Runājot par tulpju, tostarp meža tulpes, apgriešanu, daudziem dārzniekiem prātā nāk sarežģītas procedūras, kas līdzīgas rožu vai augļu koku veidošanai. Tomēr patiesībā meža tulpes kopšana šajā ziņā ir ļoti vienkārša un aprobežojas ar dažām specifiskām darbībām, kas vairāk saistītas ar auga dzīves cikla izpratni, nevis ar klasisku griešanu. Pareiza pieeja noziedējušo ziedu un vēlāk arī lapotnes noņemšanai ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu sīpola veselību un enerģijas uzkrāšanu nākamā gada ziedēšanai. Nepareizas vai pāragras “apgriešanas” rezultātā augs var tikt neatgriezeniski novājināts. Tāpēc ir būtiski zināt, ko, kad un kāpēc darīt, lai palīdzētu, nevis kaitētu šim skaistajam pavasara vēstnesim.
Galvenais princips, kas jāatceras, ir tāds, ka meža tulpes lapas nedrīkst nogriezt, kamēr tās nav pilnībā nodzeltējušas un nokaltušas pašas no sevis. Pēc ziedēšanas lapotne turpina pildīt savu svarīgāko funkciju – fotosintēzi. Izmantojot saules gaismu, tā ražo barības vielas (cukurus), kas tiek transportētas uz sīpolu un uzkrātas tajā kā enerģijas rezerve. Šis process ilgst aptuveni sešas nedēļas pēc ziedēšanas beigām. Ja lapas nogriež pārāk agri, kamēr tās vēl ir zaļas, sīpols nesaņem nepieciešamo barības vielu devu, kļūst vājš un nākamajā gadā var neziedēt vai pat aiziet bojā.
Vēlme nogriezt lapas parasti rodas estētisku apsvērumu dēļ, jo dzeltējošā un pamazām nīkuļojošā lapotne var neizskatīties pievilcīgi dobē. Tomēr ir svarīgi pretoties šim kārdinājumam. Lai nomaskētu ne visai dekoratīvo skatu, ir vairāki risinājumi. Viens no tiem ir stādīt tulpes kopā ar vēlāk plaukstošām ziemcietēm, piemēram, hostām, astilbēm vai dienziedēm. Šo augu lapotne, attīstoties vasaras sākumā, dabiski piesegs nokalstošās tulpju lapas. Cits variants ir stādīt tulpes zālienā, kuru sāk pļaut tikai tad, kad lapas jau ir nokaltušas.
Vienīgais, ko ieteicams nogriezt uzreiz pēc ziedēšanas, ir noziedējušais zieds kopā ar sēklu pogaļas aizmetni. Šo procesu sauc par “galvošanu”. Tā mērķis ir novērst to, lai augs tērētu savu vērtīgo enerģiju sēklu ražošanai. Nogriežot ziedkātu tieši zem zieda pamatnes, visa saražotā enerģija tiek novirzīta uz sīpolu, padarot to lielāku un spēcīgāku. Tomēr, ja vēlaties, lai meža tulpes jūsu dārzā naturalizētos un izplatītos ne tikai ar vairsīpoliem, bet arī ar sēklām, tad daļu noziedējušo ziedkātu var atstāt, lai tie nogatavina sēklas.
Kad lapas ir pilnībā nokaltušas un kļuvušas brūnas vai dzeltenas, tās parasti var viegli noņemt, vienkārši pavelkot ar roku. Ja tās neatdalās viegli, tas nozīmē, ka barības vielu pārneses process vēl nav pilnībā beidzies, un ir vēl nedaudz jāpagaida. Šajā stadijā lapu noņemšana vairs nekaitē sīpolam un palīdz uzturēt dobē kārtību, kā arī samazina vietu, kur varētu pārziemot slimību ierosinātāji vai kaitēkļi. Pēc lapu noņemšanas augs ir pilnībā pārgājis miera periodā līdz nākamajam pavasarim.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Noziedējušo ziedu noņemšana
Noziedējušo ziedu noņemšana jeb “galvošana” (angliski – deadheading) ir svarīgs solis tulpju kopšanā, kas palīdz novirzīt auga enerģiju pareizajā virzienā. Kad tulpes zieds ir noziedējis un ziedlapiņas sāk birt, tā vietā sāk veidoties sēklu pogaļa. Sēklu ražošana ir ļoti energoietilpīgs process. Ja augam ļauj ražot sēklas, liela daļa enerģijas, kas varētu tikt izmantota sīpola barošanai, tiek patērēta šim mērķim. Rezultātā sīpols var kļūt mazāks un vājāks, kas negatīvi ietekmēs nākamā gada ziedēšanu.
Procedūra ir ļoti vienkārša. Ar pirkstiem vai asām šķērēm ir jānoņem tikai pats zieds un tā pamatnē esošā sēklu pogaļa. Ir ļoti svarīgi atstāt visu ziedkātu un lapas neskartas. Ziedkāts, tāpat kā lapas, piedalās fotosintēzē un palīdz barot sīpolu. Nogriežot visu ziedkātu līdz zemei, tiek zaudēta daļa no šīs vērtīgās “ražotnes”. Tāpēc griezuma vieta ir tieši zem zieda.
Šis darbs jāveic regulāri, tiklīdz ziedi sāk vīst. Jo ātrāk tiek noņemts noziedējušais zieds, jo mazāk enerģijas augs pagūs iztērēt nevajadzīgajai sēklu pogaļas attīstībai. Tas ir īpaši svarīgi jauniem stādījumiem un pirmajos gados pēc sīpolu iestādīšanas, kad galvenais mērķis ir izveidot spēcīgu un labi attīstītu sīpolu, kas spēs bagātīgi ziedēt turpmākajos gados. Regulāra ziedu noņemšana palīdz arī uzturēt dobi vizuāli pievilcīgāku.
Kā jau minēts, ir viens izņēmums no šī noteikuma. Ja vēlaties veicināt meža tulpju naturalizāciju un pašizsēju, ir vērts atstāt dažus spēcīgākos ziedkātus, lai tie nogatavina sēklas. Vējš palīdzēs izplatīt sēklas pa apkārtni, un laika gaitā var parādīties jauni augi negaidītās vietās, radot ļoti dabisku un gleznainu pļavas efektu. Tomēr jāatceras, ka no sēklām audzētas tulpes uzziedēs tikai pēc vairākiem gadiem, tāpēc šī ir metode pacietīgiem dārzniekiem.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Lapotnes nozīme un tās atstāšana
Lapotne ir meža tulpes “spēkstacija”. Tieši zaļajās lapās notiek fotosintēze, kas ir auga dzīvības pamatā. Pēc ziedēšanas beigām sākas pats svarīgākais periods sīpola dzīvē – barības vielu uzkrāšana. Visa enerģija, ko lapas saražo nākamo 4-6 nedēļu laikā, tiek novadīta uz sīpolu, kur tā tiek uzglabāta cietes veidā. Šīs rezerves ir nepieciešamas, lai sīpols spētu pārziemot un lai tam pietiktu spēka izdzīt asnus un ziedus nākamajā pavasarī.
Pāragra lapu nogriešana ir līdzvērtīga akumulatora atvienošanai no lādētāja, pirms tas ir pilnībā uzlādējies. Sīpols paliek “pusbadā”, un nākamajā gadā tam vienkārši nepietiek resursu, lai uzziedētu. Bieži vien dārznieki ir neizpratnē, kāpēc viņu tulpes, kas pirmajā gadā ziedēja krāšņi, nākamajos gados veido tikai lapas. Viens no biežākajiem iemesliem ir tieši pārāk agra lapu nogriešana. Tāpēc ir ļoti svarīgi apbruņoties ar pacietību un ļaut dabai pabeigt savu ciklu.
Ir vairāki paņēmieni, kā pacietīgi sagaidīt lapu nokalšanu, vienlaikus saglabājot dobes estētiku. Nedrīkst lapas siet mezglos vai pīt bizēs, kā to dažreiz iesaka darīt. Šāda darbība salauž lapu audus un traucē barības vielu plūsmu uz sīpolu, kas ir tikpat kaitīgi kā to nogriešana. Vislabāk ir ļaut lapām brīvi nokarāties. Kā jau minēts, labs risinājums ir tulpju stādīšana starp ziemcietēm, kuru augošā lapotne dabiski nomaskēs dzeltējošās tulpju lapas.
Pareizais brīdis lapu noņemšanai ir tad, kad tās ir pilnībā zaudējušas savu zaļo krāsu, kļuvušas dzeltenas vai brūnas un sausas. Šajā stadijā tās parasti ir viegli atdalāmas no sīpola pamatnes, vienkārši viegli pavelkot. Tas nozīmē, ka barības vielu transportēšanas process ir pilnībā noslēdzies. Parasti tas notiek jūnija beigās vai jūlija sākumā, atkarībā no konkrētā pavasara laika apstākļiem. Tikai tad dobi var sakopt, noņemot vecās lapas.
Kad un kā noņemt nokaltušo lapotni
Pareizs laiks lapotnes noņemšanai ir galvenais nosacījums, lai nekaitētu augam. Vizuāls signāls ir lapu krāsas maiņa. Kamēr lapās ir kaut nedaudz zaļās krāsas, tās turpina fotosintēzi un baro sīpolu. Tikai tad, kad lapas ir pilnībā dzeltenas vai brūnas un sāk izžūt, var sākt domāt par to noņemšanu. Nav jāsteidzas – labāk nogaidīt nedaudz ilgāk, nekā noņemt par agru. Drošākā pazīme ir tā, ka lapas kļūst trauslas un viegli atdalās no zemes.
Labākais veids, kā noņemt nokaltušo lapotni, ir to darīt ar rokām. Viegli satverot lapu pamatni un pavelkot, tās parasti viegli atdalās no sīpola. Šī metode ir saudzīga un neprasa instrumentus. Ja lapas neatdalās viegli, tas ir signāls, ka process vēl nav beidzies, un ir jāpagaida vēl nedēļu vai divas. Izmantojot šķēres vai nazi, var nejauši sabojāt sīpolu vai blakus esošo augu lapas.
Pēc lapu noņemšanas ir ieteicams savākt visas augu atliekas no dobes. Vecajās lapās var saglabāties slimību, piemēram, pelēkās puves, sporas, kas var inficēt augus nākamajā gadā. Tāpat augu atliekas var kalpot par slēptuvi gliemežiem un citiem kaitēkļiem. Savāktās lapas vislabāk ir sadedzināt vai izmest atkritumos, nevis likt kompostā, it īpaši, ja ir bijušas kādas slimību pazīmes. Tīra dobe palīdzēs uzturēt labu fitosanitāro stāvokli.
Ja meža tulpes ir iestādītas zālienā, tad pēc lapu nokalšanas var atsākt regulāru zāliena pļaušanu. Pirmajā reizē pļāvēja asmeni var noregulēt nedaudz augstāk, lai tas tikai nopļautu zāli un sasmalcinātu atlikušās sausās tulpju lapas, kas ātri sadalīsies un kalpos par dabisku mēslojumu. Nākamajās pļaušanas reizēs jau var atgriezties pie ierastā pļaušanas augstuma. Šāda pacietīga pieeja nodrošinās, ka jūsu tulpju pļaviņa ar katru gadu kļūs tikai krāšņāka.
Atgriešana un audzes kontrole
Lai gan meža tulpe nav agresīvs augs, tās spēja veidot vairsīpolus un veidot plašākas audzes nozīmē, ka reizēm var būt nepieciešama tās izplatības kontrole. Ja tulpes sāk ieaugt vietās, kur tās nav vēlamas, vai ja audze kļūst pārāk blīva, ir nepieciešams veikt tās retināšanu un atgriešanu. Šis process būtībā ir sīpolu izrakšana un pārstādīšana, un tas ir visefektīvākais veids, kā kontrolēt to skaitu un atrašanās vietu.
Labākais laiks šim darbam ir vasaras vidus, kad lapas ir pilnībā nokaltušas un sīpoli ir miera stāvoklī. Ar dārza dakšām uzmanīgi izceļ sīpolu cerus no vietām, kur vēlaties samazināt to skaitu. Pēc tam liekos sīpolus var vai nu iestādīt jaunā vietā, vai atdot draugiem un kaimiņiem. Šī ir lieliska iespēja gan atjaunot veco stādījumu, gan izveidot jaunus tulpju laukumus dārzā.
Ja meža tulpes tiek audzētas dobē ar skaidri noteiktām robežām, ir svarīgi regulāri pārbaudīt, vai tās nav sākušas izplatīties ārpus paredzētās teritorijas. Pazemes stoloni jeb dzinumi var aizceļot diezgan tālu no mātes auga. Laicīgi izrokot šos “bēgļus”, var viegli uzturēt dobes robežas. Cits risinājums ir ierakt zemē īpašas barjeras vai apmales ap dobi, kas fiziski ierobežos sīpolu izplatīšanos.
Kontrolējot meža tulpju izplatību, ir svarīgi atrast līdzsvaru. No vienas puses, ir jāuztur kārtība un jānovērš nekontrolēta izplatīšanās. No otras puses, tieši šī spēja veidot dabiskas, nedaudz mežonīgas audzes ir viena no meža tulpes lielākajām burvībām. Tāpēc, pirms sākt ierobežošanu, ir vērts padomāt, vai tiešām ir nepieciešams tik stingri kontrolēt šo augu. Iespējams, ļaujot tam nedaudz vairāk brīvības, var iegūt daudz interesantāku un dabiskāku dārza ainavu.
