Atzarošana ir viena no svarīgākajām un prasmīgākajām darbībām ēdamās kastaņas kopšanas ciklā. Tas nav tikai zaru nogriešanas process, bet gan mērķtiecīga koka veidošana, kas būtiski ietekmē tā veselību, mūža ilgumu, vainaga struktūru un, protams, ražas apjomu un kvalitāti. Pareizi un regulāri veikta atzarošana ļauj izveidot spēcīgu, stabilu un labi apgaismotu vainagu, kas ir mazāk uzņēmīgs pret slimībām un spēj nest lielu augļu slodzi. Savukārt nepareiza vai neregulāra atzarošana var kokam nodarīt vairāk ļauna nekā laba, radot brūces, veicinot slimību izplatību un samazinot ražību. Tāpēc katram dārzniekam, kurš audzē kastaņas, ir jāapgūst šīs mākslas pamati.
Atzarošanas mērķi mainās atkarībā no koka vecuma. Jauniem kokiem galvenais uzdevums ir formējošā atzarošana, kuras mērķis ir izveidot pareizu un spēcīgu skeletu – centrālo vadzaru un vairākus labi izvietotus skeletzarus. Šajā periodā ieliktie pamati noteiks visu koka turpmāko struktūru. Savukārt pieaugušiem, ražojošiem kokiem nepieciešama uzturošā un retināšanas atzarošana, lai saglabātu vainaga formu, uzlabotu gaismas un gaisa cirkulāciju, kā arī stimulētu jaunu ražojošo zaru veidošanos. Veciem kokiem var būt nepieciešama atjaunojošā atzarošana, lai atjaunotu to vitalitāti.
Ir ļoti svarīgi izvēlēties pareizo laiku atzarošanai. Lielāko daļu darbu veic koka miera periodā, vēlā ziemā vai agrā pavasarī, kad kokam nav lapu un tā struktūra ir labi pārskatāma. Šajā laikā veiktie griezumi arī ātrāk sadzīst, un tiek samazināts risks inficēties ar dažādām slimībām. Vasarā veic tikai nelielu sanitāro apgriešanu, noņemot bojātus vai nevietā augošus dzinumus. Pareiza laika izvēle ir tikpat svarīga kā pareiza griešanas tehnika.
Šajā rakstā mēs soli pa solim apskatīsim visus svarīgākos ēdamās kastaņas atzarošanas aspektus. Mēs detalizēti izpētīsim, kādi ir atzarošanas mērķi, kad ir labākais laiks šim darbam, kādas tehnikas izmantot dažāda vecuma kokiem un kādi instrumenti tam ir nepieciešami. Apgūstot šos pamatprincipus, tu varēsi ar pārliecību veidot savu kastaņkoku, nodrošinot tam ilgu un produktīvu mūžu.
Atzarošanas mērķi un nozīme
Viens no galvenajiem atzarošanas mērķiem ir izveidot spēcīgu un stabilu koka struktūru, kas spēj izturēt vēja un lielas ražas slodzi. Jauniem kokiem tas nozīmē viena centrālā vadzara un vairāku spēcīgu, pareizā leņķī augošu skeletzaru izveidi. Zari, kas aug pārāk šaurā leņķī pret stumbru, veido vāju savienojuma vietu, kas nākotnē, kokam pieaugot un ražas smaguma ietekmē, var viegli nolūzt, radot lielu brūci. Savlaicīga šādu zaru noņemšana vai to augšanas leņķa koriģēšana novērš šo risku un veido ilgmūžīgu koka karkasu.
Otrs svarīgs mērķis ir uzlabot gaismas piekļuvi un gaisa cirkulāciju vainagā. Ēdamā kastaņa ir ļoti gaismprasīga, un tās raža veidojas tikai labi apgaismotos zaros. Sabiezinātā vainagā ārējie zari noēno iekšējos, kā rezultātā tie nīkuļo, neražo un pakāpeniski atmirst. Retināšanas atzarošana, izgriežot liekos un krusteniskos zarus, “atver” vainagu, ļaujot gaismai un gaisam brīvi cirkulēt. Tas ne tikai veicina vienmērīgāku ražas izvietojumu visā vainagā un uzlabo augļu kvalitāti, bet arī samazina sēnīšu slimību attīstības risku, jo lapas pēc lietus ātrāk nožūst.
Atzarošana palīdz arī kontrolēt koka izmēru un formu, pielāgojot to dārza platībai un atvieglojot kopšanas darbus un ražas novākšanu. Lai gan ēdamā kastaņa ir liels koks, ar regulāru atzarošanu tās izmērus var uzturēt saprātīgās robežās. Tāpat atzarošana stimulē jaunu augļzaru veidošanos, tādējādi uzturot augstu ražību. Noņemot vecos, neražīgos zarus, koks tiek mudināts novirzīt enerģiju jaunu, produktīvu dzinumu augšanai, kas nodrošina nepārtrauktu ražas ciklu.
Visbeidzot, sanitārā atzarošana ir neatņemama koka veselības uzturēšanas sastāvdaļa. Regulāra visu slimo, bojāto, aizlūzušo un atmirušo zaru noņemšana ir ļoti svarīga. Šādi zari ne tikai bojā koka izskatu, bet arī kalpo par infekciju avotu un mājvietu dažādiem kaitēkļiem. Savlaicīga to izgriešana līdz veselai koksnei palīdz novērst slimību izplatīšanos uz veselajām koka daļām un uzturēt koku labā fitosanitārajā stāvoklī. Šis ir vienīgais atzarošanas veids, ko var un vajag veikt jebkurā gada laikā, tiklīdz tiek pamanīta problēma.
Labākais laiks atzarošanai
Galvenā un apjomīgākā ēdamās kastaņas atzarošana tiek veikta miera periodā, kad kokam nav lapu. Šis periods parasti ilgst no vēla rudens (pēc lapkriša) līdz agram pavasarim (pirms pumpuru plaukšanas). Atzarošana šajā laikā sniedz vairākas priekšrocības. Pirmkārt, bezlapu stāvoklī ir daudz vieglāk novērtēt koka struktūru, saskatīt visus zarus, to izvietojumu un identificēt problēmas, piemēram, krusteniskus vai bojātus zarus. Tas ļauj pieņemt pārdomātākus lēmumus par to, kurus zarus atstāt un kurus noņemt.
Otrkārt, atzarošana miera periodā ir mazāk traumatiska kokam. Šajā laikā vielmaiņas procesi ir palēnināti, un koks nezaudē lielu daudzumu sulas caur griezuma vietām, kas varētu notikt aktīvās augšanas periodā. Turklāt daudzu slimību ierosinātāju (sēnīšu sporas, baktērijas) aktivitāte ziemā ir zema, tāpēc risks inficēt brūces ir daudz mazāks. Tomēr ir ieteicams izvairīties no atzarošanas ļoti stiprā salā (zem -10°C), jo tad koksne kļūst trausla un griezumi var veidoties nelīdzeni, kā arī palielinās sala bojājumu risks ap brūcēm.
Visoptimālākais laiks ir ziemas beigas vai agrs pavasaris, piemēram, marts. Šajā laikā lielākie sali jau ir garām, bet aktīva sulu cirkulācija vēl nav sākusies. Tuvojoties pavasarim, kokā aktivizējas dzīšanas procesi, un tas spēj ātri sākt aizaudzēt atzarošanas laikā radītās brūces. Atzarošana tieši pirms augšanas sezonas sākuma stimulē spēcīgu jauno dzinumu augšanu no atlikušajiem pumpuriem.
Vasarā, aktīvās veģetācijas periodā, apjomīgu atzarošanu neveic. Šajā laikā var veikt tikai nelielu koriģējošu jeb “zaļo” atzarošanu. Tās ietvaros var izkniebt vai izgriezt nevietā augošus, konkurējošus jaunos dzinumus (tā sauktos “ūdenszarus”), kas aug vertikāli uz augšu un patērē daudz enerģijas. Tāpat vasarā nekavējoties jāizgriež pēkšņi nolūzuši vai slimību pazīmes uzrādoši zari. Šāda neliela iejaukšanās vasarā palīdz uzturēt vainaga kārtību un novirzīt enerģiju uz augļu attīstību.
Vainaga veidošanas paņēmieni jaunajiem kokiem
Pirmajos gados pēc iestādīšanas galvenais uzdevums ir izveidot koka skeletu, kas kalpos par pamatu visam tā mūžam. Visbiežāk ēdamajām kastaņām veido modificētas līderzaru sistēmas vainagu, kas ir pietiekami atvērts un stabils. Pirmajā gadā pēc iestādīšanas jauno stādu parasti neaiztiek, ļaujot tam labi iesakņoties. Formēšanu sāk otrajā vai trešajā gadā. Mērķis ir izveidot vienu spēcīgu, vertikālu centrālo zaru – līderi. Ja veidojas vairāki konkurējoši līderi, atstāj spēcīgāko un taisnāko, bet pārējos noņem.
Otrajā vai trešajā gadā izvēlas 3-5 spēcīgus zarus, kas kļūs par pirmo stāvu skeletzariem. Šiem zariem jābūt vienmērīgi izvietotiem ap stumbru un dažādos augstumos, veidojot spirāli, nevis augot no viena punkta. Svarīgs ir arī augšanas leņķis attiecībā pret stumbru – tam jābūt pēc iespējas tuvākam 45-60 grādiem. Pārāk stāvi augoši zari veido vāju savienojumu, bet pārāk lēzeni augoši būs vājāki. Visus pārējos zarus šajā augstumā, kā arī zarus, kas aug pārāk zemu (zemāk par 80-100 cm no zemes), izgriež.
Nākamajos gados turpina veidot nākamos skeletzaru stāvus, atstājot starp tiem apmēram 60-80 cm atstarpi. Katrā nākamajā stāvā atstāj nedaudz mazāk zaru nekā iepriekšējā. Līderzaru katru gadu nedaudz saīsina, lai veicinātu sānu zaru veidošanos. Tāpat nedaudz saīsina arī skeletzaru galus, lai stimulētu to zarošanos un neļautu tiem augt pārāk gariem un tieviem. Visi zari, kas aug vainaga iekšpusē, krustojas vai konkurē ar skeletzariem, tiek regulāri noņemti.
Šis formēšanas process turpinās aptuveni 5-7 gadus, līdz ir izveidota vēlamā koka struktūra. Ir svarīgi atcerēties, ka vienā reizē nevajadzētu noņemt vairāk par 25-30% no kopējās vainaga masas, lai pārmērīgi netraumētu koku. Visi griezumi jāveic pareizi – zars jānogriež līdz ar zara pamatnes “apkakli” (sabiezinājumu pie stumbra), neatstājot celmiņu, bet arī neiegriežot stumbrā. Gluds un pareizs griezums nodrošinās ātru brūces sadzīšanu.
Uzturošā un sanitārā atzarošana pieaugušiem kokiem
Kad koka vainags ir izveidots, galvenais uzdevums ir to uzturēt labā stāvoklī, veicot regulāru uzturošo atzarošanu. Šo atzarošanu veic reizi 1-3 gados miera periodā. Tās galvenais mērķis ir saglabāt vainaga atvērtību un līdzsvaru. Pirmkārt, tiek veikta sanitārā tīrīšana – tiek izgriezti visi sausie, slimie, bojātie un aizlūzušie zari. Šis ir obligāts pasākums, kas jāsāk katru atzarošanas reizi.
Otrs solis ir vainaga retināšana. Tiek izgriezti zari, kas aug uz iekšu, krustojas vai berzējas viens gar otru. Tāpat tiek noņemti paralēli un pārāk tuvu augoši zari, atstājot no tiem spēcīgāko un labāk novietoto. Īpaša uzmanība jāpievērš vertikāli augošajiem, spēcīgajiem dzinumiem, tā sauktajiem “ūdenszariem” vai “vilkzariem”. Tie patērē ļoti daudz enerģijas, sabiezina vainagu un neražo, tāpēc tie ir regulāri jāizgriež līdz pamatam.
Retināšanas mērķis ir nodrošināt, lai gaisma un gaiss varētu brīvi iekļūt visās vainaga daļās. Labs pamatprincips ir tāds, ka pēc atzarošanas caur vainagu “jāvar izmest cepuri”. Tas nodrošinās labāku augļu kvalitāti un samazinās slimību risku. Ja nepieciešams, var nedaudz saīsināt pārāk garus zarus, lai saglabātu kompaktu vainaga formu un novērstu to nolūšanu ražas smaguma ietekmē. Saīsināšanu vienmēr veic, griežot virs sānu zara vai pumpura, kas aug uz ārpusi.
Vecākiem kokiem var būt nepieciešama arī atjaunojošā atzarošana. Ja koks ir kļuvis pārāk liels, nīkulīgs, ar samazinātu ražību un daudziem veciem zariem, var veikt spēcīgāku atzarošanu. Tās laikā pakāpeniski, vairāku gadu garumā, izgriež daļu veco skeletzaru, lai stimulētu jaunu, spēcīgu dzinumu augšanu no stumbra vai zaru pamatnes. No šiem jaunajiem dzinumiem pēc tam var veidot jaunu, produktīvāku vainagu. Šī ir sarežģīta operācija, kas jāveic pārdomāti un pakāpeniski.
Pareiza instrumentu izvēle un griezumu apstrāde
Kvalitatīvi, asi un tīri instrumenti ir veiksmīgas atzarošanas priekšnoteikums. Nepareizi instrumenti var radīt plēstas, nelīdzenas brūces, kas slikti dzīst un ir viegli pieejamas infekcijām. Pamatarsenālā jābūt trim instrumentiem: dārza šķērēm (sekatoram) tievāku zaru (līdz 2-2,5 cm diametrā) griešanai, zaru šķērēm ar garākiem rokturiem resnāku zaru (līdz 4-5 cm) griešanai un dārza zāģim (vislabāk ar izliektu asmeni) zaru griešanai, kas resnāki par 5 cm. Visiem instrumentiem ir jābūt labi uzasinātiem, lai griezums būtu gluds un tīrs.
Ļoti svarīgs aspekts ir instrumentu higiēna. Pirms darba uzsākšanas un pēc tā pabeigšanas visi instrumenti ir jānotīra un jādezinficē. Dezinfekcijai var izmantot spirtu, ūdeņraža pārskābi vai speciālus dārzkopības dezinfekcijas līdzekļus. Īpaši svarīgi ir dezinficēt instrumentus, pārejot no viena koka pie cita, it īpaši, ja ir aizdomas par kādu slimību. Tas palīdzēs novērst patogēnu pārnešanu un pasargās jūsu dārzu no infekciju izplatīšanās.
Griezumu veikšanas tehnika ir ļoti svarīga. Tievi zari tiek griezti ar šķērēm, veicot slīpu griezumu apmēram 5 mm virs pumpura. Slīpumam jābūt vērstam prom no pumpura, lai ūdens varētu notecēt. Resnāki zari tiek zāģēti. Lai novērstu mizas noplēšanu, resnus zarus zāģē pa posmiem. Vispirms zaru no apakšas iezāģē apmēram trešdaļu, gabaliņu tālāk no plānotās griezuma vietas. Pēc tam zāģē no augšas, vēl nedaudz tālāk no stumbra, līdz zars nokrīt. Atlikušo celmiņu pēc tam tīri nozāģē līdz ar zara “apkakli”.
Agrāk bija populāri visas lielākās brūces apstrādāt ar brūču ziedēm vai potvasku. Mūsdienās viedokļi par to dalās. Pētījumi liecina, ka veselīgs koks spēj pats efektīvi tikt galā ar brūču aizsardzību un sadziedēšanu, un dažkārt ziežu uzklāšana var pat traucēt šo procesu, uzturot mitrumu zem tās. Tomēr lielu griezumu (virs 5-7 cm diametrā) apstrāde joprojām tiek ieteikta, lai pasargātu atklāto koksni no izžūšanas un sēnīšu iekļūšanas, kamēr koks veido aizsargslāni. Ja izlemjat apstrādāt, izmantojiet kvalitatīvu, elpojošu brūču ziedi.
