Lai Āzijas hurmas koks augtu veselīgs, spēcīgs un katru gadu priecētu ar bagātīgu saldu augļu ražu, tam ir nepieciešama ne tikai saule un ūdens, bet arī pilnvērtīgs barības vielu nodrošinājums. Pareiza un sabalansēta mēslošana ir viens no svarīgākajiem kopšanas pasākumiem, kas tieši ietekmē koka augšanu, imunitāti pret slimībām un, protams, ražas apjomu un kvalitāti. Mēslošanas plāns ir jāveido, ņemot vērā gan koka vecumu un attīstības stadiju, gan augsnes sastāvu un auglību. Izpratne par to, kādas barības vielas un kad kokam ir visvairāk nepieciešamas, ir atslēga uz veiksmīgu un ilgtspējīgu audzēšanu.
Galvenās barības vielas un to nozīme
Kā jebkuram augam, arī Āzijas hurmai visvairāk nepieciešami trīs galvenie makroelementi: slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K). Katram no tiem ir sava unikāla un neaizstājama loma koka attīstībā. Slāpeklis ir atbildīgs par zaļās masas – lapu un jauno dzinumu – augšanu. Pietiekams slāpekļa daudzums nodrošina spēcīgu augšanu un koši zaļu lapotni, kas ir būtiska veiksmīgai fotosintēzei. Tomēr ar slāpekli nedrīkst pārspīlēt, jo tā pārpalikums var veicināt pārmērīgu dzinumu augšanu uz ziedpumpuru un augļu rēķina, kā arī samazināt koka ziemcietību.
Fosfors ir enerģijas elements, kas spēlē galveno lomu sakņu sistēmas attīstībā, ziedu veidošanā un sēklu nogatavošanā. Tas ir īpaši svarīgs jauniem kokiem, lai tie izveidotu spēcīgu sakņu sistēmu, kas nodrošinās labu barības vielu un ūdens uzņemšanu. Pieaugušiem kokiem fosfors veicina bagātīgāku ziedēšanu un labāku augļu aizmešanos. Fosfora trūkums var izpausties kā vāja augšana, sīkas lapas ar violetu nokrāsu un niecīga ziedēšana.
Kālijs ir kvalitātes elements, kas regulē daudzus fizioloģiskos procesus kokā. Tas uzlabo auga izturību pret slimībām, sausumu un salu. Kālijs ir īpaši svarīgs augļu attīstības un nogatavošanās stadijā, jo tas veicina cukuru uzkrāšanos, uzlabo augļu krāsu, garšu un uzglabāšanās spējas. Pietiekams kālija daudzums palīdz arī jaunajiem dzinumiem labāk nobriest un sagatavoties ziemai, tādējādi palielinot koka ziemcietību. Kālija trūkums var izraisīt lapu malu apdegšanu un vāju, nekvalitatīvu ražu.
Papildus šiem trim galvenajiem elementiem hurmai ir nepieciešami arī citi makroelementi, piemēram, kalcijs (Ca), magnijs (Mg) un sērs (S), kā arī mikroelementi – dzelzs (Fe), mangāns (Mn), cinks (Zn), varš (Cu) un bors (B). Lai gan tie ir nepieciešami daudz mazākos daudzumos, to trūkums var izraisīt nopietnus augšanas traucējumus. Parasti labi ielabota un ar organisko mēslojumu bagātināta augsne satur pietiekami daudz šo elementu, taču nepieciešamības gadījumā var lietot speciālus mikroelementu mēslojumus.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Mēslošanas plāns pavasarī un vasarā
Pavasaris ir laiks, kad koks pamostas no ziemas miera un sāk aktīvu augšanu, tāpēc tam ir nepieciešams liels barības vielu daudzums. Pirmā mēslošana jāveic agri pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas. Šajā laikā vislabāk ir lietot komplekso minerālmēslojumu, kas satur visus trīs galvenos elementus (N, P, K) līdzsvarotās proporcijās, piemēram, NPK 10-10-10 vai līdzīgu. Mēslojuma granulas vienmērīgi izkaisa ap koka stumbru visā apdobes platumā, nedaudz iestrādā augsnē un pēc tam kārtīgi aplaista, lai barības vielas sāktu šķīst un nonāktu pie saknēm.
Jauniem kokiem (līdz 3-4 gadiem) mēslojuma devām jābūt nelielām, lai “nepārbarotu” augu un neapdedzinātu tā jaunās saknes. Pieaugušiem, ražojošiem kokiem devas ir lielākas un atkarīgas no koka izmēra un pagājušā gada ražas. Kā alternatīvu minerālmēsliem var izmantot organisko mēslojumu, piemēram, labi sadalījušos kūtsmēslus vai kompostu, ko iestrādā apdobē. Organiskais mēslojums ne tikai nodrošina barības vielas, bet arī uzlabo augsnes struktūru un veicina tās bioloģisko aktivitāti.
Veģetācijas perioda sākumā, kad notiek intensīva dzinumu un lapu augšana, svarīgākais ir slāpeklis. Tāpēc otro mēslošanas reizi var veikt maija beigās vai jūnija sākumā, lietojot mēslojumu ar nedaudz lielāku slāpekļa saturu. Tomēr, sākoties vasaras vidum, slāpekļa mēslojuma lietošana ir jāsamazina, īpaši ražojošiem kokiem. Pārmērīgs slāpekļa daudzums šajā laikā var veicināt veģetatīvo augšanu uz augļu attīstības rēķina un pasliktināt to kvalitāti.
Papildus pamatmēslošanai var veikt arī lapu mēslošanu, apsmidzinot lapotni ar vāju barības vielu šķīdumu. Šī metode nodrošina ļoti ātru barības vielu uzņemšanu un ir īpaši efektīva, ja kokam ir redzamas kāda konkrēta elementa trūkuma pazīmes (piemēram, dzelzs hloroze, kas izpaužas kā lapu dzeltēšana). Lapu mēslošanai izmanto speciālus, šim nolūkam paredzētus mēslojumus, stingri ievērojot norādītās koncentrācijas, lai neapdedzinātu lapas.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Rudens mēslošana un sagatavošana ziemai
Rudens mēslošanai ir cits mērķis nekā pavasara mēslošanai. Tās galvenais uzdevums ir nevis stimulēt augšanu, bet gan palīdzēt kokam nobriest, uzkrāt barības vielu rezerves un sagatavoties ziemas periodam. Tāpēc rudenī, pēc ražas novākšanas, ir jāizvairās no slāpekli saturošiem mēslojumiem. Slāpeklis rudenī var provocēt jaunu dzinumu augšanu, kuri nepaspēs pārkoksnēties līdz salam un neizbēgami apsals, novājinot koku.
Rudens mēslošanai galvenie elementi ir fosfors un kālijs. Fosfors stiprina sakņu sistēmu, savukārt kālijs, kā jau minēts, paaugstina koka ziemcietību un sala izturību. Tāpēc septembrī vai oktobrī ieteicams lietot fosfora-kālija mēslojumu (piemēram, superfosfātu un kālija sulfātu) vai speciālu rudens komplekso mēslojumu, kas nesatur slāpekli. Šo mēslojumu, tāpat kā pavasarī, iestrādā apdobē un aplaista.
Organiskā mēslojuma, piemēram, kūtsmēslu vai komposta, iestrāde rudenī ir ļoti vēlama. Ziemas periodā organiskās vielas lēnām sadalīsies, bagātinot augsni un nodrošinot barības vielu krājumus, kas būs pieejami kokam uzreiz pēc veģetācijas atjaunošanās pavasarī. Tas ir īpaši svarīgi, lai nodrošinātu labu startu jaunajai augšanas sezonai. Organisko mēslojumu iestrādā, sekli ierušinot to apdobes augsnē.
Papildus mēslošanai rudenī ir svarīgi parūpēties par stumbra aizsardzību. Jaunu koku stumbrus ieteicams nobalsināt ar kaļķa javu vai speciālu stumbru krāsu. Tas pasargās mizu no straujām temperatūras svārstībām ziemā un agrā pavasarī, novēršot sala plaisu veidošanos, kas var kļūt par infekciju vārtiem. Kaļķošana palīdz arī iznīcināt dažus kaitēkļus un slimību ierosinātājus, kas ziemo mizas rievās.
Organiskā mēslošana un augsnes ielabošana
Organiskā mēslošana ir ilgtspējīga un videi draudzīga pieeja, kas ne tikai baro augu, bet arī uzlabo augsnes veselību un auglību ilgtermiņā. Komposts ir viens no labākajiem un pieejamākajiem organiskajiem mēslojumiem. To var pagatavot pašu dārzā no augu atliekām, nopļautas zāles un virtuves organiskajiem atkritumiem. Gatavu kompostu iestrādā apdobē rudenī vai pavasarī, un tas nodrošina lēnu un vienmērīgu barības vielu atbrīvošanos, kā arī uzlabo augsnes struktūru un mitruma ietilpību.
Labi sadalījušies kūtsmēsli (liellopu, zirgu) arī ir ļoti vērtīgs organiskais mēslojums. Svarīgi ir izmantot tikai satrūdējušus kūtsmēslus, jo svaigi mēsli var “apdedzināt” auga saknes un satur daudz nezāļu sēklu. Kūtsmēslus vislabāk iestrādāt augsnē rudenī, lai līdz pavasarim tie paspētu pilnībā sadalīties un integrēties augsnē. Tie ir bagāti ne tikai ar NPK, bet arī ar dažādiem mikroelementiem.
Zaļmēslojums ir vēl viena lieliska metode augsnes auglības uzlabošanai. Tas nozīmē noteiktu augu (piemēram, baltās sinepes, eļļas rutki, facēlija, pākšaugi) audzēšanu apdobē un to iestrādāšanu augsnē pirms ziedēšanas. Šie augi ar savu sakņu sistēmu irdina augsni, un to zaļā masa, sadaloties, bagātina to ar organisko vielu un barības elementiem. Pākšaugi (āboliņš, zirņi, vīķi) ir īpaši vērtīgi, jo tie spēj piesaistīt atmosfēras slāpekli un uzkrāt to augsnē.
Koksnes pelni ir labs kālija un kalcija avots, kā arī satur daudzus citus mikroelementus. Tos var izmantot kā rudens mēslojumu, izkaisot plānā kārtā apdobē. Tomēr jāatceras, ka pelni ir sārmaini un var paaugstināt augsnes pH līmeni, tāpēc tos nevajadzētu lietot lielos daudzumos vai augsnēs, kas jau ir sārmainas. Pirms jebkādu mēslošanas līdzekļu lietošanas vienmēr ir vērts noskaidrot savas dārza augsnes sastāvu un skābuma līmeni.
Barības vielu trūkuma pazīmes
Rūpīgi novērojot koku, var laikus pamanīt barības vielu trūkuma pazīmes un attiecīgi rīkoties. Visbiežākais un vieglāk pamanāmais simptoms ir izmaiņas lapu krāsā. Slāpekļa trūkums parasti izraisa vienmērīgu lapu dzeltēšanu, sākot ar vecākajām, apakšējām lapām, un kopumā nomāktu auga augšanu. Ja kokam trūkst dzelzs, attīstās hloroze – lapas kļūst gaiši zaļas vai dzeltenas, bet dzīslas paliek tumši zaļas. Šī problēma biežāk novērojama sārmainās augsnēs.
Magnija trūkums var izpausties kā dzeltēšana starp lapu dzīslām, veidojot “eglītes” rakstu, vai arī lapu malu apsarkšana. Kālija deficīta gadījumā lapu malas un gali kļūst dzelteni, vēlāk brūni un nokalst, izskatoties kā “apdeguši”. Fosfora trūkums var izraisīt neveselīgu, tumši zaļu vai pat violetu lapu nokrāsu un aizkavētu attīstību. Šie simptomi var atšķirties atkarībā no trūkuma smaguma pakāpes un citiem vides faktoriem.
Ja tiek pamanītas kādas no šīm pazīmēm, ir svarīgi pareizi diagnosticēt problēmu. Dažreiz līdzīgus simptomus var izraisīt nevis barības vielu trūkums augsnē, bet gan citi faktori, piemēram, nepareizs augsnes pH līmenis, kas bloķē noteiktu elementu uzņemšanu, sakņu bojājumi, pārmērīgs sausums vai mitrums. Tāpēc pirms steidzamas papildu mēslošanas ir vērts izvērtēt visus augšanas apstākļus.
Lai precīzi noteiktu barības vielu saturu augsnē un tās skābuma līmeni, ieteicams veikt augsnes analīzes. Tas ir visuzticamākais veids, kā noskaidrot, kādi mēslošanas līdzekļi un kādās devās ir nepieciešami. Balstoties uz analīžu rezultātiem, var izveidot precīzu un efektīvu mēslošanas programmu, kas nodrošinās jūsu hurmas kokam visu nepieciešamo un palīdzēs izvairīties no “aklas” mēslošanas, kas var būt neefektīva vai pat kaitīga.
