Lielā laimiņa ir augs, kas pelnīti ieguvis reputāciju kā viens no izturīgākajiem un vieglāk audzējamiem dārza iemītniekiem. Tā spēcīgā daba un pielāgošanās spējas ļauj tam veiksmīgi pretoties daudzām izplatītākajām augu problēmām. Tomēr, lai arī cik nepretenciozs būtu šis sukulents, tas nav pilnībā pasargāts no visām slimībām un kaitēkļiem. Nepareizi audzēšanas apstākļi, piemēram, pārmērīgs mitrums, slikta gaisa cirkulācija vai sabiezināti stādījumi, var radīt labvēlīgu vidi dažādu problēmu attīstībai. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir atslēga, lai saglabātu jūsu augus veselīgus un skaistus, ļaujot tiem priecēt acis ar savu krāšņo lapotni un rudens ziediem gadu no gada.
Visbiežāk sastopamā problēma, kas skar lielo laimiņu, ir saistīta ar nepareizu laistīšanu. Pārāk daudz ūdens ir šī auga lielākais ienaidnieks. Ilgstoši mitra augsne noved pie sakņu sistēmas skābekļa bada un attīstās sakņu puve, ko izraisa dažādas patogēnās sēnes, kas dzīvo augsnē. Pirmās pazīmes var būt maldinošas – augs sāk vīst, lapas kļūst dzeltenas un nokarājas, kas var likt domāt, ka augam trūkst ūdens. Tomēr, ja augsne ir mitra, vīšana liecina par to, ka saknes ir bojātas un vairs nespēj uzsūkt ūdeni. Ja problēma ir progresējusi, stublāju pamatne var kļūt tumša, mīksta un ūdeņaina.
Lai izvairītos no sakņu puves, ir kritiski svarīgi nodrošināt perfektu drenāžu. Stādot lielo laimiņu, izvēlieties vieglu, smilšainu augsni un, ja nepieciešams, ielabojiet to ar granti vai smiltīm. Nekad nestādiet to zemās, mitrās vietās, kur uzkrājas ūdens. Laistiet tikai tad, kad augsne ir pamatīgi izžuvusi. Ja sakņu puve jau ir sākusies, vienīgais glābiņš ir nekavējoties rīkoties. Izrociet augu, nogrieziet visas tumšās, mīkstās un bojātās saknes, apstrādājiet griezuma vietas ar fungicīdu vai saberztu kokogli un pārstādiet to jaunā, sausā un labi drenētā augsnē.
No kaitēkļiem, kas reizēm apciemo lielo laimiņu, visizplatītākie ir laputis. Šie sīkie, parasti zaļie vai melnie kukaiņi pulcējas kolonijās uz jaunajiem dzinumiem, lapu apakšpusēm un ziedpumpuriem. Tie barojas, sūcot augu sulu, kas var izraisīt lapu deformāciju, dzinumu augšanas palēnināšanos un lipīga izdalījuma, tā sauktā medusrasas, parādīšanos. Uz medusrasas savukārt var attīstīties melnā kvēpsarma, kas pārklāj lapas ar melnu, lipīgu kārtu un traucē fotosintēzei.
Cīņa ar laputīm parasti nav sarežģīta, ja tās tiek pamanītas laikus. Nelielas invāzijas gadījumā tos var vienkārši nomazgāt ar spēcīgu ūdens strūklu no dārza šļūtenes. Efektīvs un videi draudzīgs līdzeklis ir zaļo ziepju vai trauku mazgājamā līdzekļa šķīdums (apmēram viena tējkarote uz litru ūdens), ar kuru apsmidzina kaitēkļu skartās vietas. Palīdzēt var arī mārītes un to kāpuri, kas ir dabiskie laputu ienaidnieki, tāpēc ir vērts veicināt to klātbūtni dārzā. Nopietnākos gadījumos var lietot insekticīdus, bet priekšroka jādod tiem, kas ir saudzīgi pret derīgajiem kukaiņiem, piemēram, preparātiem uz nīma eļļas bāzes.
Sēnīšu izraisītas slimības
Papildus sakņu puvei, kas ir visnopietnākā sēnīšu slimība, lielo laimiņu var skart arī citas problēmas, īpaši mitros un siltos laika apstākļos. Viena no tām ir miltrasa. Tā izpaužas kā balts, miltains aplikums uz lapām, stublājiem un dažreiz arī ziediem. Lai gan miltrasa parasti nenogalina augu, tā bojā tā dekoratīvo izskatu un var novājināt to, traucējot fotosintēzi. Miltrasas attīstību veicina sabiezināti stādījumi, slikta gaisa cirkulācija un siltas dienas, kam seko vēsas un mitras naktis.
Lai novērstu miltrasu, ir svarīgi nodrošināt labu gaisa kustību ap augiem, stādot tos ar pietiekamu atstarpi. Izvairieties no laistīšanas no augšas, īpaši vakara stundās. Ja pamanāt pirmās miltrasas pazīmes, nekavējoties noņemiet un iznīciniet inficētās lapas. Var izmēģināt arī tautas līdzekļus, piemēram, apsmidzināšanu ar sodas šķīdumu (viena tējkarote sodas uz litru ūdens, pievienojot dažus pilienus šķidro ziepju) vai piena sūkalu šķīdumu. Nopietnākas infekcijas gadījumā var būt nepieciešams lietot fungicīdus.
Pelēkā puve (Botrytis cinerea) ir vēl viena sēnīšu slimība, kas var attīstīties vēsā un mitrā laikā, īpaši uz bojātiem augu audiem vai veciem ziediem. Tā izpaužas kā brūni, ūdeņaini plankumi, kas ātri palielinās un pārklājas ar pelēku, pūkainu pelējumu. Šī slimība var skart visas auga daļas – lapas, stublājus un ziedus, izraisot to atmiršanu. Profilakse ir labākā cīņas metode: nodrošiniet labu gaisa cirkulāciju, laikus noņemiet noziedējušos ziedus un bojātās lapas, kā arī izvairieties no augu pārmērīgas sabiezināšanas.
Dažkārt uz lapām var parādīties dažādi plankumi, ko izraisa citas sēnīšu slimības, piemēram, antraknoze vai filoostiktoze. Šie plankumi var būt dažādas krāsas un formas, bieži ar tumšāku apmali. Parasti šīs slimības nerada nopietnus draudus auga dzīvībai, bet bojā tā izskatu. Tāpat kā citu sēnīšu slimību gadījumā, galvenais ir noņemt un iznīcināt inficētās daļas un nodrošināt labus audzēšanas apstākļus. Fungicīdu lietošana ir nepieciešama tikai smagas infekcijas gadījumā.
Citi izplatīti kaitēkļi
Bez laputīm, ir vēl daži kaitēkļi, kas var nodarīt kaitējumu lielajai laimiņai. Gliemeži un kailgliemeži ir vieni no tiem, īpaši mitrā laikā un ēnainākās vietās. Tie naktīs izlien no savām slēptuvēm un izgrauž neregulāras formas caurumus lapās, atstājot aiz sevis raksturīgas gļotu pēdas. Lai gan nelieli bojājumi nav bīstami, masveida uzbrukums var pamatīgi sabojāt auga izskatu. Cīņai ar gliemežiem var izmantot dažādas metodes: nolasīšanu ar rokām, alus slazdus, barjeras no sasmalcinātām olu čaumalām vai pelniem, kā arī speciālas granulas (ieteicams izvēlēties tās, kas ir drošas mājdzīvniekiem un ežiem).
Tīklērces ir sīki, zirnekļveidīgi kaitēkļi, kas parasti parādās karstā un sausā laikā. Tās ir grūti saskatāmas ar neapbruņotu aci, bet to klātbūtni nodod smalks tīmeklis lapu apakšpusē un sīki, dzeltenīgi punktiņi uz lapām. Tīklērces barojas, izsūcot šūnu sulu, kā rezultātā lapas kļūst blāvas, dzeltē un vēlāk nokalst un nobirst. Lai apkarotu tīklērces, augi regulāri jāapsmidzina ar ūdeni, jo tām nepatīk mitrums. Palīdz arī apsmidzināšana ar zaļo ziepju šķīdumu. Nopietnas invāzijas gadījumā jālieto akaricīdi – speciāli preparāti ērču apkarošanai.
Vīnsnudlāčmeļa (Otiorhynchus sulcatus) kāpuri var būt ļoti bīstami, jo tie dzīvo augsnē un barojas ar augu saknēm. Pieaugušie smecernieki naktīs apgrauž lapu malas, veidojot raksturīgus pusapaļus robus, taču lielāko kaitējumu nodara tieši kāpuri. Ja augs pēkšņi sāk nīkuļot un vīst bez acīmredzama iemesla, ir vērts pārbaudīt sakņu kamolu. Ja atrodat baltus, resnus kāpurus ar brūnu galvu, tad vaininieks ir atrasts. Cīņa ar tiem ir sarežģīta. Var izmantot bioloģiskos preparātus, kas satur entomopatogēnās nematodes, kuras tiek ielaistas augsnē un iznīcina kāpurus.
Lai gan retāk, uz lielās laimiņas var sastapt arī bruņutis un miltu blaktis, īpaši, ja tās aug telpās vai siltumnīcās blakus citiem inficētiem augiem. Bruņutis izskatās kā mazi, brūni vairogiņi, kas nekustīgi pieķērušies pie stublājiem un lapām. Miltu blaktis ir balti, pūkaini kukaiņi, kas slēpjas lapu žāklēs un citās nomaļās vietās. Abus šos kaitēkļus var mēģināt notīrīt ar spirtā samērcētu vates kociņu. Ja invāzija ir liela, jālieto sistēmas iedarbības insekticīdi, kas uzsūcas augā un padara to indīgu kaitēkļiem.
Profilakse kā galvenā cīņas metode
Labākais veids, kā pasargāt savu lielo laimiņu no slimībām un kaitēkļiem, ir profilakse. Veselīgs, spēcīgs augs, kas aug tam piemērotos apstākļos, pats spēj daudz labāk pretoties dažādām problēmām. Galvenie profilakses pasākumi ir saistīti ar pareizas agrotehnikas ievērošanu. Pirmkārt, nodrošiniet augam saulainu vietu un labi drenētu augsni. Tas novērsīs lielāko risku – sakņu puvi un citas ar mitrumu saistītas slimības.
Otrkārt, nodrošiniet labu gaisa cirkulāciju. Nestādiet augus pārāk tuvu vienu otram. Atstājiet pietiekami daudz vietas, lai gaiss varētu brīvi plūst starp tiem. Tas palīdzēs lapām ātrāk nožūt pēc lietus un samazinās sēnīšu slimību attīstības risku. Regulāri izgrieziet vecos un bojātos dzinumus, kā arī atjaunojiet pārāk saaugušus cerus, tos dalot. Tas ne tikai uzlabos gaisa apmaiņu, bet arī veicinās jaunu un veselīgu dzinumu augšanu.
Treškārt, ievērojiet pareizu laistīšanas un mēslošanas režīmu. Nepārlaistiet augu un izvairieties no pārmērīgas mēslošanas, īpaši ar slāpekli. Kā jau minēts, “pārbarots” augs ir vājš un uzņēmīgs pret slimībām un kaitēkļiem. Regulāri uzturiet dārzu tīru no nezālēm un augu atliekām, kas var kalpot par patvērumu un ziemošanas vietu daudziem kaitēkļiem un slimību ierosinātājiem. Rudenī novāciet un sadedziniet vai izmetiet atkritumos slimību inficētās augu daļas.
Regulāri apsekojiet savus augus. Jo ātrāk pamanīsiet problēmu, jo vieglāk būs ar to tikt galā. Pārbaudiet lapu apakšpuses, jaunos dzinumus un ziedpumpurus. Laicīga laputu kolonijas vai pirmo miltrasas pazīmju atklāšana ļaus jums ātri reaģēt, izmantojot saudzīgas metodes, un novērst nepieciešamību ķerties pie spēcīgām ķimikālijām. Veiciniet bioloģisko daudzveidību savā dārzā, piesaistot derīgos kukaiņus, piemēram, mārītes, zeltactiņas un ziedmušas, kas ir dabiskie kaitēkļu ienaidnieki.
Abiotiskie faktori un fizioloģiskās problēmas
Ne visas problēmas, kas skar lielo laimiņu, izraisa slimības vai kaitēkļi. Dažreiz cēlonis ir nelabvēlīgi vides apstākļi, ko sauc par abiotiskiem faktoriem. Piemēram, nepietiekams saules daudzums var izraisīt auga stiepšanos (etiolāciju). Augs kļūst garš, vārgs, ar lielām atstarpēm starp lapām un bālu lapu krāsu. Šāds augs arī slikti zied. Risinājums ir vienkāršs – pārstādīt augu saulainākā vietā.
Saules apdegumi ir vēl viena iespējama problēma, īpaši, ja augs, kas audzis ēnainākā vietā, tiek pēkšņi pārvietots uz spožu sauli bez pakāpeniskas pieradināšanas. Uz lapām var parādīties balti vai brūni, sausi plankumi. Lai gan bojātās lapas neatjaunosies, augs parasti no tā atgūstas. Ja plānojat mainīt auga atrašanās vietu, dariet to pakāpeniski, katru dienu palielinot saulē pavadīto laiku. Arī ūdens pilieni uz lapām karstā saulē var darboties kā lēcas un izraisīt nelielus apdegumus.
Barības vielu trūkums vai pārpalikums arī var izraisīt dažādus simptomus. Kā jau tika apspriests, slāpekļa pārdozēšana izraisa vāju, izstīdzējušu augumu. Savukārt barības vielu trūkums var izpausties kā augšanas palēnināšanās, lapu dzeltēšana (hloroze) vai vāja ziedēšana. Visbiežākais cēlonis ir slāpekļa, dzelzs vai magnija trūkums. Pirms ķerties pie mēslošanas, ir svarīgi izvērtēt citus faktorus – vai augsne nav pārāk sablīvēta vai pārlieta, jo tas arī var traucēt barības vielu uzsūkšanos.
Sala bojājumi var rasties, ja jauni, nenobrieduši dzinumi tiek pakļauti stiprām pavasara vai rudens salnām. Bojātās daļas kļūst mīkstas, tumšas un atmirst. Parasti tas nekaitē visam augam, jo sakņu sistēma paliek neskarta, un augs atjaunojas no pamatnes. Lai izvairītos no sala bojājumiem, nemēslojiet augu vēlu rudenī un, ja tiek prognozētas stipras salnas, jaunus stādījumus var apsegt ar agrotīklu. Pareiza kopšana un apstākļu nodrošināšana ir labākā garantija, ka jūsu lielā laimiņa izvairīsies no vairuma problēmu un priecēs jūs ar savu veselīgo izskatu.
