Lai gan Āzijas hurma tiek uzskatīta par salīdzinoši izturīgu un mazprasīgu kultūru, tā, tāpat kā jebkurš cits dārza augs, nav pilnībā pasargāta no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Savlaicīga problēmu identificēšana, pareiza diagnostika un efektīvu kontroles metožu pielietošana ir izšķiroša, lai saglabātu koka veselību, dekorativitāti un nodrošinātu kvalitatīvu ražu. Veiksmīgas augu aizsardzības pamatā ir profilakse – veselīga un kopta dārza vide, kas samazina risku slimību un kaitēkļu attīstībai. Tāpēc katram dārzniekam ir svarīgi zināt, kādi ir biežākie Āzijas hurmas “ienaidnieki” un kā ar tiem cīnīties.
Sēnīšu izraisītās slimības
Viena no izplatītākajām problēmām, ar ko var saskarties hurmas audzētāji, ir dažādas sēnīšu izraisītas lapu plankumainības, piemēram, antraknoze vai cerkosporoze. Šīs slimības parasti izpaužas kā tumši, apaļi vai neregulāras formas plankumi uz lapām. Slimībai progresējot, plankumi palielinās, saplūst, un to centrālā daļa var kļūt gaišāka un izkrist, atstājot lapā caurumus. Spēcīgas infekcijas gadījumā var notikt priekšlaicīga lapu dzeltēšana un nobiršana, kas novājina koku un samazina tā spēju sagatavoties ziemai.
Šo slimību attīstību veicina silts un mitrs laiks, īpaši, ja lapotne ilgstoši ir slapja. Tāpēc galvenie profilakses pasākumi ir saistīti ar labas gaisa cirkulācijas nodrošināšanu. Tas tiek panākts ar pareizu, retinašu vainaga veidošanu, laikus izgriežot visus zarus, kas aug uz iekšu vai krustojas. Tāpat ir svarīgi izvairīties no lapotnes slapināšanas laistīšanas laikā, novadot ūdeni tieši uz sakņu zonu. Rudenī visas nobirušās lapas ir rūpīgi jāsavāc un jāiznīcina (jāsadedzina vai jāierok dziļi zemē), jo tajās ziemo sēnīšu sporas.
Ja slimība jau ir parādījusies, tās izplatību var ierobežot, izmantojot fungicīdus. Pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, profilaktiskai apstrādei var izmantot vara saturošus preparātus, piemēram, Bordo šķidrumu. Veģetācijas periodā, parādoties pirmajām pazīmēm, var lietot kādu no sistēmas vai kontakta iedarbības fungicīdiem, kas paredzēti augļu koku aizsardzībai. Smidzināšana jāveic saskaņā ar instrukciju, ievērojot nogaidīšanas laiku līdz ražas novākšanai.
Miltrasa ir vēl viena sēnīšu slimība, kas var skart hurmu, lai gan retāk. Tā izpaužas kā balta, miltaina apsarme uz lapām, jaunajiem dzinumiem un pat augļiem. Ar laiku apsarme kļūst pelēcīga, un uz tās var parādīties sīki, melni punktiņi – sēnes augļķermeņi. Slimība traucē fotosintēzi, deformē lapas un dzinumus un pasliktina augļu kvalitāti. Tās attīstību, līdzīgi kā lapu plankumainībām, veicina mitrs un silts laiks. Cīņai ar miltrasu var izmantot sēra preparātus vai citus specifiskus fungicīdus.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Sakņu un stumbra slimības
Sakņu puve ir viena no bīstamākajām Āzijas hurmas slimībām, kas bieži vien beidzas ar koka bojāeju. To izraisa augsnē dzīvojošas patogēnās sēnes, kuru attīstību veicina pārmērīgs mitrums un slikta gaisa piekļuve saknēm. Šī problēma visbiežāk rodas smagās, blīvās māla augsnēs ar sliktu drenāžu vai vietās, kur ir augsts gruntsūdens līmenis. Slimības pazīmes virszemes daļā parādās tikai tad, kad sakņu sistēma jau ir stipri bojāta – koks sāk nīkuļot, lapas dzeltē, vīst un birst, un augšana apstājas.
Galvenais veids, kā cīnīties ar sakņu puvi, ir profilakse. Jau sākotnēji ir jāizvēlas piemērota stādīšanas vieta ar labi drenētu augsni. Ja augsne ir smaga, tā obligāti jāielabo, iestrādājot rupju smilti, granti un lielu daudzumu organiskā materiāla (komposta, kūdras), lai uzlabotu tās struktūru. Stādāmās bedres dibenā ir jāveido drenāžas slānis. Laistīšanai jābūt mērenai, izvairoties no ilgstošas augsnes pārmitrināšanas. Ja koks jau ir slims, to glābt ir ļoti grūti; dažkārt var mēģināt to pārstādīt piemērotākā vietā, pirms tam apgriežot visas bojātās, brūnās saknes.
Stumbra un zaru slimības, piemēram, dažādi vēži, var attīstīties vietās, kur ir bojāta miza – mehānisku traumu, nepareizu griezumu vai sala plaisu rezultātā. Šajās brūcēs iekļūst patogēnās sēnes, kas izraisa mizas un koksnes atmiršanu. Inficētajās vietās miza maina krāsu, plaisā, lobās, un uz tās var veidoties iedobumi vai uzaugumi. Slimībai progresējot, tiek traucēta ūdens un barības vielu plūsma, un zars vai pat viss koks virs bojājuma vietas nokalst.
Lai novērstu šādas problēmas, ir svarīgi izvairīties no jebkādiem stumbra un zaru mehāniskiem bojājumiem. Visi apgriešanas darbi jāveic ar asiem un tīriem instrumentiem, veidojot gludus griezumus. Lielākas brūces (virs 2-3 cm diametrā) obligāti jāapstrādā ar brūču ziedi vai speciālu aizsarglīdzekli. Rudenī jauno koku stumbri jākaļķo, lai pasargātu tos no sala plaisām. Ja uz zara ir pamanīta vēža pazīmes, bojātais zars ir jāizgriež līdz veselai koksnei un jāsadedzina. Ja bojājums ir uz stumbra, inficētā vieta ir jāiztīra līdz veselai mizai un koksnei un jādezinficē ar vara sulfāta šķīdumu, pēc tam nosedzot ar potvasku.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Kaitēkļi, kas bojā lapas un dzinumus
Laputis ir viens no izplatītākajiem kaitēkļiem, kas var apmesties uz Āzijas hurmas. Šie mazie, parasti zaļie vai melnie kukaiņi kolonijās apdzīvo jauno dzinumu galus un lapu apakšpuses, kur sūc augu sulu. Bojātās lapas čokurojas, dzinumi deformējas, un koka augšana tiek nomākta. Turklāt laputis izdala lipīgu šķidrumu, tā saukto “medus rasu”, uz kuras savukārt attīstās kvēpsarmas sēne, kas pārklāj lapas ar melnu, kvēpiem līdzīgu kārtu un traucē fotosintēzi.
Cīņai ar laputīm var izmantot dažādas metodes. Nelielas invāzijas gadījumā tās var vienkārši nomazgāt no zariem ar spēcīgu ūdens strūklu. Efektīvi ir arī tautas līdzekļi, piemēram, zaļo ziepju, nātru vai ķiploku novārījuma šķīdums. Dabiskie laputu ienaidnieki ir mārītes un to kāpuri, zeltactiņas un citi plēsīgie kukaiņi, tāpēc ir vērts dārzā radīt tiem labvēlīgus apstākļus. Ja invāzija ir masveidīga, var nākties lietot kādu no insekticīdiem, kas paredzēti laputu apkarošanai.
Bruņutis un miltblaktis ir citi sūcējtipa kaitēkļi, kas var apdraudēt hurmu. Bruņutis izskatās kā mazi, nekustīgi vairodziņi, kas piestiprinājušies pie zaru un stumbra mizas. Miltblaktis ir klātas ar baltu, vaskainu pūku un parasti slēpjas lapu žāklēs un citās aizsargātās vietās. Abi šie kaitēkļi sūc augu sulu, novājinot koku. To apvalks aizsargā tos no kontakta iedarbības insekticīdiem, tāpēc to apkarošana var būt sarežģīta.
Agrā pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, var veikt profilaktisku smidzināšanu ar eļļas emulsijas preparātiem, kas nosmacē ziemojošās kaitēkļu stadijas. Veģetācijas laikā, ja invāzija nav liela, kaitēkļus var mēģināt notīrīt mehāniski ar birstīti, kas samērcēta spirta vai ziepjūdens šķīdumā. Spēcīgas invāzijas gadījumā ir jālieto sistēmas iedarbības insekticīdi, kas iekļūst auga sulā un kļūst indīgi kaitēkļiem.
Kaitēkļi, kas bojā augļus
Lai gan salīdzinoši retāk, Āzijas hurmas augļus var bojāt dažādi kaitēkļi. Viens no potenciālajiem kaitēkļiem varētu būt ābolu tinējs vai citi līdzīgi tauriņi, kuru kāpuri iegraužas augļos, bojājot to mīkstumu un veicinot puves attīstību. Bojātie augļi parasti priekšlaicīgi nobirst vai nav izmantojami pārtikā. Cīņai ar šiem kaitēkļiem var izmantot feromonu slazdus, kas pievilina un noķer tauriņu tēviņus, tādējādi samazinot populāciju un pārošanās iespējas.
Dažkārt augļus var bojāt arī tripši. Šie sīkie kukaiņi barojas uz augļu virsmas, radot sudrabainus vai rūsganus plankumus un rētas. Lai gan šie bojājumi parasti ir tikai kosmētiski un neietekmē augļa garšu, tie pasliktina ražas izskatu un komerciālo vērtību. Tripšu ierobežošanai var izmantot līmes slazdus (parasti zilas vai dzeltenas krāsas), kas pievilina lidojošos kukaiņus. Spēcīgas invāzijas gadījumā var lietot insekticīdus.
Siltākos reģionos nopietnu kaitējumu var nodarīt augļu mušas, piemēram, Vidusjūras augļu muša, kas iedēj olas negatavos augļos. No olām izšķīlušies kāpuri barojas ar augļa mīkstumu, izraisot tā bojāšanos un pūšanu. Lai gan Latvijas klimatiskajos apstākļos šis kaitēklis nav plaši izplatīts, klimata pārmaiņu ietekmē tā parādīšanās nākotnē nav izslēgta. Profilaktiski var izmantot speciālus feromonu vai barības slazdus, kas paredzēti augļu mušu izķeršanai.
Lai pasargātu augļus no putniem un lapsenēm, kas tos var sabojāt nogatavošanās laikā, var izmantot dažādus aizsardzības paņēmienus. Visu koka vainagu var pārklāt ar speciālu putnu tīklu. Atsevišķus, īpaši vērtīgus augļus var ietīt speciālos tīkliņveida maisiņos. Lapsenes var mēģināt novērst, dārza tuvumā izkarinot slazdus ar saldu ēsmu (piemēram, sīrupu vai rūgstošu sulu), kas novērsīs to uzmanību no hurmas augļiem.
Profilakses pasākumu nozīme
Profilakse ir visefektīvākā un videi draudzīgākā stratēģija cīņā ar slimībām un kaitēkļiem. Tās pamatā ir veselīga un spēcīga koka audzēšana, kas ir dabiski izturīgāks pret dažādām problēmām. Viss sākas ar pareizu, salcietīgu un slimību izturīgu šķirņu izvēli un kvalitatīvu stādu iegādi no uzticamiem audzētājiem. Pareiza stādīšanas vietas izvēle – saulaina, no vējiem aizsargāta vieta ar labi drenētu augsni – ir nākamais kritiskais solis.
Regulāra un pareiza agrotehnika ir būtiska. Tas ietver sabalansētu mēslošanu, izvairoties no pārmērīgas slāpekļa lietošanas, kas padara augu audus mīkstus un uzņēmīgus pret slimībām. Pareiza laistīšana, uzturot optimālu augsnes mitrumu, bet nepieļaujot pārmirkšanu, palīdzēs izvairīties no sakņu slimībām. Savukārt regulāra apgriešana, veidojot retinātu un labi vēdināmu vainagu, samazina sēnīšu slimību attīstības risku.
Dārza higiēna ir vēl viens svarīgs profilakses aspekts. Rudenī visas nobirušās lapas un mumificējušies augļi ir jāsavāc un jāiznīcina, jo tie ir galvenais infekciju un kaitēkļu ziemošanas avots. Regulāri jāapskata koks, lai laikus pamanītu un izgrieztu visus slimos, bojātos vai nokaltušos zarus. Visi darbarīki, kas tiek izmantoti apgriešanai, pēc katra koka ir jādezinficē, lai nepārnestu slimības no viena auga uz otru.
Bioloģiskās daudzveidības veicināšana dārzā palīdz uzturēt dabisko līdzsvaru starp kaitēkļiem un to ienaidniekiem. Stādot blakus ziedošus augus, kas piesaista mārītes, zeltactiņas, plēsīgās blaktis un parazītiskās lapsenes, var ievērojami samazināt laputu un citu kaitēkļu populāciju. Putnu būrīšu izvietošana piesaistīs putnus, kas arī palīdzēs cīnīties ar kaitēkļiem. Šāda integrēta pieeja, kas apvieno pareizu agrotehniku un dabas procesu izmantošanu, ir visefektīvākais veids, kā audzēt veselīgu Āzijas hurmu.
