Dižpīlādzis ir koks, kas dabiski veido skaistu un harmonisku vainagu, tāpēc tam parasti nav nepieciešama intensīva un regulāra griešana. Tomēr pareizi un savlaicīgi veikta atzarošana ir svarīgs kopšanas pasākums, kas palīdz uzturēt koka veselību, uzlabot tā dekorativitāti, veicināt labāku ražu un kontrolēt tā izmēru. Atzarošana nav vienkārši zaru nogriešana; tas ir process, kas prasa izpratni par koka augšanas īpatnībām un skaidru mērķi. Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim, kāpēc, kad un kā pareizi veikt dižpīlādža atzarošanu, lai tas tevi priecētu daudzus gadus.
Atzarošanas mērķi un nozīme
Viens no galvenajiem atzarošanas mērķiem ir sanitārā kopšana. Tas nozīmē visu sauso, slimo, bojāto un aizlūzušo zaru izgriešanu. Šādi zari ne tikai bojā koka vizuālo izskatu, bet arī kalpo kā infekciju vārti dažādām sēnīšu slimībām un kaitēkļiem. Savlaicīga to noņemšana palīdz uzturēt koku veselīgu un novērš problēmu izplatīšanos. Sanitāro atzarošanu var veikt jebkurā gada laikā, tiklīdz tiek pamanīts bojāts zars.
Otrs svarīgs mērķis ir vainaga retināšana. Laika gaitā dižpīlādža vainags var kļūt pārāk biezs, apgrūtinot gaisa cirkulāciju un gaismas piekļuvi vainaga iekšpusei. Pārlieku biezs vainags rada labvēlīgu vidi sēnīšu slimību attīstībai un veicina iekšējo zaru atmiršanu gaismas trūkuma dēļ. Izgriežot zarus, kas aug uz iekšu, krustojas vai beržas viens gar otru, mēs uzlabojam ventilāciju, ļaujam saulei apspīdēt visus zarus un veicinām vienmērīgāku augļu nogatavošanos.
Jauniem kokiem atzarošana ir nepieciešama, lai izveidotu spēcīgu un pareizu vainaga struktūru. Šo procesu sauc par vainaga veidojošo atzarošanu. Tās mērķis ir izveidot stabilu skeletzaru karkasu, kas spēs noturēt nākotnes ražas smagumu, un nodrošināt pareizu vainaga formu. Pareizi izveidots vainags jaunībā atvieglos koka kopšanu visā tā turpmākajā mūžā un samazinās nepieciešamību pēc radikālas iejaukšanās vēlāk.
Dažreiz atzarošana ir nepieciešama, lai kontrolētu koka izmēru un formu, īpaši, ja tas aug nelielā dārzā vai tuvu ēkām un komunikācijām. Zaru saīsināšana vai noņemšana var palīdzēt ierobežot koka augstumu un platumu. Tomēr ir svarīgi to darīt pakāpeniski un pārdomāti, lai neradītu kokam pārāk lielu stresu. Radikāla galotnes nozāģēšana vai spēcīga zaru īsināšana var sabojāt koka dabisko formu un izraisīt nekontrolētu jaunu, vārgu dzinumu (ūdenszaru) augšanu.
Labākais laiks atzarošanai
Vispiemērotākais laiks lielākajai daļai atzarošanas darbu ir koka miera periods, kas ilgst no vēla rudens pēc lapkriša līdz agram pavasarim, pirms sākas intensīva sulu cirkulācija. Ziemas beigas un agrs pavasaris (februāris, marts) bieži tiek uzskatīts par ideālu laiku, jo brūces sāk dzīt uzreiz, tiklīdz koks pamostas. Šajā laikā koka vainags ir labi pārskatāms, jo tam nav lapu, un ir vieglāk novērtēt, kuri zari ir jāizgriež.
Veicot atzarošanu ziemā, ir svarīgi izvēlēties dienu, kad gaisa temperatūra ir virs -5 grādiem pēc Celsija. Griežot zarus stiprā salā, koksne ir ļoti trausla un var viegli plaisāt, radot lielas un grūti dzīstošas brūces. Turklāt strādāt lielā aukstumā nav patīkami un droši arī pašam dārzniekam.
Sanitāro atzarošanu, kas ietver sausu, slimu un aizlūzušu zaru izgriešanu, var un vajag veikt jebkurā gada laikā, tiklīdz pamanīta problēma. Jo ātrāk tiek noņemts, piemēram, ar slimību inficēts zars, jo mazāka iespēja, ka infekcija izplatīsies tālāk pa koku. Vasaras atzarošanu var veikt arī, lai noņemtu strauji augošus ūdenszarus vai nedaudz retinātu vainagu, taču šajā laikā nevajadzētu veikt spēcīgu griešanu.
Ir svarīgi izvairīties no atzarošanas pavasarī aktīvās sulu cirkulācijas laikā. Šajā periodā griezuma vietas spēcīgi “raud” – izdala daudz sulas, kas novājina koku un veicina infekciju iekļūšanu. Tāpat nav ieteicams veikt lielus atzarošanas darbus vēlu rudenī, jo brūces var nepaspēt sadzīt pirms ziemas sala iestāšanās, kas var izraisīt to apsalšanu un bojājumus.
Atzarošanas tehnika un instrumenti
Lai atzarošana būtu veiksmīga un nekaitētu kokam, ir svarīgi izmantot pareizus instrumentus un tehniku. Galvenais noteikums – instrumentiem ir jābūt asiem un tīriem. Neasi instrumenti plēš un spaida koksnes audus, radot nelīdzenas brūces, kas slikti dzīst. Pirms darba un pēc katra koka apstrādes instrumentus ieteicams dezinficēt ar spirtu vai citu dezinfekcijas līdzekli, lai nepārnestu slimības no viena auga uz otru.
Mazu un vidēju zaru griešanai izmanto dārza šķēres vai zāģīti. Griežot zaru, to vienmēr griež nedaudz slīpi, apmēram 0.5 cm virs veselīga pumpura, kas vērsts uz āru no vainaga. Tas veicinās jauna dzinuma augšanu pareizajā virzienā. Ja zars tiek noņemts pilnībā, griezumu veic līdz ar tā saukto zara valnīti – nelielu sabiezinājumu zara pamatnē, kur tas savienojas ar stumbru vai lielāku zaru. Šajā valnītī atrodas audi, kas veicina brūces aizdzīšanu, tāpēc to nedrīkst ne nogriezt, ne atstāt pārāk garu celmiņu.
Resnu zaru nozāģēšanai izmanto zāģi. Lai zaru nozāģētu, nenoplēšot mizu no stumbra, to dara trīs piegājienos. Vispirms aptuveni 20-30 cm no stumbra veic iezāģējumu zara apakšpusē, apmēram līdz trešdaļai zara resnuma. Pēc tam dažus centimetrus tālāk no stumbra veic griezumu no augšpuses, līdz zars nolūzt. Visbeidzot, atlikušo celmiņu nozāģē tīri un gludi līdz ar zara valnīti.
Lielākas brūces, kuru diametrs pārsniedz 2-3 cm, pēc nozāģēšanas ieteicams apstrādāt ar speciālu brūču ziedi vai potvasku. Tas pasargās brūci no mitruma iekļūšanas, izžūšanas un infekcijām, kamēr koks pats veido aizsargslāni. Tomēr pēdējā laikā ir arī viedoklis, ka nelielas, tīri nogrieztas brūces labāk atstāt neapstrādātas, jo koks pats spēj ar tām tikt galā, un ziede var pat kavēt dzīšanas procesu. Lēmums ir jāpieņem, izvērtējot konkrēto situāciju.
Jauna koka vainaga veidošana
Vainaga veidošana sākas jau pirmajos gados pēc iestādīšanas. Pirmajā gadā parasti ļauj kokam brīvi augt, lai tas nostiprinātu sakņu sistēmu. Sākot ar otro vai trešo gadu, sāk veidot koka skeletu. Izvēlas 3-5 spēcīgus, vienmērīgi izvietotus zarus, kas kļūs par galvenajiem skeletzariem. Šiem zariem ir jāatrodas dažādos augstumos un jāatliecas no stumbra optimālā leņķī (45-60 grādi). Visi pārējie konkurējošie zari, kas aug pārāk tuvu vai pārāk stāvu, tiek izgriezti.
Nākamajos gados turpina veidot vainagu, saīsinot skeletzaru galus par aptuveni vienu trešdaļu, lai veicinātu sānzaru veidošanos un padarītu vainagu kuplāku. Vienlaikus turpina izgriezt visus nevajadzīgos zarus – tos, kas aug uz iekšu, krustojas vai ir pārāk vāji. Mērķis ir izveidot izretinātu, bet spēcīgu vainaga struktūru, kurā visiem zariem pietiek vietas un gaismas.
Stumbram jābūt izteiktam līderim – galvenajam dzinumam, kas turpina augt vertikāli. Ja veidojas vairāki konkurējoši līderi, atstāj spēcīgāko, bet pārējos izgriež. Tas nodrošinās kokam stabilu un spēcīgu centrālo asi. Pareiza vainaga veidošana jaunībā ir investīcija koka nākotnē, kas atmaksāsies ar veselīgu augšanu un vieglu kopšanu vēlāk.
Ir svarīgi atcerēties, ka katrs koks ir individuāls, un nav vienas stingras formulas, kas derētu visiem. Veidojot vainagu, ir jāvadās pēc koka dabiskās augšanas formas un jācenšas to uzlabot, nevis lauzt. Dižpīlādzim parasti veido izkliedēti zarotu vainagu, kas ir gan dekoratīvs, gan funkcionāls.
Pieauguša koka atzarošana
Kad koka vainags ir izveidots, turpmākā atzarošana galvenokārt ir uzturoša un sanitāra. Katru gadu vai reizi divos gados koks ir jāapskata un jāizgriež visi sausie, slimie un bojātie zari. Tāpat ir jāizgriež zari, kas sabiezina vainagu – krusteniskie, uz iekšu augošie zari un spēcīgie, vertikāli augošie ūdenszari, kas atņem spēku augļu zariem.
Ja koks ir kļuvis pārāk liels vai aizaudzis, var veikt atjaunojošo atzarošanu. Tomēr to nedrīkst darīt vienā reizē, radikāli nozāģējot lielu daļu vainaga. Šāda spēcīga atzarošana rada kokam milzīgu stresu, un tas reaģē, izdzenot lielu daudzumu ūdenszaru. Atjaunojošo atzarošanu veic pakāpeniski 2-3 gadu laikā, katru gadu noņemot pa kādam lielam, vecam zaram un saīsinot citus, lai stimulētu jaunu dzinumu augšanu.
Atzarošanas mērķis pieaugušam kokam ir saglabāt līdzsvaru starp augšanu un ražošanu. Regulāra, mērena atzarošana palīdz uzturēt vainaga izmēru, nodrošina labu apgaismojumu un gaisa cirkulāciju, kas savukārt uzlabo augļu kvalitāti un samazina slimību risku. Ir svarīgi atcerēties, ka dižpīlādzis ražo uz iepriekšējo gadu dzinumiem, tāpēc, atzarojot ir jāuzmanās neizgriezt visus ražojošos zarus.
Ja neesi pārliecināts par savām prasmēm, īpaši, ja nepieciešams atzarot lielu, pieaugušu koku, labāk uzticēt šo darbu profesionālam arboristam. Speciālistam ir nepieciešamās zināšanas, pieredze un aprīkojums, lai veiktu darbu pareizi un droši. Nepareizi veikta atzarošana var nodarīt kokam neatgriezenisku kaitējumu, tāpēc labāk mācīties no profesionāļiem vai uzticēt viņiem atbildīgākos darbus.
