Parastā priede ir izturīgs un ilgmūžīgs koks, kas ir labi pielāgojies mūsu klimatiskajiem apstākļiem, taču, tāpat kā jebkurš dzīvs organisms, tā nav pilnībā pasargāta no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Novājināti, nepareizos apstākļos augoši vai stresa ietekmēti koki ir īpaši uzņēmīgi pret dažādu patogēnu un insektu invāziju. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir izšķiroša, lai ierobežotu bojājumus un saglabātu koka veselību un dekoratīvo vērtību. Regulāra koka apskate ir labākais veids, kā laikus pamanīt pirmās slimību vai kaitēkļu klātbūtnes pazīmes, piemēram, skuju krāsas izmaiņas, zaru kalšanu, sveķu izdalīšanos vai kukaiņu klātbūtni.
Priedes slimības visbiežāk izraisa dažādas mikroskopiskas sēnes, kas var inficēt skujas, dzinumus, zarus un pat stumbru. Šīs slimības var izraisīt skuju priekšlaicīgu nobiršanu, dzinumu deformāciju, zaru atmiršanu un, smagākos gadījumos, pat visa koka bojāeju. Slimību attīstību bieži veicina kokam nelabvēlīgi apstākļi, piemēram, pārmērīgs mitrums, slikta gaisa cirkulācija, noēnojums vai barības vielu trūkums. Tāpēc profilakse, kas vērsta uz optimālu augšanas apstākļu nodrošināšanu, ir labākā aizsardzība.
Līdztekus slimībām, priedes apdraud arī dažādi kaitēkļi. Tie var būt gan skujas grauzoši kukaiņi, gan sulu sūcoši kaitēkļi, gan stumbra kaitēkļi, kas ierīko savas ejas zem mizas. Kaitēkļu darbības rezultātā koks tiek novājināts, tiek traucēta barības vielu cirkulācija, un tas kļūst uzņēmīgāks pret sekundārām infekcijām, piemēram, sēnīšu slimībām. Daži kaitēkļi, piemēram, mizgrauži, īpaši lielā skaitā var iznīcināt pat lielus un šķietami veselus kokus.
Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim biežāk sastopamās parastās priedes sēnīšu slimības un bīstamākos kaitēkļus. Jūs uzzināsiet, kā atpazīt to radītos bojājumus, kādi profilaktiskie pasākumi palīdzēs samazināt inficēšanās risku, un kādas ir efektīvākās bioloģiskās un ķīmiskās apkarošanas metodes. Izpratne par šiem draudiem un spēja rīkoties ātri un efektīvi ir atslēga, lai jūsu priede augtu veselīga un krāšņa daudzu gadu garumā.
Biežāk sastopamās sēnīšu slimības
Viena no izplatītākajām priedes slimībām, kas skar skujas, ir šite jeb skuju biršana. To izraisa vairāku veidu sēnītes, piemēram, Lophodermium un Scleroderris ģints sēnes. Pirmās slimības pazīmes parasti parādās rudenī vai pavasarī uz iepriekšējā gada skujām. Uz skujām parādās dzelteni, vēlāk brūni plankumi, kas pakāpeniski aptver visu skuju. Pavasarī vai vasaras sākumā inficētās skujas sāk masveidā birt, atstājot zarus kailus, izņemot pašus jaunos dzinumus. Uz nobirušajām skujām var saskatīt sīkus, melnus punktus vai svītriņas – sēnes augļķermeņus. Slimība visbiežāk skar jaunus, novājinātus kokus un stādījumus, kas aug pārāk blīvi un mitrās, slikti vēdināmās vietās.
Priežu rūsas ir vēl viena sēnīšu slimību grupa, ko izraisa sarežģītas attīstības cikla sēnes, kurām bieži nepieciešami divi dažādi saimniekaugi. Viena no pazīstamākajām ir priežu-upeņu rūsa (Cronartium ribicola), kas bojā piecskuju priedes, bet parastajai priedei bīstamāka ir divskuju priežu stumbra un zaru vēzis jeb “sveķu vēzis” (Peridermium pini). Infekcijas vietās uz stumbra vai zariem veidojas sveķaini, pietūkuši sabiezējumi. Pavasarī no šiem sabiezējumiem izaug lieli, dzeltenīgi oranži pūslīši (ecīdijas), kas piepildīti ar sporām. Šīs sporas inficē starpsaimniekus – visbiežāk kreimules vai peonijas. Slimība izraisa zaru kalšanu un, ja tiek inficēts stumbrs, var novest pie koka lūšanas vai bojāejas.
Sakņu un stumbra pamatnes puves izraisa sēnes, kas bojā koka sakņu sistēmu un stumbra apakšējo daļu. Viena no bīstamākajām ir sakņu piepe (Heterobasidion annosum). Šī sēne inficē koku caur sakņu brūcēm vai saskari ar slima koka saknēm. Inficētā koksne kļūst trupējusi, mīksta un drūpoša. Virszemes pazīmes parādās vēlu – koka augšana palēninās, skujas dzeltē un birst, un koks pakāpeniski nokalst. Dažkārt pie stumbra pamatnes vai uz atsegtām saknēm var redzēt sēnes augļķermeņus – daudzgadīgas, brūnas piepes. Slimība ir grūti kontrolējama, jo tā attīstās pazemē, un galvenā cīņas metode ir profilakse – izvairīšanās no sakņu bojājumiem un savlaicīga slimu koku likvidēšana.
Vēl viena izplatīta problēma ir dzinumu vēzis, ko izraisa sēne Gremmeniella abietina. Šī slimība galvenokārt skar jaunos dzinumus. Infekcija parasti notiek rudenī vai ziemā. Pavasarī inficētie dzinumi neplaukst vai arī sāk augt, bet drīz vien novīst, nolīkst un kļūst rudi brūni, izskatoties kā sala bojāti. Pie dzinuma pamatnes, zem mizas, var redzēt nekrotiskus, brūnus audus. Mitrā laikā uz bojātajiem dzinumiem var veidoties sīki, melni sēnes augļķermeņi. Slimība visvairāk apdraud jaunus kokus un priedes, kas aug mitrās ieplakās, kur uzkrājas auksts gaiss. Profilaksei svarīga ir pareizas augšanas vietas izvēle un slimu zaru izgriešana.
Galvenie kaitēkļi un to radītie bojājumi
Priedēm ir plašs kaitēkļu loks, kurus var iedalīt vairākās grupās pēc to barošanās veida un bojājumu rakstura. Viena no lielākajām grupām ir skuju grauzēji, pie kuriem pieder dažādu zvīņspārņu (tauriņu) un zāģlapseņu kāpuri. Piemēram, priežu sprīžmetis (Bupalus piniaria) un priežu pūcīte (Panolis flammea) ir tauriņi, kuru kāpuri pavasarī un vasarā masveidā var noēst skujas, atstājot kokus gandrīz kailus. Atkārtota vai ļoti spēcīga defoliācija (skuju noēšana) var novest pie koka novājināšanās un pat bojāejas. Līdzīgus bojājumus rada arī priežu zāģlapseņu kāpuri, kas bieži barojas kolonijās.
Sūcējtipa kaitēkļi, piemēram, priežu blaktis, laputis un bruņutis, barojas, izsūcot sulu no skujām, dzinumiem vai stumbra. Priežu lielā stumbra smecernieks (Pineus pini) ir laputīm radniecīgs kukainis, kas veido baltus, vatei līdzīgus pūkas uz stumbra un zariem. Masveidā savairojoties, tie var ievērojami novājināt koku, izraisot skuju dzeltēšanu, augšanas palēnināšanos un dzinumu deformāciju. Sūcējtipa kaitēkļi bieži izdala lipīgu šķidrumu, ko sauc par medusrasu, uz kura savukārt attīstās melnā kvēpsarma – sēne, kas pārklāj skujas ar melnu aplikumu un traucē fotosintēzei.
Viena no bīstamākajām kaitēkļu grupām ir stumbra kaitēkļi, pie kuriem pieder mizgrauži, koksngrauži un smecernieki. Šie kukaiņi ierīko ejas zem mizas vai dziļāk koksnē, kur attīstās to kāpuri. Mizgrauži, piemēram, lielais un mazais priežu lūksngrauzis (Tomicus piniperda un T. minor), ir īpaši bīstami, jo to masveida uzbrukums var pārtraukt barības vielu plūsmu pa stumbru un nogalināt koku ļoti īsā laikā. Mizgraužu klātbūtni parasti norāda mazi, apaļi caurumiņi mizā un smalku, brūnu miltu (urbumu) kaudzītes pie stumbra pamatnes vai mizas plaisās. Šie kaitēkļi galvenokārt uzbrūk novājinātiem, stresa nomāktiem kokiem, tāpēc veselīga koka uzturēšana ir labākā aizsardzība.
Dzinumu un pumpuru kaitēkļi bojā jauno pieaugumu, izraisot vainaga deformāciju un augšanas palēnināšanos. Priežu dzinumu tinējs (Rhyacionia buoliana) ir neliels tauriņš, kura kāpuri ieurbjas priežu pumpuros un jaunajos dzinumos. Bojātie dzinumi nokalst, saliecas vai veido tā sauktos “raganu slotas” – nenormālu zaru sabiezinājumu. Šis kaitēklis visbiežāk bojā jaunas priedītes un stādījumus, kavējot to attīstību un bojājot koka formu. Savlaicīga bojāto dzinumu izgriešana un iznīcināšana var palīdzēt ierobežot kaitēkļa izplatību.
Profilakses pasākumi slimību un kaitēkļu novēršanai
Labākā cīņa pret slimībām un kaitēkļiem ir to profilakse, kas balstās uz optimālu augšanas apstākļu radīšanu un koka dabiskās imunitātes stiprināšanu. Viss sākas ar pareizas stādīšanas vietas izvēli. Priedei ir nepieciešama saulaina, labi vēdināma vieta ar labi drenētu augsni. Stādīšana pārāk mitrā, ēnainā vai sablīvētā vietā rada stresu kokam un veicina sēnīšu slimību attīstību. Jāievēro arī pietiekams attālums starp kokiem, lai nodrošinātu labu gaisa cirkulāciju, kas palīdz skujām ātri nožūt pēc lietus un samazina sēnīšu sporu dīgšanas iespējas.
Pareiza lauksaimniecības tehnika ir nākamais svarīgais solis. Sabalansēta mēslošana, izvairoties no pārmērīgas slāpekļa devas, palīdz veidot spēcīgus, noturīgus audus. Regulāra, bet ne pārmērīga laistīšana, īpaši jaunajiem kokiem, palīdz tiem izveidot spēcīgu sakņu sistēmu un pārciest sausuma periodus. Augsnes mulčēšana ap koku ne tikai saglabā mitrumu un nomāc nezāles, bet arī aizsargā stumbra pamatni no mehāniskiem bojājumiem, kas var kļūt par infekcijas vārtiem. Pļaujot zāli ap koku, jābūt uzmanīgam, lai ar trimmeri vai pļaujmašīnu nesavainotu mizu.
Sanitārā atzarošana ir obligāts profilaktiskais pasākums. Regulāri, vismaz reizi gadā, koks ir jāapskata un jāizgriež visi sausie, nolūzušie, slimību vai kaitēkļu bojātie zari. Griezuma vietas jāveic precīzi, tuvu zaru pamatnei, neatstājot celmiņus. Lielākas brūces var apstrādāt ar speciālu brūču ziedi, lai gan veselīgs koks parasti spēj pats tās sadziedēt. Visi izgrieztie, slimie zari ir nekavējoties jāsadedzina vai jāiznīcina citā veidā, lai novērstu slimību ierosinātāju un kaitēkļu tālāku izplatību.
Vispārējā dārza higiēna arī spēlē lielu lomu. Rudenī ir svarīgi savākt un iznīcināt nobirušās, slimās skujas, jo tajās pārziemo daudzu slimību ierosinātāji, piemēram, šites sēnītes. Regulāra dārza instrumentu, piemēram, zaru šķēru un zāģu, dezinfekcija pēc darba ar slimo koku palīdzēs novērst infekcijas pārnešanu uz veselajiem augiem. Atklājot kādu kaitēkļu invadētu koku, piemēram, ar mizgraužiem, ir svarīgi to laicīgi nozāģēt un iznīcināt, lai pasargātu pārējos kokus audzē.
Bioloģiskās un ķīmiskās apkarošanas metodes
Ja profilaktiskie pasākumi nav bijuši pietiekami efektīvi un priede tomēr ir inficējusies ar slimību vai cietusi no kaitēkļu uzbrukuma, var būt nepieciešams izmantot aktīvas apkarošanas metodes. Bioloģiskās metodes ir videi draudzīgākas un balstās uz dabisko ienaidnieku izmantošanu vai dabas vielu preparātiem. Piemēram, cīņā ar laputīm var izmantot to dabiskos ienaidniekus – mārītes un zeltactiņas, kuru kāpuri ir ļoti ēdelīgi. Šos kukaiņus var pievilināt dārzam, stādot ziedošus augus, vai pat iegādāties specializētos veikalos. Tāpat ir pieejami bioloģiskie insekticīdi, piemēram, uz Bacillus thuringiensis baktēriju bāzes, kas ir efektīvi pret dažādu tauriņu kāpuriem.
Cīņā pret sēnīšu slimībām var izmantot dažādus dabiskus preparātus. Piemēram, vara saturoši fungicīdi, kā Bordo šķidrums, ir efektīvi pret daudzām sēnīšu slimībām, ja tos lieto profilaktiski agrā pavasarī pirms pumpuru plaukšanas. Ir pieejami arī dažādi augu ekstrakti, piemēram, kosa vai ķiploku novārījumi, kuriem piemīt fungicīda iedarbība un kas var palīdzēt ierobežot slimību attīstību sākotnējās stadijās. Bioloģisko metožu efektivitāte ir atkarīga no pareizas lietošanas un savlaicīgas pielietošanas – tās vislabāk darbojas kā profilaktiski vai ierobežojoši līdzekļi.
Ķīmiskās apkarošanas metodes, izmantojot sintētiskos pesticīdus (insekticīdus pret kukaiņiem un fungicīdus pret sēnēm), parasti ir efektīvākas un ar ātrāku iedarbību, taču tās jālieto ļoti piesardzīgi un tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Pirms ķīmisko līdzekļu lietošanas ir precīzi jāidentificē problēma, lai izvēlētos pareizo preparātu. Ir svarīgi stingri ievērot lietošanas instrukciju, devas un nogaidīšanas laiku. Apsmidzināšana jāveic bezvēja laikā, agri no rīta vai vakarā, lai nekaitētu bitēm un citiem derīgajiem kukaiņiem, un obligāti jālieto individuālie aizsardzības līdzekļi.
Izvēloties starp bioloģiskajām un ķīmiskajām metodēm, vienmēr priekšroka jādod videi un cilvēkam draudzīgākajam risinājumam. Ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi jāuztver kā pēdējais līdzeklis, kad citas metodes nav devušas rezultātu. Integrētā augu aizsardzība, kas apvieno profilaksi, bioloģiskās metodes un tikai nepieciešamības gadījumā arī ķīmisko kontroli, ir visgudrākā un ilgtspējīgākā pieeja, lai uzturētu priedes veselību un skaistumu, vienlaikus saudzējot apkārtējo vidi.
Slimu un invadētu koku daļu apstrāde un likvidēšana
Pareiza rīcība ar slimām un kaitēkļu invadētām koka daļām ir izšķiroši svarīga, lai apturētu problēmas izplatīšanos gan uz paša koka veselajām daļām, gan uz citiem augiem dārzā. Tiklīdz ir pamanīti slimi, nokaltuši vai kaitēkļu bojāti zari, tie ir nekavējoties jāizgriež. Izmantojot asu un tīru zāģi vai zaru šķēres, zars jānogriež līdz veselai koksnei. Griezums jāveic nedaudz ārpus “zaru krāgas” – sabiezinājuma pie zara pamatnes, kas palīdz kokam ātrāk sadziedēt brūci. Svarīgi ir nogriezt zaru ar nelielu veselo audu rezervi, lai būtu drošs, ka infekcija vai kaitēklis ir pilnībā likvidēts.
Pēc katra griezuma, īpaši strādājot ar slimu koku, ir obligāti jādezinficē instrumenti. To var izdarīt, noslaukot asmeņus ar spirtā vai citā dezinfekcijas līdzeklī samērcētu drānu. Šis solis ir ārkārtīgi svarīgs, lai neviļus nepārnestu slimību ierosinātājus no slima zara uz veselu vai no viena koka uz citu. Ja tiek griezti lieli zari, griezuma vietu var apstrādāt ar speciālu brūču ziedi, lai gan pētījumi liecina, ka veselīgs koks spēj pats efektīvi aizsargāt brūces. Tomēr aizsargpārklājums var palīdzēt novērst kukaiņu iekļūšanu brūcē.
Vissvarīgākais solis pēc slimu zaru izgriešanas ir to pareiza likvidēšana. Nekādā gadījumā inficētos vai invadētos zarus nedrīkst atstāt dārzā vai likt komposta kaudzē. Komposta kaudzē temperatūra parasti nav pietiekami augsta, lai iznīcinātu visus slimību ierosinātājus vai kaitēkļu olas un kūniņas. Tādējādi komposts var kļūt par infekcijas perēkli, kas vēlāk tiks izplatīts pa visu dārzu. Visefektīvākā un drošākā metode ir slimā materiāla sadedzināšana. Tas garantēti iznīcina visus patogēnus un kaitēkļus.
Ja koks ir tik smagi bojāts, ka to nav iespējams glābt, piemēram, ja to masveidā invadējuši mizgrauži vai ja stumbrs ir inficēts ar sakņu trupi, tas ir jānozāģē un jālikvidē pilnībā. Īpaši svarīgi ir rīkoties ātri mizgraužu invāzijas gadījumā, lai novērstu to pārlekšanu uz blakus esošajiem veselajiem kokiem. Nozāģētais koks, ieskaitot celmu, ja iespējams, ir jāiznīcina – jāsadedzina vai jāizved no teritorijas. Pēc slima koka likvidēšanas nav ieteicams tajā pašā vietā uzreiz stādīt jaunu tās pašas sugas koku, jo augsnē var būt saglabājušies slimību ierosinātāji.
📷 Arnstein Rønning, CC BY 3.0, via Wikimedia Commons
