Saule ir dzīvības eliksīrs lielākajai daļai augu, un lielā laimiņa nav izņēmums. Patiesībā, tā ir īsts saules pielūdzējs. Šī sukulenta izcelsme reģionos ar atklātām, saulainām ainavām ir noteikusi tā pamatvajadzību pēc lielas gaismas intensitātes. Lai lielā laimiņa sasniegtu savu pilno potenciālu – veidotu spēcīgu, kompaktu ceru, attīstītu sulīgas, piesātinātas krāsas lapas un rudenī greznotos ar lielām, blīvām ziedkopām – tai ir nepieciešama pilna saule. Izpratne par gaismas nozīmi šī auga dzīves ciklā ir fundamentāla, lai izvēlētos tam vispiemērotāko vietu dārzā un izvairītos no vilšanās, kas saistīta ar vārgu augšanu un skopu ziedēšanu. Gaisma ietekmē ne tikai auga izskatu, bet arī tā veselību un noturību pret slimībām.
Ideālā gadījumā lielajai laimiņai vajadzētu saņemt vismaz sešas stundas tiešas saules gaismas katru dienu. Jo vairāk saules, jo labāk. Saulainākajās dārza vietās, piemēram, dienvidu vai rietumu pusē, šis augs jutīsies vislabāk. Pilnā saulē fotosintēzes process norit visintensīvāk, nodrošinot augu ar enerģiju, kas nepieciešama spēcīgai augšanai. Saules gaisma arī veicina antocianīnu, pigmentu, kas atbild par sarkanajiem un violetajiem toņiem, veidošanos lapās un stublājos. Tāpēc daudzām šķirnēm, piemēram, populārajai ‘Autumn Joy’, lapu malas un stublāji saulē iekrāsojas sārtos toņos, padarot augu vēl dekoratīvāku.
Saules gaisma palīdz uzturēt auga kompakto formu. Pietiekamā apgaismojumā starpmezglu posmi veidojas īsi, un augs aug blīvs un kupls. Tas ir īpaši svarīgi rudenī, kad uz stublāju galiem veidojas smagās ziedkopas. Spēcīgi, saulē norūdīti stublāji spēj noturēt ziedu svaru un neliecas pat pēc stipra lietus. Turklāt saule palīdz ātri nožūt lapām pēc lietus vai rīta rasas, kas ievērojami samazina risku saslimt ar sēnīšu slimībām, piemēram, miltrasu.
Nepietiekama apgaismojuma sekas ir viegli pamanāmas. Ja lielā laimiņa tiek iestādīta pārāk ēnainā vietā, tā sāk “stiepties” pret gaismu, šo parādību sauc par etiolāciju. Stublāji kļūst gari, vāji un trausli, ar lielām atstarpēm starp lapām. Lapas zaudē savu sulīgo krāsu, kļūstot bāli zaļas. Augs izskatās nīkulīgs un nekopts. Šādi izstīdzējuši stublāji nespēj noturēt ziedu svaru un bieži vien izgāžas uz sāniem, īpaši pēc vējaināka vai lietaināka laika. Ziedēšana ēnā ir ļoti vāja vai var neiestāties vispār.
Pielāgošanās daļējai ēnai
Lai gan pilna saule ir ideāls apstāklis, lielā laimiņa ir diezgan pielāgoties spējīgs augs un var paciest arī daļēju ēnu. Tas nozīmē, ka tā var augt vietā, kas saņem aptuveni četras līdz sešas stundas tiešas saules gaismas dienā, piemēram, vietā, kas no rīta ir saulaina, bet pēcpusdienā to noēno koki vai ēkas. Tomēr, audzējot to daļējā ēnā, ir jārēķinās ar dažām izmaiņām auga izskatā un uzvedībā. Augs, visticamāk, būs nedaudz garāks un ne tik kompakts kā saulē augošs eksemplārs.
Daļējā ēnā augošu laimiņu lapu krāsa var būt mazāk intensīva, un sārtie vai purpura toņi, kas raksturīgi dažām šķirnēm, var neparādīties. Arī ziedkopas var veidoties mazākas un ne tik blīvas. Ziedēšana var sākties nedaudz vēlāk nekā augiem, kas aug pilnā saulē. Tomēr pat daļējā ēnā lielā laimiņa joprojām var būt pievilcīgs dārza elements, īpaši, ja tiek izvēlētas šķirnes, kas ir tolerantākas pret ēnojumu. Piemēram, šķirnes ar gaišākām lapām bieži vien labāk panes nelielu noēnojumu.
Ir svarīgi atzīmēt, ka ļoti karstā klimatā, kur vasaras saule ir īpaši intensīva, neliela pēcpusdienas ēna var būt pat vēlama. Tā var pasargāt augu no pārkaršanas un lapu apdegumiem, īpaši, ja augsne nav pietiekami mitra. Šādos apstākļos ideāla būtu vieta, kas saņem rīta sauli un vieglu ēnu karstākajā dienas daļā. Tomēr Latvijas klimatiskajos apstākļos šāda problēma parasti nav aktuāla, un vairums dārzu nevar piedāvāt “pārāk daudz saules” šim augam.
Ja jūsu dārzā nav pieejama vieta ar sešu stundu ilgu tiešo sauli, bet jūs tomēr vēlaties audzēt lielo laimiņu, izvēlieties gaišāko pieejamo vietu. Pat četras stundas saules ir labāk nekā pilnīga ēna. Pilnīgā ēnā, piemēram, zem lieliem, blīviem kokiem vai ēku ziemeļu pusē, lielā laimiņa nespēs normāli attīstīties. Tā būs ļoti izstīdzējusi, neziedēs un būs ļoti uzņēmīga pret slimībām un kaitēkļiem, piemēram, gliemežiem un sēnīšu infekcijām, ko veicina pastāvīgs mitrums un gaismas trūkums.
Gaismas nozīme dažādos augšanas posmos
Gaismas nepieciešamība ir svarīga visos lielās laimiņas attīstības posmos. Jau no paša sākuma, audzējot no sēklām, gaisma spēlē izšķirošu lomu. Lielās laimiņas sēklas ir fotoblastiskas, kas nozīmē, ka tām ir nepieciešama gaisma, lai dīgtu. Tāpēc, sējot sēklas, tās nedrīkst apbērt ar augsni, bet tikai viegli piespiest pie substrāta virsmas. Pēc sadīgšanas jaunajiem dēstiem ir nepieciešams ļoti daudz gaismas, lai tie augtu spēcīgi un kompakti. Ja dēstus audzē telpās uz palodzes, tiem var pietrūkt gaismas, kas izraisīs to izstīdzēšanu. Šādā gadījumā var palīdzēt papildu apgaismojums ar fito lampām.
Arī pavairojot ar spraudeņiem, gaisma ir būtiska. Lai gan sakņošanās procesa sākumā spraudeņus ir jāsargā no tiešiem saules stariem, lai tie nezaudētu pārāk daudz mitruma, tiem ir nepieciešama gaiša vieta. Pēc tam, kad spraudeņi ir apsakņojušies un sāk augt, tiem jānodrošina arvien vairāk gaismas, lai jaunie augi veidotos spēcīgi. Jaunie, tikko iestādītie augi dārzā arī ir jānodrošina ar pietiekamu saules gaismu, lai tie varētu ātri iesakņoties un attīstīties.
Pavasarī, kad pēc ziemas miera perioda parādās pirmie dzinumi, pietiekams gaismas daudzums ir kritiski svarīgs. Saule dod signālu augam sākt aktīvu augšanu un veicina spēcīgu, veselīgu dzinumu veidošanos. Vasaras laikā saule nodrošina enerģiju lapu masas audzēšanai un barības vielu uzkrāšanai. Šīs uzkrātās rezerves ir nepieciešamas, lai rudenī augs varētu bagātīgi ziedēt. Tāpēc visa augšanas sezona saulainā vietā ir priekšnoteikums iespaidīgai ziedēšanai.
Rudenī, kad dienas kļūst īsākas, lielā laimiņa sāk ziedēt. Lai gan ziedēšanu ierosina dienas garuma saīsināšanās, saules gaisma joprojām ir svarīga, lai ziedi pilnībā atvērtos un iegūtu intensīvu krāsu. Ziedkopas, kas attīstās saulē, ir lielākas, blīvākas un noturīgākas. Arī pēc ziedēšanas, kad augs gatavojas ziemai, saules gaisma palīdz nobriest dzinumiem un uzkrāt enerģiju saknēs nākamajai sezonai.
Kā rīkoties, ja dārzā trūkst saules
Ja jūsu dārzs ir pārsvarā ēnains un jums nav vietas, kas atbilstu lielās laimiņas gaismas prasībām, ir vairāki risinājumi. Pirmkārt, varat apsvērt iespēju audzēt lielo laimiņu konteineros. Podus un kastes var novietot saulainākajās vietās – uz terases, balkona, pie ieejas vai pat dārza celiņa malā, kur ir vairāk saules. Konteineru mobilitāte ļauj pārvietot augu sezonas laikā, sekojot saulei, ja nepieciešams.
Otrkārt, varat mēģināt uzlabot gaismas apstākļus esošajās dobēs. Reizēm pietiek ar dažu apakšējo zaru apzāģēšanu lielākiem kokiem vai krūmiem, lai palielinātu saules gaismas daudzumu, kas sasniedz zemi. Šādu “pacelšanas” atzarošanu sauc par vainaga pacelšanu. Tas var radikāli mainīt apgaismojuma apstākļus un atvērt jaunas iespējas sauli mīlošu augu audzēšanai. Pirms veicat šādus darbus, pārliecinieties, ka tas nekaitēs koka veselībai.
Treškārt, ja saulainu vietu ir ļoti maz, izmantojiet tās gudri. Izveidojiet nelielu, bet ļoti saulainu dobi, kas kļūs par jūsu dārza centrālo elementu, un stādiet tajā tikai tos augus, kuriem saule ir vissvarīgākā, ieskaitot lielo laimiņu. Kombinējiet to ar citiem saulmīļiem, piemēram, ehinācijām, lavandu, kaķumētru vai dekoratīvajām graudzālēm. Šāda “karstā” dobe var radīt iespaidīgu kontrastu ar pārējā dārza ēnainajām un mierīgajām zonām.
Visbeidzot, ja neviens no šiem risinājumiem nav iespējams, ir vērts apsvērt alternatīvus augus, kas ir labāk piemēroti ēnainiem apstākļiem. Ir daudz skaistu un izturīgu augu, kas lieliski jūtas ēnā, piemēram, hostas, astilbes, papardes vai heihēras. Mēģinājums audzēt augu tam pilnīgi nepiemērotos apstākļos gandrīz vienmēr beidzas ar vilšanos gan dārzniekam, gan ar nīkuļošanu pašam augam. Izvēloties augus atbilstoši jūsu dārza apstākļiem, jūs radīsiet harmonisku un veselīgu ainavu.
