Lai Japānas kļava augtu veselīga, ar spēcīgu zaru struktūru un košām, izteiksmīgām lapām, tai ir nepieciešams sabalansēts barības vielu nodrošinājums. Pareiza mēslošana ir būtiska kopšanas sastāvdaļa, kas palīdz kompensēt barības vielu trūkumu augsnē un veicina optimālu auga attīstību. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka Japānas kļavas ir jutīgas pret pārmērīgu mēslošanu, kas var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Šajā rakstā aplūkosim, kādas barības vielas ir nepieciešamas šiem kokiem, kā izvēlēties piemērotu mēslojumu un kā to pareizi lietot, lai sasniegtu vislabākos rezultātus.
Japānas kļavām nav nepieciešama intensīva mēslošana, un veselīgs koks, kas aug trūdvielām bagātā augsnē, bieži vien var iztikt ar minimālu papildu mēslošanu. Galvenais princips ir “mazāk ir vairāk”. Pārmēslošana, īpaši ar slāpekli bagātu mēslojumu, var veicināt pārāk strauju, vāju un stīdzainu dzinumu augšanu, kas ir uzņēmīgi pret slimībām, kaitēkļiem un sala bojājumiem. Turklāt pārmērīgs mēslojums var “apdedzināt” jutīgās saknes, radot nopietnus bojājumus visam augam.
Pirms mēslošanas uzsākšanas ir ieteicams novērtēt auga stāvokli un augsnes kvalitāti. Ja koks izskatās veselīgs, ar normālu lapu krāsu un pieaugumu (parasti 15-30 cm gadā), papildu mēslošana, iespējams, nav nepieciešama. Mēslošana ir ieteicama gadījumos, ja augam parādās barības vielu trūkuma pazīmes, piemēram, dzeltējošas lapas (hloroze), vājš pieaugums vai blāva lapu krāsa. Augsnes analīzes var sniegt precīzu informāciju par barības vielu sastāvu un pH līmeni, palīdzot izvēlēties vispiemērotāko mēslojumu.
Vislabākais veids, kā nodrošināt Japānas kļavas ar barības vielām, ir dabisku metožu izmantošana. Regulāra augsnes papildināšana ar kompostu vai kvalitatīvu organisko mulču, piemēram, lapu trūdu vai priežu mizām, nodrošina lēnu un pastāvīgu barības vielu izdalīšanos, vienlaikus uzlabojot augsnes struktūru un mitruma saglabāšanas spēju. Šāda pieeja ir daudz saudzīgāka pret augu un vidi nekā intensīva minerālmēslu lietošana un ilgtermiņā nodrošina stabilu un veselīgu augšanu.
Galvenās barības vielas Japānas kļavām
Lai gan augiem ir nepieciešami daudzi dažādi elementi, trīs galvenie makroelementi, kas ir vissvarīgākie to augšanai, ir slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K). Slāpeklis ir atbildīgs par zaļās masas, proti, lapu un dzinumu, augšanu. Japānas kļavām ir nepieciešams mērens slāpekļa daudzums; tā trūkums izraisa augšanas palēnināšanos un gaišas, dzeltenīgas lapas, savukārt pārpalikums veicina vāju un stīdzainu augšanu un var samazināt rudens krāsu intensitāti. Tāpēc ir svarīgi izvairīties no mēslojumiem ar augstu slāpekļa saturu, piemēram, tiem, kas paredzēti zālieniem.
Fosfors spēlē būtisku lomu sakņu sistēmas attīstībā, ziedēšanā un enerģijas pārnesē augā. Pietiekams fosfora daudzums nodrošina spēcīgu sakņu sistēmu, kas ir pamats veselīgam un pret stresu noturīgam kokam. Lai gan Japānas kļavas netiek audzētas ziedu dēļ, fosfors ir svarīgs vispārējai auga vitalitātei. Fosfora trūkums var izpausties kā vāja augšana un lapas ar purpursarkanu nokrāsu, lai gan tas ir salīdzinoši rets gadījums.
Kālijs ir svarīgs auga vispārējai veselībai un noturībai. Tas regulē ūdens apriti augā, stiprina šūnu sienas un palielina izturību pret slimībām, kaitēkļiem un nelabvēlīgiem laika apstākļiem, piemēram, salu un sausumu. Pietiekams kālija līmenis ir īpaši svarīgs, lai nodrošinātu košu un intensīvu lapu krāsojumu rudenī. Kālija trūkums var izraisīt lapu malu dzeltēšanu un nekrozi (audu atmiršanu), kā arī samazinātu izturību pret stresu.
Papildus šiem trim galvenajiem elementiem Japānas kļavām ir nepieciešami arī citi mikroelementi, piemēram, dzelzs, magnijs un mangāns, lai gan daudz mazākos daudzumos. Dzelzs trūkums ir diezgan izplatīta problēma sārmainās augsnēs un izraisa starpdzīslojumu hlorozi – lapas kļūst dzeltenas, bet dzīslas paliek zaļas. Šādā gadījumā var būt nepieciešams lietot īpašu mēslojumu, kas satur dzelzs helātus, un veikt pasākumus augsnes paskābināšanai. Sabalansēts komplekss mēslojums parasti nodrošina visus nepieciešamos mikroelementus.
Piemērota mēslojuma izvēle
Izvēloties mēslojumu Japānas kļavām, priekšroka jādod lēnas iedarbības granulētam mēslojumam ar sabalansētu N-P-K attiecību. Vislabāk piemērots ir mēslojums, kurā visi trīs skaitļi ir līdzīgi un salīdzinoši zemi, piemēram, 10-10-10 vai 14-14-14, vai arī mēslojums ar nedaudz zemāku slāpekļa saturu, piemēram, 5-10-10. Ir pieejami arī speciāli mēslojumi, kas paredzēti kokiem un krūmiem vai skābu augsni mīlošiem augiem (rododendriem, acālijām), kas arī ir labi piemēroti Japānas kļavām, jo tie palīdz uzturēt optimālu augsnes pH līmeni.
Organiskie mēslošanas līdzekļi ir lieliska un saudzīga alternatīva minerālmēsliem. Labi sadalījies komposts, kūtsmēsli, kaulu milti vai asins milti ir bagāti ar organiskajām vielām un nodrošina lēnu un pakāpenisku barības vielu izdalīšanos, vienlaikus uzlabojot augsnes struktūru un mikroorganismu darbību. Ikgadēja plānas komposta vai organiskās mulčas kārtas uzklāšana ap koka pamatni bieži vien ir viss, kas nepieciešams, lai uzturētu auglību un nodrošinātu koku ar visām nepieciešamajām barības vielām.
Jāizvairās no ātras iedarbības šķidrajiem mēslojumiem ar augstu slāpekļa saturu, jo tie var izraisīt pārāk strauju un vāju augšanu, kā arī apdedzināt saknes. Šādus mēslojumus var lietot ļoti atšķaidītā veidā un tikai tad, ja ir nepieciešams ātri novērst kādu konkrētu barības vielu trūkumu, piemēram, podos audzētiem augiem, kuriem ir izteiktas hlorozes pazīmes. Tomēr ilgtermiņā lēnas iedarbības mēslojums ir daudz drošāks un efektīvāks risinājums.
Podos audzētām Japānas kļavām mēslošanas režīms ir nedaudz atšķirīgs. Tā kā substrāta tilpums ir ierobežots un barības vielas ar laistīšanas ūdeni tiek ātrāk izskalotas, tās ir jāmēslo regulārāk nekā dārzā augošie koki. Šeit labi noder lēnas iedarbības mēslojuma granulas, ko pavasarī iestrādā substrāta virskārtā, vai arī regulāra (reizi 2-4 nedēļās) mēslošana ar sabalansētu šķidro mēslojumu, kas atšķaidīts uz pusi no ieteiktās koncentrācijas. Mēslošana jāveic tikai aktīvās augšanas laikā.
Mēslošanas laiks un biežums
Labākais laiks Japānas kļavu mēslošanai ir agrs pavasaris, tieši pirms vai pašā augšanas sezonas sākumā, kad sāk veidoties pumpuri. Mēslošana šajā laikā nodrošina augam nepieciešamo barības vielu devu visai sezonai, veicinot veselīgu lapu un dzinumu attīstību. Ja tiek izmantots lēnas iedarbības granulētais mēslojums, parasti pietiek ar vienu mēslošanas reizi gadā. Šis mēslojums pakāpeniski sadalās un izdala barības vielas vairāku mēnešu garumā.
Izvairieties no mēslošanas vasaras otrajā pusē un rudenī, īpaši ar slāpekli saturošu mēslojumu. Vēla mēslošana var stimulēt jaunu dzinumu augšanu, kuri nepaspēs nobriest un pārkoksnēties pirms ziemas sala iestāšanās. Šādi nenobrieduši dzinumi ir ļoti jutīgi pret salu un ziemā, visticamāk, apsals, radot bojājumus kokam un padarot to uzņēmīgāku pret slimībām. Pēdējā mēslošanas reize ar komplekso mēslojumu jāveic ne vēlāk kā jūlija vidū.
Ja augsne ir ļoti nabadzīga, mēslošanu var veikt divas reizes gadā: pirmo reizi agrā pavasarī un otro reizi – vasaras sākumā (maija beigās vai jūnijā). Otrajai mēslošanas reizei jābūt ar mazāku devu. Tomēr vairumā gadījumu dārzā augošiem kokiem pilnīgi pietiek ar vienu mēslošanas reizi pavasarī, it īpaši, ja regulāri tiek izmantota organiskā mulča. Ir svarīgi novērot augu un reaģēt uz tā vajadzībām, nevis akli sekot grafikam.
Pirms mēslošanas augsnei ap koku ir jābūt mitrai. Nekad nemēslojiet sausu augu, jo tas var izraisīt sakņu apdegumus. Ja augsne ir sausa, vispirms kārtīgi aplejiet koku un tikai nākamajā dienā veiciet mēslošanu. Granulēto mēslojumu vienmērīgi izkaisiet pa visu sakņu zonu (kas atbilst vainaga platumam), izvairoties no tieša kontakta ar stumbru, un pēc tam viegli iestrādājiet to augsnes virskārtā. Pēc mēslošanas augs vēlreiz jāaplej, lai palīdzētu mēslojumam izšķīst un nonākt līdz saknēm.
Organiskā un neorganiskā mēslošana
Organiskā mēslošana ietver dabisku materiālu, piemēram, komposta, labi satrūdējušu kūtsmēslu, lapu trūda vai citu organisko mēslojumu izmantošanu. Šī ir visieteicamākā un saudzīgākā metode Japānas kļavu mēslošanai. Organiskie mēslojumi ne tikai nodrošina augus ar barības vielām, bet arī uzlabo augsnes struktūru, veicina ūdens un gaisa apmaiņu, kā arī stimulē labvēlīgo mikroorganismu darbību. Barības vielas no organiskajiem mēslojumiem atbrīvojas lēni un pakāpeniski, nodrošinot ilgstošu un sabalansētu barošanu un samazinot pārdozēšanas risku.
Komposts ir viens no labākajiem organiskajiem mēslojumiem. To var pagatavot pašu dārzā no augu atliekām vai iegādāties gatavu. Katru pavasari ap koka pamatni var uzklāt 2-3 cm biezu komposta slāni, kas kalpos gan kā mēslojums, gan kā mulča. Līdzīgi var izmantot arī citus organiskos materiālus. Šī metode atdarina dabiskos procesus mežā, kur nobirušās lapas un citi organiskie materiāli sadalās, nepārtraukti bagātinot augsni.
Neorganiskie jeb minerālmēsli ir rūpnieciski ražoti, un tiem ir precīzi noteikts barības vielu sastāvs. To galvenā priekšrocība ir ātrā iedarbība un iespēja ātri novērst konkrētu barības vielu trūkumu. Tomēr to lietošanā jāievēro liela piesardzība, jo nepareiza deva var viegli izraisīt sakņu apdegumus un kaitēt augam. Minerālmēsli neuzlabo augsnes struktūru un ilgstošas, pārmērīgas lietošanas gadījumā var pat pasliktināt augsnes kvalitāti un kaitēt mikroorganismiem.
Vislabākā pieeja bieži vien ir abu metožu kombinācija. Organiskās mēslošanas metodes, piemēram, komposta un mulčas izmantošana, kalpo kā pamats, kas nodrošina augsnes veselību un ilgtermiņa auglību. Savukārt minerālmēslus var izmantot kā papildinājumu nelielās devās pavasarī, ja ir redzamas barības vielu trūkuma pazīmes vai ja koks aug ļoti nabadzīgā augsnē. Šāda integrēta pieeja ļauj apvienot abu metožu labākās īpašības, nodrošinot Japānas kļavai visu nepieciešamo veselīgai augšanai.
Mēslošanas kļūdas un to sekas
Viena no biežākajām un bīstamākajām kļūdām ir pārmēslošana. Pārmērīga mēslojuma deva, īpaši sintētisko minerālmēslu, var radīt pārāk augstu sāļu koncentrāciju augsnē, kas burtiski “izvelk” ūdeni no auga saknēm, izraisot to apdegšanu un atmiršanu. Šī procesa simptomi ir līdzīgi sausuma radītajiem bojājumiem – lapu vīšana, brūni, apdeguši lapu gali un malas, kas parādās pat tad, ja augsne ir mitra. Smagos gadījumos pārmēslošana var novest pie auga bojāejas.
Cita izplatīta kļūda ir nepareiza mēslojuma izvēle, īpaši tāda, kam ir augsts slāpekļa (N) saturs. Mēslojums, kas paredzēts zālieniem, ir pilnīgi nepiemērots Japānas kļavām. Augsts slāpekļa līmenis veicina strauju, bet vāju un ūdeņainu dzinumu veidošanos, kas ir ļoti uzņēmīgi pret laputīm un sēnīšu slimībām. Šādi dzinumi arī samazina koka dekoratīvo vērtību, jo tie izjauc dabisko, kompakto vainaga formu. Turklāt pārmērīgs slāpeklis var negatīvi ietekmēt lapu krāsu, padarot to mazāk intensīvu, īpaši sarkanajām šķirnēm.
Mēslošana nepareizā laikā, piemēram, vasaras otrajā pusē vai rudenī, ir vēl viena kļūda, kas var radīt nopietnas problēmas. Kā jau minēts, tas stimulē jaunu augšanu, kas nepaspēj nobriest pirms ziemas. Šie maigie dzinumi ir pirmie, kas cieš no sala, un apsalušie zari var kļūt par infekcijas vārtiem dažādām slimībām. Mēslošana ir jāpārtrauc līdz vasaras vidum, lai ļautu kokam laicīgi sagatavoties miera periodam.
Visbeidzot, svarīgi ir atcerēties, ka mēslošana nav brīnumlīdzeklis, kas atrisinās visas problēmas. Ja Japānas kļava izskatās neveselīga, pirms ķerties pie mēslojuma, ir jāizvērtē citi iespējamie cēloņi – nepareiza laistīšana, slikta drenāža, nepiemērota stādīšanas vieta, slimības vai kaitēkļi. Bieži vien problēmas cēlonis ir meklējams kādā no šiem faktoriem, un mēslošana slimam vai stresā esošam kokam var situāciju tikai pasliktināt. Tikai tad, kad ir nodrošināti visi pārējie optimālie augšanas apstākļi, mēslošanai būs pozitīva ietekme.
