Lai gan Ķīnas imperatorkoks kopumā tiek uzskatīts par izturīgu un veselīgu koku, tas, tāpat kā jebkurš cits augs, nav pilnībā pasargāts no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir atslēga, lai novērstu nopietnus bojājumus un saglabātu koka veselību un dekorativitāti. Veiksmīga cīņa ar slimībām un kaitēkļiem sākas ar profilaksi, radot kokam optimālus augšanas apstākļus, kas stiprina tā dabisko imunitāti. Šajā rakstā aplūkosim biežāk sastopamās paulovnijas problēmas un to risināšanas veidus.
Biežāk sastopamās sēnīšu slimības
Lapu plankumainība ir viena no izplatītākajām sēnīšu slimībām, kas var skart paulovniju. Tā izpaužas kā dažādu formu un krāsu (brūni, melni, dzelteni) plankumi uz lapām. Stipras infekcijas gadījumā plankumi saplūst, lapas dzeltē un priekšlaicīgi nobirst. Šī slimība parasti nav letāla, taču tā samazina koka dekorativitāti un var to novājināt. Tās attīstību veicina mitrs un silts laiks.
Miltrasa ir vēl viena sēnīšu slimība, ko var viegli atpazīt pēc balta, miltiem līdzīga aplikuma uz lapām, dzinumiem un pat ziediem. Aplikums traucē fotosintēzes procesu, un stipri inficētās lapas var deformēties un nokalst. Miltrasa visbiežāk attīstās karstā un mitrā laikā, kā arī vietās ar sliktu gaisa cirkulāciju. Lai gan tā reti kad izraisa koka bojāeju, tā noteikti bojā tā izskatu.
Sakņu puve ir viena no bīstamākajām slimībām, jo tā bojā koka dzīvībai svarīgāko daļu – saknes. To izraisa augsnē mītošas sēnītes, kuru attīstību veicina pārmērīgs mitrums un slikta drenāža. Pirmās pazīmes parasti parādās virszemes daļā kā augšanas palēnināšanās, lapu dzeltēšana un vīšana, pat ja augsne ir mitra. Ja problēma netiek risināta, koks var aiziet bojā.
Lai cīnītos ar sēnīšu slimībām, vissvarīgākā ir profilakse. No lapu slimībām var izvairīties, laistot koku pie saknēm un izvairoties no lapotnes mitrināšanas. Rudenī ir svarīgi savākt un iznīcināt (sadedzināt, nevis kompostēt) visas nobirušās lapas, jo uz tām pārziemo slimību ierosinātāji. Ja infekcija jau ir sākusies, var izmantot atbilstošus fungicīdus, taču ķīmisko līdzekļu lietošana ir jāizvērtē kā pēdējais variants.
Profilakse kā labākā aizsardzība
Viss sākas ar pareizas stādīšanas vietas izvēli. Kā jau minēts, paulovnijai ir nepieciešama saulaina vieta ar labi drenētu augsni. Stāvošs ūdens un ēna ne tikai kavē augšanu, bet arī rada ideālus apstākļus dažādu sēnīšu slimību attīstībai. Nodrošinot kokam piemērotus apstākļus jau no paša sākuma, tu ievērojami samazināsi nākotnes problēmu risku.
Svarīgi ir nodrošināt labu gaisa cirkulāciju ap koku un tā vainagā. Nestādi paulovniju pārāk tuvu citiem kokiem, ēkām vai blīviem dzīvžogiem. Periodiska vainaga retināšana, izgriežot zarus, kas aug uz iekšu vai krustojas, arī uzlabo gaisa plūsmu. Laba ventilācija palīdz lapotnei ātrāk nožūt pēc lietus vai rasas, tādējādi samazinot sēnīšu sporu dīgšanas iespējas.
Regulāra sanitārā stāvokļa uzturēšana ir būtiska profilakses sastāvdaļa. Tas ietver visu nokritušo lapu, zaru un citu augu atlieku savākšanu ap koka pamatni. Šajās atliekās var pārziemot ne tikai slimību ierosinātāji, bet arī kaitēkļu oliņas un kūniņas. Uzturot tīrību ap koku, tu pārtrauc slimību un kaitēkļu attīstības ciklu.
Vesels un spēcīgs koks ir daudz izturīgāks pret slimībām un kaitēkļiem. Nodrošini kokam pareizu laistīšanu un sabalansētu mēslošanu, lai izvairītos no stresa, ko rada sausums vai barības vielu trūkums. Novājināts koks kļūst par vieglu mērķi dažādiem patogēniem. Tāpat izvairies no mehāniskiem stumbra bojājumiem, piemēram, pļaujot zāli, jo brūces ir kā atvērti vārti infekcijām.
Kaitēkļu identifikācija un pazīmes
Laputis ir sīki, parasti zaļi vai melni kukaiņi, kas barojas ar augu sulu, visbiežāk uz jaunajiem dzinumiem un lapu apakšpusēm. To darbības rezultātā lapas čokurojas, deformējas un dzeltē. Laputis arī izdala lipīgu šķidrumu, ko sauc par medus rasu, uz kuras var attīstīties melnā kvēpsarma, kas traucē fotosintēzi. Lai gan laputis reti kad nodara nopietnu kaitējumu lielam kokam, tās var būt problēma jauniem stādiem.
Dažādu tauriņu kāpuri var bojāt paulovnijas lapas, izgraužot tajās caurumus vai pat apēdot visu lapas plātni. Lielākā daļa kāpuru nav specifiski paulovnijas kaitēkļi, taču labprāt barojas ar tās lielajām un mīkstajām lapām. Parasti bojājumi ir tikai kosmētiski, taču masveida savairošanās gadījumā tie var būtiski samazināt lapu virsmu.
Koksnes kaitēkļi, piemēram, dažādi koksngrauži un mizgrauži, var būt daudz bīstamāki, īpaši novājinātiem vai stresa nomocītiem kokiem. To kāpuri attīstās zem mizas vai dziļāk koksnē, izgraužot ejas un traucējot barības vielu un ūdens transportu. Par to klātbūtni var liecināt nelielas atveres stumbrā, no kurām birst smalkas skaidiņas. Šie kaitēkļi var izraisīt zaru kalšanu un pat visa koka bojāeju.
Lai laikus pamanītu kaitēkļu klātbūtni, ir svarīgi regulāri apskatīt koku. Pārbaudi lapu apakšpuses, jaunos dzinumus un stumbru. Pievērs uzmanību jebkādām izmaiņām – apgrauztām lapām, lipīgam aplikumam, tīmekļiem vai caurumiem mizā. Jo ātrāk pamanīsi problēmu, jo vieglāk būs ar to tikt galā.
Integrētā kaitēkļu pārvaldība
Integrētā kaitēkļu pārvaldība (IKP) ir videi draudzīga pieeja, kas apvieno dažādas metodes, lai kontrolētu kaitēkļu populācijas, samazinot pesticīdu lietošanu līdz minimumam. Viens no IKP pamatprincipiem ir dabisko ienaidnieku, piemēram, mārīšu (kas ēd laputis), zeltactiņu un plēsējblakšu, piesaistīšana dārzam. To var panākt, audzējot ziedošus augus, kas nodrošina tiem barību un patvērumu.
Mehāniskās kontroles metodes ietver kaitēkļu fizisku savākšanu un iznīcināšanu. Piemēram, nelielas laputu kolonijas var vienkārši nospiest ar pirkstiem vai noskalot no lapām ar spēcīgu ūdens strūklu. Lielākus kāpurus var nolasīt ar rokām. Šī metode ir efektīva, ja kaitēkļu nav pārāk daudz un tie ir viegli pamanāmi.
Ja kaitēkļu ir vairāk, var izmantot bioloģiskus vai videi draudzīgus insekticīdus. Piemēram, zaļo ziepju vai nīma eļļas šķīdumi ir efektīvi pret laputīm un citiem mīkstas miesas kukaiņiem. Šie līdzekļi ir mazāk kaitīgi videi un labvēlīgajiem kukaiņiem nekā sintētiskie pesticīdi. Vienmēr rūpīgi izlasi un ievēro lietošanas instrukciju.
Sintētisko ķīmisko pesticīdu lietošana būtu jāapsver tikai kā galējais līdzeklis, kad citas metodes nav devušas rezultātu un kaitēkļi apdraud koka dzīvību. Izvēlies selektīvas iedarbības preparātus, kas ir mazāk kaitīgi bitēm un citiem derīgajiem organismiem. Apsmidzināšanu veic vakarā, kad bites ir beigušas lidot, un stingri ievēro visus drošības pasākumus.
Abiotiskie stresa faktori un traucējumi
Papildus slimībām un kaitēkļiem koku var ietekmēt arī dažādi nelabvēlīgi vides faktori, ko sauc par abiotisko stresu. Viens no biežākajiem ir sala bojājumi, īpaši jauniem kokiem pavasarī. Vēlās pavasara salnas var sabojāt jaunos, plaukstošos dzinumus un lapas, kas kļūst melnas un nokalst. Lai gan koks parasti atkopjas, tas aizkavē tā attīstību.
Saules apdegums var bojāt koka stumbra mizu, īpaši jaunajiem kokiem ziemas beigās vai agrā pavasarī. Tas notiek, kad saulainās dienās miza uzsilst, bet naktīs strauji atdziest, izraisot tās plaisāšanu. Šādas brūces var kļūt par infekcijas avotu. Lai to novērstu, jauno koku stumbrus rudenī var nobalsināt ar kaļķi vai aptīt ar speciālu aizsargmateriālu.
Barības vielu trūkums vai pārpalikums arī ir abiotiskā stresa veids. Kā jau minēts, tas var izraisīt dažādus simptomus, piemēram, lapu dzeltēšanu, augšanas traucējumus un samazinātu noturību pret slimībām. Augsnes analīzes un sabalansēta mēslošana ir labākais veids, kā no tā izvairīties. Pārmērīga mēslošana var būt pat kaitīgāka nekā barības vielu trūkums.
Fiziski bojājumi, ko izraisa vējš, sniegs, krusa vai neuzmanīga dārza tehniskas lietošana, arī ir nopietns stresa faktors. Nolauzti zari un brūces mizā ir vietas, kur viegli var iekļūt slimību ierosinātāji. Tāpēc ir svarīgi laikus noņemt bojātos zarus, veicot gludu griezumu, un, ja nepieciešams, apstrādāt lielākas brūces ar koku ziedi.
