Gailardija ir viens no tiem dārza augiem, kas savu skaistumu dāvā, neprasot daudz pretī, īpaši attiecībā uz barības vielām. Šis prēriju zieds ir dabiski pielāgojies augšanai nabadzīgākās, sausās augsnēs, tādēļ pārmērīga aprūpe un barošana tam var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Daudzi dārznieki, vēloties panākt pēc iespējas krāšņāku ziedēšanu, mēdz pārbarot savus augus, taču gailardijas gadījumā tas bieži noved pie pretēja efekta. Izpratne par šī auga pieticīgajām prasībām ir galvenais priekšnoteikums, lai izaudzētu veselīgu un bagātīgi ziedošu ceru. Šajā rakstā mēs aplūkosim, kādas barības vielas un kādā daudzumā gailardijai ir nepieciešamas un kā izvairīties no biežākajām mēslošanas kļūdām.
Augsnes prasības un sagatavošana
Gailardijas panākumu atslēga slēpjas nevis bagātīgā mēslošanā, bet gan pareizi sagatavotā augsnē. Vissvarīgākais nosacījums ir lieliska ūdens caurlaidība jeb drenāža. Šis augs kategoriski necieš “slapjas kājas” un mitruma stagnāciju pie saknēm. Tādēļ ideāla augsne gailardijai ir viegla, smilšaina vai smilšmāla, ar neitrālu vai viegli sārmainu pH līmeni. Ja dārza augsne ir smaga, mālainu un blīva, pirms stādīšanas tā ir obligāti jāielabo, lai nodrošinātu liekā ūdens aizplūšanu. To var panākt, iestrādājot augsnē rupju smilti, smalku granti, perlītu vai citus irdinošus materiālus.
Attiecībā uz auglību, gailardija dod priekšroku vidēji nabadzīgai vai nabadzīgai augsnei. Pārāk trekna, trūdvielām bagāta zeme veicinās ļoti intensīvu zaļās masas – lapu un stublāju – augšanu, bet ziedu veidošanās būs vāja. Augs var izstīdzēt, kļūt nestabils un vieglāk lūzt vējā un lietū. Tādēļ, gatavojot dobi, nav nepieciešams tajā iestrādāt lielu daudzumu komposta vai kūtsmēslu. Pietiks ar nelielu devu labi sadalījušos komposta, ko iemaisa stādāmbedrē, lai nodrošinātu augam nepieciešamo starta enerģiju iesakņošanās periodā.
Pirms stādīšanas ir svarīgi rūpīgi attīrīt augsni no daudzgadīgajām nezālēm, jo tās vēlāk būs grūti izravēt no blīvā gailardijas cera. Dobes dziļa uzrakšana un visu nezāļu sakņu izlasīšana nodrošinās jaunajam stādam labākus augšanas apstākļus bez konkurences par ūdeni un barības vielām. Augsnes pH līmenim vajadzētu būt robežās no 6,5 līdz 7,5. Ja augsne ir pārāk skāba, to var neitralizēt, iestrādājot kaļķi vai dolomītmiltus, taču tas jādara saskaņā ar augsnes analīžu rezultātiem.
Kopumā, gatavojot vietu gailardijai, atceries principu – mazāk ir vairāk. Koncentrējies uz struktūras uzlabošanu, nevis uz pārmērīgu bagātināšanu. Ja tava dārza augsne jau ir pietiekami viegla un caurlaidīga, tad praktiski nekādi papildu uzlabojumi nav nepieciešami. Šī auga pieticība ir viena no tā labākajām īpašībām, kas padara to par viegli kopjamu un pateicīgu izvēli jebkuram dārzam.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Mēslošanas nepieciešamība un biežums
Vairumā gadījumu labi iestādītai un ieaugušai gailardijai papildu mēslošana nav nepieciešama vispār. Augs lieliski spēj uzņemt visas tam nepieciešamās barības vielas pat no salīdzinoši nabadzīgas augsnes. Regulāra mēslošana, kāda nepieciešama daudziem citiem ziedošiem augiem, piemēram, rozēm vai petūnijām, gailardijai var būt pat kaitīga. Kā jau minēts, pārbarošana noved pie vājas ziedēšanas un pārāk sulīgas, slimībām uzņēmīgas lapotnes. Tāpēc standarta pieeja ir nemēslot gailardiju vispār, ja vien augs neuzrāda acīmredzamas barības vielu trūkuma pazīmes.
Vienīgais brīdis, kad neliela mēslošana ir pieļaujama un pat vēlama, ir stādīšanas laikā. Iemaisot stādāmbedres augsnē vienu vai divas saujas nobrieduša komposta vai lēnas iedarbības granulu mēslojuma ziedošiem augiem, tu nodrošināsi augam nepieciešamo atbalstu pirmajā sezonā. Komposts ne tikai sniedz barības vielas, bet arī uzlabo augsnes struktūru un mitruma saglabāšanas spējas. Pēc šādas starta mēslošanas augam vajadzētu pietikt ar esošajām barības vielām augsnē vismaz uz pāris gadiem.
Ja gailardija tiek audzēta ļoti nabadzīgā, smilšainā augsnē un pēc vairākiem gadiem tās augšana un ziedēšana kļūst manāmi vājāka, var apsvērt vieglu piebarošanu. Šādā gadījumā vislabāk to darīt vienu reizi sezonā – pavasarī, kad sākas aktīvā augšana. Izmanto sabalansētu komplekso mēslojumu ar zemu slāpekļa saturu (piemēram, NPK attiecība 5-10-10). Slāpeklis (N) veicina lapu augšanu, bet fosfors (P) un kālijs (K) ir svarīgāki ziedēšanai un auga vispārējai veselībai. Mēslojumu iestrādā ap auga pamatni un kārtīgi aplaista.
Augiem, kas tiek audzēti podos vai konteineros, mēslošana būs nepieciešama nedaudz biežāk, jo barības vielas ierobežotajā augsnes tilpumā izskalojas ātrāk. Pat šajā gadījumā pietiks ar piebarošanu reizi mēnesī vai pat retāk, izmantojot uz pusi vājāku šķidrā mēslojuma šķīdumu, kas paredzēts ziedošiem augiem. Vienmēr labāk ir kļūdīties, iedodot mazāk mēslojuma, nevis par daudz.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pārmēslošanas pazīmes
Ir ļoti svarīgi atpazīt pazīmes, kas liecina, ka gailardija saņem pārāk daudz barības vielu. Pirmā un acīmredzamākā pazīme ir ļoti kupla, lekni zaļa lapotne, bet maz ziedu vai to nav vispār. Augs visu savu enerģiju velta lapu audzēšanai uz ziedēšanas rēķina. Tas ir klasisks simptoms pārāk lielam slāpekļa daudzumam augsnē. Stublāji var kļūt gari, vāji un izstīdzējuši, nespējot noturēt savu svaru, kā rezultātā cers izgāžas un zaudē savu dekoratīvo formu.
Vēl viena pārmēslošanas pazīme ir palielināta uzņēmība pret slimībām un kaitēkļiem. Pārbarotu augu šūnu audi ir mīkstāki un ūdeņaināki, kas padara tos par vieglu mērķi gan sēnīšu slimībām, piemēram, miltrasai, gan sūcējtipa kaitēkļiem, piemēram, laputīm. Augs zaudē savu dabisko izturību. Var novērot arī lapu apdegumus – brūnus, sausus plankumus uz lapu malām, kas liecina par pārāk augstu sāļu koncentrāciju augsnē, ko izraisa minerālmēslu pārdozēšana.
Ja pamani šādas pazīmes, nekavējoties pārtrauc jebkādu mēslošanu. Ja problēma ir nopietna, var mēģināt situāciju labot, kārtīgi un pamatīgi laistot augu vairākas reizes pēc kārtas. Tas palīdzēs izskalot liekās barības vielas no sakņu zonas. Tomēr šī metode jālieto uzmanīgi, lai neizraisītu sakņu puvi. Turpmākajos gados šādam augam mēslošana noteikti nav nepieciešama.
Labākais veids, kā izvairīties no pārmēslošanas, ir ievērot gailardijas dabisko pieticību. Atceries, ka šis augs ir pielāgojies izdzīvot skarbos apstākļos. Nodrošinot tam saulainu vietu un labi drenētu, ne pārāk bagātu augsni, tu radīsi ideālus apstākļus, kuros tam nebūs nepieciešama papildu barošana. Veselīga, nedaudz kompaktāka lapotne un bagātīga ziedēšana ir pazīme, ka augs jūtas labi un saņem visu nepieciešamo no augsnes.
Organiskā mēslojuma izmantošana
Ja tomēr ir nepieciešamība uzlabot augsnes auglību, priekšroka vienmēr būtu jādod organiskajiem mēslošanas līdzekļiem. Atšķirībā no sintētiskajiem minerālmēsliem, organiskie mēslojumi, piemēram, komposts, biohumuss vai labi satrūdējuši kūtsmēsli, barības vielas atbrīvo lēnām un pakāpeniski. Tas samazina pārdozēšanas un sakņu apdedzināšanas risku. Turklāt organiskie materiāli ne tikai baro augu, bet arī uzlabo augsnes struktūru, veicina mikroorganismu darbību un palielina augsnes spēju saglabāt mitrumu.
Labākais veids, kā izmantot organisko mēslojumu, ir iestrādāt nelielu daudzumu komposta augsnē stādīšanas laikā. Tas nodrošinās ilgtermiņa barības vielu avotu, kas augam būs pieejams vairāku gadu garumā. Vēl viena lieliska metode ir augsnes mulčēšana ar plānu komposta kārtu pavasarī. Katrā laistīšanas vai lietus reizē barības vielas no komposta lēnām ieskalosies augsnē, nodrošinot augam nepieciešamo minimumu. Šāda pieeja ir daudz saudzīgāka un dabiskāka nekā koncentrētu mēslojumu lietošana.
Var izmantot arī citus organiskos mēslošanas līdzekļus, piemēram, pelnus. Koksnes pelni ir labs kālija un fosfora avots, kas ir svarīgi ziedēšanai. Tomēr ar pelniem jābūt uzmanīgam, jo tie ir sārmaini un var pārāk paaugstināt augsnes pH līmeni. Nelielu daudzumu pelnu var izkaisīt ap augu pavasarī, bet to nedrīkst darīt pārāk bieži. Pirms jebkādu mēslošanas līdzekļu lietošanas, pat organisko, ir vērts novērtēt auga stāvokli – ja tas izskatās veselīgs un labi zied, tad papildu barošana tam nav nepieciešama.
Izvēloties organisko pieeju, tu ne tikai nodrošini labākus apstākļus savām gailardijām, bet arī veicini veselīgu dārza ekosistēmu. Veselīga augsne ar aktīvu mikroorganismu darbību ir pamats spēcīgiem un izturīgiem augiem, kuriem nav nepieciešama intensīva iejaukšanās no dārznieka puses. Šāda pieeja ir ilgtspējīga un atbilstoša gailardijas dabiskajām prasībām.
Barības vielu trūkuma pazīmes
Lai gan gailardijas ir ļoti pieticīgas, ļoti nabadzīgās, izskalotās smilts augsnēs tām tomēr var parādīties barības vielu trūkuma pazīmes. Ir svarīgi spēt tās atšķirt no slimību vai pārlaistīšanas simptomiem. Vispārējs augšanas ātruma samazinājums, nīkulīgs izskats un ļoti vāja ziedēšana, neskatoties uz pietiekamu saules gaismu, var liecināt par barības vielu deficītu. Augs izskatās nevis slims, bet gan vienkārši “noguris” un nespēcīgs.
Specifiskākas pazīmes var norādīt uz konkrētu elementu trūkumu. Ja vecākās, apakšējās lapas kļūst gaiši zaļas vai dzeltenas, tas var liecināt par slāpekļa trūkumu. Tomēr šo simptomu gailardijām novēro reti, jo tās ir pielāgojušās zemam slāpekļa līmenim. Biežāk var novērot fosfora trūkumu, kas izpaužas kā vāja sakņu sistēma, aizkavēta augšana un lapas, kas iegūst sarkanīgu vai violetu nokrāsu. Ziedēšana šādā gadījumā būs ļoti vāja vai nenotiks vispār.
Kālija trūkums parasti izpaužas kā lapu malu dzeltēšana un apkalšana, kas sākas no apakšējām lapām un pakāpeniski pārvietojas uz augšu. Augs kļūst mazāk izturīgs pret sausumu un slimībām. Ja novēro šādas pazīmes un esi pārliecināts, ka problēmas cēlonis nav nepareiza laistīšana vai slimības, tad ir vērts veikt vieglu piebarošanu. Vislabāk izmantot šķidro komplekso mēslojumu ziedošiem augiem, kas satur visus nepieciešamos mikro un makroelementus, bet atšķaidīt to uz pusi vājākā koncentrācijā, nekā norādīts instrukcijā.
Pirms ķerties pie mēslošanas, vienmēr ir vērts apsvērt citus iespējamos cēloņus. Pārbaudi augsnes mitrumu – varbūt augam vienkārši trūkst ūdens. Pārliecinies, vai augs saņem pietiekami daudz saules. Novērtē, vai augs nav pārāk vecs un to nav laiks atjaunot, sadalot ceru. Bieži vien problēmu var atrisināt, uzlabojot augšanas apstākļus, nevis lietojot mēslojumu. Atceries, ka gailardijas gadījumā mēslošana ir pēdējais līdzeklis, nevis regulāra kopšanas sastāvdaļa.
