Lai gan Holandes īrisi tiek uzskatīti par salīdzinoši izturīgiem un viegli audzējamiem augiem, tie, tāpat kā jebkura cita dārza kultūra, nav pilnībā pasargāti no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir izšķiroša, lai saglabātu augu veselību un dekorativitāti. Veiksmīgas cīņas pamatā ir profilakse, kas ietver pareizas audzēšanas prakses ievērošanu, piemēram, piemērotas vietas izvēli, labu drenāžu un optimālu gaisa cirkulāciju. Šajā rakstā aplūkosim biežāk sastopamās Holandes īrisu slimības un kaitēkļus, kā arī efektīvas to profilakses un apkarošanas metodes.
Viena no izplatītākajām problēmām, kas skar Holandes īrisus, ir sēnīšu izraisītas slimības. Mitri un silti laika apstākļi, pārmērīgs mitrums augsnē, sabiezināti stādījumi un slikta gaisa cirkulācija rada ideālu vidi dažādu patogēno sēņu attīstībai. Visbiežāk sastopamās ir dažādas lapu plankumainības, rūsa un puves. Lapu plankumainību raksturo tumšu, bieži vien ar dzeltenīgu apmali, plankumu parādīšanās uz lapām. Stipras infekcijas gadījumā lapas var priekšlaicīgi nokalst, kas vājina sīpolu un ietekmē nākamā gada ziedēšanu.
Sīpolu puve ir viena no bīstamākajām slimībām, jo tā var iznīcināt visu augu. To var izraisīt vairākas sēnes, kas attīstās pārmitrinātā, slikti drenētā augsnē. Pirmās pazīmes var būt lapu dzeltēšana un vītums, kas līdzinās mitruma trūkumam. Auga pamatne var kļūt mīksta, un, izrokot sīpolu, var redzēt, ka tas ir sapuvis, tam ir nepatīkama smaka un tas ir pārklāts ar pelējumu. Šī slimība bieži vien ir neārstējama, un galvenais ir profilakse – nodrošināt perfektu drenāžu.
Pelēkā puve (Botrytis cinerea) ir vēl viena sēnīšu slimība, kas var skart īrisus, īpaši ilgstoši lietainā un vēsā laikā. Tā parasti uzbrūk ziediem un pumpuriem, radot uz tiem ūdeņainus, brūnganus plankumus, kas vēlāk pārklājas ar pelēku, pūkainu apsarmi. Slimība var izplatīties arī uz lapām un stublājiem. Lai novērstu pelēkās puves attīstību, ir svarīgi nodrošināt labu gaisa kustību ap augiem un izvairīties no lapotnes slapināšanas laistīšanas laikā.
Rūsas slimības parādās kā mazi, oranži vai sarkanbrūni, putekļaini izaugumi uz lapu virsmas. Šīs pustulas satur sēnes sporas, kuras vējš var viegli pārnēsāt uz citiem augiem. Lai gan rūsa reti kad izraisa auga bojāeju, tā bojā tā dekoratīvo izskatu un vājina to, samazinot fotosintēzes virsmu. Lai ierobežotu slimības izplatību, ir svarīgi nekavējoties noņemt un iznīcināt inficētās lapas un rudenī savākt visas nobirušās augu daļas.
Baktēriju un vīrusu izraisītas problēmas
Papildus sēnīšu slimībām Holandes īrisus var apdraudēt arī baktērijas un vīrusi, lai gan tas notiek retāk. Bīstamākā bakteriālā slimība ir bakteriālā mīkstā puve, ko izraisa Erwinia carotovora baktērija. Tās simptomi ir ļoti līdzīgi sēnīšu izraisītajai sīpolu puvei, taču process notiek daudz straujāk, un sapuvušajam sīpolam ir īpaši nepatīkama, asa smaka. Infekcija parasti notiek caur brūcēm, kas radušās, piemēram, dārza darbu laikā vai kaitēkļu bojājumu rezultātā. Inficētie augi ir jāizrok un nekavējoties jāiznīcina, lai apturētu slimības izplatīšanos.
Vīrusu slimības īrisiem nav tik izplatītas, bet tās var radīt nopietnas problēmas, jo pret tām nav efektīvu ārstēšanas metožu. Visbiežāk sastopamais ir īrisu mozaīkas vīruss. Tā pazīmes ir neregulāri, gaiši zaļi vai dzelteni svītrojumi, plankumi un raksti uz jaunajām lapām. Ziedi var būt deformēti, un uz ziedlapiņām var parādīties nevienmērīga krāsojuma plankumi (“salauzta” krāsa). Vīruss vājina augu, padarot to uzņēmīgāku pret citām slimībām.
Vīrusu galvenie pārnēsātāji ir sūcējtipa kaitēkļi, piemēram, laputis. Tāpēc cīņa ar laputīm ir galvenais veids, kā novērst vīrusu izplatīšanos dārzā. Ja tiek konstatēts ar vīrusu inficēts augs, tas ir nekavējoties jāizrok un jāiznīcina (vislabāk sadedzināt), lai novērstu infekcijas pārnešanu uz veselajiem augiem. Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot pavairošanas materiālu no slimiem augiem.
Iegādājoties jaunus sīpolus, vienmēr izvēlies uzticamus audzētājus un piegādātājus, kas garantē veselīgu un no vīrusiem brīvu stādāmmateriālu. Rūpīgi pārbaudi sīpolus pirms stādīšanas. Veselīgam sīpolam jābūt stingram, blīvam un bez jebkādām aizdomīgām pazīmēm. Jauna materiāla stādīšana atsevišķi no esošās kolekcijas pirmajā gadā var kalpot kā karantīnas pasākums, lai pārliecinātos par tā veselību.
Galvenie kaitēkļi un to radītie bojājumi
Holandes īrisus var apdraudēt vairāki kaitēkļi, kas bojā gan auga virszemes, gan pazemes daļas. Viens no izplatītākajiem ir laputis. Šie mazie kukaiņi parasti pulcējas kolonijās uz jaunajiem dzinumiem, lapām un ziedpumpuriem, sūcot augu sulu. To darbības rezultātā lapas un ziedi deformējas, augšana tiek kavēta, un augs kopumā tiek novājināts. Turklāt laputis izdala lipīgu šķidrumu, uz kura var attīstīties kvēpsēde, kā arī tās ir galvenās vīrusu slimību pārnēsātājas.
Tripsis ir vēl viens sīks, bet ļoti kaitīgs kukainis. Tie ir grūti pamanāmi ar neapbruņotu aci, bet to radītie bojājumi ir labi redzami. Tripši barojas, caurdurot augu šūnas un izsūcot to saturu. Tā rezultātā uz lapām un ziedlapiņām parādās sudrabaini vai bālgani plankumi un svītrojumi. Stipras invāzijas gadījumā ziedpumpuri var neatvērties vai ziedi ir deformēti un nepievilcīgi. Vislabāk tripši jūtas karstā un sausā laikā.
Sīpolu ērce ir mikroskopisks kaitēklis, kas bojā sīpolus uzglabāšanas laikā un arī augsnē. Tā barojas ar sīpola audiem, radot tajā ejas un veicinot puves attīstību. Bojātie sīpoli kļūst mīksti, un uz to virsmas var redzēt brūnganu, pulverveida masu, kas sastāv no ērcēm un to ekskrementiem. Šādi sīpoli parasti neizdīgst vai arī no tiem izaug vājš un nīkulīgs augs. Lai izvairītos no sīpolu ērcēm, ir svarīgi uzglabāt sīpolus sausā, vēsā un labi vēdināmā telpā.
Gliemeži un kailgliemeži var nodarīt lielu postu īrisu stādījumiem, īpaši mitrā laikā. Tie barojas ar jaunajām lapām un ziediem, izgraužot tajos neregulāras formas caurumus. To aktivitātes pēdas ir viegli pamanāmas pēc gļotainajām sliedēm, ko tie atstāj. Vislielāko kaitējumu tie nodara naktī. Cīņai ar gliemežiem var izmantot dažādas lamatas (piemēram, ar alu), mulčēt augsni ar asiem materiāliem (piemēram, olu čaumalām vai granti) vai izmantot speciālus preparātus – moluskocīdus.
Profilakses pasākumi slimību un kaitēkļu novēršanai
Profilakse vienmēr ir labāka un efektīvāka nekā ārstēšana. Galvenais profilakses pamatprincips ir pareizas agrotehnikas ievērošana. Nodrošini īrisiem saulainu, labi vēdināmu vietu un, pats galvenais, augsni ar perfektu drenāžu. Izvairies no stādīšanas ieplakās, kur uzkrājas ūdens. Pārāk blīvi stādījumi apgrūtina gaisa cirkulāciju un veicina mitruma saglabāšanos, tāpēc ievēro ieteicamos stādīšanas attālumus un regulāri sadali pāraugušus cerus.
Ievēro augu seku. Nestādi īrisus vairākus gadus pēc kārtas vienā un tajā pašā vietā, īpaši, ja iepriekšējā gadā tur tika novērotas slimības. Tas palīdzēs samazināt augsnē uzkrājušos patogēnu daudzumu. Regulāri iznīcini nezāles dobēs, jo tās ne tikai konkurē ar īrisiem par resursiem, bet arī var kalpot par patvērumu kaitēkļiem un slimību ierosinātājiem. Laistot, lej ūdeni tieši uz augsnes, cenšoties neslapināt lapotni.
Rudenī, pēc tam, kad īrisu lapas ir nokaltušas, tās ir rūpīgi jāsavāc un jāiznīcina (vislabāk sadedzināt, nevis kompostēt). Uz atmirušajām augu daļām var pārziemot slimību ierosinātāju sporas un kaitēkļu oliņas. Tīra un sakopta dobe rudenī ir svarīgs solis, lai samazinātu infekcijas risku nākamajā sezonā. Regulāri pārbaudi savus augus visas sezonas garumā, lai laikus pamanītu pirmās slimību vai kaitēkļu pazīmes. Jo ātrāk problēma tiek atklāta, jo vieglāk ar to cīnīties.
Izmanto tikai veselīgu stādāmmateriālu no uzticamiem avotiem. Pirms stādīšanas rūpīgi pārbaudi katru sīpolu. Lai samazinātu sēnīšu slimību risku, pirms stādīšanas sīpolus var kodināt fungicīda šķīdumā. Dārza instrumentus, piemēram, šķēres vai lāpstiņu, pēc darba ar slimiem augiem vienmēr dezinficē, lai neizplatītu infekciju. Šie vienkāršie, bet svarīgie soļi var ievērojami samazināt nepieciešamību pēc ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas.
Dabiskas un ķīmiskas apkarošanas metodes
Ja profilakses pasākumi nav bijuši pietiekami efektīvi un slimība vai kaitēkļi tomēr ir parādījušies, jāizvēlas atbilstoša apkarošanas metode. Cīņai ar laputīm nelielas invāzijas gadījumā var izmantot dabiskus līdzekļus, piemēram, apsmidzinot augus ar stipru ūdens strūklu vai ziepjūdeni (izmantojot zaļās ziepes). Efektīvi ir arī nātru vai ķiploku novārījuma uzlējumi. Lielākas invāzijas gadījumā var nākties lietot insekticīdus.
Pret sēnīšu slimībām, piemēram, lapu plankumainību, pirmais solis ir nekavējoties noņemt un iznīcināt visas inficētās lapas. Tas var palīdzēt apturēt slimības izplatīšanos. Ja slimība turpina progresēt, var izmantot fungicīdus. Ir pieejami gan bioloģiskie fungicīdi, kas satur labvēlīgas sēnes vai baktērijas, gan ķīmiskie. Smidzināšana jāveic saskaņā ar instrukcijām, parasti vairākas reizes ar noteiktu intervālu. Profilaktiska smidzināšana ar vara preparātiem agri pavasarī var palīdzēt novērst daudzu sēnīšu slimību attīstību.
Cīņai ar tripšiem var izmantot zilos līmes slazdus, kas tos pievilina. Regulāra augu apsmidzināšana ar ūdeni palīdzēs kontrolēt to populāciju, jo tripšiem nepatīk mitrums. Ja invāzija ir spēcīga, var lietot sistēmas iedarbības insekticīdus. Cīņai ar sīpolu ērcēm galvenais ir profilakse: sīpolu kodināšana pirms stādīšanas un pareiza uzglabāšana. Bojātie sīpoli ir jāiznīcina.
Vienmēr ir vērts atcerēties par dabiskajiem ienaidniekiem. Mārītes un to kāpuri, zeltactiņas un citi plēsīgie kukaiņi ir ļoti efektīvi laputu iznīcinātāji. Veidojot dārzā daudzveidīgu vidi, stādot nektāraugus, kas piesaista šos derīgos kukaiņus, var izveidot dabisku līdzsvaru un samazināt nepieciešamību pēc ķīmisko līdzekļu lietošanas. Integrētā augu aizsardzība, kas apvieno agrotehniskās, bioloģiskās un, tikai galējas nepieciešamības gadījumā, ķīmiskās metodes, ir visefektīvākā un videi draudzīgākā pieeja.
📷: Oleg Yunakov via Wikipedia CC BY-SA 4.0
