Gaisma ir viens no būtiskākajiem vides faktoriem, kas nosaka jebkura auga, tostarp eksotiskā gulošā hibiska, veselību, augšanu un ziedēšanas spējas. Kā tropu augam, tam ir nepieciešams daudz gaismas, lai veiksmīgi noritētu fotosintēzes process, kura laikā tas ražo enerģiju savai attīstībai. Tomēr gaismas prasības ir jāinterpretē pareizi – svarīgs ir ne tikai gaismas daudzums, bet arī tās intensitāte un ilgums. Nepietiekams vai pārmērīgs apgaismojums var radīt dažādas problēmas, sākot no ziedēšanas trūkuma līdz pat lapu apdegumiem, tādēļ optimālu gaismas apstākļu nodrošināšana ir viens no galvenajiem veiksmīgas audzēšanas pamatprincipiem.
Gulošā hibiska dabiskā izplatības vide ir tropu mežu nomales un krūmāji, kur tas aug vieglā pusēnā, saņemot daudz spilgtas, bet izkliedētas gaismas. Tas nozīmē, ka augs ir pielāgojies saņemt saules gaismu, kas tiek filtrēta caur lielāku koku lapotni. Tieši šādus apstākļus mums būtu jācenšas atdarināt, audzējot to telpās vai dārzā. Vislabākais risinājums ir nodrošināt augam vairākas stundas rīta vai vakara saules, bet pasargāt to no karstajiem un intensīvajiem pusdienas saules stariem, īpaši vasarā.
Pareiza apgaismojuma nodrošināšana ir tieši saistīta ar auga ziedēšanu. Lai gulošais hibisks veidotu ziedpumpurus un bagātīgi ziedētu, tam ir nepieciešamas vismaz 4-6 stundas spilgtas, netiešas saules gaismas dienā. Ja gaisma būs par maz, augs var augt, bet tas koncentrēsies uz lapu un dzinumu veidošanu, bet ziedēšana būs ļoti skopa vai nenotiks vispār. Tāpēc, izvēloties vietu šim augam, prioritāte ir jāpiešķir tās apgaismojumam.
Gaismas nepieciešamība mainās arī atkarībā no gadalaika. Vasarā, kad saule ir visintensīvākā un dienas ir garas, augam ir pietiekami daudz gaismas pat tad, ja tas neatrodas tieši pie loga. Savukārt ziemā, kad dienas ir īsas un apmākušās, gaismas daudzums krasi samazinās. Šajā periodā augam ir jāatrod pati gaišākā vieta mājoklī, lai kompensētu dabiskās gaismas trūkumu. Pareiza gaismas režīma izpratne un pielāgošana ir atslēga uz veselīgu un skaistu augu visa gada garumā.
Ideālā atrašanās vieta telpās
Audzējot gulošo hibisku iekštelpās, logu orientācijai ir izšķiroša nozīme. Vislabākā izvēle ir austrumu puses logs. Šeit augs saņems pietiekami daudz spilgtas, bet ne pārāk intensīvas rīta saules, kas veicinās tā augšanu un ziedēšanu. Pēc pusdienlaika saule jau būs pārvietojusies, pasargājot augu no karstuma un iespējamiem lapu apdegumiem. Šāda atrašanās vieta ir vislīdzīgākā tā dabiskajiem augšanas apstākļiem.
Rietumu puses logs arī ir labs variants, taču šeit augs saņems pēcpusdienas sauli, kas var būt karstāka un intensīvāka, īpaši vasarā. Ja izvēlies rietumu puses palodzi, karstākajās dienās var būt nepieciešams nedaudz noēnot augu, izmantojot vieglus aizkarus vai žalūzijas, lai pasargātu lapas. Tomēr rietumu puses nodrošinātais gaismas daudzums parasti ir pietiekams labai attīstībai.
Dienvidu puses logs nodrošina visvairāk gaismas, bet tā var būt pārāk intensīva un tieša, īpaši vasaras vidū. Ja vienīgā pieejamā vieta ir pie dienvidu loga, augu ieteicams novietot nevis tieši uz palodzes, bet gan nedaudz tālāk no loga vai tā malā, kur gaisma ir izkliedētāka. Alternatīvi, kā jau minēts, var izmantot aizkarus, lai filtrētu tiešos saules starus. Ziemā dienvidu puses logs, savukārt, kļūst par ideālu vietu, jo saule vairs nav tik spēcīga, bet gaismas daudzums ir maksimāls.
Ziemeļu puses logs gulošajam hibiskam parasti nav piemērots, jo tas nodrošina vismazāko gaismas daudzumu. Šādā vietā augs, visticamāk, stīdzēs, veidos sīkas un bālas lapas un neziedēs. Ja citas iespējas nav, tad ziemeļu pusē obligāti būs nepieciešams izmantot papildu mākslīgo apgaismojumu ar fito lampām visa gada garumā, lai kompensētu gaismas trūkumu un nodrošinātu augam normālai attīstībai nepieciešamo enerģiju.
Gaismas trūkuma pazīmes
Augs vienmēr signalizē, ja tam trūkst gaismas, un ir svarīgi iemācīties šos signālus atpazīt. Viens no pirmajiem un acīmredzamākajiem simptomiem ir etiolācija jeb stīdzēšana. Augs sāk tiekties pret tuvāko gaismas avotu, veidojot neproporcionāli garus un vājus dzinumus ar lielām atstarpēm starp lapām. Šādi dzinumi nespēj noturēt savu svaru un bieži vien nokarājas, padarot auga kopskatu nekoptu un nīkulīgu.
Vēl viena pazīme ir lapu izmaiņas. Gaismas trūkuma apstākļos lapas var kļūt mazākas nekā parasti un zaudēt savu piesātināti zaļo krāsu, kļūstot bālākas. Raiblapu šķirnēm, ja tādas ir, var izzust to raksturīgais krāsojums, un lapas kļūst gandrīz pilnībā zaļas. Augs cenšas maksimāli palielināt hlorofila daudzumu lapās, lai efektīvāk izmantotu to niecīgo gaismas daudzumu, kas ir pieejams.
Vissāpīgākais simptoms dārzkopim, protams, ir ziedēšanas trūkums. Ja gulošais hibisks nesaņem pietiekami daudz gaismas, tas vienkārši neveidos ziedpumpurus. Visa tā enerģija tiek novirzīta izdzīvošanai un jaunu lapu audzēšanai, lai palielinātu fotosintēzes virsmu. Ja tavs hibisks nezied, lai gan citādi izskatās vesels, pirmais, kas jāpārskata, ir tieši apgaismojuma apstākļi.
Smagākos gaismas trūkuma gadījumos augs var sākt nomest apakšējās lapas. Tās vispirms nodzeltē un pēc tam nokrīt. Tādā veidā augs cenšas atbrīvoties no vecākajām un mazāk efektīvajām lapām, lai taupītu resursus. Ja pamani kādu no šiem simptomiem, nekavējoties pārvieto augu uz gaišāku vietu, bet dari to pakāpeniski, lai neradītu tam pēkšņu šoku no krasām apstākļu izmaiņām.
Pārmērīga apgaismojuma sekas
Lai gan gulošais hibisks ir gaismu mīlošs, pārāk daudz tiešas un intensīvas saules gaismas tam var būt kaitīgi. Visbiežākā problēma ir lapu apdegumi. Uz lapām, kas pakļautas tiešiem saules stariem, var parādīties balti, dzelteni vai brūni plankumi. Šie plankumi ir atmiruši audi vietās, kur saule ir burtiski “izdedzinājusi” šūnas. Šādi bojājumi ir neatgriezeniski, un bojātās lapas savu izskatu vairs neatgūs.
Pārmērīgā saulē lapas var arī zaudēt savu sulīgi zaļo krāsu un kļūt blāvas vai dzeltenīgas. Tas ir aizsardzības mehānisms, augam cenšoties samazināt gaismas absorbciju. Ja augs ilgstoši atrodas pārāk spilgtā saulē, tas var izskatīties novītis un nomākts pat tad, ja augsne ir pietiekami mitra. Karstā saule paātrina mitruma iztvaikošanu no lapām, un saknes nespēj pietiekami ātri uzsūkt ūdeni, lai to kompensētu.
Interesanti, ka arī pārāk daudz gaismas var negatīvi ietekmēt ziedēšanu. Lai gan gaisma ir nepieciešama ziedpumpuru veidošanai, pārmērīgs stress no karstuma un intensīvas saules var likt augam nomest jau izveidojušos pumpurus. Augs prioritāti piešķir izdzīvošanai, nevis ziedēšanai. Tāpēc ir tik svarīgi atrast zelta vidusceļu – daudz spilgtas, bet ne dedzinošas gaismas.
Ja pamani lapu apdeguma pazīmes vai citus simptomus, kas liecina par pārāk intensīvu gaismu, nekavējoties pārvieto augu uz nedaudz ēnaināku vietu vai nodrošini tam noēnojumu karstākajās dienas stundās. Augs parasti ātri atgūstas, kad tiek pārvietots piemērotākos apstākļos. Jaunās lapas, kas augs jaunajā vietā, jau būs veselīgas un bez bojājumiem.
