Lauvķirši ir iecienīti dārza augi, pateicoties to spīdīgajām, mūžzaļajām lapām un spējai veidot blīvus, pievilcīgus dzīvžogus vai krūmu grupas. Lai izveidotu veselīgu un krāšņu stādījumu, izšķiroša nozīme ir pareizai stādīšanas tehnikai un laika izvēlei, kā arī zināšanām par to pavairošanas metodēm. Veiksmīga stādīšana nodrošina augam labu startu jaunajā vietā, veicinot spēcīgas sakņu sistēmas attīstību, kas ir pamats turpmākai augšanai un izturībai. Savukārt pavairošana ļauj dārzniekam ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem iegūt jaunus stādus, saglabājot konkrētās šķirnes īpašības. Šajā rakstā detalizēti aplūkosim visus svarīgākos soļus, sākot no stādīšanas laika izvēles līdz pat dažādām pavairošanas metodēm.
Stādot lauvķiršus, viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir pareiza stādāmbedres sagatavošana. Bedrei ir jābūt vismaz divas reizes platākai un nedaudz dziļākai par auga sakņu kamolu. Šāds izmērs nodrošina, ka saknēm apkārt būs irdena, uzlabota augsne, kurā tām būs viegli ieaugties. Bedres apakšā ieteicams iebērt drenāžas slāni, piemēram, no grants vai keramzīta, īpaši, ja dārzā ir smaga māla augsne. Sagatavojot augsnes maisījumu, ar ko aizbērt bedri, izrakto zemi sajauc ar kompostu, kūdru vai citu organisko materiālu, lai nodrošinātu jaunajam stādam nepieciešamās barības vielas un uzlabotu augsnes struktūru.
Pirms stāda ievietošanas bedrē, tas ir rūpīgi jāsagatavo. Ja augs ir audzēts konteinerā, to uzmanīgi izņem, cenšoties nesabojāt sakņu kamolu. Ja saknes ir cieši savijušās ap kamola ārpusi, tās ieteicams nedaudz atbrīvot ar pirkstiem vai uzmanīgi iegriezt vairākās vietās, lai veicinātu to augšanu uz āru, nevis turpināšanu riņķot. Ja stāds ir ar kailām saknēm vai ietīts audumā, pirms stādīšanas to uz dažām stundām ieteicams iemērkt ūdenī, lai saknes piesūktos ar mitrumu. Stādu ievieto bedrē tā, lai sakņu kakliņš (vieta, kur stumbrs pāriet saknēs) būtu vienā līmenī ar apkārtējo zemes virsmu vai nedaudz augstāk.
Pēc stāda ievietošanas bedre tiek pakāpeniski aizbērta ar sagatavoto augsnes maisījumu, ik pa laikam to viegli pieblīvējot, lai neveidotos gaisa kabatas. Kad bedre ir pilna, ap stādu izveido nelielu apmali no zemes, kas palīdzēs aizturēt ūdeni laistīšanas laikā. Pēc iestādīšanas augs ir nekavējoties un bagātīgi jāaplaista, pat ja augsne šķiet mitra. Pirmajai laistīšanas reizei jābūt tik pamatīgai, lai ūdens samitrinātu visu sakņu kamolu un tam piegulošo augsni. Tas palīdzēs augsnei labāk piekļauties saknēm un nodrošinās augam nepieciešamo mitrumu, lai pārvarētu pārstādīšanas stresu.
Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais solis, ir stādījuma mulčēšana. Pēc laistīšanas apdobi ap lauvķirsi pārklāj ar 5-10 cm biezu mulčas slāni, kas var sastāvēt no priežu mizām, šķeldas, komposta vai neitralizētas kūdras. Mulča palīdzēs saglabāt augsnē mitrumu, nomāks nezāļu augšanu, aizsargās saknes no temperatūras svārstībām un, lēnām sadaloties, bagātinās augsni ar organiskām vielām. Svarīgi atcerēties atstāt nelielu brīvu zonu ap pašu stumbra pamatni, lai novērstu mitruma uzkrāšanos un iespējamo stumbra puves attīstību.
Ideālā stādīšanas laika izvēle
Optimāla stādīšanas laika izvēle ir kritisks faktors, kas būtiski ietekmē lauvķiršu ieaugšanās sekmes. Vislabākais laiks šo mūžzaļo augu stādīšanai ir agrs rudens, sākot no septembra līdz oktobra vidum. Šajā periodā augsne joprojām ir pietiekami silta, lai veicinātu sakņu augšanu, bet gaisa temperatūra jau ir mērenāka, samazinot ūdens iztvaikošanu un pārstādīšanas stresu. Līdz ziemas sākumam augam ir pietiekami daudz laika, lai nostiprinātos jaunajā vietā un izveidotu jaunas saknes, kas tam palīdzēs labāk pārziemot un pavasarī ātrāk uzsākt augšanu. Rudens stādījumiem ir arī priekšrocība, ka tie labi izmanto ziemas un pavasara mitrumu.
Otrs piemērots stādīšanas periods ir pavasaris, pēc tam, kad zeme ir pilnībā atkususi un vairs nedraud spēcīgas salnas. Pavasara stādīšanai ir priekšrocība, ka augam priekšā ir viss augšanas periods, lai kārtīgi iesakņotos un attīstītos. Tomēr pavasarī stādītiem lauvķiršiem nepieciešama pastiprināta uzmanība un regulāra laistīšana, īpaši, ja iestājas sauss un karsts laiks. Jaunajai sakņu sistēmai var būt grūti nodrošināt augu ar pietiekamu mitruma daudzumu, tāpēc dārzniekam ir jāseko līdzi augsnes mitruma līmenim visas pirmās sezonas garumā.
No stādīšanas vasaras vidū būtu jāizvairās, īpaši karstā un sausā laikā. Augstā gaisa temperatūra un intensīvā saules radiācija rada augam lielu stresu, jo tas vienlaicīgi cenšas gan ieaugties jaunajā vietā, gan cīnīties ar pastiprinātu mitruma iztvaikošanu. Šādos apstākļos ieaugšanās process ir daudz lēnāks un riskantāks, un pat pie regulāras laistīšanas pastāv liela iespēja, ka augs nīkuļos vai pat aizies bojā. Ja tomēr ir nepieciešams stādīt vasarā, tad to ieteicams darīt mākoņainā dienā vai vakarā un nodrošināt augam noēnojumu pirmajās nedēļās.
Stādīšanas laika izvēle ir atkarīga arī no tā, kāda veida stāds tiek izmantots. Konteinerstādi, kuru sakņu sistēma ir labi attīstīta un netiek traumēta pārstādīšanas laikā, ir daudz elastīgāki attiecībā uz stādīšanas laiku, un tos var stādīt praktiski visu veģetācijas periodu, izņemot karstāko vasaras vidu. Savukārt stādi ar kailām saknēm vai ietītiem sakņu kamoliem ir daudz jutīgāki, un tos drīkst stādīt tikai miera periodā – agrā pavasarī pirms pumpuru plaukšanas vai rudenī, kad lapas jau beigušas augt. Šiem stādiem ir nepieciešams laiks, lai atjaunotu sakņu sistēmu pirms aktīvās augšanas vai ziemas iestāšanās.
Stādīšanas procesa soļi
Pirmais un svarīgākais solis ir rūpīga vietas sagatavošana. Pirms bedres rakšanas, izvēlētā vieta ir jāattīra no nezālēm, vecas zāles un akmeņiem. Ja lauvķirši tiek stādīti dzīvžogā, ieteicams izrakt nevis atsevišķas bedres, bet gan tranšeju. Tranšejai jābūt aptuveni 50-60 cm platai un tikpat dziļai. Šāda pieeja nodrošinās visiem augiem vienādus augšanas apstākļus un atvieglos to sakņu sistēmas attīstību. Tranšejas vai bedres dibenā ir vēlams uzirdināt augsni vēl papildus 10-15 cm dziļumā, lai uzlabotu ūdens novadīšanu un veicinātu sakņu augšanu dziļumā.
Nākamais solis ir augsnes ielabošana. Izrakto zemi sajauc ar auglīgu kompostu, satrūdējušiem kūtsmēsliem vai kūdras substrātu attiecībā aptuveni 2:1 (divas daļas dārza zemes, viena daļa ielabošanas materiāla). Šim maisījumam var pievienot arī kompleksos minerālmēslus ar lēnu iedarbību, kas nodrošinās jauno stādu ar barības vielām ilgākam laika periodam. Ja augsne ir smaga un mālaini, maisījumam obligāti jāpievieno rupja smilts vai grants, lai uzlabotu tās gaisa un ūdens caurlaidību. Pareizi sagatavota augsne ir viegla, irdena un barības vielām bagāta.
Stāda ievietošana bedrē prasa precizitāti. Nedaudz no sagatavotā augsnes maisījuma ieber atpakaļ bedrē, izveidojot nelielu pauguriņu centrā. Uz šī pauguriņa uzmanīgi novieto auga sakņu kamolu, izplešot saknes uz visām pusēm. Ir ļoti svarīgi pārliecināties, ka stāds ir novietots pareizajā dziļumā. Sakņu kakliņam (vietai, kur stumbrs savienojas ar saknēm) jābūt vienā līmenī ar zemes virsmu. Pārāk dziļa stādīšana var izraisīt stumbra pamatnes puvi, savukārt pārāk sekla stādīšana var novest pie sakņu izkalšanas un auga nestabilitātes. Turot stādu vertikāli, bedre tiek pakāpeniski aizpildīta ar augsnes maisījumu.
Pēc stādīšanas seko obligāta un pamatīga laistīšana. Pat ja zeme ir mitra, laistīšana ir nepieciešama, lai augsnes daļiņas nosēstos un cieši piekļautos saknēm, likvidējot gaisa kabatas. Dzīvžoga stādījumos visērtāk ir izmantot dārza šļūteni, lēni un vienmērīgi samitrinot visu tranšejas garumu. Pēc laistīšanas augsne nedaudz nosēdīsies, tāpēc var būt nepieciešams piebērt vēl nedaudz zemes. Noslēgumā ap stādu izveido mulčas slāni, kas palīdzēs saglabāt mitrumu, aizsargās no nezālēm un nodrošinās saknēm stabilāku temperatūras režīmu.
Pavairošana ar spraudeņiem
Pavairošana ar spraudeņiem ir vispopulārākā un efektīvākā lauvķiršu pavairošanas metode, kas ļauj iegūt jaunus augus, kas ir identiski mātesaugam, tādējādi saglabājot visas šķirnes īpašības. Šo metodi var veikt divos periodos. Vasaras sākumā, jūnijā vai jūlijā, tiek izmantoti puspārkoksnējušies spraudeņi. Tie ir šī gada dzinumi, kuru apakšējā daļa jau sākusi koksnēties, bet augšējā daļa vēl ir zaļa un elastīga. Savukārt rudenī vai ziemā var izmantot pārkoksnējušos spraudeņus, kas tiek griezti no pilnībā nobriedušiem, cietiem viengadīgiem dzinumiem.
Spraudeņu sagatavošana ir rūpīgs process. Izvēlas veselīgu, spēcīgu dzinumu un nogriež 10-15 cm garu galotnes vai vidusdaļas fragmentu. Griezumu veic slīpi, tieši zem lapu mezgla. No spraudeņa apakšējās daļas noņem visas lapas, atstājot tikai divas vai trīs lapas pašā augšpusē. Ja atstātās lapas ir lielas, tās var pārgriezt uz pusēm, lai samazinātu mitruma iztvaikošanas virsmu. Spraudeņa apakšējo galu ieteicams apstrādāt ar speciālu apsakņošanās pulveri vai šķīdumu, kas satur augšanas hormonus. Tas ievērojami paātrinās un uzlabos sakņu veidošanās procesu.
Sagatavotos spraudeņus sprauž iepriekš sagatavotā substrātā. Kā substrātu vislabāk izmantot vieglu, gaisa caurlaidīgu maisījumu, piemēram, kūdras un perlīta vai smilts maisījumu attiecībā 1:1. Substrātu iepilda podiņos vai kastītēs ar drenāžas caurumiem. Pirms spraudeņu iespraušanas substrātu samitrina. Ar zīmuli vai kociņu izveido bedrīti, lai, iespraužot spraudeni, nenoberztos apsakņošanās pulveris. Spraudeņus sprauž apmēram 3-5 cm dziļumā un viegli piespiež substrātu ap tiem.
Lai spraudeņi veiksmīgi apsakņotos, tiem ir jānodrošina augsts gaisa mitrums un stabila temperatūra. To var panākt, pārklājot podiņus ar caurspīdīgu plastmasas maisiņu, stikla burku vai novietojot tos mini siltumnīcā. Šāds pārsegs rada optimālu mikroklimatu, neļaujot spraudeņiem izkalst. Spraudeņi regulāri jāvēdina, noņemot pārsegu uz 10-15 minūtēm katru dienu, lai novērstu pelējuma veidošanos. Substrātam jābūt pastāvīgi mitram, bet ne slapjam. Apsakņošanās parasti notiek 6-10 nedēļu laikā, un par to liecina jaunu lapiņu parādīšanās.
Pavairošana ar sēklām un potēšana
Lauvķiršu pavairošana ar sēklām ir retāk izmantota metode, jo tā ir laikietilpīga un negarantē šķirnes īpašību saglabāšanos. No šķirnes auga ievāktām sēklām izaugušie sējeņi var būtiski atšķirties no mātesauga gan pēc izskata, gan augšanas īpašībām. Šo metodi galvenokārt izmanto selekcionāri jaunu šķirņu veidošanai vai sugas augu audzēšanai potcelmiem. Sēklas ievāc rudenī no pilnībā nogatavojušiem, tumšiem augļiem. Pirms sēšanas mīkstums ir rūpīgi jānoņem, jo tas satur dīgšanu kavējošas vielas.
Lai lauvķiršu sēklas uzdīgtu, tām ir nepieciešama stratifikācija – aukstuma periods, kas imitē dabiskos ziemas apstākļus. Pēc attīrīšanas sēklas sajauc ar mitru smilti vai kūdru, ievieto plastmasas maisiņā un tur ledusskapī apmēram 3-4 mēnešus +2 līdz +5 grādu temperatūrā. Stratifikācijas laikā ir svarīgi uzturēt substrātu mitru. Pavasarī sēklas izņem no ledusskapja un sēj kastītēs vai atklātā laukā vieglā, barības vielām bagātā augsnē. Dīgšana var būt nevienmērīga un ilgt vairākas nedēļas vai pat mēnešus.
Potēšana ir vēl viena pavairošanas metode, ko galvenokārt izmanto profesionāli audzētāji, lai pavairotu īpaši vērtīgas vai grūti apsakņojamas šķirnes. Kā potcelmu parasti izmanto ar sēklām izaudzētus sugas lauvķiršu sējeņus, kas ir izturīgi un ar labi attīstītu sakņu sistēmu. Uz šī potcelma tiek uzpotēts zars vai pumpurs (acojums) no vēlamās šķirnes auga. Šī metode nodrošina, ka jaunais augs būs ar spēcīgu, vietējiem apstākļiem pielāgotu sakņu sistēmu, bet tā virszemes daļa pilnībā atbildīs šķirnes īpašībām.
Potēšanu parasti veic ziemas beigās vai agrā pavasarī telpās (galdiņa potēšana) vai vasarā, izmantojot acošanas metodi. Veiksmīgai potēšanai nepieciešamas specifiskas zināšanas, prasmes un sterili instrumenti, tāpēc mājas apstākļos dārznieki to izmanto reti. Tā ir sarežģītāka nekā spraudeņu pavairošana, taču tā var būt vienīgā iespēja, kā pavairot noteiktas retas vai kaprīzas šķirnes. Potēšanas rezultātā tiek iegūts kvalitatīvs stāds ar prognozējamām īpašībām, kas ir gatavs stādīšanai dārzā jau tuvākajā laikā.
Jauno augu kopšana pēc iestādīšanas
Pirmais gads pēc iestādīšanas ir kritisks periods jauno lauvķiršu attīstībā, un šajā laikā tiem nepieciešama īpaši rūpīga kopšana. Galvenais uzdevums ir nodrošināt regulāru un pietiekamu laistīšanu. Augsnei ap jauno stādu jābūt pastāvīgi mēreni mitrai, bet ne slapjai. Laistīšanas biežums ir atkarīgs no laika apstākļiem – sausā un karstā laikā var būt nepieciešams laistīt pat divas vai trīs reizes nedēļā. Ir svarīgi sekot līdzi augsnes stāvoklim, pārbaudot to ne tikai virspusē, bet arī dziļāk. Pareiza mitruma režīma nodrošināšana veicinās ātru sakņu sistēmas attīstību un palīdzēs augam pārvarēt pārstādīšanas stresu.
Papildus laistīšanai svarīga ir arī apdobes uzturēšana tīru no nezālēm. Nezāles konkurē ar jauno lauvķirsi par ūdeni, barības vielām un gaismu, tādējādi kavējot tā attīstību. Visefektīvākais veids, kā cīnīties ar nezālēm, ir regulāra ravēšana un mulčēšana. Mulčas slānis ne tikai nomāc nezāļu augšanu, bet arī palīdz saglabāt augsnē mitrumu un uzturēt stabilāku temperatūru sakņu zonā. Ravējot ir jābūt uzmanīgiem, lai netraumētu lauvķirša sekli izvietotās saknes.
Pirmajā gadā pēc iestādīšanas lauvķiršus parasti nav nepieciešams intensīvi mēslot, it īpaši, ja stādīšanas bedrē tika iestrādāts komposts un ilgstošas iedarbības mēslojums. Pārmērīga mēslošana var pat kaitēt, apdedzinot jaunās, jūtīgās saknes. Ja tomēr augs izrāda barības vielu trūkuma pazīmes, piemēram, bālas lapas vai vāju augšanu, var veikt vieglu piebarošanu ar sabalansētu šķidro mēslojumu pavasarī vai vasaras sākumā. Svarīgi ir izmantot mēslojumu ar mazāku koncentrāciju, nekā norādīts pieaugušiem augiem.
Pirmajā ziemā jaunie lauvķirši ir īpaši jāsargā no sala un aukstā ziemas vēja. Pirms sala iestāšanās ir svarīgi augus kārtīgi salaistīt, lai tie uzkrātu mitruma rezerves. Sakņu zonu ieteicams papildus nomulčēt ar biezu slāni (10-15 cm) sausu lapu, kūdras vai priežu zaru. Auga virszemes daļu var aizsargāt, aptinot to ar agrotīklu vai izveidojot vairogu no egļu zariem. Šāda aizsardzība pasargās augu ne tikai no sala, bet arī no intensīvās ziemas saules, kas var izraisīt lapu apdegumus un izkalšanu.
