Mūžzaļā auzene ir viens no tiem pateicīgajiem dārza augiem, kas spēj radīt iespaidīgu vizuālo efektu ar salīdzinoši nelielu piepūli no dārznieka puses. Tās zilpelēkā, smalkā lapotne un elegantā forma padara to par iecienītu elementu dažādās dārza kompozīcijās, sākot no akmensdārziem un beidzot ar moderniem minimālisma stila stādījumiem. Lai pilnībā izbaudītu šī auga skaistumu, ir būtiski zināt, kā to pareizi iestādīt un kā to veiksmīgi pavairot, lai iegūtu jaunus stādus savam vai draugu dārziem. Pareiza stādīšana nodrošina auga ātru un veselīgu iesakņošanos, savukārt pavairošanas metožu pārzināšana ļauj ekonomiski un efektīvi paplašināt savu augu kolekciju. Šajā rakstā mēs detalizēti apskatīsim visus soļus, kas saistīti ar mūžzaļās auzenes stādīšanu un pavairošanu.
Pirms ķerties pie pašas stādīšanas, izšķiroši svarīgi ir izvēlēties piemērotāko vietu dārzā. Mūžzaļajai auzenei ir nepieciešama saulaina vieta, kur tā saņemtu vismaz sešas stundas tiešas saules gaismas dienā, jo tas ir galvenais priekšnoteikums, lai lapotne iegūtu un saglabātu savu raksturīgo, intensīvi zilo toni. Augot ēnā, augs ne tikai zaudēs krāsas spilgtumu, kļūstot zaļgans, bet arī var izstīdzēt un zaudēt savu kompakto, pievilcīgo formu. Tāpat svarīga ir laba gaisa cirkulācija, kas palīdzēs novērst sēnīšu slimību attīstību, tādēļ nevajadzētu to stādīt pārāk blīvi starp citiem lieliem augiem.
Nākamais solis ir augsnes sagatavošana, kas ir tikpat svarīgs kā vietas izvēle. Šis augs vislabāk jūtas vieglā, labi drenētā augsnē, kas nav pārāk bagāta ar barības vielām. Ja tavā dārzā ir smaga māla augsne, kas slikti laiž cauri ūdeni, tā obligāti jāuzlabo, lai izvairītos no sakņu puves, kas ir viens no lielākajiem draudiem šim augam. Uzlabošanai var izmantot rupju smilti, granti vai perlītu, iestrādājot to augsnē aptuveni 30 centimetru dziļumā. Nav ieteicams augsnē iestrādāt lielu daudzumu komposta vai kūtsmēslu, jo pārāk auglīga augsne veicinās vāju un neizturīgu lapu augšanu, mazinot auga dekorativitāti.
Stādot vairākus mūžzaļās auzenes cerus, ir svarīgi ievērot pareizu attālumu starp tiem, lai katram augam būtu pietiekami daudz vietas augšanai un attīstībai. Optimālais stādīšanas attālums ir aptuveni 40 līdz 60 centimetri viens no otra, atkarībā no vēlamā efekta. Ja vēlies izveidot blīvu, nepārtrauktu zilo lapu klājienu, stādi tos nedaudz tuvāk, bet, ja vēlies izcelt katra atsevišķa cera formu, ievēro lielāku attālumu. Šāds attālums nodrošinās arī pietiekamu gaisa cirkulāciju starp augiem, kas ir būtiski slimību profilaksei.
Kad vieta un augsne ir sagatavota, var sākt pašu stādīšanas procesu. Izroc bedri, kas ir aptuveni divreiz platāka un nedaudz dziļāka par stāda konteinera izmēru. Uzmanīgi izņem stādu no konteinera, cenšoties nesabojāt sakņu kamolu. Ja saknes ir cieši savijušās poda apakšā, tās var nedaudz papluinīt ar pirkstiem, lai veicinātu to augšanu jaunajā vietā. Ievieto stādu bedrē tā, lai sakņu kamola augšējā mala būtu vienā līmenī ar apkārtējo zemes virsmu, un aizber bedri ar sagatavoto augsni, viegli to pieblīvējot. Pēc iestādīšanas augu kārtīgi aplaisti, lai nodrošinātu labu sakņu kontaktu ar augsni un veicinātu iesakņošanos.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Stādīšanas laiks un process
Optimālais laiks mūžzaļās auzenes stādīšanai ir pavasaris, kad augsne jau ir iesilusi un vairs nedraud spēcīgas salnas. Pavasara stādīšana dod augam visu vasaru, lai kārtīgi iesakņotos un nostiprinātos pirms ziemas iestāšanās. Stādot pavasarī, augs ātrāk sāks aktīvi augt un jau pirmajā gadā priecēs ar savu dekoratīvo izskatu. Alternatīvi, stādīšanu var veikt arī agrā rudenī, aptuveni četras līdz sešas nedēļas pirms paredzamā sala, lai augam būtu pietiekami daudz laika iesakņoties. Vēlāka stādīšana rudenī ir riskantāka, jo augs var nepaspēt nostiprināties un ziemā var ciest no sala.
Pats stādīšanas process ir vienkāršs, bet prasa rūpību. Sagatavotajā stādīšanas bedrē ievieto stādu, pārliecinoties, ka tas atrodas vertikāli un pareizā dziļumā. Auga stādīšana pārāk dziļi var izraisīt stumbra pamatnes pūšanu, savukārt pārāk sekla stādīšana var atstāt saknes neaizsargātas pret izžūšanu. Pēc bedres aizpildīšanas ar zemi, ap augu izveido nelielu iedobi jeb “bļodiņu”, kas palīdzēs novirzīt ūdeni tieši uz sakņu zonu laistīšanas laikā. Šis paņēmiens ir īpaši noderīgs pirmajās nedēļās pēc stādīšanas, kad regulāra laistīšana ir ļoti svarīga.
Pēc iestādīšanas jaunajam augam ir nepieciešama īpaša uzmanība, īpaši attiecībā uz laistīšanu. Pirmajās nedēļās augs regulāri jālaista, lai uzturētu vienmērīgu mitrumu augsnē, bet neļaujot tai kļūt pārmirkušai. Tas palīdzēs saknēm ātrāk ieaugties un pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Kad redzams, ka augs ir sācis veidot jaunus dzinumus, kas liecina par veiksmīgu iesakņošanos, laistīšanas biežumu var pakāpeniski samazināt. Mulčēšana ap jauno stādu ar plānu kārtiņu priežu mizu vai grants palīdzēs saglabāt mitrumu, nomākt nezāles un aizsargāt saknes no krasām temperatūras svārstībām.
Stādot mūžzaļo auzeni dažādās kompozīcijās, ir vērts padomāt par piemērotiem kaimiņaugiem, kas izcels tās unikālo krāsu un tekstūru. Tā lieliski sader ar augiem, kuriem ir kontrastējošas krāsas un formas, piemēram, ar purpursarkanām heihērām, dzeltenlapu laimiņiem vai tumši zaļiem skujkokiem. Akmensdārzos tā labi izskatās kopā ar dažādiem laimiņiem, mārsiliem un citiem sausumizturīgiem augiem. Veidojot stādījumus, atceries par augu galējo augstumu un platumu, lai kompozīcija būtu harmoniska un ilgmūžīga.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pavairošana ar cera dalīšanu
Visefektīvākā un populārākā mūžzaļās auzenes pavairošanas metode ir cera dalīšana, kas ne tikai ļauj iegūt jaunus, šķirnei identiskus stādus, bet arī kalpo kā atjaunojoša procedūra vecākiem augiem. Šo darbu vislabāk veikt agrā pavasarī, tiklīdz parādās pirmie jaunie dzinumi, vai arī agrā rudenī. Pavasara dalīšana parasti ir veiksmīgāka, jo augam ir visa augšanas sezona priekšā, lai atjaunotos un nostiprinātos. Cera dalīšana ir ieteicama ik pēc trim līdz četriem gadiem, vai arī tad, kad pamani, ka cera vidus sāk atmirt un kļūt kails.
Process sākas ar rūpīgu mātesauga izrakšanu. Ar dārza dakšām vai lāpstu aproc apkārt ceram pietiekami lielā attālumā, lai pēc iespējas mazāk bojātu sakņu sistēmu, un uzmanīgi izcel to no zemes. Notīri lieko zemi no saknēm, lai labāk redzētu cera struktūru un varētu noteikt labākās dalīšanas vietas. Ja cers nav pārāk liels un blīvs, to var mēģināt sadalīt ar rokām, uzmanīgi plēšot to uz pusēm vai vairākās daļās. Lielākus un blīvākus cerus visērtāk ir dalīt ar asu lāpstu vai lielu dārza nazi, veicot tīrus un ātrus griezienus.
Katram jaunajam stādam, ko iegūsti dalīšanas procesā, ir jābūt veselīgai sakņu daļai un vismaz dažiem spēcīgiem dzinumiem vai lapu pušķiem. Atlasot daļas stādīšanai, priekšroku dod jaunajām un spēcīgajām ārējām daļām, bet veco, pārkoksnējušos un atmirušo cera centru izmet. Pirms stādīšanas ir ieteicams nedaudz saīsināt lapas, atstājot apmēram 10-15 centimetrus, lai samazinātu mitruma iztvaikošanu un palīdzētu augam visu enerģiju veltīt jaunu sakņu veidošanai. Ja saknes ir pārāk garas vai bojātas, tās arī var nedaudz apgriezt.
Iegūtās daļas stāda iepriekš sagatavotā vietā, ievērojot tādus pašus principus kā stādot konteinerstādu – bedres izmēram jābūt atbilstošam sakņu kamola lielumam, un stādīšanas dziļumam jābūt tādam pašam kā iepriekš. Pēc iestādīšanas jaunos augus pamatīgi aplaisti un turpini regulāri laistīt, līdz tie pilnībā iesakņojas. Neuztraucies, ja sākumā jaunie stādi izskatās nedaudz nīkulīgi – tas ir normāli, kamēr tie pielāgojas jaunajai vietai. Ar pienācīgu aprūpi tie drīz vien sāks augt un veidot jaunus, spēcīgus cerus.
Pavairošana ar sēklām
Lai gan cera dalīšana ir izplatītākā metode, mūžzaļo auzeni ir iespējams pavairot arī ar sēklām. Šī metode ir laikietilpīgāka un ne vienmēr garantē, ka jaunie augi būs identiski mātesaugam, īpaši, ja audzē kādu specifisku šķirni. Tomēr, ja vēlies iegūt lielu skaitu augu ar nelieliem finansiāliem ieguldījumiem, sēklu sēšana var būt laba alternatīva. Sēklas var ievākt no pašu augiem rudenī, kad ziedkopas ir kļuvušas sausas un sēklas ir nogatavojušās, vai arī iegādāties specializētos veikalos.
Sēklas vislabāk sēt agrā pavasarī, aptuveni sešas līdz astoņas nedēļas pirms pēdējām gaidāmajām salnām, iekštelpās dēstu kastītēs vai podiņos. Piepildi traukus ar vieglu, labi drenētu sēšanas substrātu un izlīdzini tā virsmu. Izsēj sēklas pēc iespējas vienmērīgāk pa substrāta virsmu un viegli piespied tās, lai nodrošinātu labu kontaktu ar augsni. Sēklām ir nepieciešama gaisma, lai dīgtu, tādēļ tās nav jāapsedz ar biezu augsnes kārtu – pietiks ar ļoti plānu smilts vai vermikulīta slānīti. Pēc sēšanas uzmanīgi apsmidzini substrātu ar ūdeni, lai tas būtu mitrs, bet ne slapjš.
Lai nodrošinātu veiksmīgu dīgšanu, uzturi sēšanas traukus siltā un gaišā vietā, piemēram, uz palodzes. Optimālā dīgšanas temperatūra ir ap 20-22 grādiem pēc Celsija. Lai saglabātu vienmērīgu mitrumu, traukus var pārklāt ar caurspīdīgu plēvi vai stiklu, taču neaizmirsti tos regulāri vēdināt, lai izvairītos no pelējuma veidošanās. Sēklas parasti sadīgst divu līdz trīs nedēļu laikā. Kad sējeņi ir paaugušies un tiem ir izveidojušās pirmās īstās lapiņas, plēvi var noņemt.
Kad dēsti ir pietiekami lieli un spēcīgi, lai tos varētu ērti paņemt pirkstos, tie ir jāpārpiķē atsevišķos podiņos, lai dotu tiem vairāk vietas augšanai. Izmanto nedaudz barības vielām bagātāku augsni nekā sēšanai. Turpini audzēt dēstus gaišā un siltā vietā, regulāri laistot. Pirms stādīšanas atklātā laukā, jaunie augi ir pakāpeniski jānorūda, pieradinot tos pie āra apstākļiem. Sāc ar dažām stundām dienā ēnainā, no vēja pasargātā vietā un pakāpeniski palielini laiku, ko tie pavada ārā, kā arī pakļauj tos lielākai saules gaismai. Pēc norūdīšanas perioda, kad salnu draudi ir garām, jaunos stādus var droši stādīt permanentā vietā dārzā.
Jauno stādu kopšana
Pēc mūžzaļās auzenes iestādīšanas vai pārstādīšanas, neatkarīgi no tā, vai tas ir konteinerstāds vai ar dalīšanu iegūta daļa, pirmais gads ir izšķirošs tās veiksmīgai nākotnei. Galvenā uzmanība šajā periodā jāpievērš regulārai laistīšanai, lai palīdzētu augam izveidot spēcīgu un dziļu sakņu sistēmu. Jaunajiem stādiem ir nepieciešams vienmērīgs mitrums, tādēļ laisti tos regulāri, īpaši sausā un karstā laikā, neļaujot augsnei pilnībā izžūt. Tomēr atceries par mērenību – stāvošs ūdens var būt tikpat kaitīgs kā sausums, tādēļ vienmēr pārbaudi augsnes mitrumu pirms laistīšanas.
Nezāļu kontrole ir vēl viens svarīgs aspekts jauno stādu kopšanā. Nezāles konkurē ar jaunajiem augiem par ūdeni, barības vielām un saules gaismu, tādēļ ir svarīgi uzturēt dobi tīru. Regulāra ravēšana ir efektīvākā metode, un to vislabāk darīt, kamēr nezāles ir mazas. Mulčēšana ap auga pamatni ne tikai palīdzēs cīnīties ar nezālēm, bet arī saglabās augsnē mitrumu un pasargās saknes no krasām temperatūras svārstībām. Izmanto organisku mulču, piemēram, smalku mizu mulču, vai neorganisku, piemēram, oļus, kas labi saskan ar auga estētiku.
Pirmajā gadā pēc stādīšanas mūžzaļajai auzenei parasti nav nepieciešama papildu mēslošana, ja vien tā nav iestādīta ļoti nabadzīgā augsnē. Augam ir jāļauj vispirms koncentrēties uz sakņu sistēmas attīstīšanu, nevis strauju lapu augšanu. Pārmērīga mēslošana var pat kaitēt, veicinot vāju un slimību uzņēmīgu augu attīstību. Ja tomēr šķiet, ka augam nepieciešams neliels atbalsts, pavasarī var iestrādāt augsnē nelielu daudzumu labi sadalījušos komposta. Tas nodrošinās lēnu un līdzsvarotu barības vielu piegādi.
Sagatavojot jauno stādu pirmajai ziemai, ir svarīgi nodrošināt tam papildu aizsardzību. Pirms sala iestāšanās pārliecinies, ka augsne ap augu ir pietiekami mitra, bet ne pārmirkusi. Uzklāj biezu mulčas slāni (apmēram 10-15 cm) ap auga pamatni, lai pasargātu saknes no izsalšanas, īpaši bezsniega ziemās. Šim nolūkam labi noder sausas koku lapas, salmi vai egļu zari. Atstāj auga lapotni neapgrieztu, jo tā kalpos kā papildu dabiskais segums un aizsardzība. Pareizi kopjot jauno stādu pirmajā gadā, tu ieliksi stabilu pamatu tā ilgai un veselīgai dzīvei tavā dārzā.
📷: Drew Avery, CC BY 2.0, via Wikimedia Commons
