Lai gan ēdamā kastaņa ir diezgan salcietīgs koks, kas piemērots audzēšanai arī mērenā klimata joslā, tā veiksmīga pārziemošana, īpaši jaunā vecumā, prasa zināmu sagatavošanos un rūpes no dārznieka puses. Ziema ar tās krasajām temperatūras svārstībām, kailsalu, spilgto sauli un grauzēju aktivitāti var radīt nopietnu stresu un pat bojājumus, kas var ietekmēt koka veselību un turpmāko attīstību. Pareiza koka sagatavošana ziemas periodam un atbilstoša aizsardzība palīdzēs tam veiksmīgi pārdzīvot nelabvēlīgos apstākļus un pavasarī pamosties spēcīgam un veselīgam, gatavam jaunai augšanas sezonai. Šis process sākas jau rudenī un prasa pārdomātu rīcību.
Jaunie koki pirmajos divos līdz trīs gados pēc iestādīšanas ir visjutīgākie pret ziemas nelabvēlīgajiem apstākļiem. To sakņu sistēma vēl nav pietiekami dziļa, un miza ir plāna un neaizsargāta. Tāpēc galvenā uzmanība jāpievērš tieši jauno kociņu aizsardzībai pret salu, saules apdegumiem un grauzējiem. Pieauguši, labi iesakņojušies koki ir daudz izturīgāki un parasti tiem nav nepieciešama īpaša aizsardzība, ja vien ziema nav paredzama īpaši barga un bezsniega.
Ziemošanas sagatavošanas pasākumi ietver vairākus svarīgus soļus, kas jāveic rudenī. Tie ietver pareizu laistīšanu un mēslošanu augšanas sezonas beigās, lai veicinātu dzinumu nobriešanu, apdobes sakopšanu un mulčēšanu, kā arī stumbra aizsardzības pasākumus. Katrs no šiem soļiem spēlē savu lomu, lai palielinātu koka ziemcietību un mazinātu potenciālos riskus. Ignorējot šos sagatavošanās darbus, mēs pakļaujam savu koku nevajadzīgam riskam.
Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim, kā soli pa solim sagatavot ēdamo kastaņu ziemai. Mēs apskatīsim, kādi darbi jāveic rudenī, kā efektīvi pasargāt jaunos kokus no sala un saules, un kā rīkoties pavasarī, lai palīdzētu kokam atgūties pēc ziemas miera perioda. Apgūstot šīs zināšanas, tu varēsi nodrošināt savam kastaņkokam drošu un mierīgu ziemošanu, kas ir pamats tā ilgmūžībai un nākotnes ražām.
Sagatavošanās ziemai rudenī
Pareiza sagatavošanās ziemai sākas jau vasaras otrajā pusē un rudenī. Ir ļoti svarīgi pārtraukt jebkādu mēslošanu ar slāpekli saturošiem mēsliem jau jūlija beigās vai augusta sākumā. Slāpeklis veicina jaunu dzinumu augšanu, un vēlu rudenī augošie dzinumi nepaspēj nobriest un pārkoksnēties līdz salam, tāpēc tie ir ļoti jutīgi pret apsalšanu. Savukārt rudens pusē var dot mēslojumu, kas bagāts ar fosforu un kāliju. Šie elementi palīdz dzinumiem nobriest un uzlabo koka vispārējo ziemcietību.
Rudenī, īpaši, ja tas ir sauss, ir svarīgi nodrošināt kokam pietiekamu mitruma daudzumu. Pirms sala iestāšanās, parasti oktobra beigās vai novembra sākumā, ir jāveic pamatīga, dziļa laistīšana, kas pazīstama kā mitrumuzlādes laistīšana. Tās mērķis ir piesātināt augsni ar mitrumu, lai koks ziemas periodā neciestu no tā sauktā fizioloģiskā sausuma, kad saknes nespēj uzņemt ūdeni no sasalušas zemes. Labi samitrināta augsne arī lēnāk sasalst un labāk pasargā saknes no sala.
Pirms ziemas ir svarīgi sakopt koka apdobi. No tās ir jāsavāc visas nobirušās lapas un augļi. Šis pasākums ir svarīgs ne tikai estētisku apsvērumu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka zem lapām un bojātos augļos var pārziemot dažādu slimību ierosinātāji un kaitēkļi. Pēc apdobes sakopšanas tā ir jānomulčē ar biezu (10-15 cm) organiskās mulčas slāni, piemēram, kūdru, kompostu, priežu mizām vai sausām lapām. Mulča pasargās sakņu sistēmu no krasām temperatūras svārstībām un dziļas sasalšanas, īpaši kailsala apstākļos.
Rudenī var veikt arī sanitāro atzarošanu, izgriežot visus sausos, bojātos un slimos zarus. Tomēr plašāku vainaga veidošanas atzarošanu labāk atstāt uz vēlu ziemu vai agru pavasari. Pēc lapkriša var veikt stumbra un skeletzaru kaļķošanu vai balsināšanu ar speciālu dārza krāsu. Tas palīdzēs atvairīt kaitēkļus, kas meklē ziemošanas vietas mizas plaisās, kā arī aizsargās stumbru no saules apdegumiem ziemas beigās un agrā pavasarī.
Jauno koku aizsardzība pret salu
Jaunie kastaņkoki pirmajos gados pēc iestādīšanas ir īpaši jutīgi pret salu, jo to sakņu sistēma vēl ir sekla un miza – plāna. Viena no svarīgākajām aizsardzības metodēm ir sakņu zonas pasargāšana. To panāk, rudenī uzberot biezu mulčas slāni ap koka pamatni. Mulča darbojas kā izolators, neļaujot augsnei dziļi sasalt un pasargājot saknes no bojājumiem. Kailsala apstākļos, kad nav sniega segas, šis pasākums ir īpaši kritisks. Sniegs pats par sevi ir lielisks dabiskais izolators, tāpēc, ja tas ir uzsnidzis, to var papildus sakraut ap jaunā kociņa pamatni.
Stumbra un jauno zaru aizsardzībai var izmantot dažādus segmateriālus. Vienkāršs un efektīvs veids ir aptīt stumbru un apakšējos zarus ar vairākām agrotīkla kārtām, niedru paklājiņiem, džutas maisiem vai pat veciem egļu zariem. Šie materiāli rada gaisa slāni, kas pasargā no aukstā vēja un sala, kā arī no krasām temperatūras svārstībām. Ir svarīgi, lai segmateriāls būtu elpojošs, lai zem tā neveidotos kondensāts un nesāktos puves procesi. Nedrīkst izmantot polietilēna plēvi, jo tā veicina “siltumnīcas efektu” un var nodarīt vairāk ļauna nekā laba.
Sargājot jaunos kokus, ir svarīgi atcerēties, ka nosegšanu veic tikai tad, kad gaisa temperatūra stabili noslīdējusi zem nulles un ir iestājies neliels, pastāvīgs sals. Pārāk agra sasegšana siltā rudenī var izraisīt koka izsušanu un priekšlaicīgu pamošanos. Aizsargmateriāli jānostiprina tā, lai vējš tos nevarētu noraut, bet vienlaikus tie nedrīkstētu būt pārāk cieši un žņaugt stumbru. Šādu aizsardzību parasti ir nepieciešams nodrošināt pirmos 2-4 gadus, līdz koks ir pietiekami nostiprinājies.
Pavasarī, kad lielākās salnas ir garām un sākas stabils atkusnis, aizsargmateriāli ir laikus jānoņem. Ja to izdarīs pārāk vēlu, zem seguma var sākt attīstīties slimības, un koks var “sasust”. Noņemot segumu, tas jādara pakāpeniski, vislabāk apmākušās dienā, lai koks pamazām pierastu pie spilgtās pavasara saules un āra temperatūras. Strauja seguma noņemšana saulainā dienā var izraisīt mizas apdegumus.
Stumbra aizsardzība no plaisāšanas un saules apdegumiem
Ziemas beigās un agrā pavasarī, parasti februārī un martā, koku stumbrus apdraud nopietns risks – saules apdegumi un sala plaisas. Tas notiek kraso diennakts temperatūras svārstību dēļ. Dienā spilgtā pavasara saule sasilda tumšo koka mizu, īpaši dienvidu pusē, un audi tajā “atmostas”, sākas sulu cirkulācija. Savukārt naktī, kad gaisa temperatūra strauji pazeminās zem nulles, šie atkušušie, ar ūdeni piesātinātie audi sasalst, izraisot šūnu plīšanu un mizas plaisāšanu. Tā rezultātā veidojas vertikālas brūces, kas ne tikai bojā koka izskatu, bet arī kļūst par infekciju vārtiem.
Efektīvākais veids, kā pasargāt stumbru no šīm problēmām, ir tā balsināšana jeb kaļķošana. Balta krāsa atstaro saules starus un neļauj mizai dienā pārmērīgi sakarst. Tādējādi tiek samazinātas krasās temperatūras svārstības mizas audos, un plaisāšanas risks ievērojami mazinās. Balsināšanu veic vēlā rudenī, pēc lapkriša, sausā un saulainā dienā, kad gaisa temperatūra ir virs nulles. Balsina stumbru un resnāko zaru pamatnes līdz aptuveni 1,5-2 metru augstumam. Šim nolūkam izmanto speciālu dārza kaļķi vai krāsu, kurai var pievienot vara vitriolu dezinfekcijai.
Alternatīva balsināšanai ir stumbra aptīšana ar aizsargmateriāliem. Var izmantot baltu agrotīklu, džutas audumu, speciālas niedru vai koka līstīšu notenes vai pat gofrēto kartonu. Šie materiāli ne tikai atstaro sauli, bet arī nodrošina papildu siltumizolāciju. Aptīšanu, tāpat kā balsināšanu, veic vēlā rudenī un materiālus noņem pavasarī, kad beigušās krasās temperatūras svārstības. Aptinot stumbru, ir svarīgi to darīt ne pārāk cieši, lai netraucētu gaisa apmaiņu.
Ja tomēr miza ir saplaisājusi, brūces ir jāapkopj, lai veicinātu to dzīšanu un novērstu infekciju. Pavasarī visas atmirušās mizas daļas ap plaisu uzmanīgi jānogriež līdz veseliem audiem ar asu, tīru nazi. Pēc tam brūce jādezinficē ar 3% vara vitriola šķīdumu un jāapziež ar speciālu brūču ziedi vai potvasku. Šāda apstrāde pasargās atklātos audus no mitruma un slimību ierosinātāju iekļūšanas, ļaujot kokam pakāpeniski audzēt jaunu mizu un aizvilkt brūci.
Pavasara atmoda: kā palīdzēt kokam pēc ziemas
Pavasarī, kad sniegs ir nokusis un augsne sāk atkust, ir pienācis laiks novērtēt, kā koks ir pārziemojis, un palīdzēt tam sagatavoties jaunajai augšanas sezonai. Pirmkārt, ir jānoņem visi ziemas aizsegi – gan no stumbra, gan no sakņu zonas. Mulčas slāni ap stumbru var nedaudz atgrābt, lai augsne ātrāk iesiltu un saknes sāktu aktīvāk darboties. Tomēr pilnībā mulču noņemt nevajag, jo tā turpinās pildīt savas funkcijas – saglabāt mitrumu un nomākt nezāles. Vēlāk pavasarī mulčas slāni var atjaunot.
Pēc ziemas ir rūpīgi jāapskata viss koks un jāveic sanitārā atzarošana. Ir jāizgriež visi apsalušie, nolūzušie, nokaltušie un bojātie zari. Apsalušu zaru galus var atpazīt pēc tumšākas, nedzīvas koksnes griezuma vietā. Griezums jāveic līdz veselai, dzīvai koksnei, virs vesela pumpura. Šī atzarošana ne tikai uzlabo koka izskatu, bet arī novērš slimību izplatīšanos un novirza koka enerģiju uz veselo zaru attīstību.
Pavasaris ir īstais laiks pirmajai mēslošanai, lai dotu kokam spēku jaunās sezonas sākumam. Pēc ziemas koks ir iztērējis daudz enerģijas resursu, un tam nepieciešamas barības vielas jaunu lapu un dzinumu veidošanai. Ap koka apdobi var iestrādāt kompostu vai sabalansētu komplekso mēslojumu, kas satur slāpekli, fosforu un kāliju. Pēc mēslošanas koks ir kārtīgi jāaplaista, lai barības vielas sāktu šķīst un nonāktu pie saknēm.
Ja ziemas laikā ir radušās plaisas mizā vai citas brūces, tās ir jāapkopj, kā aprakstīts iepriekš. Tāpat pavasaris ir laiks, kad jāveic profilaktiskā smidzināšana pret slimībām un kaitēkļiem, kas pārziemojuši mizā vai pumpuros. Apstrāde ar vara saturošiem preparātiem pirms pumpuru plaukšanas palīdzēs iznīcināt daudzu sēnīšu slimību ierosinātājus. Rūpīga pavasara aprūpe ir ļoti svarīga, jo tā ieliek pamatu veselīgai koka attīstībai un bagātīgai ražai visā turpmākajā sezonā.
