Lai gan dižpīlādzis tiek uzskatīts par salīdzinoši izturīgu koku, tas, tāpat kā jebkurš cits dārza iemītnieks, nav pilnībā pasargāts no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība var palīdzēt saglabāt koka veselību un dekorativitāti, novēršot nopietnākus bojājumus. Vislabākā aizsardzība ir profilakse, kas ietver pareizas agrotehnikas ievērošanu, taču ir svarīgi zināt arī to, kā rīkoties, ja slimības vai kaitēkļi tomēr ir parādījušies. Šajā rakstā aplūkosim biežāk sastopamās dižpīlādža slimības un kaitēkļus, kā arī efektīvākās cīņas un profilakses metodes.
Biežāk sastopamās slimības
Viena no bīstamākajām slimībām, kas var skart dižpīlādzi, ir bakteriālā iedega (Erwinia amylovora). Tā ir ļoti lipīga un postoša bakteriāla infekcija, kas var iznīcināt ne tikai atsevišķus zarus, bet arī visu koku. Pirmās pazīmes parasti parādās pavasarī ziedēšanas laikā – ziedi pēkšņi novīst, kļūst brūni un nomelnē, bet nenokrīt. Vēlāk infekcija izplatās uz lapām un jaunajiem dzinumiem, kas arī kļūst melni un izskatās kā apdeguši. Slimības skartie dzinumi bieži vien nolīkst āķa formā. Cīņa ar šo slimību ir ļoti sarežģīta; galvenais ir nekavējoties izgriezt un sadedzināt visus inficētos zarus, veicot griezumu vismaz 20-30 cm zem redzamajiem bojājumiem.
No sēnīšu slimībām dižpīlādzi var apdraudēt pīlādžu-kadiķu rūsa. Šī slimība ir interesanta ar to, ka tai ir divi saimniekaugi – pīlādzis un kadiķis. Pavasarī uz pīlādža lapām parādās oranži vai sarkani plankumi, kuru virspusē vēlāk attīstās melni punktiņi – sēnītes augļķermeņi. Vasaras otrajā pusē lapu apakšpusē plankumu vietā veidojas rūsas krāsas izaugumi. Slimības rezultātā lapas var priekšlaicīgi nobirt. Lai ierobežotu slimības izplatību, ir svarīgi izvairīties stādīt dižpīlādžus kadiķu tuvumā. Rudenī nobirušās lapas ir rūpīgi jāsavāc un jāsadedzina.
Vēl viena izplatīta sēnīšu slimība ir kraupis, kas bojā gan lapas, gan augļus. Uz lapām parādās tumši, gandrīz melni, samtaini plankumi, kas vēlāk saplūst. Stipras infekcijas gadījumā lapas deformējas un priekšlaicīgi nokrīt. Uz augļiem veidojas līdzīgi, tumši, korķveida plankumi, augļi plaisā un zaudē savu kvalitāti. Kraupja attīstību veicina mitrs un silts laiks. Profilaksei ir svarīga pareiza vainaga veidošana, lai nodrošinātu labu ventilāciju, kā arī nobirušo lapu savākšana rudenī. Agrā pavasarī pirms pumpuru plaukšanas var veikt profilaktisko smidzināšanu ar vara preparātiem.
Miltrasa ir vēl viena sēnīšu slimība, kas izpaužas kā balta, miltaina apsarme uz lapām, jaunajiem dzinumiem un ziedkopām. Slimības skartās daļas deformējas, pārstāj augt un vēlāk var nokalst. Miltrasas attīstību veicina karsts, sauss laiks ar lielām temperatūras svārstībām un augstu gaisa mitrumu. Cīņai ar miltrasu var izmantot sēra preparātus vai citus fungicīdus. Profilaktiski ir svarīgi nodrošināt labu gaisa cirkulāciju vainagā un izvairīties no pārmērīgas mēslošanas ar slāpekli, kas veicina mīkstu, uzņēmīgu audu veidošanos.
Kaitēkļi un to radītie bojājumi
Laputis ir viens no visbiežāk sastopamajiem dižpīlādža kaitēkļiem. Šie mazie kukaiņi parasti lielās kolonijās apmetas uz jauno dzinumu galiem un lapu apakšpusēm, kur sūc augu sulu. Laputu bojājumu rezultātā lapas čokurojas, dzinumi deformējas un augšana tiek kavēta. Turklāt laputis izdala lipīgu šķidrumu, ko sauc par medusrasu, uz kuras bieži vien attīstās melna kvēpsēne, kas apgrūtina fotosintēzi. Pret laputīm var cīnīties, apsmidzinot tās ar stipru ūdens strūklu, izmantojot zaļo ziepju šķīdumu vai piesaistot dārzam dabiskos ienaidniekus, piemēram, mārītes un zeltactiņas.
Pīlādžu tīklkode ir kaitēklis, kas var radīt iespaidīgus, bet kokam kaitīgus bojājumus. Kāpuri pavasarī un vasaras sākumā veido lielus, zīdainus tīklus, apņemot veselus zarus un pat visu koka vainagu. Tīklu iekšpusē tie barojas, pilnībā noēdot lapas. Lai gan koks parasti atkopjas un izdzen jaunas lapas, šāda defoliācija to novājina. Cīņa ar tīklkodēm ir visefektīvākā, kamēr tīkli vēl ir nelieli. Tos var mehāniski nogriezt un iznīcināt kopā ar kāpuriem. Smagākas invāzijas gadījumā var lietot bioloģiskos vai ķīmiskos insekticīdus.
Dažādu sugu tinējsmidreņu kāpuri var bojāt dižpīlādža augļus. Mātītes iedēj olas jaunajos augļu aizmetņos. Izšķīlušies kāpuri iegraužas augļos, barojas ar to mīkstumu un sēklām, izraisot augļu priekšlaicīgu nogatavošanos un biršanu. Bojātie augļi nav lietojami pārtikā. Cīņa ar šiem kaitēkļiem ir sarežģīta, jo tie lielāko daļu dzīves pavada augļa iekšpusē. Svarīgi ir rudenī savākt un iznīcināt visus nobērušos, bojātos augļus, lai samazinātu kaitēkļu skaitu nākamajā gadā.
Ziemā jauno dižpīlādžu stumbriem var kaitēt meža dzīvnieki – zaķi, stirnas un peles, kas labprāt apgrauž jauno koku mizu. Šādi bojājumi, īpaši, ja miza tiek apgrauzta visapkārt stumbram, var būt nāvējoši. Lai pasargātu kokus, to stumbrus rudenī nepieciešams aptīt ar speciāliem aizsargtīkliem, egļu zariem vai citiem materiāliem, kas neļauj dzīvniekiem piekļūt mizai. Regulāra sniega noblietēšana ap stumbru palīdzēs pasargāt no pelēm, kas pārvietojas zem sniega segas.
Profilakse – labākā aizsardzība
Labākais veids, kā pasargāt dižpīlādzi no slimībām un kaitēkļiem, ir nodrošināt tam optimālus augšanas apstākļus un stiprināt tā dabisko imunitāti. Viss sākas ar veselīga, spēcīga stāda izvēli no uzticamas kokaudzētavas. Stādot koku, izvēlies tam piemērotu, saulainu vietu ar labu gaisa cirkulāciju un nodrošini labi drenētu, auglīgu augsni. Pareiza stādīšana un kopšana pirmajos gados ieliek pamatu koka veselībai visā tā mūža garumā.
Regulāra un pareiza atzarošana ir viens no svarīgākajiem profilakses pasākumiem. Savlaicīgi izgriez visus sausos, bojātos, slimību skartos un krusteniskos zarus. Retini vainagu, ja tas ir pārāk biezs, lai nodrošinātu labu gaisa cirkulāciju un saules gaismas piekļuvi. Tas palīdzēs ātrāk nožūt lapām pēc lietus un samazinās sēnīšu slimību attīstības risku. Atzarošanai vienmēr izmanto asus un dezinficētus instrumentus.
Sabalansēta mēslošana un laistīšana ir ļoti svarīga. Nepārspīlē ar slāpekli saturošiem mēslojumiem, jo tie veicina vārgu un uzņēmīgu dzinumu augšanu. Nodrošini kokam pietiekami daudz kālija, kas stiprina auga audus un palielina noturību pret slimībām. Uzturi vienmērīgu mitruma līmeni augsnē, izvairoties gan no iekaltēšanas, gan no pārlaistīšanas, jo abi šie stresa faktori novājina koku un padara to uzņēmīgāku.
Rudenī ir ļoti svarīgi savākt un iznīcināt (sadedzināt vai dziļi ierakt kompostā) visas nobirušās lapas un bojātos augļus. Tajos pārziemo daudzu slimību ierosinātāji (piemēram, kraupis, rūsa) un kaitēkļu kūniņas. Šis vienkāršais, bet efektīvais pasākums var būtiski samazināt infekcijas fonu un kaitēkļu daudzumu nākamajā sezonā. Tāpat rudenī var apstrādāt koka stumbru un skeletzarus ar vara vai dzelzs vitriola šķīdumu, lai iznīcinātu pārziemojošos kaitēkļus un slimību ierosinātājus.
Dabai draudzīgas cīņas metodes
Pirms ķerties pie ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem, vienmēr ir vērts izmēģināt dabai draudzīgākas metodes. Piesaisti savam dārzam derīgos kukaiņus, kas ir dabiski kaitēkļu ienaidnieki. Mārītes un to kāpuri aktīvi ēd laputis, zeltactiņu kāpuri iznīcina ne tikai laputis, bet arī tīklērces un citus kaitēkļus. Lai piesaistītu šos kukaiņus, dārzā var stādīt nektāraugus, piemēram, dilles, koriandru, kliņģerītes, kā arī ierīkot speciālas kukaiņu viesnīcas.
Izmanto dažādus tautas līdzekļus un augu uzlējumus cīņai ar kaitēkļiem. Piemēram, nātru, ķiploku vai vībotņu vircas un uzlējumi var būt efektīvi pret laputīm. Zaļo ziepju šķīdums (200-300g uz 10l ūdens) arī ir sens un pārbaudīts līdzeklis pret laputīm un citiem mīkstas miesas kaitēkļiem. Šie līdzekļi ir jālieto atkārtoti, jo to iedarbība nav tik ilgstoša kā ķīmiskajiem preparātiem.
Bioloģiskie augu aizsardzības līdzekļi kļūst arvien populārāki. Tie satur dzīvus organismus (baktērijas, sēnes) vai to darbības produktus, kas ir kaitīgi konkrētiem kaitēkļiem, bet nekaitīgi cilvēkiem, dzīvniekiem un videi. Piemēram, preparāti uz Bacillus thuringiensis bāzes ir efektīvi pret dažādu tauriņu kāpuriem, tostarp tīklkodēm. Šie līdzekļi ir jālieto precīzi saskaņā ar instrukciju, lai tie būtu efektīvi.
Ja tomēr ir nepieciešams izmantot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, dari to atbildīgi. Rūpīgi izlasi un ievēro lietošanas instrukciju, devas un nogaidīšanas laiku līdz ražas novākšanai. Apsmidzināšanu veic vakarā vai apmākušās dienās, kad nav vēja un nelido bites un citi apputeksnētāji. Vienmēr lieto individuālos aizsardzības līdzekļus – cimdus, respiratoru un aizsargbrilles. Atceries, ka ķīmija ir pēdējais līdzeklis, kad citas metodes nav devušas rezultātu.
