot nedaudz perlīta vai smilts, lai uzlabotu tās struktūru un gaisa caurlaidību. Augu uzmanīgi izņem no iepriekšējā trauka, cenšoties netraumēt saknes, un ievieto jaunajā podā tā, lai sakņu kakliņš atrastos vienā līmenī ar augsnes virsmu. Pēc tam tukšās vietas ap sakņu kamolu aizpilda ar substrātu, to viegli pieblīvējot, lai neveidotos gaisa kabatas.
Pēc iestādīšanas augs ir rūpīgi jāaplaista, lai augsne nosēstos un labi piekļautos saknēm. Pirmajās dienās pēc pārstādīšanas ieteicams augu turēt nedaudz noēnotā vietā, lai mazinātu stresu un ļautu tam adaptēties jaunajiem apstākļiem. Svarīgi ir atcerēties, ka tikko iestādītam augam nav nepieciešama mēslošana vismaz dažas nedēļas, jo svaigā augsne jau satur pietiekami daudz barības vielu. Tiklīdz parādās jaunas augšanas pazīmes, var pakāpeniski atsākt regulāru kopšanas režīmu.
Pavairošana ar spraudeņiem
Pavairošana ar spraudeņiem ir viena no populārākajām un efektīvākajām pasifloras pavairošanas metodēm, jo tā ļauj iegūt jaunus augus, kas ir identiski mātesaugam, un tie sāk ziedēt daudz ātrāk nekā no sēklām audzētie. Vislabākais laiks spraudeņu griešanai ir pavasaris vai vasaras sākums, kad augs ir aktīvās augšanas fāzē. Spraudeņiem izvēlas veselīgus, puspārkoksnējušos dzinumus, kas nav ne pārāk jauni un mīksti, ne arī veci un pilnībā pārkoksnējušies. Šādi dzinumi vislabāk apsakņojas un veido spēcīgu sakņu sistēmu.
Spraudenim jābūt apmēram 10-15 centimetrus garam, un tam jābūt vismaz diviem līdz trim lapu mezgliem. Griezumu veic slīpi, tieši zem apakšējā lapu mezgla. No spraudeņa apakšējās daļas noņem visas lapas, atstājot tikai vienu vai divas lapas augšpusē. Ja atstātās lapas ir lielas, tās var pārgriezt uz pusēm, lai samazinātu mitruma iztvaikošanu. Spraudeņa apakšējo galu var iemērkt sakņošanās hormonā, lai paātrinātu un uzlabotu sakņu veidošanās procesu, lai gan tas nav obligāti.
Sagatavotos spraudeņus var sakņot divējādi – ūdenī vai tieši substrātā. Sakņojot ūdenī, spraudeņus ievieto traukā ar ūdeni tā, lai apakšējais lapu mezgls būtu iegremdēts. Trauku novieto gaišā, siltā vietā, bet ne tiešos saules staros. Ūdens regulāri jāmaina, lai tas nesasmaktu. Saknes parasti parādās pēc dažām nedēļām. Kad saknes sasniegušas pāris centimetru garumu, spraudeni var stādīt podā ar augsni.
Sakņojot tieši substrātā, spraudeņus sprauž nelielos podiņos, kas pildīti ar vieglu un mitru substrātu, piemēram, kūdras un perlīta maisījumu. Lai radītu siltumnīcas efektu un uzturētu augstu gaisa mitrumu, podiņus var pārklāt ar caurspīdīgu maisiņu vai plastmasas pudeles augšdaļu. Šādu mini siltumnīcu regulāri vēdina, lai novērstu pelējuma veidošanos. Apsakņošanās parasti notiek 3-6 nedēļu laikā. Jaunas lapu parādīšanās ir droša zīme, ka spraudenis ir veiksmīgi apsakņojies.
Pavairošana ar sēklām
Pasifloras pavairošana ar sēklām ir ilgāks un sarežģītāks process, taču tas sniedz iespēju iegūt jaunus hibrīdus un novērot auga attīstību no pašiem pirmsākumiem. Svarīgi ir izmantot svaigas sēklas, jo to dīgtspēja ar laiku strauji samazinās. Pirms sēšanas sēklas ieteicams sagatavot, lai paātrinātu dīgšanas procesu. Tās var uz vienu diennakti iemērkt siltā ūdenī vai vājā kālija permanganāta šķīdumā. Daži audzētāji iesaka arī viegli paskrāpēt cieto sēklas apvalku ar smilšpapīru, lai mitrums vieglāk piekļūtu dīglim.
Sēšanai izmanto nelielus konteinerus vai podiņus, kas pildīti ar vieglu, sterilu substrātu, piemēram, kūdras un smilts maisījumu. Sēklas izsēj uz substrāta virsmas un pārklāj ar plānu, apmēram puscentimetru biezu, augsnes kārtiņu. Pēc sēšanas substrātu uzmanīgi samitrina ar pulverizatoru un trauku pārklāj ar stiklu vai caurspīdīgu plēvi, lai radītu siltumnīcas apstākļus. Dīgšanai nepieciešama pastāvīga temperatūra ap 25-28 grādiem pēc Celsija, tādēļ var izmantot apsildāmo paliktni.
Sēklu dīgšana var būt nevienmērīga un ilgt no dažām nedēļām līdz pat vairākiem mēnešiem, tādēļ ir jāapbruņojas ar pacietību. Visu šo laiku ir svarīgi uzturēt vienmērīgu substrāta mitrumu, neļaujot tam ne izžūt, ne pārmirkt. Konteiners regulāri jāvēdina, lai novērstu sēnīšu slimību attīstību. Tiklīdz parādās pirmie asni, pārsegu noņem un trauku novieto ļoti gaišā vietā, bet sargājot no tiešiem saules stariem.
Kad stādiņiem ir izveidojušās pirmās divas īstās lapiņas, tos var uzmanīgi pārstādīt atsevišķos podiņos. Šo procesu sauc par pikēšanu, un tas jāveic ļoti uzmanīgi, lai netraumētu jaunās un trauslās saknītes. Pēc pārstādīšanas jaunos augus turpina audzēt siltā un gaišā vietā, pakāpeniski pieradinot pie āra apstākļiem, ja plānots tos audzēt dārzā. Jāatceras, ka no sēklām audzētas pasifloras sāk ziedēt tikai otrajā vai trešajā gadā.
Pārstādīšanas nepieciešamība un process
Pasifloras ir strauji augoši augi, tādēļ tām ir nepieciešama regulāra pārstādīšana, lai nodrošinātu pietiekami daudz vietas sakņu sistēmas attīstībai un apgādātu ar svaigām barības vielām. Jauniem augiem pārstādīšana var būt nepieciešama katru gadu, savukārt pieaugušiem, lieliem eksemplāriem pietiks ar pārstādīšanu reizi divos vai trijos gados. Vislabākais laiks pārstādīšanai ir agrs pavasaris, pirms sākas intensīva augšana. Tas ļauj augam ātri adaptēties jaunajā podā un izmantot svaigo substrātu jaunās sezonas izaugsmei.
Galvenās pazīmes, kas liecina par pārstādīšanas nepieciešamību, ir sakņu parādīšanās poda drenāžas caurumos vai augšana virs augsnes virskārtas. Arī tad, ja augsnes līmenis podā ir manāmi krities vai ja augs ātri izžūst un prasa ļoti biežu laistīšanu, ir pienācis laiks to pārstādīt. Pārstādīšana ir arī laba iespēja pārbaudīt sakņu sistēmas stāvokli un nepieciešamības gadījumā apgriezt bojātās vai pārāk garās saknes. Šī procedūra stimulē jaunu, veselīgu sakņu veidošanos.
Pārstādīšanai izvēlas podu, kura diametrs ir par 2-4 centimetriem lielāks nekā iepriekšējam. Pārāk liels pods nav ieteicams, jo tas var veicināt augsnes saskābšanu un sakņu puvi. Process sākas ar auga uzmanīgu izņemšanu no vecā poda. Ja tas neizdodas viegli, var viegli pasist pa poda sāniem vai izmantot nazi, lai atdalītu augsni no poda malām. Pēc tam viegli nopurina veco augsni no saknēm, cenšoties tās pēc iespējas mazāk traumēt.
Jaunā poda apakšā ieklāj drenāžas slāni un nedaudz svaiga substrāta. Tad ievieto augu poda centrā, pārliecinoties, ka tas atrodas pareizajā dziļumā. Atlikušo telpu aizpilda ar svaigu augsni, viegli to pieblīvējot. Pēc pārstādīšanas augu bagātīgi aplaista un novieto nedaudz noēnotā vietā uz dažām dienām, lai mazinātu stresu. Pēc pārstādīšanas augu nevajadzētu mēslot vismaz mēnesi, kamēr tas pilnībā neieaugas jaunajā podā.
Stādīšana atklātā laukā
Dažas izturīgākās pasifloru šķirnes, piemēram, zilā pasiflora (Passiflora caerulea), var tikt audzētas arī atklātā laukā reģionos ar maigām ziemām. Pirms stādīšanas ārā ir ļoti svarīgi izvēlēties pareizo vietu. Tai jābūt saulainai, siltai un aizsargātai no aukstiem ziemeļu vējiem. Ideāla vieta būtu pie dienvidu puses sienas vai mūra, kas dienas laikā uzkrāj siltumu un naktī to atdod, radot labvēlīgu mikroklimatu. Augsnei jābūt labi drenētai, auglīgai un nedaudz skābai.
Vislabākais laiks pasifloras stādīšanai atklātā laukā ir pavasaris, kad ir pagājušas pēdējās salnas un augsne ir pietiekami iesilusi. Stādīšanas bedre jāizrok apmēram divas reizes lielāka par auga sakņu kamolu. Bedres dibenā var iebērt kompostu vai labi sadalījušos kūtsmēslus, lai nodrošinātu augu ar barības vielām. Pirms stādīšanas stāds ir labi jāaplaista, lai to būtu vieglāk izņemt no poda. Stādu ievieto bedrē tā, lai sakņu kakliņš būtu vienā līmenī ar zemes virsmu.
Pēc iestādīšanas bedri aizpilda ar sagatavoto augsnes maisījumu, viegli to pieblīvējot ap saknēm. Uzreiz pēc stādīšanas augs ir bagātīgi jāaplaista. Lai saglabātu mitrumu un nomāktu nezāļu augšanu, apdobes zonu var mulčēt ar organisku materiālu, piemēram, mizu mulču, salmiem vai kompostu. Mulčas slānis arī palīdzēs aizsargāt saknes no temperatūras svārstībām. Tā kā pasiflora ir vīteņaugs, tai nekavējoties jānodrošina stabils balsts, piemēram, pergola, režģis vai nojume.
Pirmajā gadā pēc iestādīšanas augam nepieciešama īpaši rūpīga kopšana, ieskaitot regulāru laistīšanu sausā laikā. Ir svarīgi sekot līdzi auga attīstībai un virzīt tā dzinumus uz balsta. Lai gan dažas šķirnes ir salcietīgas, jaunajiem augiem pirmajās ziemās ieteicams nodrošināt piesegumu. Apdobes zonu var apbērt ar biezu mulčas vai sausu lapu kārtu, bet pašu augu var aptīt ar agrotīklu vai citiem elpojošiem materiāliem. Ar gadiem augs kļūs spēcīgāks un izturīgāks pret nelabvēlīgiem apstākļiem.
