Baltais āmuļs ir augs, kas demonstrē ievērojamu pielāgošanās spēju dažādiem gaismas apstākļiem, tomēr tā augšanai un attīstībai vislabvēlīgākā ir laba un tieša saules gaisma. Kā fotosintezējošs organisms tas izmanto saules enerģiju, lai no oglekļa dioksīda un ūdens ražotu sev nepieciešamās organiskās vielas – ogļhidrātus. Lai gan daļu barības vielu tas paņem no saimniekkoka, paša veiktā fotosintēze ir izšķiroša tā pilnvērtīgai attīstībai, ziedēšanai un ogu ražošanai. Tādēļ visbiežāk āmuļus var atrast augam saimniekkoku vainagu augšējā un ārējā daļā, kur tie saņem visvairāk tiešas saules gaismas visas dienas garumā. Šajās vietās tie veido lielus, blīvus un veselīgus krūmus ar bagātīgu lapotni. Saimniekkoka vainaga iekšienē vai apakšējos zaros, kur valda lielāks noēnojums, āmuļi aug daudz retāk, un, ja arī ir sastopami, tie parasti ir mazāki, nīkulīgāki un ar retāku lapotni. Tas skaidri norāda uz gaismas nozīmi tā dzīves ciklā.
Plānojot apzināti pavairot un audzēt āmuļu, saimniekkoka un konkrētās stādīšanas vietas izvēle attiecībā uz apgaismojumu ir izšķiroša. Vislabāk izvēlēties saimniekkoku, kas aug atklātā, saulainā vietā, nevis citu koku vai ēku noēnojumā. Tālāk, uz paša koka, sēklas jāizvieto uz zariem, kas ir vērsti uz dienvidiem, dienvidrietumiem vai dienvidaustrumiem, jo šīs debespuses saņem vislielāko saules gaismas daudzumu. Ideāli ir izvēlēties zarus vainaga augšējā trešdaļā. Lai gan tas var apgrūtināt piekļuvi vēlākai kopšanai, tas nodrošinās jaunajam augam vislabākos starta nosacījumus. Ja āmuļs tiks “iestādīts” pārāk noēnotā vietā, tas, visticamāk, vai nu neizdīgs vispār, vai arī tā augšana būs ļoti lēna un apspiesta.
Gaismas intensitāte tieši ietekmē ne tikai āmuļa augšanu, bet arī tā reproduktīvās spējas. Lai āmuļs bagātīgi ziedētu un ražotu ogas, tam ir nepieciešams daudz enerģijas, ko var nodrošināt tikai aktīva fotosintēze pietiekamā apgaismojumā. Noēnotās vietās augoši āmuļi bieži vien nezied vai zied ļoti skopi, un līdz ar to neveido ogas, kas ir nepieciešamas tā dabiskajai izplatībai ar putnu palīdzību. Tāpēc, ja mērķis ir ne tikai zaļš krūms, bet arī dekoratīvās baltās ogas ziemā, saulaina augšanas vieta ir obligāts nosacījums.
Tomēr jāatzīmē, ka āmuļs spēj paciest arī daļēju noēnojumu. Piemēram, tas var augt uz kokiem, kas atrodas mežmalā vai retinātā mežā, kur saule to apspīd tikai daļu dienas. Šādos apstākļos tas, iespējams, neizaugs tik liels un kupls kā pilnā saulē, bet joprojām spēs veiksmīgi attīstīties. Vissliktākie apstākļi āmulim ir dziļa ēna, piemēram, bieza egļu meža vai lielu ēku ziemeļu puses noēnojums. Šādās vietās āmuļs praktiski nav sastopams, kas vēlreiz apliecina tā gaismas mīlestību. Tādējādi, meklējot āmuļus dabā vai plānojot to audzēšanu, gaisma ir viens no pirmajiem faktoriem, kas jāņem vērā.
Fotosintēze un enerģijas ražošana
Kā jau minēts, baltais āmuļs ir daļējs parazīts jeb hemiparazīts, kas nozīmē, ka tas ir spējīgs pats veikt fotosintēzi. Tā zaļās, ādainās lapas satur hlorofilu – pigmentu, kas uztver saules gaismas enerģiju. Šo enerģiju augs izmanto, lai no ūdens (ko tas iegūst no saimniekkoka) un gaisā esošā oglekļa dioksīda sintezētu glikozi un citus ogļhidrātus. Šīs organiskās vielas kalpo kā galvenais enerģijas avots visiem āmuļa dzīvības procesiem – augšanai, elpošanai, ziedēšanai un sēklu nogatavināšanai. Tāpēc pietiekams gaismas daudzums ir tieši saistīts ar to, cik daudz “degvielas” augs var saražot.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Jo vairāk gaismas āmuļs saņem, jo intensīvāka ir fotosintēze un jo vairāk enerģijas tas var uzkrāt. Tas izskaidro, kāpēc saulainās vietās augoši āmuļi ir daudz spēcīgāki, lielāki un vitālāki. Tie spēj izveidot vairāk zaru, biezāku lapotni un nobriedināt lielāku ogu ražu. Turpretī ēnā augošam āmulim pastāvīgi trūkst enerģijas. Tas cenšas kompensēt gaismas trūkumu, veidojot lielākas un plānākas lapas, lai maksimāli uztvertu izkliedēto gaismu, taču ar to parasti nepietiek pilnvērtīgai attīstībai. Šādi augi ir vārgāki un arī uzņēmīgāki pret slimībām.
Interesanti, ka āmuļa fotosintēzes aktivitāte ir visaugstākā pavasarī un rudenī, kad saimniekkoks ir bez lapām. Šajos periodos āmuļs saņem maksimālu gaismas daudzumu, jo to neaizēno koka lapotne. Šī ir svarīga evolūcijas gaitā izveidojusies adaptācija, kas ļauj tam efektīvi izmantot laiku, kad konkurence par gaismu ir mazāka. Arī ziemā, īpaši saulainās dienās, fotosintēze turpinās, lai gan daudz zemākā intensitātē, palīdzot augam uzturēt dzīvības procesus un sagatavoties pavasara augšanas spurtam.
Tieši šī spēja pašam ražot enerģiju atšķir balto āmuļu no pilnīgiem parazītiem (holoparazītiem), kuriem nav hlorofila un kuri ir pilnībā atkarīgi no saimniekkoka organiskajām vielām. Spēja veikt fotosintēzi dod āmulim lielāku autonomiju un ļauj tam mazāk noslogot saimniekkoku ar organiskās barības pieprasījumu, koncentrējoties galvenokārt uz ūdens un minerālvielu ieguvi. Tomēr šī autonomija ir iespējama tikai tad, ja ir pieejams galvenais resurss – saules gaisma.
Gaismas ietekme uz āmuļa formu un augšanu
Apgaismojums būtiski ietekmē ne tikai āmuļa augšanas ātrumu, bet arī tā krūma formu. Labā apgaismojumā, kur gaisma nāk no visām pusēm, āmuļs tiecas veidot simetrisku, gandrīz ideāli sfērisku formu. Tas ir saistīts ar to, ka visi zari un dzinumi saņem aptuveni vienādu gaismas daudzumu un attīstās vienmērīgi. Šī sfēriskā forma ir arī enerģētiski visefektīvākā, jo tā nodrošina maksimālu virsmas laukumu gaismas uztveršanai attiecībā pret auga tilpumu.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Ja āmuļs aug vietā, kur gaisma nāk pārsvarā no vienas puses, piemēram, koka vainaga malā, tā forma var kļūt asimetriska. Zari, kas vērsti pret gaismas avotu, augs spēcīgāk un būs vairāk sazaroti, savukārt noēnotajā pusē zaru attīstība būs vājāka. Krūms it kā “stiepsies” pretī gaismai. Šī parādība, ko sauc par fototropismu, ir raksturīga visiem augiem un apliecina gaismas kā augšanas virziena regulatora lomu. Šādas formas izmaiņas ir auga dabiska reakcija, cenšoties optimizēt gaismas ieguvi.
Saimniekkoka lapotnes blīvums arī spēlē lielu lomu. Ja āmuļs aug uz koka ar ļoti blīvu un tumšu vainagu, piemēram, uz zirgkastaņas vai kļavas, tas saņems mazāk gaismas vasarā, kad koks ir pilnībā aplapots. Šādos apstākļos āmuļs ir spiests maksimāli izmantot pavasara un rudens “gaismas logus”, kad koks ir kails. Savukārt uz kokiem ar skrajāku, gaisīgāku vainagu, piemēram, bērziem vai pīlādžiem, āmuļs saņem vairāk izkliedētās gaismas arī vasarā, kas veicina tā vienmērīgāku augšanu visa veģetācijas perioda garumā.
Gaismas trūkums var izraisīt arī parādību, ko sauc par etiolāciju. Tas nozīmē, ka augs, meklējot gaismu, sāk veidot garus, tievus un vājus dzinumus ar lielām atstarpēm starp lapu pāriem. Šādi dzinumi ir bālāki, jo tajos ir mazāk hlorofila, un tie ir ļoti trausli. Šī ir izdzīvošanas stratēģija – augs investē visus resursus, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu gaismu. Tomēr, ja tas neizdodas, šāds etiolēts augs parasti aiziet bojā. Tāpēc dziļā ēnā iestādītam āmulim praktiski nav izredžu izdzīvot.
Ieteikumi audzētājiem
Pamatojoties uz baltā āmuļa gaismas prasībām, var formulēt vairākus praktiskus ieteikumus audzētājiem. Pirmkārt, rūpīgi izvēlies saimniekkoku. Tam jāatrodas saulainā, atklātā vietā, kur to lielāko dienas daļu neaizēno ēkas vai citi koki. Izvairies no kokiem, kas aug blīvās grupās vai dziļi mežā. Atceries, ka koks laika gaitā augs un mainīsies arī gaismas apstākļi, tāpēc jādomā ilgtermiņā.
Otrkārt, izvēlies pareizo vietu uz paša koka. Kā jau minēts, labākie ir zari vainaga augšējā daļā dienvidu pusē. Lai gan sākumā tas var šķist neērti, ilgtermiņā tas nodrošinās vislabākos rezultātus. Ja pavairo āmuļus uz vairākiem kokiem, vari eksperimentēt, izvietojot sēklas dažāda apgaismojuma apstākļos, lai pats novērotu, kā atšķiras to attīstība. Šāda praktiska pieredze ir nenovērtējama.
Treškārt, regulāri novērtē un, ja nepieciešams, koriģē apgaismojuma apstākļus. Laika gaitā saimniekkoks vai blakus augošie koki var izaugt lielāki un sākt ēnot āmuļu. Šādos gadījumos var būt nepieciešams veikt saimniekkoka vai apkārtējo koku atzarošanu, lai uzlabotu gaismas piekļuvi. Vainaga retināšana, izgriežot dažus no biezākajiem un krusteniskajiem zariem, var būtiski uzlabot gaismas apstākļus ne tikai āmulim, bet arī pašam kokam.
Visbeidzot, atceries, ka gaisma ir tikai viens no faktoriem. Lai āmuļs augtu veselīgs, tam nepieciešams arī veselīgs saimniekkoks, pietiekams mitruma un barības vielu daudzums. Visi šie faktori ir savstarpēji saistīti. Pat ideālos gaismas apstākļos āmuļs nīkuļos, ja saimniekkoks cietīs no sausuma vai barības vielu trūkuma. Tāpēc veiksmīgas audzēšanas pamatā ir holistiska pieeja, kurā tiek ņemtas vērā visas auga vajadzības.
