Lai dīfenbahija priecētu ar savām lielajām, košajām un raibajām lapām, tai ir nepieciešama regulāra un sabalansēta barības vielu uzņemšana. Augsnē esošās barības vielas podā ar laiku tiek izsmeltas, tāpēc papildu mēslošana ir neatņemama šī auga kopšanas sastāvdaļa. Pareiza mēslošana ne tikai nodrošina auga dekoratīvo izskatu, bet arī stiprina tā imunitāti, padarot to izturīgāku pret slimībām un kaitēkļiem. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka gan barības vielu trūkums, gan to pārdozēšana var negatīvi ietekmēt auga veselību. Tāpēc ir būtiski zināt, kad, kā un ar ko mēslot dīfenbahiju, lai sasniegtu vislabākos rezultātus.
Dīfenbahijas galvenās barības vielu vajadzības ir saistītas ar trim makroelementiem: slāpekli (N), fosforu (P) un kāliju (K). Slāpeklis ir vissvarīgākais elements zaļās masas, proti, lapu un stublāju, augšanai. Tas nodrošina lapu sulīgi zaļo krāsu. Fosfors ir atbildīgs par sakņu sistēmas attīstību, kā arī piedalās enerģijas procesos augā. Kālijs savukārt stiprina auga šūnu sienas, palielina tā noturību pret nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, sausumu un temperatūras svārstībām, un veicina barības vielu transportu augā. Papildus šiem trim elementiem dīfenbahijai ir nepieciešami arī dažādi mikroelementi, piemēram, dzelzs, magnijs, mangāns un cinks, kas piedalās svarīgos fizioloģiskos procesos.
Mēslošana ir nepieciešama tikai aktīvās augšanas periodā, kas parasti ilgst no marta līdz augustam vai septembrim. Šajā laikā dīfenbahiju mēslo vidēji reizi divās nedēļās. Rudenī, kad dienas kļūst īsākas un augšanas tempi samazinās, mēslošanas biežumu pakāpeniski samazina. Ziemā, miera periodā (no oktobra līdz februārim), mēslošanu pārtrauc pavisam vai samazina līdz minimumam – reizei mēnesī vai pat retāk, lietojot ļoti vāju mēslojuma koncentrāciju. Pārmērīga mēslošana ziemā var izraisīt sāļu uzkrāšanos augsnē un sakņu apdegšanu, jo augs nespēj pilnvērtīgi izmantot uzņemtās barības vielas.
Ir svarīgi ievērot dažus pamatnoteikumus mēslošanas procesā, lai nekaitētu augam. Nekad nemēslojiet sausu augu – pirms mēslojuma lietošanas augsni podā nedaudz samitriniet ar tīru ūdeni. Mēslošana sausā augsnē var izraisīt sakņu apdegumus. Tāpat nevajadzētu mēslot slimus, novājinātus vai tikko pārstādītus augus. Pēc pārstādīšanas svaigā substrātā ar mēslošanu jānogaida vismaz 4-6 nedēļas, jo jaunā augsne jau satur pietiekamu daudzumu barības vielu. Vienmēr ievērojiet uz mēslojuma iepakojuma norādīto devu vai pat lietojiet nedaudz vājāku koncentrāciju, lai izvairītos no pārdozēšanas riska.
Piemērotākā mēslojuma izvēle
Tirgus piedāvā plašu mēslojumu klāstu, tādēļ ir svarīgi izvēlēties dīfenbahijai vispiemērotāko. Ņemot vērā, ka dīfenbahija tiek audzēta tās dekoratīvo lapu dēļ, tai vislabāk derēs komplekss šķidrais mēslojums, kas paredzēts dekoratīvi lapu telpaugiem. Šādu mēslojumu sastāvā parasti ir optimāla N-P-K (slāpeklis-fosfors-kālijs) attiecība, ar nelielu slāpekļa pārsvaru, kas veicina tieši zaļās masas augšanu. Turklāt tie ir bagātināti ar nepieciešamajiem mikroelementiem helātu formā, kas nodrošina to vieglu uzņemšanu.
Izvēloties mēslojumu, pievērsiet uzmanību sastāvam, kas norādīts uz iepakojuma. Dīfenbahijām ar raibām lapām ir svarīgi nepārdozēt slāpekli. Lai gan slāpeklis veicina lapu augšanu, tā pārākums var izraisīt to, ka lapas kļūst vienmērīgi zaļas un zaudē savu unikālo, gaišo rakstu. Tāpēc raiblapu šķirnēm ieteicams izvēlēties mēslojumu ar nedaudz līdzsvarotāku N-P-K formulu vai arī lietot to nedaudz retāk. Regulāri novērojiet sava auga lapu krāsu – tā būs labākais indikators, vai mēslošanas režīms ir pareizs.
Papildus šķidrajiem mēslojumiem, kas jāatšķaida ūdenī un jālieto laistīšanas laikā, ir pieejami arī ilgstošas iedarbības mēslojumi granulu vai kociņu veidā. Šādi mēslojumi ir ērti lietošanā, jo tie jāievieto augsnē tikai reizi dažos mēnešos (saskaņā ar instrukciju). Granulas un kociņi pakāpeniski sadalās, nodrošinot augu ar barības vielām ilgākā laika periodā. Tomēr ar šāda veida mēslojumiem ir grūtāk kontrolēt barības vielu padevi, un pastāv pārdozēšanas risks, ja netiek precīzi ievērotas norādes. Šķidrie mēslojumi ļauj elastīgāk pielāgot devu un biežumu atbilstoši auga vajadzībām.
Var izmantot arī organiskos mēslojumus, piemēram, biohumusa ekstraktu. Organiskie mēslojumi ne tikai nodrošina augu ar barības vielām, bet arī uzlabo augsnes struktūru un veicina labvēlīgo mikroorganismu darbību. Tie parasti iedarbojas maigāk nekā minerālmēsli, un ar tiem ir mazāks pārdozēšanas risks. Organiskos mēslojumus var lietot pamīšus ar minerālmēsliem, lai nodrošinātu augam pilnvērtīgu un daudzveidīgu “ēdienkarti”. Neatkarīgi no izvēlētā mēslojuma veida, galvenais ir regularitāte un mērenība.
Barības vielu trūkuma pazīmes
Uzmanīgs audzētājs pēc dīfenbahijas izskata var noteikt, kādu barības vielu tai trūkst. Savlaicīga problēmas atpazīšana un novēršana palīdzēs saglabāt auga veselību un dekorativitāti. Barības vielu trūkums var izpausties dažādos veidos, ietekmējot lapu krāsu, izmēru un auga kopējo augšanas tempu. Ir svarīgi atšķirt šos simptomus no citām problēmām, piemēram, nepareizas laistīšanas vai apgaismojuma, lai piemērotu pareizo risinājumu.
Visbiežāk dīfenbahijām novēro slāpekļa trūkumu. Tā galvenā pazīme ir augšanas palēnināšanās, jaunās lapas aug mazākas nekā parasti, un apakšējās lapas pakāpeniski kļūst gaišākas, dzeltē un nokrīt. Visa auga lapotne kopumā izskatās bāla un nīkulīga. Ja novērojat šādus simptomus, augam nepieciešams mēslojums ar augstāku slāpekļa saturu. Regulāra mēslošana ar sabalansētu mēslojumu dekoratīviem lapu augiem parasti novērš šo problēmu.
Fosfora trūkums izpaužas retāk, bet tā simptomi ir tumšāka, zilganzaļa lapu nokrāsa un augšanas aizture. Lapu malas var ielocīties un iegūt violetu nokrāsu. Fosfors ir būtisks sakņu attīstībai, tādēļ tā trūkums īpaši negatīvi ietekmē jaunus augus. Kālija trūkums savukārt izraisa lapu malu dzeltēšanu un apkalšanu, kas sākas ar vecākajām, apakšējām lapām. Lapu malas izskatās kā “apdegušas”. Šie simptomi var atgādināt sausa gaisa radītos bojājumus, taču kālija trūkuma gadījumā tie parasti ir izteiktāki.
Arī mikroelementu trūkums var radīt specifiskus simptomus. Piemēram, dzelzs trūkums izraisa hlorozi – stāvokli, kad jaunās lapas kļūst dzeltenas vai gandrīz baltas, bet to dzīslas paliek zaļas. Magnija trūkuma gadījumā dzeltēšana parādās starp dzīslām uz vecākajām lapām, veidojot “eglītes” rakstu. Lai novērstu mikroelementu trūkumu, ir svarīgi lietot kompleksos mēslojumus, kas satur ne tikai N-P-K, bet arī plašu mikroelementu klāstu. Ja simptomi ir izteikti, var lietot specializētus mēslojumus, piemēram, dzelzs helātu, lapu apsmidzināšanai.
Mēslojuma pārdozēšanas briesmas
Tikpat kaitīga kā barības vielu trūkums ir arī to pārdozēšana. Pārmērīga mēslošana var radīt nopietnas problēmas, kas var novest pat līdz auga bojāejai. Pārmēslošana izraisa pārmērīgu sāļu koncentrāciju augsnē, kas apgrūtina ūdens uzņemšanu caur saknēm osmozes procesā. Šo stāvokli sauc par “fizioloģisko sausumu” – lai gan augsne ir mitra, augs nespēj padzerties un sāk vīst, it kā tam trūktu ūdens. Pārmērīga sāļu koncentrācija var arī tieši apdedzināt un neatgriezeniski bojāt maigās sakņu spurgaliņas.
Pirmās mēslojuma pārdozēšanas pazīmes bieži vien ir līdzīgas iekaltēšanas simptomiem. Augs izskatās novītis, lapas zaudē tvirtumu. Lapu gali un malas kļūst brūnas un sausas. Uz augsnes virsmas un poda iekšējām malām var parādīties balts vai dzeltenīgs sāļu nosēdums. Augšana apstājas, un augs kopumā izskatās neveselīgs. Smagākos gadījumos var notikt masveida lapu krišana. Raiblapu šķirnēm, kā jau minēts, pārmērīgs slāpekļa daudzums var likt zaudēt savu dekoratīvo rakstu.
Ja ir aizdomas par pārmēslošanu, nekavējoties jāpārtrauc jebkāda mēslojuma lietošana. Lai izskalotu no augsnes liekos sāļus, nepieciešams veikt augsnes skalošanu. Novietojiet podu izlietnē vai vannā un lēnām lejiet cauri augsnei lielu daudzumu silta, mīksta ūdens (apmēram 2-3 reizes vairāk nekā poda tilpums). Ļaujiet ūdenim brīvi notecēt. Pēc šīs procedūras ļaujiet augsnei kārtīgi apžūt, pirms atsākat normālu laistīšanu. Mēslošanu var atsākt tikai pēc viena vai diviem mēnešiem, lietojot daudz vājāku mēslojuma koncentrāciju.
Smagos pārdozēšanas gadījumos, kad skalošana nepalīdz un augs turpina nīkuļot, vienīgais risinājums var būt auga pārstādīšana pilnībā jaunā substrātā. Šajā procesā ir svarīgi maksimāli atbrīvot saknes no vecās, ar sāļiem piesātinātās augsnes, uzmanīgi to nokratot vai pat nomazgājot. Pārstādīšana ir radikāls solis, kas rada papildu stresu jau tā novājinātam augam, taču reizēm tā ir vienīgā iespēja to glābt. Lai izvairītos no šādām problēmām, vienmēr atcerieties zelta likumu: labāk mēslot mazāk un retāk, nekā par daudz.
Mēslošanas īpatnības dažādām dīfenbahiju šķirnēm
Lai gan vispārējie mēslošanas principi attiecas uz visām dīfenbahijām, pastāv nelielas nianses, kas saistītas ar konkrētām šķirnēm, īpaši atšķirībām starp pilnībā zaļām un raiblapu formām. Šo atšķirību izpratne var palīdzēt sasniegt vēl labākus rezultātus un pilnībā atklāt katras šķirnes dekoratīvo potenciālu. Galvenā atšķirība slēpjas prasībās pēc slāpekļa un gaismas, kas ir cieši saistīti faktori auga metabolismā. Pareizi sabalansēta mēslošana palīdzēs uzturēt ne tikai veselīgu augšanu, bet arī lapu krāsas intensitāti un raksta košumu.
Dīfenbahiju šķirnes ar pilnībā zaļām vai pārsvarā zaļām lapām parasti ir mazāk prasīgas pret gaismas intensitāti un labāk panes nelielu noēnojumu. Tām ir nepieciešams vairāk slāpekļa, lai uzturētu intensīvu zaļo krāsu un veicinātu spēcīgu augšanu. Šīm šķirnēm droši var izmantot standarta mēslojumu dekoratīviem lapu augiem ar paaugstinātu slāpekļa saturu, ievērojot regulāru mēslošanas grafiku aktīvās augšanas sezonā. Pietiekams slāpekļa daudzums nodrošinās lielas, sulīgas un piesātināti zaļas lapas.
Savukārt šķirnes ar ļoti raibām lapām, kurās ir daudz baltu, krēmkrāsas vai dzeltenu laukumu (piemēram, ‘Camille’, ‘Tropic Snow’), ir prasīgākas pret apgaismojumu. Šajos gaišajos lapu laukumos nav hlorofila, tāpēc fotosintēzes process notiek mazāk intensīvi. Lai kompensētu šo samazināto fotosintēzes spēju, šiem augiem nepieciešams vairāk spilgtas, izkliedētas gaismas. Attiecībā uz mēslošanu, tām jāizvairās no mēslojumiem ar pārāk augstu slāpekļa saturu. Kā jau iepriekš minēts, slāpekļa pārpalikums stimulē hlorofila ražošanu, kas var izraisīt lapu “sazaļošanu” un raibā raksta zudumu.
Raiblapu šķirnēm ieteicams izvēlēties mēslojumu ar līdzsvarotāku N-P-K formulu, kur slāpekļa daudzums nav dominējošs. Var arī samazināt standarta mēslojuma koncentrāciju vai mēslot nedaudz retāk, piemēram, reizi trijās nedēļās, nevis divās. Ir svarīgi novērot augu un pielāgot mēslošanas režīmu atbilstoši tā reakcijai. Ja pamanāt, ka jaunās lapas veidojas zaļākas un ar mazāku raibumu, pirmais solis ir samazināt mēslošanu un nodrošināt labāku apgaismojumu. Pareizs līdzsvars starp gaismu un barības vielām ir atslēga uz krāšņu un izteiksmīgu raiblapu dīfenbahiju.
