Parastā priede ir koks ar dabiski skaistu un harmonisku vainaga formu, un dabā tā aug un attīstās bez jebkādas cilvēka iejaukšanās, veidojot ainavai raksturīgo siluetu. Tādēļ bieži vien dārzos audzētām priedēm nav nepieciešama regulāra un intensīva atzarošana, kāda vajadzīga, piemēram, augļu kokiem vai dažiem lapu krūmiem. Tomēr ir situācijas, kad atzarošana ir ne tikai vēlama, bet pat nepieciešama, lai uzturētu koka veselību, uzlabotu tā izskatu vai nodrošinātu drošību. Pareizi veikta atzarošana var palīdzēt atrisināt dažādas problēmas, sākot ar sausu un slimu zaru likvidēšanu līdz pat vainaga formas koriģēšanai dekoratīvos nolūkos.
Ir svarīgi saprast, ka jebkura atzarošana kokam ir trauma, tādēļ tai jābūt pārdomātai un mērķtiecīgai. Nepareizi vai nevietā veikti griezumi var nodarīt vairāk ļauna nekā laba – tie var pavājināt koku, radīt vārtus infekcijām un neatgriezeniski sabojāt tā dabisko formu. Atšķirībā no daudziem lapu kokiem, priedēm neveidojas snaudošie pumpuri uz vecās koksnes, tāpēc, nogriežot zaru pilnībā, tā vietā jauns zars neataugs. Tādēļ katrs grieziens ir jāveic ar skaidru mērķi un izpratni par to, kā koks uz to reaģēs.
Priedes atzarošanu var iedalīt vairākos veidos atkarībā no mērķa: sanitārā atzarošana veselības uzturēšanai, retināšanas atzarošana gaisa cirkulācijas uzlabošanai, formējošā atzarošana dekoratīvā izskata veidošanai un drošības atzarošana bīstamu zaru likvidēšanai. Katram no šiem veidiem ir sava specifika, optimālais laiks un tehnika. Dažkārt, piemēram, pundurformu vai dārza bonsai veidošanā, tiek izmantotas arī specifiskas tehnikas, piemēram, jauno dzinumu (“sveču”) īsināšana, kas ļauj kontrolēt koka izmēru un veidot blīvāku vainagu.
Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim dažādus priedes atzarošanas mērķus, sniegsim ieteikumus par labāko laiku šo darbu veikšanai un aprakstīsim pareizu griešanas tehniku. Jūs uzzināsiet, kā atšķirt sanitāro atzarošanu no formējošās un kādas ir biežāk pieļautās kļūdas, no kurām jāizvairās. Pareizas zināšanas un prasmes ļaus jums veikt atzarošanu droši un efektīvi, palīdzot jūsu priedei būt ne tikai skaistai, bet arī veselīgai un ilgmūžīgai.
Atzarošanas mērķi un nepieciešamība
Galvenais un visbiežāk nepieciešamais atzarošanas veids parastajai priedei ir sanitārā atzarošana. Tās mērķis ir uzturēt koka veselību un novērst slimību un kaitēkļu izplatīšanos. Sanitārās atzarošanas ietvaros tiek izgriezti visi sausie, nolūzušie, bojātie un slimību skartie zari. Sausi zari ne tikai bojā koka izskatu, bet arī var kļūt par infekciju perēkli, kurā attīstās koksni noārdošas sēnes. Savukārt slimību, piemēram, zaru vēža, skartu zaru savlaicīga izgriešana var apturēt slimības izplatīšanos uz citām koka daļām. Tāpat tiek izgriezti zari, kas ir acīmredzami kaitēkļu invadēti.
Otrs svarīgs mērķis ir drošības nodrošināšana. Lieli, sausi vai aizlūzuši zari var jebkurā brīdī nolūzt, īpaši stipra vēja vai sniega laikā, radot draudus cilvēkiem, ēkām, automašīnām vai elektrolīnijām. Regulāra vainaga apskate un potenciāli bīstamu zaru likvidēšana ir obligāts pasākums, īpaši lieliem, nobriedušiem kokiem, kas aug tuvu dzīvojamām zonām. Tāpat drošības nolūkos var būt nepieciešams izgriezt zarus, kas aug pārāk zemu un traucē pārvietošanos vai aizsedz ceļa zīmes.
Trešais mērķis ir vainaga struktūras uzlabošana un dekoratīvā formēšana. Dažreiz priedei var izveidoties divas konkurējošas galotnes, kas nākotnē var radīt strukturāli vāju zaru žākli un palielināt koka lūšanas risku. Šādā gadījumā vienu no galotnēm, vēlams vājāko, ieteicams izgriezt, kamēr koks vēl ir jauns. Tāpat var tikt izgriezti zari, kas krustojas un berzējas viens gar otru, radot brūces. Dekoratīvā formēšana ietver plašāku paņēmienu klāstu, sākot ar nelielu vainaga retināšanu, lai izceltu stumbra un zaru struktūru, līdz pat sarežģītu formu, piemēram, dārza bonsai vai “mākoņu” koku, veidošanai.
Visbeidzot, atzarošanu var veikt, lai kontrolētu koka izmēru, lai gan priedēm tas ir sarežģīti un ne vienmēr ieteicami. Radikāla augstuma samazināšana, nogriežot galotni, neatgriezeniski sabojās koka dabisko formu un var izraisīt nekontrolētu sānzaru augšanu. Izmēru kontroli daudz efektīvāk var panākt, kamēr koks vēl ir jauns, regulāri īsinot jaunos dzinumus jeb “sveces”. Šī metode ļauj saglabāt koku kompaktāku un veidot blīvāku vainagu. Tomēr ir jāsaprot, ka parastā priede pēc savas dabas ir liels koks, un mēģinājumi to uzturēt mazu var būt ilgstošs un darbietilpīgs process.
Labākais laiks atzarošanas veikšanai
Pareiza laika izvēle priedes atzarošanai ir izšķiroša, lai samazinātu stresu kokam un nodrošinātu ātru brūču sadzīšanu. Vislabākais laiks lielākajai daļai atzarošanas darbu ir vēlā ziema vai agrs pavasaris, kad koks atrodas miera periodā, bet līdz aktīvās augšanas sākumam nav palicis daudz laika. Atzarošana šajā periodā, piemēram, martā vai aprīļa sākumā, ļauj kokam nekavējoties sākt brūču aizdziedēšanas procesu, tiklīdz sākas sulu cirkulācija. Turklāt šajā laikā ir mazāks risks inficēties ar sēnīšu slimībām, kuru sporas vēl nav aktīvas. Vēlā ziemā koks ir bez lapām (citiem kokiem), un vainaga struktūra ir labāk pārskatāma.
Sausu un bojātu zaru izgriešanu (sanitāro atzarošanu) var veikt praktiski jebkurā gada laikā, jo tie vairs nepilda nekādas funkcijas un to likvidēšana nāk kokam tikai par labu. Tiklīdz pamanāt nolūzušu vai nokaltušu zaru, to var droši izgriezt neatkarīgi no sezonas. Tomēr, ja iespējams, arī šos darbus labāk veikt miera periodā. Izvairīties no atzarošanas vajadzētu aktīvās sulu cirkulācijas laikā vēlā pavasarī, kad priedei ir raksturīga intensīva sveķošanās. Lai gan sveķi palīdz aizsargāt brūci, to pārmērīga tecēšana var novājināt koku.
Vasaras atzarošana nav ieteicama, jo šajā laikā koks aktīvi aug un patērē daudz enerģijas. Jebkura zaļās masas noņemšana samazina tā spēju fotosintezēt un uzkrāt barības vielas. Turklāt vasarā ir aktīvi daudzi slimību ierosinātāji un kaitēkļi, un svaigas brūces var kļūt par vieglu infekcijas mērķi. Izņēmums ir jauno dzinumu jeb “sveču” īsināšana, ko veic tieši pavasara beigās vai vasaras sākumā, kad šie dzinumi ir izauguši pilnā garumā, bet skujas uz tiem vēl nav pilnībā atvērušās. Šī ir specifiska tehnika izmēra kontrolei un vainaga sabiezināšanai.
Atzarošana rudenī arī nav vēlama, īpaši vēlā rudenī. Šajā laikā koks gatavojas ziemai, un griezuma vietas var nepaspēt sadzīt pirms sala iestāšanās. Atvērtas brūces ziemā padara koku uzņēmīgāku pret sala bojājumiem un infekcijām. Tātad, apkopojot, labākais laiks strukturālai un formējošai atzarošanai ir miera periods vēlā ziemā. Sanitāro atzarošanu var veikt jebkurā laikā, bet arī tai, ja iespējams, priekšroka dodama miera periodam.
Sanitārā atzarošana un sauso zaru izgriešana
Sanitārā atzarošana ir vissvarīgākais un biežāk veicamais atzarošanas veids, kas būtu jāveic regulāri visām priedēm neatkarīgi no to vecuma un atrašanās vietas. Šīs atzarošanas galvenais uzdevums ir noņemt visas nedzīvās, bojātās vai slimās koka daļas, tādējādi uzlabojot koka vispārējo veselību un izskatu, kā arī novēršot potenciālos infekciju perēkļus. Regulāra sanitārā apkope palīdz kokam koncentrēt savus resursus uz veselīgo daļu augšanu un attīstību. Šis process arī uzlabo gaisa cirkulāciju vainaga iekšienē, kas savukārt samazina sēnīšu slimību attīstībai labvēlīgus apstākļus.
Process sākas ar rūpīgu koka vizuālo apskati, lai identificētu visus problemātiskos zarus. Meklējiet zarus, kuriem nav skuju, vai kuru skujas ir pilnībā brūnas un sausas. Pārbaudiet, vai nav aizlūzušu zaru, kas karājas vainagā, vai zaru ar plaisām un citiem mehāniskiem bojājumiem. Pievērsiet uzmanību zariem, uz kuriem redzamas slimību pazīmes, piemēram, neparasti sabiezējumi, sveķaini audzēji (vēža gadījumā) vai sēņu augļķermeņi. Visi šie zari ir kandidāti noņemšanai.
Zaru griešanai ir jāizmanto asi un tīri instrumenti – zaru šķēres mazākiem zariem un rokas zāģis vai garšvielu zāģis lielākiem. Lai veiktu pareizu griezumu, ir svarīgi atrast zaru krāgu – nelielu sabiezinājumu vietā, kur zars savienojas ar stumbru vai lielāku zaru. Griezums jāveic tieši ārpus šīs krāgas, leņķī, kas ir nedaudz slīps prom no stumbra. Nedrīkst griezt pārāk tuvu stumbram, bojājot krāgu, jo tajā atrodas šūnas, kas ir atbildīgas par brūces sadzīšanu. Tāpat nedrīkst atstāt garu celmiņu, jo tas kaltīs un kļūs par vietu, kur var iemitināties kaitēkļi un slimības.
Lielu un smagu zaru noņemšanai jāizmanto trīs griezienu tehnika, lai novērstu mizas noplēšanu no stumbra. Pirmais grieziens tiek veikts no zara apakšpuses, apmēram 20-30 cm attālumā no stumbra, iegriežot apmēram ceturtdaļu no zara diametra. Otrais grieziens tiek veikts no zara augšpuses, nedaudz tālāk no stumbra nekā pirmais grieziens. Zars nolūzīs starp abiem griezieniem, neatplēšot mizu. Pēc tam atlikušais celmiņš tiek nozāģēts, veicot trešo, galīgo griezumu pie zaru krāgas. Pēc darba pabeigšanas visus izgrieztos zarus ir svarīgi savākt un sadedzināt, lai iznīcinātu tajos esošos kaitēkļus un slimību ierosinātājus.
Vainaga formēšana dekoratīviem nolūkiem
Dekoratīvā formēšana ir daudz radošāks un sarežģītāks atzarošanas veids, kura mērķis ir mainīt vai uzlabot priedes dabisko formu, lai sasniegtu noteiktu estētisku efektu. Šī metode prasa labu izpratni par koka augšanas īpatnībām un ilgtermiņa vīziju par vēlamo rezultātu. Viens no populārākajiem dekoratīvās formēšanas paņēmieniem ir jauno dzinumu jeb “sveču” īsināšana. To veic pavasara beigās, kad jaunie dzinumi ir sasnieguši savu pilno garumu, bet skujas uz tiem vēl nav atvērušās. Ar pirkstiem vai šķērēm nolaužot vai nogriežot pusi vai divas trešdaļas no katras “sveces”, tiek ierobežota zara augšana garumā un stimulēta sānpumpuru veidošanās.
Regulāri atkārtojot “sveču” īsināšanu gadu no gada, var panākt vairākus efektus. Pirmkārt, tas ļauj kontrolēt koka kopējo izmēru un saglabāt to kompaktāku, kas ir īpaši noderīgi mazos dārzos. Otrkārt, tas veicina blīvāka un kuplāka vainaga veidošanos, jo no katras saīsinātās “sveces” pamatnes nākamajā gadā attīstīsies vairāki jauni dzinumi. Šo metodi plaši izmanto, veidojot pundurformas un dārza bonsai (Niwaki). Ir svarīgi atcerēties, ka “sveces” drīkst tikai īsināt – ja nogriež visu jauno dzinumu, zars šajā vietā vairs neaugs.
Cits dekoratīvās formēšanas paņēmiens ir vainaga retināšana, lai izceltu koka struktūru un radītu vieglāku, gaisīgāku izskatu. Šajā gadījumā tiek rūpīgi izgriezti daži veseli zari, īpaši tie, kas aug pārāk blīvi, krustojas vai konkurē savā starpā. Mērķis ir atvērt vainagu, ļaujot gaismai iekļūt dziļāk un izceļot stumbra un galveno zaru līniju skaistumu. Šī metode ir īpaši efektīva vecākiem kokiem ar interesantu stumbra formu. Atzarošana jāveic ļoti pārdomāti, katru zaru novērtējot no dažādiem skatu punktiem, pirms veikt griezumu.
Japāņu dārza stilā populārs ir tā sauktais “mākoņu” formēšanas stils, kurā priede tiek veidota, atstājot skuju pušķus tikai zaru galos, radot iespaidu par zaļiem mākoņiem, kas peld gaisā. Lai to panāktu, no zariem tiek noņemti visi sānu dzinumi un skujas, atstājot tikai nelielu “cepurīti” katra zara galā. Šis ir ļoti darbietilpīgs process, kas prasa regulāru kopšanu katru gadu, lai uzturētu formu. Neatkarīgi no izvēlētās formēšanas metodes, galvenais ir strādāt lēni, pārdomāti un vienmēr cienīt koka dabisko augšanas veidu, nevis mēģināt to pārveidot par kaut ko tam pilnīgi neraksturīgu.
Biežāk pieļautās kļūdas atzarošanā un kā no tām izvairīties
Viena no izplatītākajām un nopietnākajām kļūdām ir nepareiza griezuma vieta. Bieži vien tiek atstāts pārāk garš celmiņš, kas pamazām nokalst un kļūst par ideālu vietu trupes sēnēm un kaitēkļiem, lai iekļūtu kokā. Otrs grāvis ir griezums, kas veikts pārāk tuvu stumbram, bojājot zaru krāgu. Tas nopietni traucē brūces dabiskajai aizdziedēšanai un var izraisīt lielu, grūti dzīstošu brūci uz stumbra. Lai no tā izvairītos, vienmēr ir rūpīgi jāatrod zaru krāga un griezums jāveic tieši aiz tās, atstājot to neskartu.
Otra bieža kļūda ir pārāk intensīva atzarošana vienā reizē. Pastāv vispārējs noteikums, ka vienā gadā nevajadzētu noņemt vairāk par 25-30% no koka kopējās zaļās masas. Pārāk daudz zaru noņemšana rada kokam lielu stresu, samazina tā spēju fotosintezēt un uzkrāt enerģiju, un var novest pie tā novājināšanās. Ja ir nepieciešams veikt lielu vainaga rekonstrukciju, labāk to darīt pakāpeniski, vairāku gadu garumā, katru gadu noņemot tikai nelielu daļu zaru. Pacietība ir atslēga uz veiksmīgu un drošu atzarošanu.
Nepiemērotu vai neasu instrumentu izmantošana ir vēl viena problēma. Neasi instrumenti plēš un spaida koksnes audus, nevis veido tīru griezumu. Šādas nelīdzenas, saplēstas brūces dzīst daudz lēnāk un ir vairāk pakļautas infekcijām. Vienmēr izmantojiet kvalitatīvus, asus un atbilstoša izmēra instrumentus. Tāpat ir svarīgi tos uzturēt tīrus un dezinficēt, īpaši pārejot no viena koka uz citu, lai nepārnestu slimības.
Visbeidzot, liela kļūda ir mēģinājums radikāli mainīt priedes dabisko augšanas formu, piemēram, nogriežot pieauguša koka galotni, lai to padarītu zemāku. Šāda rīcība neatgriezeniski sabojā koka siluetu. Koks mēģinās kompensēt zaudējumu, izveidojot vairākas jaunas galotnes no augšējiem sānu zariem, kas radīs neglītu, slotveida vainagu ar strukturāli vājām zaru piestiprināšanas vietām. Pirms stādīšanas ir jāizvēlas priedes šķirne, kas atbilst pieejamajai vietai. Ja nepieciešams mazāks koks, jāizvēlas kāda no daudzajām pundurformām vai lēni augošām šķirnēm, nevis jāmēģina ar zāģi padarīt lielu koku mazu.
📷 Arnstein Rønning, CC BY 3.0, via Wikimedia Commons
