Parastā priede ir koks, kas ir lieliski pielāgojies mērenās un pat skarbās ziemeļu joslas klimatam, un tās spēja veiksmīgi pārciest zemas temperatūras, sniegu un vēju ir apbrīnojama. Tās dziļais miera periods ziemā un skuju anatomiskās īpatnības, kas samazina ūdens iztvaikošanu, ļauj tai izdzīvot pat ilgstošā salā. Tādēļ nobriedušas un veselīgas priedes parasti neprasa nekādu īpašu sagatavošanu ziemai vai aizsardzību, tās lieliski tiek galā pašas. Tomēr situācija ir atšķirīga, kad runa ir par jauniem, nesen iestādītiem kokiem, kuru sakņu sistēma vēl nav pilnībā attīstījusies un kas ir daudz jutīgāki pret ziemas izaicinājumiem.
Jaunām priedītēm pirmajos gados pēc iestādīšanas ziema var būt kritisks periods. To galvenie apdraudējumi ir ne tikai sals, bet arī fizioloģiskā izžūšana spilgtās ziemas saules un vēja ietekmē, smagas sniega segas radītie zaru lūzumi un dzīvnieku, piemēram, zaķu, nodarītie bojājumi. Pareiza un savlaicīga sagatavošana ziemai var ievērojami palielināt jaunā koka izdzīvošanas iespējas un nodrošināt tā veiksmīgu attīstību nākamajās sezonās. Šie sagatavošanās darbi nav sarežģīti, bet tie prasa uzmanību un izpratni par procesiem, kas notiek ar koku ziemas periodā.
Ziemošanas sagatavošanas procesā ir vairāki svarīgi aspekti, kas jāņem vērā. Tas sākas jau rudenī ar pareizu laistīšanu un mulčēšanu, kas palīdz aizsargāt sakņu sistēmu un nodrošināt mitruma rezerves. Papildus tam, var būt nepieciešami arī fiziski aizsardzības pasākumi, piemēram, vainaga iesiešana vai speciālu aizsargmateriālu izmantošana, lai pasargātu koku no saules apdegumiem un sniega radītā mehāniskā spiediena.
Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim, kā parastā priede dabiski pielāgojas ziemas apstākļiem un kādi ir galvenie riski, ar kuriem tā saskaras. Mēs sniegsim praktiskus padomus, kā efektīvi aizsargāt jaunos kokus no sala, sniega un ziemas saules, kā arī paskaidrosim mulčēšanas nozīmi ziemas periodā. Izprotot šos principus un pielietojot ieteiktās metodes, jūs varēsiet palīdzēt savai jaunajai priedei droši pārziemot un pavasarī priecēt jūs ar jauniem, veselīgiem dzinumiem.
Priedes dabiskā salcietība un sagatavošanās ziemai
Parastās priedes izcilā salcietība ir rezultāts sarežģītiem fizioloģiskiem un bioķīmiskiem procesiem, kas kokā notiek, gatavojoties ziemai. Šo procesu, ko sauc par norūdīšanos, ierosina pakāpeniska dienas garuma saīsināšanās un gaisa temperatūras pazemināšanās rudenī. Reaģējot uz šiem signāliem, koks sāk palēnināt un pēc tam pilnībā apturēt augšanas procesus, pārejot dziļa miera stāvoklī. Šajā laikā mainās šūnu sastāvs – tajās uzkrājas cukuri, aminoskābes un citas vielas, kas darbojas kā dabīgs antifrīzs, pazeminot šūnsulas sasalšanas temperatūru un pasargājot šūnas no ledus kristālu veidošanās, kas varētu tās pārplēst.
Svarīga loma ir arī ūdens daudzuma samazināšanai šūnās. Rudenī koks pakāpeniski atbrīvojas no liekā ūdens, transportējot to uz starpšūnu telpu. Tas ir būtiski, jo, sasalstot starpšūnu telpā, ledus kristāli nenodara tik lielu kaitējumu kā tad, ja tie veidotos šūnu iekšienē. Šis dehidratācijas process padara šūnas izturīgākas pret salu. Pilnībā norūdījies koks spēj izturēt temperatūru pat līdz -40°C vai zemāk. Šis norūdīšanās process ir pakāpenisks un prasa vairākas nedēļas ar pazeminātām temperatūrām.
Skujas ir vēl viens svarīgs pielāgojums ziemošanai. Tās ir klātas ar biezu vaska kārtiņu (kutikulu), kas ievērojami samazina ūdens iztvaikošanu jeb transpirāciju. Atvārsnītes, caur kurām notiek gāzu apmaiņa un ūdens iztvaikošana, ziemā ir gandrīz pilnībā aizvērtas un atrodas dziļās iedobēs, kas tās papildus pasargā no izžūšanas. Adatveida forma un nelielais virsmas laukums arī palīdz samazināt ūdens zudumus salīdzinājumā ar platlapju koku lapām. Šie mehānismi ļauj priedei saglabāt skujas ziemā un atsākt fotosintēzi agrā pavasarī, tiklīdz apstākļi kļūst labvēlīgi.
Lai koks varētu veiksmīgi sagatavoties ziemai, tam ir jābūt veselīgam un labi nodrošinātam ar barības vielām jau augšanas sezonas laikā. Pareiza mēslošana, īpaši nodrošinot pietiekamu kālija daudzumu, veicina dzinumu pārkoksnēšanos un palielina salcietību. Savukārt pārmērīga mēslošana ar slāpekli vasaras beigās var stimulēt nevēlamu augšanu rudenī, un jaunie, nenobriedušie dzinumi ziemā neizbēgami apsals. Tādēļ pareiza kopšana visa gada garumā ir pamats veiksmīgai priedes ziemošanai.
Jauno koku aizsardzība pret salu un sniegu
Jauniem priežu stādiem, īpaši pirmajā vai otrajā ziemā pēc iestādīšanas, var būt nepieciešama papildu aizsardzība pret ziemas nelabvēlīgajiem faktoriem, jo to norūdīšanās spējas vēl nav pilnībā attīstījušās. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir pasargāt to sakņu sistēmu, kas ir visjutīgākā pret salu. To visefektīvāk var panākt ar mulčēšanu. Rudenī, pirms augsnes sasalšanas, ap koka stumbru uzklāj biezu (10-15 cm) mulčas slāni no sausām lapām, kūdras, priežu mizām vai šķeldas. Šis slānis darbojas kā izolators, kas palēnina augsnes sasalšanu un pasargā saknes no krasām temperatūras svārstībām. Mulča arī palīdz saglabāt augsnē mitrumu.
Vēl viens apdraudējums jaunajiem kokiem ir smags, slapjš sniegs, kas var uzkrāties uz zariem un izraisīt to noliekšanos vai pat lūšanu. Lai no tā izvairītos, jauno priedīšu zarus pirms ziemas var uzmanīgi sasiet kopā, veidojot kompaktu, konusu formas siluetu. To dara ar mīkstu, elastīgu auklu vai lenti, viegli savelkot zarus virzienā uz augšu, tuvāk stumbram. Šāda iesiešana neļauj sniegam uzkrāties zaru žāklēs un pasargā koku no deformācijas. Pavasarī, kad sniega kušanas draudi ir garām, aukla ir jānoņem, lai netraucētu jaunajai augšanai.
Mazu stādu aizsardzībai var izmantot arī dažādus piesegšanas materiālus. Piemēram, ap koku var izveidot nelielu karkasu no mietiņiem un apvilkt to ar agrotīklu, džutas audumu vai egļu zariem. Šāds segums rada aizvēju, pasargā no stipra sala un arī noēno koku no spilgtās ziemas saules, kas ir īpaši svarīgi. Ir svarīgi, lai segums būtu gaisu caurlaidīgs un nepieskartos pašām skujām, lai neveidotos kondensāts un nesāktos puve. Nedrīkst izmantot polietilēna plēvi vai citus gaisu necaurlaidīgus materiālus, jo zem tiem koks var izsust.
Ziemā, pēc stipras snigšanas, ieteicams periodiski pārbaudīt jaunos kokus un, ja uz zariem ir uzkrājies pārāk daudz sniega, to uzmanīgi nokratīt. To vislabāk darīt ar mīkstu slotu vai ar roku, kustinot zarus no apakšas uz augšu. Nekādā gadījumā nedrīkst sist pa sasalušiem zariem, jo tie ir ļoti trausli un var viegli lūzt. Šie vienkāršie, bet efektīvie pasākumi palīdzēs jaunajai priedei pārciest savas pirmās ziemas un izaugt par spēcīgu un veselīgu koku.
Mulčēšanas nozīme ziemas periodā
Mulčēšana ir viens no svarīgākajiem un efektīvākajiem agrotehniskajiem paņēmieniem, gatavojot parasto priedi, īpaši jaunos kokus, ziemas periodam. Tās galvenais uzdevums ir aizsargāt koka sakņu sistēmu, kas ir daudz jutīgāka pret salu nekā virszemes daļas. Biezs organiskās mulčas slānis, piemēram, no priežu mizām, šķeldas, kūdras, komposta vai sausām lapām, darbojas kā dabiska sega. Šis izolējošais slānis palēnina siltuma zudumu no augsnes, neļaujot tai pārāk ātri un dziļi sasalt, tādējādi pasargājot seklākās saknes no bojājumiem. Tas ir īpaši svarīgi ziemās ar nelielu sniega daudzumu, kad sniega sega nepilda savu dabisko izolatora funkciju.
Mulča arī palīdz stabilizēt augsnes temperatūru, mazinot krasas svārstības. Ziemā bieži gadās, ka saulainās dienās augsnes virskārta sasilst un nedaudz atkūst, bet naktī atkal strauji sasalst. Šādi sasalšanas un atkušanas cikli var bojāt smalkās sakņu spurgaliņas un pat “izcilāt” jaunus, nesen iestādītus stādus no zemes. Mulčas slānis šīs svārstības izlīdzina, uzturot daudz stabilāku temperatūru sakņu zonā un nodrošinot saknēm mierīgākus ziemošanas apstākļus.
Papildus temperatūras regulēšanai mulča palīdz saglabāt mitrumu augsnē. Tas ir būtiski, jo ziemā koks turpina zaudēt mitrumu caur skujām, bet no sasalušas augsnes to uzņemt nespēj. Ja rudenī ir veikta pamatīga laistīšana un augsne ir pārklāta ar mulču, mitrums augsnē saglabājas daudz ilgāk, nodrošinot saknēm nelielu, bet pastāvīgu mitruma pieejamību pat ziemā. Tas palīdz novērst fizioloģisko sausumu un skuju apdegšanu, kas ir bieža problēma jauniem skujkokiem.
Mulčēšana jāveic rudenī, pēc pēdējās pamatīgās laistīšanas, bet pirms pastāvīga sala iestāšanās. Mulča jāklāj 10-15 cm biezā slānī ap koka vainaga projekciju, bet ir ļoti svarīgi atstāt nelielu, brīvu joslu (apmēram 5-10 cm) tieši ap stumbru. Ja mulča saskarsies ar stumbru, tā var veicināt mitruma uzkrāšanos pie mizas, kas savukārt var izraisīt puves attīstību un radīt labvēlīgus apstākļus grauzējiem. Pavasarī, kad augsne ir pilnībā atkususi, daļu no biezā mulčas slāņa var atgrābt no stumbra, lai ļautu augsnei ātrāk iesilt.
Ziemas saules apdegumu novēršana
Ziemas saules apdegumi, kas tehniski ir nevis apdegumi, bet gan fizioloģiska izžūšana, ir viena no lielākajām briesmām, kas apdraud jaunas priedes ziemā. Šī parādība rodas saulainās un vējainās ziemas dienās, īpaši februārī un martā, kad saule jau silda diezgan spēcīgi, bet augsne joprojām ir sasalusi. Spilgtās saules ietekmē skujas sasilst un sāk aktīvāk transpirēt jeb iztvaikot ūdeni. Tajā pašā laikā saknes nespēj uzņemt ūdeni no sasalušās zemes, lai kompensētu šos zudumus. Rezultātā skujās rodas akūts ūdens deficīts, tās dehidratējas, kļūst brūnas un nokalst.
Visjutīgākie pret ziemas saules apdegumiem ir jauni koki pirmajos gados pēc iestādīšanas, kā arī koki, kas aug atklātās, vējainām vietām pakļautās vietās. Problēmu var pastiprināt arī sauss rudens – ja koks ziemā devies ar nepietiekamām mitruma rezervēm, izžūšanas risks ir daudz lielāks. Vizuāli bojājumi kļūst redzami tikai pavasarī, kad sniegs nokūst. Skujas, īpaši koka dienvidu un dienvidrietumu pusē, kas saņem visvairāk saules, kļūst dzeltenas vai rudi brūnas. Smagākos gadījumos var nokalst veseli zari.
Efektīvākais veids, kā pasargāt jaunas priedes no ziemas saules, ir to noēnošana. To var izdarīt, izmantojot dažādus materiālus. Viens no populārākajiem ir baltais agrotīkls. Ap koku tiek izveidots vienkāršs karkass no mietiņiem, un tam tiek pārsegts agrotīkls, veidojot aizsargājošu “mājiņu”. Svarīgi, lai materiāls nepieskartos skujām. Agrotīkls atstaro daļu saules staru, samazinot skuju sasilšanu, kā arī nedaudz pasargā no vēja, bet vienlaikus ir gaisu caurlaidīgs un neļauj kokam izsust. Līdzīgu efektu var panākt, izmantojot niedru paklājiņus vai džutas audumu, ko nostiprina koka dienvidu pusē.
Papildus noēnošanai, svarīgi ir arī citi profilaktiskie pasākumi. Kā jau minēts, izšķiroša nozīme ir pamatīgai laistīšanai vēlā rudenī, pirms augsnes sasalšanas, lai nodrošinātu maksimālas mitruma rezerves. Arī mulčēšana palīdz, jo tā palēnina augsnes sasalšanu un ļauj saknēm ilgāk palikt aktīvām. Aizsargsegumi jāuzliek vēlā rudenī, kad gaisa temperatūra stabili noslīdējusi zem nulles, un jānoņem pavasarī, kad augsne ir pilnībā atkususi un izžūšanas draudi ir garām. Šos segumus nevajadzētu noņemt pārāk agri, jo visbīstamākais periods bieži vien ir tieši agrs pavasaris.
📷 Arnstein Rønning, CC BY 3.0, via Wikimedia Commons
