Gaismas apstākļi ir viens no noteicošajiem faktoriem, kas ietekmē praktiski visu augu augšanu, attīstību un dekorativitāti, un lauvķirši nav izņēmums. Lai gan tie ir pazīstami ar savu spēju pielāgoties dažādiem apgaismojuma līmeņiem, izpratne par to optimālajām gaismas prasībām ļauj sasniegt vislabākos rezultātus, audzējot veselīgus un vizuāli pievilcīgus krūmus. Pareizi izvēlēta stādīšanas vieta attiecībā pret saules gaismu var būtiski ietekmēt lapu krāsas intensitāti, krūma blīvumu, ziedēšanas bagātību un pat auga noturību pret slimībām un kaitēkļiem. Tādēļ, plānojot lauvķiršu stādījumus, ir svarīgi rūpīgi izvērtēt gaismas apstākļus paredzētajā vietā un izvēlēties atbilstošu šķirni, lai nodrošinātu auga labsajūtu ilgtermiņā.
Lauvķirši ir ļoti plastiski attiecībā pret gaismu un spēj augt plašā apgaismojuma diapazonā – no pilnas saules līdz pat dziļai ēnai. Tomēr “spēt augt” nenozīmē “augt ideāli”. Katram no šiem apstākļiem ir savas priekšrocības un trūkumi, kas ietekmē auga izskatu un veselību. Ideālie apstākļi lielākajai daļai lauvķiršu šķirņu ir daļēja ēna vai vieta, kur augs saņem rīta sauli un pēcpusdienas noēnojumu. Šādos apstākļos augs saņem pietiekami daudz gaismas fotosintēzei, lai veidotu blīvu un spilgtu lapotni, bet vienlaikus tiek pasargāts no karstās pēcpusdienas saules, kas var izraisīt lapu apdegumus un pārmērīgu mitruma iztvaikošanu.
Gaismas daudzums tieši ietekmē krūma formu un blīvumu. Pietiekamā apgaismojumā lauvķirši veido kompaktus, zarotus krūmus ar bagātīgu lapotni. Gaisma stimulē sānu pumpuru attīstību, kā rezultātā krūms kļūst kuplāks un labāk pilda savu dekoratīvo funkciju, īpaši dzīvžogos. Savukārt izteiktā noēnojumā augs tiecas stiepties pretī gaismai, veidojot garus, vājus dzinumus ar retāk izvietotām lapām. Krūms kļūst caurspīdīgs, izkliedēts un zaudē savu kompakto formu.
Gaismas intensitāte ietekmē arī lapu krāsu un lielumu. Saulainākās vietās augušiem lauvķiršiem lapas parasti ir nedaudz mazākas, bet to krāsa ir gaišāka un spilgtāka. Ēnā augošiem augiem lapas bieži vien ir lielākas un tumšāk zaļas, jo augs cenšas palielināt lapu virsmu un hlorofila koncentrāciju, lai efektīvāk uztvertu ierobežoto gaismas daudzumu. Lai gan tumšās lapas var izskatīties ļoti pievilcīgi, jāatceras, ka pārāk lielā ēnā augs var kļūt uzņēmīgāks pret sēnīšu slimībām sliktākas gaisa cirkulācijas un lēnākas lapu nožūšanas dēļ.
Ziedēšana arī ir tieši atkarīga no saņemtās gaismas daudzuma. Lai gan lauvķiršus primāri audzē to mūžzaļās lapotnes dēļ, to pavasara ziedēšana ar baltām, smaržīgām ziedkopām var būt ļoti dekoratīva. Saulainākās vietās augošie krūmi zied daudz bagātīgāk un krāšņāk nekā tie, kas aug ēnā. Izteiktā noēnojumā ziedēšana var būt ļoti skopa vai pat izpalikt pavisam. Tādēļ, ja viens no mērķiem ir baudīt lauvķiršu ziedēšanu, tiem jāatvēl vieta ar pietiekamu saules gaismas daudzumu.
Optimālie gaismas apstākļi
Par optimāliem gaismas apstākļiem lauvķiršiem tiek uzskatīta vieta, kas saņem aptuveni 4 līdz 6 stundas tiešas saules gaismas dienā, vēlams no rīta. Rīta saule nav tik karsta un agresīva kā pēcpusdienas saule, tāpēc tā nodrošina pietiekami daudz enerģijas fotosintēzei, neradot augam stresu. Pēcpusdienā viegls noēnojums no lielākiem kokiem vai ēkām pasargā lapas no apdegšanas un samazina mitruma iztvaikošanu, kas ir īpaši svarīgi karstās vasaras dienās. Šādos līdzsvarotos apstākļos lauvķirši parasti demonstrē vislabākās īpašības – kompaktu augumu, blīvu lapotni un labu ziedēšanu.
Daļēja ēna ir ļoti labvēlīga vide lauvķiršiem. Tas var būt viegls, izkliedēts noēnojums zem lielu koku lapotnes, kur saules stari tiek filtrēti, vai vieta, kas saņem sauli tikai daļu dienas. Šādi apstākļi imitē to dabisko vidi, kur tie bieži aug mežmalās vai kā pameža augi. Daļējā ēnā lauvķirši veido skaistas, lielas, tumši zaļas lapas un jūtas ļoti komfortabli. Šī ir lieliska izvēle, ja dārzā nav pieejama vieta ar ideālu rīta sauli un pēcpusdienas ēnu.
Izvēloties stādīšanas vietu, ir svarīgi ņemt vērā ne tikai vasaras saules stāvokli, bet arī ziemas apstākļus. Ziemā, kad lapu koki ir nometuši lapas, iepriekš noēnota vieta var kļūt daudz saulaināka. Mūžzaļajiem augiem, kā lauvķiršiem, bīstama ir tieši ziemas un agrā pavasara saule, kad zeme vēl ir sasalusi. Spilgtā saule sasilda lapas un veicina mitruma iztvaikošanu, kamēr saknes nespēj uzņemt ūdeni no sasalušās augsnes. Tas noved pie fizioloģiskās izkalšanas un lapu apdegumiem. Tāpēc vieta, kas ziemā ir pasargāta no dienvidu puses saules, ir īpaši vēlama.
Ja dārzā ir tikai ļoti saulainas vai ļoti ēnainas vietas, ir iespējams piemeklēt atbilstošas lauvķiršu šķirnes. Dažas šķirnes labāk panes pilnu sauli, kamēr citas ir īpaši piemērotas audzēšanai noēnojumā. Piemēram, šķirne ‘Schipkaensis’ ir pazīstama ar savu labo saulcietību, savukārt šķirne ‘Zabeliana’ ar savu zemo, izplesto augumu labi jūtas arī lielākā noēnojumā. Rūpīga šķirnes izvēle atbilstoši konkrētajiem gaismas apstākļiem ir viens no veiksmīgas audzēšanas priekšnoteikumiem.
Augšana pilnā saulē: priekšrocības un riski
Augšana pilnā saulē, kas nozīmē vairāk nekā 6 stundas tiešas saules gaismas dienā, var veicināt ļoti kompaktu un blīvu lauvķiršu krūmu veidošanos. Lielais gaismas daudzums stimulē bagātīgu zarošanos un kuplas lapotnes attīstību. Šādos apstākļos augoši lauvķirši arī visskaistāk zied, pavasarī veidojot bagātīgas baltu ziedu skaras. Ja galvenais mērķis ir izveidot ļoti blīvu, necaurredzamu dzīvžogu, tad saulaina vieta var būt laba izvēle, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta atbilstoša kopšana.
Tomēr augšanai pilnā saulē ir arī vairāki būtiski riski. Galvenais no tiem ir lapu apdegumi. Intensīva saule, īpaši karstās vasaras dienās, var bojāt lapu audus, izraisot dzeltenu vai brūnu plankumu parādīšanos. Lapas var zaudēt savu spīdumu un izskatīties blāvas un neveselīgas. Lai mazinātu šo risku, ir ļoti svarīgi nodrošināt augam pietiekamu un regulāru laistīšanu, jo ūdens trūkums padara augu daudz jutīgāku pret saules apdegumiem. Mulčas slāņa izmantošana palīdz uzturēt augsni mitru un vēsu.
Vēl viens izaicinājums saulainās vietās ir paaugstināts ūdens patēriņš. Saule un vējš veicina strauju mitruma iztvaikošanu gan no augsnes, gan no lapu virsmas, tāpēc saulē augoši lauvķirši ir jālaista daudz biežāk un bagātīgāk nekā tie, kas aug ēnā. Ja netiek nodrošināta pietiekama laistīšana, augs var ciest no hroniska ūdens trūkuma, kas izpaužas kā vītušas lapas, vāja augšana un paaugstināta uzņēmība pret kaitēkļiem, piemēram, tīklērcēm, kas īpaši labi vairojas karstā un sausā vidē.
Ziemā un agrā pavasarī saulaina vieta var būt īpaši bīstama. Kā jau minēts, spilgtā saule kombinācijā ar sasalušu zemi rada lielu fizioloģiskās izkalšanas risku. Lapas zaudē ūdeni, ko nespēj atgūt, un kļūst brūnas, sausas un atmirst. Lai pasargātu saulainā vietā augošus lauvķiršus, ir ļoti svarīgi tos rudenī kārtīgi salaistīt un ziemā nodrošināt tiem noēnojumu, īpaši no dienvidu un dienvidrietumu puses. To var panākt, izmantojot aizsargvairogus no agrotīkla vai citiem materiāliem.
Lauvķirši daļējā ēnā un ēnā
Daļēja ēna, kur augs saņem rīta sauli vai filtrētu gaismu caur koku lapotni, tiek uzskatīta par ideālu vidi lielākajai daļai lauvķiršu. Šādos apstākļos tiek panākts labākais līdzsvars starp pietiekamu gaismas daudzumu un aizsardzību no pārkaršanas un apdegumiem. Lapas veidojas lielas, sulīgas, ar piesātinātu, tumši zaļu krāsu, kas daudziem šķiet visdekoratīvākā. Krūms aug pietiekami blīvs un kompakts, un arī ziedēšana, lai gan varbūt ne tik bagātīga kā pilnā saulē, ir pietiekama.
Vēl viena būtiska priekšrocība augšanai daļējā ēnā ir samazināts laistīšanas un kopšanas apjoms. Noēnojums palīdz ilgāk saglabāt mitrumu augsnē, tāpēc augi nav jālaista tik bieži kā saulainās vietās. Arī lapu apdegumu un izkalšanas risks ir ievērojami mazāks. Augi jūtas mazāk stresa un ir veselīgāki un izturīgāki pret slimībām. Tāpēc, ja ir iespēja izvēlēties, daļēja ēna vienmēr būs drošāka un labāka izvēle lauvķiršu audzēšanai nekā ekstrēmi apstākļi – pilna saule vai dziļa ēna.
Lauvķirši ir vieni no retajiem mūžzaļajiem platlapu krūmiem, kas spēj paciest arī samērā dziļu ēnu, piemēram, zem lieliem kokiem vai ēku ziemeļu pusē. Šī īpašība padara tos par ļoti vērtīgiem augiem problemātisku, ēnainu dārza vietu apzaļumošanai. Tomēr jāapzinās, ka dziļā ēnā auga izskats mainīsies. Krūms būs daudz retāks un izstīdzējušāks, jo tas tieksies pret gaismas avotu. Lapas būs lielas un tumšas, bet ziedēšana, visticamāk, izpaliks.
Audzējot lauvķiršus dziļā ēnā, ir jāpievērš uzmanība dažiem specifiskiem kopšanas aspektiem. Regulāra apgriešana var palīdzēt uzturēt krūmu nedaudz kompaktāku un veicināt zarošanos. Ir jānodrošina laba gaisa cirkulācija, lai mazinātu sēnīšu slimību risku, kas ēnainās un mitrās vietās ir augstāks. Turklāt bieži vien ēnainās vietās, piemēram, zem lieliem kokiem, ir sausa augsne, jo koku saknes patērē lielāko daļu mitruma. Tāpēc arī ēnā augošiem lauvķiršiem var būt nepieciešama regulāra laistīšana.
Gaismas trūkuma un pārāk spilgtas gaismas pazīmes
Gaismas trūkums jeb augšana pārāk lielā ēnā izpaužas ar vairākiem raksturīgiem simptomiem. Visredzamākā pazīme ir etioloācija – augs sāk stiepties garumā, veidojot garus, tievus un vājus dzinumus ar lielām atstarpēm starp lapām. Krūms zaudē savu kompakto formu, kļūstot rets un caurspīdīgs. Lapas, lai gan lielas un tumši zaļas, var būt plānākas un mazāk izturīgas. Ziedēšana ir ļoti skopa vai nenotiek vispār, jo augam nepietiek enerģijas ziedpumpuru veidošanai.
Vēl viena problēma, kas saistīta ar gaismas trūkumu, ir paaugstināta uzņēmība pret slimībām. Sliktas gaisa cirkulācijas un lēnas lapu nožūšanas dēļ ēnainos stādījumos biežāk attīstās sēnīšu slimības, piemēram, miltrasa vai dažādas lapu plankumainības. Novājināts un izstīdzējis augs ir arī mazāk noturīgs pret kaitēkļu uzbrukumiem. Ja novērojat šādas pazīmes, tas ir skaidrs signāls, ka augam trūkst gaismas, un būtu jāapsver tā pārstādīšana uz gaišāku vietu vai vismaz vainaga retināšana apkārtējiem kokiem.
Pārmērīga gaisma, īpaši kombinācijā ar ūdens trūkumu, arī atstāj redzamas pēdas. Visbiežākais simptoms ir lapu dzeltēšana vai hloroze. Lapas zaudē savu piesātināti zaļo krāsu, kļūstot gaiši zaļas, dzeltenīgas vai pat gandrīz baltas. Tas notiek tāpēc, ka intensīvā saules gaismā hlorofils tiek noārdīts ātrāk, nekā augs spēj to sintezēt. Šo problēmu bieži var novērot jaunajiem augiem, kas nav pieraduši pie spilgtas saules, vai augiem, kas cieš no barības vielu, īpaši slāpekļa, trūkuma.
Smagākos gadījumos pārmērīga saule izraisa lapu apdegumus. Uz lapām parādās sausi, brūni vai pelēcīgi plankumi, īpaši tajās vietās, kas visvairāk pakļautas tiešiem saules stariem. Apdegušie lapu audi ir atmiruši un neatjaunojas. Ziemā līdzīgus bojājumus izraisa saules un sala kombinācija, kas noved pie lapu izkalšanas un brūnēšanas. Ja lauvķirsis izrāda šādas pārmērīgas saules iedarbības pazīmes, ir jānodrošina tam papildu laistīšana un jāapsver iespēja to noēnot dienas karstākajās stundās vai pārstādīt uz piemērotāku vietu.
