Lai Holandes īrisi katru pavasari atkal uzziedētu visā savā krāšņumā, ir ļoti svarīgi nodrošināt tiem pareizus apstākļus ziemas miera periodā. Lai gan šie sīpolaugi ir salīdzinoši aukstumizturīgi, to veiksmīga pārziemošana ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp no reģiona klimatiskajiem apstākļiem, augsnes tipa un pareizas sagatavošanās rudenī. Izpratne par ziemošanas procesa niansēm ļaus pasargāt sīpolus no sala, pārmērīga mitruma un citām nelabvēlīgām ietekmēm, tādējādi garantējot veselīgu un spēcīgu augu attīstību nākamajā sezonā.
Holandes īrisu ziemcietība var atšķirties atkarībā no šķirnes un audzēšanas apstākļiem. Lielākā daļa šķirņu ir piemērotas audzēšanai mērenā klimata joslā un spēj pārziemot augsnē, ja tiek nodrošināta atbilstoša aizsardzība. Galvenie draudi ziemā ir nevis sals kā tāds, bet gan krasas temperatūras svārstības, atkušņi, kam seko stiprs sals, un pārmērīgs mitrums augsnē. Sasalusi, pārmitrināta augsne var burtiski saplēst sīpolu šūnas, savukārt atkušņa laikā sīpols var priekšlaicīgi “pamosties”, un tam sekojošais sals var iznīcināt jaunos dzinumus.
Sagatavošanās ziemai sākas jau vasaras beigās un rudenī. Pēc noziedēšanas ir svarīgi ļaut lapām pilnībā dabiski nokalst. Šajā periodā lapas turpina fotosintēzes procesu, uzkrājot barības vielas sīpolā, kas ir izšķiroši svarīgi tā nobriešanai un ziemcietības nodrošināšanai. Pāragra lapu nogriešana ir viena no lielākajām kļūdām, kas būtiski vājina augu. Tikai tad, kad lapas ir pilnībā sausas un brūnas, tās var noņemt, nogriežot pie zemes līmeņa.
Rudenī ir būtiski nodrošināt, lai dobe, kurā aug īrisi, būtu tīra no nezālēm un augu atliekām. Tas samazinās slimību ierosinātāju un kaitēkļu pārziemošanas iespējas. Ja rudens ir ļoti sauss, pirms zemes sasalšanas dobi var vienu reizi mēreni aplaistīt, lai sīpoliem būtu pietiekami daudz mitruma sakņu sistēmas attīstībai. Tomēr ir svarīgi nepārspīlēt, jo pārmērīgs mitrums pirms ziemas ir daudz bīstamāks nekā neliels sausums.
Lēmums par to, vai sīpolus atstāt ziemot augsnē vai izrakt, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Reģionos ar maigām ziemām un labi drenētu augsni sīpolus droši var atstāt zemē. Savukārt, ja ziemas ir ļoti bargas, ar nelielu sniega segu, vai ja augsne ir smaga un mitra, drošāk ir sīpolus izrakt un uzglabāt telpās. Šī izvēle ietekmēs turpmākos sagatavošanās darbus un nepieciešamo aprūpi.
Sagatavošanās miera periodam rudenī
Rudenī, kad augšanas sezona tuvojas noslēgumam, Holandes īrisi sāk gatavoties miera periodam. Šis ir laiks, kad dārznieka uzdevums ir palīdzēt augam veiksmīgi pabeigt savu ciklu un sagatavoties gaidāmajam aukstumam. Pēc lapu noņemšanas ir svarīgi novērtēt stādījuma stāvokli. Ja ceri ir auguši vienā vietā jau 3-4 gadus un kļuvuši pārāk blīvi, agrs rudens ir piemērots laiks to sadalīšanai un pārstādīšanai. Tas ne tikai pavairos augus, bet arī atjaunos stādījumu, nodrošinot labāku ziedēšanu nākamgad.
Pirms ziemas ir svarīgi pārtraukt jebkādu mēslošanu, kas satur slāpekli. Slāpeklis stimulē jaunu dzinumu augšanu, kas pirms sala iestāšanās nepaspēs nobriest un neizbēgami cietīs. Ja tiek veikta rudens mēslošana, tai jābūt vērstai uz sakņu sistēmas stiprināšanu un ziemcietības uzlabošanu. Šim nolūkam var izmantot fosforu un kāliju saturošus mēslojumus, piemēram, kaulu miltus vai nelielu daudzumu koksnes pelnu, kas tiek viegli iestrādāti augsnē ap augiem.
Augsnes stāvoklis pirms ziemas ir ļoti būtisks. Tai jābūt irdenai un ar labu gaisa caurlaidību. Ja augsne ir sablīvējusies, to var uzmanīgi uzirdināt, cenšoties netraumēt sīpolus. Pārliecinies, ka ap dobi nav ieplaku, kur varētu krāties ūdens atkušņu laikā. Ja nepieciešams, izveido nelielas noteces rievas, lai liekais ūdens tiktu novadīts prom no stādījumiem. Vissvarīgākais ir novērst stāvoša ūdens risku, kas sasalstot un atkūstot var nopietni bojāt sīpolus.
Pēdējais un viens no svarīgākajiem sagatavošanās darbiem ir mulčēšana. Mulčēšana palīdz aizsargāt sīpolus no krasām temperatūras svārstībām un dziļa sasaluma. Tomēr ir ļoti svarīgi izvēlēties pareizo laiku šim darbam. Mulčēšanu nedrīkst veikt pārāk agri, kamēr zeme vēl ir silta. Tas var izraisīt sīpolu priekšlaicīgu dīgšanu zem mulčas kārtas vai veicināt puves attīstību. Vislabākais laiks mulčēšanai ir pēc pirmajām nopietnajām salnām, kad augsnes virskārta sāk nedaudz sasalt.
Sīpolu atstāšana augsnē ziemas periodā
Ja klimats un augsnes apstākļi ļauj atstāt Holandes īrisu sīpolus ziemot augsnē, galvenais aizsardzības paņēmiens ir mulčēšana. Pēc tam, kad iestājies stabils aukstums un augsnes virskārta ir sasalusi, dobi pārklāj ar 5 līdz 10 centimetrus biezu sausas un gaisu caurlaidīgas mulčas kārtu. Šim nolūkam lieliski noder sausas koku lapas (izņemot ozola un valrieksta lapas, kas satur augšanu kavējošas vielas), kūdra, salmi, egļu vai priežu zari. Svaigus kūtsmēslus vai blīvu kompostu nevajadzētu izmantot, jo tie var izraisīt sīpolu pārkaršanu un puvi.
Mulčas slāņa galvenais uzdevums ir nevis sildīt sīpolus, bet gan saglabāt stabilu augsnes temperatūru, pasargājot to no straujām svārstībām. Tā neļauj augsnei atkusnī pārāk ātri atkust un pēc tam strauji sasalt, kas ir viskaitīgākais process sīpoliem. Turklāt bieza sniega sega ir labākais dabiskais izolators. Ja ziema ir sniegota, tas nodrošina papildu aizsardzību. Reģionos ar mazsniega ziemām mulčēšanai ir īpaši liela nozīme.
Pavasarī, kad sniegs ir nokusis un vairs nedraud stiprs sals, mulčas kārta ir laikus jānoņem. Parasti to dara pakāpeniski, lai augi pierastu pie mainīgajiem apstākļiem. Ja mulča tiek atstāta pārāk ilgi, tā kavē augsnes iesilšanu un var aizkavēt īrisu dīgšanu. Turklāt zem bieza, mitra mulčas slāņa siltā laikā var sākt attīstīties puve un pelējums. Egļu zarus noņem, tiklīdz augsne ir atkususi, bet organisko mulču, piemēram, kūdru vai lapas, var daļēji iestrādāt augsnē kā papildu barības vielu avotu.
Ir svarīgi atcerēties, ka pat labi piesegti sīpoli var ciest, ja augsne ir pārāk mitra. Tāpēc drenāžas nodrošināšana jau stādīšanas brīdī ir daudz svarīgāka par jebkuru ziemas segumu. Ja īrisi aug paaugstinātā dobē, tas ievērojami samazina risku, ka tie cietīs no lieka mitruma ziemā. Tāpat ir vērts izvairīties no stādīšanas vietās, kur pavasarī ilgi saglabājas kūstošā sniega ūdens.
Sīpolu izrakšana un uzglabāšana
Reģionos ar ļoti bargām ziemām vai dārzos ar smagu, mālainu augsni drošākā metode ir sīpolu izrakšana un uzglabāšana telpās. Sīpolus izrok vasaras beigās vai agrā rudenī, pēc tam, kad to lapas ir pilnībā nokaltušas un sīpoli ir miera stāvoklī. Izmanto dārza dakšas, lai uzmanīgi izceltu visu ceru, cenšoties nesabojāt sīpolus. Pēc izrakšanas uzmanīgi notīri lieko zemi, bet nemazgā tos.
Pirms novietošanas uzglabāšanai sīpoli ir rūpīgi jāizžāvē. Izber tos vienā kārtā kastēs vai uz sietiem un novieto siltā, sausā, labi vēdināmā vietā, bet ne tiešos saules staros. Žāvēšanas process parasti ilgst divas līdz trīs nedēļas. Šajā laikā brūces, kas radušās rakšanas laikā, apkalst un izveidojas aizsargslānis. Pēc žāvēšanas sīpolus sašķiro – atdali vairsīpoliņus, izbrāķē visus mīkstos, bojātos vai slimību skartos eksemplārus.
Uzglabāšanai vislabāk piemērotas koka vai kartona kastes, tīkliņveida maisiņi vai papīra turzas, kas nodrošina labu gaisa cirkulāciju. Nekādā gadījumā neuzglabā sīpolus plastmasas maisiņos, jo tajos uzkrājas mitrums un tie ātri sāks pelēt. Sīpolus var pārkaisīt ar sausu kūdru, zāģu skaidām vai vermikulītu, kas palīdzēs uzturēt stabilu mitruma līmeni. Optimālā uzglabāšanas temperatūra ir 15-18 grādi pēc Celsija, un telpai jābūt tumšai un sausai.
Visu ziemas periodu, apmēram reizi mēnesī, ir ieteicams pārbaudīt sīpolu stāvokli. Pārbaudi, vai nav parādījušās puves vai pelējuma pazīmes. Ja atrodi kādu bojātu sīpolu, nekavējoties izņem to, lai neinficētu pārējos. Pareizi uzglabāti, Holandes īrisu sīpoli lieliski sagaidīs pavasari un būs gatavi stādīšanai atpakaļ dārzā, kad augsne būs pietiekami iesilusi. Šī metode, lai arī darbietilpīgāka, sniedz gandrīz simtprocentīgu garantiju, ka vērtīgākās šķirnes tiks saglabātas.
Ziemošanas īpatnības dažādos reģionos
Pārziemošanas stratēģijas izvēle ir ļoti atkarīga no konkrētā reģiona klimatiskajiem apstākļiem. Reģionos ar maigām, īsām ziemām (piemēram, Rietumeiropā), kur temperatūra reti noslīd zem -5 vai -10 grādiem, Holandes īrisi parasti ziemo augsnē bez jebkādas īpašas piesegšanas. Galvenais risks šādos apstākļos ir pārmērīgs ziemas mitrums, tāpēc izcila drenāža ir absolūti nepieciešama. Šeit svarīgāk ir pasargāt sīpolus no puves, nevis no sala.
Mērenā klimata joslā, kur ziemas ir sniegotas un sals var sasniegt -20 līdz -25 grādus (piemēram, Latvijā), Holandes īrisiem, kas atstāti augsnē, ir nepieciešama mulčēšana. Sniega sega kalpo kā lielisks dabisks izolators, bet gados, kad sniega ir maz, mulčas slānis ir izšķirošs. Šajos reģionos lēmums par izrakšanu vai atstāšanu zemē ir atkarīgs no konkrētās ziemas prognozēm un augsnes īpatnībām. Ja dārzs atrodas atklātā, vējainā vietā, risks ir lielāks.
Reģionos ar kontinentālu klimatu, kur ziemas ir ļoti aukstas un ilgstošas (sals zem -30 grādiem) un sniega sega var būt nenoturīga, sīpolu izrakšana ir gandrīz obligāta. Atstājot tos augsnē, pastāv ļoti augsts risks, ka tie izsals neatkarīgi no mulčēšanas biezuma. Šādos apstākļos drošākā un uzticamākā metode ir sīpolu uzglabāšana bezsala telpās un to stādīšana pavasarī, lai gan tas vairāk attiecas uz gladiolām, nevis īrisiem. Holandes īrisiem rudenī nepieciešams iesakņoties.
Audzējot īrisus podos un konteineros, ziemošanas jautājumam jāpievērš īpaša uzmanība. Augsne podos sasalst daudz ātrāk un dziļāk nekā dārza dobē, tāpēc sakņu sistēma ir daudz vairāk pakļauta sala iedarbībai. Konteinerus uz ziemu var ierakt dārza zemē, lai augsnes līmenis būtu vienāds. Cits variants ir podus ienest vēsā, neapsildāmā telpā, piemēram, garāžā, pagrabā vai uz stiklotas lodžijas, kur temperatūra turas nedaudz virs nulles. Augsne podā ziemas laikā jāuztur gandrīz sausa, lai novērstu puvi.
📷: Oleg Yunakov via Wikipedia CC BY-SA 4.0
