Lai pasiflora augtu spēcīga, veselīga un katru gadu priecētu ar saviem eksotiskajiem ziediem, tai ir nepieciešama regulāra un sabalansēta barības vielu uzņemšana. Tā kā podā audzētu augu barības vielu resursi ir ierobežoti, mēslošana kļūst par neatņemamu un ļoti svarīgu kopšanas sastāvdaļu. Pareizi izvēlēts mēslojums un atbilstošs mēslošanas režīms nodrošina augam visus nepieciešamos makro un mikroelementus, kas ir vitāli svarīgi fotosintēzei, jaunu dzinumu veidošanai un, pats galvenais, bagātīgai ziedēšanai. Nepietiekama vai nesabalansēta mēslošana var novest pie nīkulīgas augšanas, lapu dzeltēšanas un ziedu trūkuma. Šajā rakstā mēs padziļināti izskatīsim, kādas barības vielas ir nepieciešamas pasiflorai un kā pareizi veikt mēslošanu dažādos auga attīstības posmos.
Mēslošanas galvenais mērķis ir papildināt augsnē esošās barības vielas, kuras augs patērē savas augšanas laikā. Pasiflorai, kā strauji augošam un bagātīgi ziedošam augam, ir salīdzinoši augstas prasības pēc barības vielām, īpaši aktīvās veģetācijas periodā. Galvenie elementi, kas tai nepieciešami, ir slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K). Slāpeklis ir atbildīgs par zaļās masas – lapu un dzinumu – augšanu. Fosfors ir būtisks sakņu sistēmas attīstībai, kā arī ziedpumpuru veidošanai un ziedēšanai. Savukārt kālijs stiprina auga vispārējo veselību, uzlabo izturību pret slimībām un stresu, kā arī veicina spilgtu ziedu krāsu.
Papildus šiem trim galvenajiem elementiem pasiflorai ir nepieciešami arī mikroelementi, piemēram, magnijs, dzelzs, mangāns un cinks, lai gan daudz mazākā daudzumā. To trūkums var izraisīt specifiskas problēmas, piemēram, hlorozi (lapu dzeltēšanu, saglabājoties zaļām dzīslām), kas liecina par dzelzs vai magnija deficītu. Tāpēc ir svarīgi izvēlēties kompleksos mēslošanas līdzekļus, kas satur ne tikai NPK formulu, bet arī plašu mikroelementu klāstu, lai nodrošinātu pilnvērtīgu un sabalansētu auga barošanu.
Vislabākais laiks mēslošanai ir aktīvās augšanas sezona, kas parasti ilgst no pavasara līdz rudenim. Šajā periodā augs intensīvi patērē barības vielas, lai augtu un ziedētu. Mēslošanu parasti veic reizi vienā vai divās nedēļās, atkarībā no izvēlētā mēslojuma veida un koncentrācijas. Ir ļoti svarīgi ievērot ražotāja norādījumus uz iepakojuma un nepārsniegt ieteicamās devas, jo pārmēslošana var būt pat kaitīgāka par barības vielu trūkumu. Pārmērīga mēslošana var “apdedzināt” auga saknes un izraisīt tā bojāeju.
Mēslojuma veidi un izvēle
Tirgū ir pieejami dažādi mēslojuma veidi, kas piemēroti pasifloras mēslošanai. Visbiežāk tiek izmantoti šķidrie kompleksie mēslojumi, kas paredzēti ziedošiem telpaugiem vai balkona puķēm. To priekšrocība ir ātra iedarbība, jo barības vielas ir viegli pieejamas augam uzreiz pēc laistīšanas. Izvēloties šķidro mēslojumu, priekšroka jādod tādam, kurā ir paaugstināts fosfora (P) un kālija (K) saturs, bet nedaudz mazāk slāpekļa (N). Piemēram, NPK attiecība 10-20-20 vai līdzīga būs piemērota ziedēšanas veicināšanai. Pārāk daudz slāpekļa stimulēs pārmērīgu lapu augšanu, bet kavēs ziedu veidošanos.
Vēl viena iespēja ir izmantot ilgstošas iedarbības mēslojuma granulas vai kociņus. Šie mēslojumi tiek iestrādāti augsnes virskārtā, un tie lēnām sadalās, pakāpeniski atbrīvojot barības vielas vairāku mēnešu garumā. Tā ir ērta metode, kas samazina nepieciešamību pēc biežas mēslošanas. Tomēr ar šo metodi ir grūtāk kontrolēt barības vielu padevi un pielāgot to auga mainīgajām vajadzībām. Bieži vien labākais risinājums ir apvienot abas metodes – pavasarī iestrādāt augsnē ilgstošas iedarbības granulas un vasarā papildus lietot šķidro mēslojumu reizi divās vai trīs nedēļās.
Organiskie mēslojumi, piemēram, komposts, biohumuss vai dažādi augu ekstrakti, ir lieliska alternatīva minerālmēsliem. Tie ne tikai apgādā augu ar barības vielām, bet arī uzlabo augsnes struktūru, veicina mikroorganismu darbību un ir videi draudzīgāki. Kompostu vai biohumusu var iemaisīt augsnē pārstādīšanas laikā vai uzbērt kā mulčas kārtu augsnes virsmai. Organiskie mēslojumi parasti darbojas lēnāk nekā minerālmēsli, bet nodrošina ilgstošāku un sabalansētāku barības vielu piegādi.
Neatkarīgi no izvēlētā mēslojuma veida, ir svarīgi atcerēties dažus pamatprincipus. Nekad nemēslojiet sausu augu, jo tas var sabojāt saknes. Pirms mēslošanas augs ir nedaudz jāaplaista ar tīru ūdeni. Tāpat nevajadzētu mēslot tikko pārstādītus augus, jo svaigā augsnē jau ir pietiekami daudz barības vielu, un saknēm ir nepieciešams laiks, lai adaptētos. Arī slimus vai kaitēkļu novājinātus augus nav ieteicams intensīvi mēslot, jo tas var radīt papildu stresu. Vispirms ir jānovērš problēmas cēlonis un tikai tad jāatsāk mēslošana.
Mēslošanas grafiks atbilstoši sezonai
Pasifloras mēslošanas vajadzības mainās līdz ar gadalaikiem. Pavasarī, kad pēc ziemas miera perioda sākas aktīva augšana, ir laiks sākt mēslošanu. Sākumā to dara retāk, piemēram, reizi trīs vai četrās nedēļās, izmantojot pusi no ieteicamās mēslojuma devas. Tas palīdz augam pakāpeniski “pamosties” un pierast pie barības vielu uzņemšanas. Šajā periodā var izmantot sabalansētu mēslojumu ar vienādu NPK attiecību, lai veicinātu gan jaunu dzinumu, gan sakņu sistēmas attīstību.
Vasarā, kad pasiflora aug visintensīvāk un zied, tai ir nepieciešama visvairāk barības vielu. Šajā periodā mēslošanu veic regulāri, ik pēc vienas līdz divām nedēļām, izmantojot pilnu mēslojuma devu. Kā jau minēts, vasarā ieteicams pāriet uz mēslojumu ar paaugstinātu fosfora un kālija saturu, lai stimulētu bagātīgu un ilgstošu ziedēšanu. Regulāra mēslošana nodrošinās, ka augam pietiek enerģijas gan augšanai, gan krāšņo ziedu veidošanai.
Sākoties rudenim, kad dienas kļūst īsākas un vēsākas, auga augšanas tempi palēninās. Līdz ar to jāsāk samazināt arī mēslošanas biežumu un koncentrāciju. Septembrī un oktobrī augu var mēslot reizi trīs vai četrās nedēļās, izmantojot pusi no devas. Tas palīdz jaunajiem dzinumiem nobriest un sagatavoties ziemas miera periodam. Pārāk intensīva mēslošana rudenī var veicināt vārgu, ziemai negatavu dzinumu veidošanos.
Ziemā, kad pasiflora atrodas miera stāvoklī (īpaši, ja tā tiek turēta vēsā telpā), mēslošana ir pilnībā jāpārtrauc. Auga vielmaiņas procesi šajā laikā ir ļoti lēni, un tam nav nepieciešamas papildu barības vielas. Mēslošana ziemā var kaitēt saknēm un izjaukt auga dabisko dzīves ciklu. Mēslošanu atsāk tikai nākamajā pavasarī, kad parādās pirmās jaunās augšanas pazīmes.
Barības vielu trūkuma un pārdozēšanas pazīmes
Rūpīgi vērojot augu, var pamanīt pazīmes, kas liecina par barības vielu trūkumu vai pārpalikumu. Slāpekļa trūkums parasti izpaužas kā lēna augšana, sīkas un bālas lapas. Pirmās dzeltēt sāk vecākās, apakšējās lapas, jo augs pārvieto slāpekli uz jaunajiem dzinumiem. Savukārt slāpekļa pārdozēšana izraisa ļoti strauju, sulīgu zaļās masas augšanu, bet kavē ziedēšanu. Lapas kļūst tumši zaļas, un augs var kļūt uzņēmīgāks pret slimībām.
Fosfora trūkums negatīvi ietekmē ziedēšanu – tā ir vāja vai nenotiek vispār. Auga augšana ir kavēta, un lapas var iegūt tumši zaļu vai pat violetu nokrāsu, īpaši gar malām. Sakņu sistēma attīstās vāji. Kālija deficīts vispirms parādās uz vecākām lapām – to malas kļūst dzeltenas, vēlāk brūnas un sausas, it kā apdegušas. Augs kļūst vārgs un viegli ieņēmīgs pret slimībām.
Dzelzs trūkums izraisa tipisku hlorozi – jaunās lapas kļūst dzeltenas vai gandrīz baltas, bet to dzīslas paliek kontrastējoši zaļas. Tas bieži notiek, ja augsnes pH ir pārāk augsts (sārmains), kas bloķē dzelzs uzņemšanu. Magnija trūkums izpaužas līdzīgi, bet hloroze parasti sākas uz vecākām lapām, un dzeltēšana notiek starp dzīslām, veidojot svītrainu vai raibu rakstu. Šādos gadījumos var palīdzēt mēslošana ar speciāliem preparātiem, kas satur dzelzs helātus vai magnija sulfātu.
Mēslojuma pārdozēšanas vispārējās pazīmes ir lapu galu un malu apdegšana (tās kļūst brūnas un trauslas), lapu vīšana pat mitrā augsnē un balta sāls garozas veidošanās uz augsnes virsmas un poda malām. Ja ir aizdomas par pārmēslošanu, augsne ir jāskalo. To dara, podu vairākas reizes bagātīgi lejot ar tīru ūdeni, ļaujot tam brīvi iztecēt cauri, lai izskalotu liekos sāļus. Pēc tam mēslošanu pārtrauc uz vairākām nedēļām.
Dabiskas mēslošanas metodes
Papildus komerciālajiem mēslošanas līdzekļiem ir arī vairākas dabiskas metodes, kā bagātināt augsni un pabarot pasifloru. Piemēram, banānu mizas ir lielisks dabiskais kālija avots. Tās var sagriezt mazos gabaliņos un iestrādāt augsnes virskārtā vai izžāvēt, samalt pulverī un pievienot augsnei. Var arī pagatavot uzlējumu, dažas dienas mērcējot banānu mizas ūdenī un pēc tam izmantojot šo ūdeni laistīšanai.
Kafijas biezumi ir labs slāpekļa avots, un tie nedaudz paskābina augsni, kas pasiflorai patīk. Tomēr ar tiem nevajadzētu aizrauties, jo pārmērīgs daudzums var padarīt augsni pārāk blīvu. Vislabāk ir izmantot labi izžāvētus kafijas biezumus, tos plānā kārtiņā iemaisot augsnes virskārtā. Olu čaumalas ir labs kalcija avots. Tās ir jāsasmalcina pēc iespējas smalkākā pulverī un jāiemaisa augsnē.
Nātru virca ir vēl viens lielisks dabīgais mēslojums, kas bagāts ar slāpekli un mikroelementiem. Tās pagatavošanai spaini līdz pusei piepilda ar svaigām nātrēm, aplej ar ūdeni un atstāj raudzēties uz vienu līdz divām nedēļām, periodiski apmaisot. Kad šķidrums pārstāj putot un kļūst tumšs, tas ir gatavs. Pirms lietošanas to atšķaida ar ūdeni attiecībā 1:10 un izmanto augu laistīšanai. Jāņem vērā, ka nātru vircai ir ļoti spēcīga, nepatīkama smaka.
Izmantojot dabiskās mēslošanas metodes, ir svarīgi atcerēties, ka barības vielu koncentrācija tajās nav tik precīzi zināma kā komerciālajos mēslojumos. Tāpēc tās ir jālieto ar mēru un jāvēro auga reakcija. Bieži vien labākos rezultātus dod kombinēta pieeja, gudri apvienojot organiskos mēslojumus ar kvalitatīviem minerālmēsliem, lai nodrošinātu pasiflorai visu nepieciešamo tās krāšņajai attīstībai.
