Gaisma ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē ne tikai Japānas kļavas augšanu un veselību, bet arī tās galveno dekoratīvo īpašību – lapu krāsu. Atšķirībā no daudziem citiem kokiem, kuriem nepieciešama pilna saule, lai attīstītos, Japānas kļavas ir daudz jutīgākas un prasīgākas attiecībā uz apgaismojumu. Pareiza līdzsvara atrašana starp sauli un ēnu ir izšķiroša, lai novērstu lapu apdegumus un vienlaikus nodrošinātu pietiekami daudz gaismas košu krāsu veidošanai. Izpratne par konkrētās šķirnes gaismas prasībām ir atslēga uz veiksmīgu audzēšanu.
Japānas kļavu dabiskā augšanas vide ir mežmalas un pamežs Āzijas kalnainajos reģionos, kur tās aug lielāku koku paēnā. Šajos apstākļos tās saņem filtrētu saules gaismu vai tiešu sauli tikai dažas stundas dienā, parasti no rīta. Mēģinot atdarināt šos apstākļus dārzā, var panākt vislabākos rezultātus. Tāpēc ideāla vieta Japānas kļavai ir tāda, kas nodrošina rīta sauli un daļēju ēnu pēcpusdienā, kad saules stari ir visintensīvākie.
Nepareizs apgaismojums var radīt dažādas problēmas. Pārāk daudz tiešas saules gaismas, īpaši dienas vidū, izraisa lapu apdegumus, kas izpaužas kā sausi, brūni un trausli lapu gali un malas. Savukārt pārāk liels noēnojums var izraisīt citas problēmas. Koks var augt stīdzains un izstīdzējis, tiecoties pēc gaismas, un, kas ir vissvarīgāk, lapu krāsa var nebūt tik intensīva un spilgta. Sarkanlapu šķirnes ēnā var kļūt zaļganas vai bronzas krāsā.
Dažādām Japānas kļavu šķirnēm ir atšķirīgas prasības attiecībā uz gaismu. Šķirnes ar tumši zaļām vai sarkanām lapām parasti ir izturīgākas pret sauli nekā tās, kurām ir gaišas, dzeltenas, oranžas vai smalki šķeltas, mežģīnēm līdzīgas lapas. Pērkot stādu, ir svarīgi noskaidrot konkrētās šķirnes īpatnības, lai varētu izvēlēties tai vispiemērotāko vietu dārzā. Pareizi izvēlēta vieta samazinās kopšanas problēmas nākotnē un ļaus kokam pilnībā parādīt savu skaistumu.
Gaismas nozīme Japānas kļavu attīstībā
Gaisma ir fotosintēzes dzinējspēks – process, kurā augi pārvērš gaismas enerģiju ķīmiskajā enerģijā (ogļhidrātos), kas nepieciešama to augšanai un attīstībai. Pietiekams gaismas daudzums nodrošina, ka Japānas kļava var saražot pietiekami daudz enerģijas, lai veidotu spēcīgu sakņu sistēmu, veselīgus zarus un kuplu lapotni. Ja gaismas ir par maz, fotosintēzes process palēninās, kā rezultātā augs kļūst vājš, nīkulīgs un uzņēmīgāks pret slimībām un kaitēkļiem.
Gaisma tieši ietekmē arī auga formu un struktūru. Pilnīgā ēnā Japānas kļava tieksies stiepties uz gaismas pusi, veidojot garus, vājus un reti aplapotus zarus. Šāds augs zaudē savu dabisko, kompakto un eleganto formu. Savukārt pietiekamā apgaismojumā koks veidojas daudz kompaktāks, ar īsākiem attālumiem starp lapu mezgliem, radot blīvu un kuplu vainagu, kas ir viena no šo koku vērtīgākajām īpašībām.
Vissvarīgākā loma gaismai Japānas kļavu gadījumā ir tās ietekme uz lapu krāsu. Lai veidotos antocianīni – pigmenti, kas piešķir lapām sarkano, violeto un zilo nokrāsu –, ir nepieciešama saules gaisma. Tāpēc sarkanlapu šķirnēm ir nepieciešams noteikts daudzums tiešas saules gaismas, lai to krāsa būtu intensīva un piesātināta. Ja šādas šķirnes aug pārāk lielā ēnā, to lapas var kļūt zaļganas vai blāvi bronzas krāsas, jo hlorofils (zaļais pigments) nomāc antocianīnu veidošanos.
Arī dzeltenlapu un oranžlapu šķirnēm, kas satur karotinoīdus, gaisma ir svarīga. Lai gan karotinoīdi ir lapās visu laiku, to košā krāsa vislabāk izpaužas, ja ir pietiekami daudz gaismas, bet ne pārāk daudz tiešas saules, kas var izraisīt apdegumus. Rudens krāsu veidošanos ietekmē dienas garuma saīsināšanās un temperatūras pazemināšanās, bet arī saulainas dienas rudenī veicina spilgtāku un noturīgāku krāsu parādīšanos.
Optimālie gaismas apstākļi
Ideāli gaismas apstākļi lielākajai daļai Japānas kļavu šķirņu ir daļēja ēna jeb pusēna. Tas nozīmē, ka koks saņem apmēram četras līdz sešas stundas tiešas saules gaismas dienā, vēlams no rīta. Rīta saule ir maigāka un mazāk intensīva nekā pēcpusdienas saule, tāpēc tā nodrošina pietiekami daudz gaismas fotosintēzei un krāsu veidošanai, bet nerada apdegumu risku. Pārējo dienas daļu koks atrodas vieglā, izkliedētā ēnā, ko var nodrošināt ēkas, žogi vai lielāki koki.
Austrumu vai ziemeļaustrumu puse no mājas bieži vien ir vispiemērotākā vieta stādīšanai, jo tā nodrošina tieši šādu gaismas režīmu – rīta sauli un pēcpusdienas ēnu. Ja dārzs ir atklāts un saulains, Japānas kļavu var stādīt lielāka, lapu koka tuvumā, kas nodrošinās filtrētu saules gaismu visas dienas garumā. Šāda izkliedēta gaisma, kas spīd caur lielāka koka lapotni, ir ļoti līdzīga apstākļiem to dabiskajā vidē un ir ļoti labvēlīga lielākajai daļai šķirņu.
Stādot koku, ir jāņem vērā arī mikroklimats. Piemēram, vieta pie gaišas sienas, kas atstaro saules starus, būs daudz karstāka un gaišāka nekā vieta zāliena vidū. Šādās vietās pat rīta saule var būt pārāk intensīva jutīgākām šķirnēm. Tāpat ir jāņem vērā, ka gaismas apstākļi mainās līdz ar gadalaikiem – vasarā saule ir daudz augstāk un spīd ilgāk nekā pavasarī vai rudenī.
Ja nav iespējams nodrošināt ideālus apstākļus, ir jāizvēlas šķirne, kas ir piemērota esošajiem gaismas apstākļiem. Ja dārzā ir tikai saulainas vietas, jāizvēlas kāda no sauli vislabāk panesošajām šķirnēm. Ja dārzs ir pārsvarā ēnains, jāizvēlas šķirne, kas labi saglabā krāsu arī ēnā, piemēram, dažas zaļlapu šķirnes ar interesantu lapu formu vai tekstūru, jo sarkanlapu šķirnes, visticamāk, zaudēs savu krāsu intensitāti.
Aizsardzība pret saules apdegumiem
Saules apdegums jeb lapu apdegums ir fizioloģisks bojājums, kas rodas, ja lapa zaudē ūdeni ātrāk, nekā saknes spēj to uzsūkt, un tas parasti notiek karstos, saulainos un vējainos apstākļos. Tas nav slimība, bet gan auga reakcija uz stresu. Simptomi ir sausi, brūni vai pelēki un trausli lapu gali un malas, kas izskatās kā apdeguši. Smagākos gadījumos var tikt bojāta visa lapa, un tā var priekšlaicīgi nobirt. Visjutīgākās pret apdegumiem ir šķirnes ar gaišām (dzeltenām, laima zaļām) un smalki dalītām lapām.
Galvenais veids, kā novērst saules apdegumus, ir pareizas stādīšanas vietas izvēle, kas pasargā koku no intensīvas pēcpusdienas saules. Ja koks jau ir iestādīts pārāk saulainā vietā un to nav iespējams pārstādīt, var apsvērt mākslīga noēnojuma radīšanu karstākajos vasaras mēnešos. To var panākt, uzstādot pagaidu ēnojuma tīklu vai izmantojot lielu saulessargu, kas pasargās koku dienas karstākajās stundās.
Pietiekama un regulāra laistīšana ir otrs svarīgākais faktors cīņā pret saules apdegumiem. Labi hidratēts koks ir daudz izturīgāks pret karstuma un saules stresu. Karstā un sausā laikā ir īpaši svarīgi nodrošināt, lai augsne ap koku būtu vienmērīgi mitra, bet ne slapja. Dziļa laistīšana agri no rīta palīdzēs kokam sagatavoties dienas karstumam. Mulčas slānis ap koka pamatni arī palīdz, jo tas uztur augsni vēsāku un ilgāk saglabā mitrumu.
Ja apdeguma pazīmes jau ir parādījušās, bojātās lapu daļas neatgūsies. Tomēr, ja tiek nodrošināta pareiza laistīšana un, ja iespējams, papildu noēnojums, koks var atgūties un turpināt augt. Apdegušās lapas nav nepieciešams noņemt, ja vien tās nav pilnībā nokaltušas; augs tās nometīs pats, kad pienāks laiks. Galvenais ir novērst cēloni, lai pasargātu jaunās lapas, kas var veidoties vēlāk sezonas laikā.
Gaismas prasības dažādām šķirnēm
Japānas kļavu šķirņu daudzveidība ir milzīga, un to gaismas prasības var ievērojami atšķirties. Vispārējs noteikums ir, ka jo gaišākas un smalkāk dalītas ir lapas, jo vairāk aizsardzības no saules tām nepieciešams. Šķirnes ar dzeltenām, laima zaļām vai krēmkrāsas lapām, piemēram, ‘Aureum’ vai ‘Katsura’, ir īpaši jutīgas un vislabāk jūtas vietā ar rīta sauli un pilnīgu pēcpusdienas ēnu. Pārāk daudz saules tām ātri izraisa apdegumus.
Šķirnes ar sarkanām un purpura krāsas lapām, piemēram, populārā ‘Bloodgood’ vai ‘Atropurpureum’, parasti ir nedaudz izturīgākas pret sauli. Tām ir nepieciešamas vismaz dažas stundas tiešas saules gaismas dienā, lai uzturētu savu piesātināto krāsu. Tomēr arī tās var ciest no apdegumiem ļoti karstās un saulainās vietās, īpaši, ja netiek nodrošināta pietiekama laistīšana. Tām ideāli piemērota ir vieta ar rīta sauli un vieglu pēcpusdienas ēnu vai filtrētu gaismu visas dienas garumā.
Zaļlapu šķirnes, piemēram, pamatsuga Acer palmatum vai šķirnes ar īpaši dekoratīvu lapu formu kā ‘Dissectum Viridis’, parasti ir visizturīgākās pret dažādiem gaismas apstākļiem. Tās var augt gan saulainākās vietās (ar nosacījumu, ka tiek pietiekami laistītas), gan lielākā noēnojumā. Lai gan dziļā ēnā tās var nedaudz izstīdzēt, tās joprojām saglabās savu zaļo krāsu un dekoratīvo formu. Tieši šīs šķirnes ir labākā izvēle dārza ēnainākajām vietām.
Raiblapu šķirnēm, kuru lapās ir balti, krēmkrāsas vai rozā plankumi, piemēram, ‘Butterfly’ vai ‘Oridono Nishiki’, nepieciešama īpaša pieeja. Tā kā lapu baltajās daļās nav hlorofila, tās ir ļoti jutīgas pret saules apdegumiem. Šīm šķirnēm obligāti nepieciešama aizsardzība no pēcpusdienas saules. Tomēr pilnīgā ēnā tās var zaudēt savu raibumu un kļūt gandrīz pilnībā zaļas. Tāpēc tām ideāli piemērota ir gaiša ēna vai vieta ar ļoti agru rīta sauli.
