Lai gan azalejas ir salīdzinoši izturīgi krūmi, tās, tāpat kā jebkurš cits dārza augs, var ciest no dažādām slimībām un kaitēkļu uzbrukumiem. Galvenais priekšnoteikums veselīgam augam un veiksmīgai cīņai ar problēmām ir profilakse. Nodrošinot azalejām optimālus augšanas apstākļus – pareizu vietu, skābu un labi drenētu augsni, sabalansētu laistīšanu un mēslošanu – mēs ievērojami stiprinām to dabisko imunitāti un spēju pretoties slimībām un kaitēkļiem. Tomēr ir svarīgi regulāri apskatīt savus augus, lai laikus pamanītu pirmās problēmu pazīmes un spētu ātri un efektīvi rīkoties. Agrīna diagnostika ir panākumu atslēga, jo daudzas problēmas ir daudz vieglāk atrisināt to sākotnējā stadijā.
Azaleju slimības visbiežāk izraisa dažādas sēnītes, kas īpaši labi attīstās mitros un siltos apstākļos. Nepareiza laistīšana, pārāk blīvs stādījums, kas traucē gaisa cirkulāciju, un novājināta auga imunitāte ir galvenie faktori, kas veicina sēnīšu slimību izplatību. Biežākās no tām ir lapu plankumainības, miltrasa, pelēkā puve un sakņu puve. Katrai no šīm slimībām ir savas raksturīgās pazīmes, un to apkarošanai nepieciešama specifiska pieeja, kas ietver gan agrotehnisko pasākumu veikšanu, gan, nepieciešamības gadījumā, fungicīdu lietošanu.
Kaitēkļi, kas apdraud azalejas, var būt gan sūcējkaitēkļi, piemēram, laputis, bruņutis un tīklērces, gan grauzējkaitēkļi, piemēram, lapu smecernieki. Sūcējkaitēkļi barojas ar augu sulu, deformējot lapas un dzinumus, kā arī pārnēsājot dažādas vīrusu slimības. Grauzējkaitēkļi, savukārt, bojā lapas, veidojot tajās caurumus vai izgraužot raksturīgus robus malās. Cīņa ar kaitēkļiem ietver gan to mehānisku savākšanu un iznīcināšanu, gan dabisko ienaidnieku piesaistīšanu dārzam, gan arī insekticīdu lietošanu, dodot priekšroku videi draudzīgākiem līdzekļiem.
Ir svarīgi atcerēties, ka ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu (fungicīdu un insekticīdu) lietošana ir galējais līdzeklis, kad citas metodes nav devušas rezultātu. Pirms jebkādu ķimikāliju izmantošanas ir rūpīgi jāizlasa un jāievēro lietošanas instrukcija, lai nekaitētu ne sev, ne apkārtējai videi, ne arī derīgajiem organismiem, piemēram, bitēm. Regulāra profilakse, kas ietver bojāto un slimo augu daļu izgriešanu, nobirušo lapu savākšanu rudenī un optimālu augšanas apstākļu nodrošināšanu, ir labākā stratēģija, lai jūsu azalejas būtu veselas un skaistas.
Biežāk sastopamās sēnīšu slimības
Viena no izplatītākajām azaleju slimībām ir lapu plankumainība, ko izraisa dažādas sēnītes. Tā izpaužas kā dažādas formas un krāsas plankumu parādīšanās uz lapām. Plankumi var būt brūni, melni vai pelēki, bieži ar tumšāku apmali. Laika gaitā plankumi palielinās, saplūst, un stipras infekcijas gadījumā lapas var priekšlaicīgi nodzeltēt un nobirt. Šī slimība parasti neizraisa auga bojāeju, bet ievērojami samazina tā dekorativitāti. Lai cīnītos ar plankumainību, ir svarīgi rudenī savākt un iznīcināt visas nobirušās lapas, jo tajās pārziemo sēnīšu sporas. Pavasarī, profilaktiski, un pie pirmajām pazīmēm augus var apsmidzināt ar kādu no vara saturošajiem fungicīdiem.
Miltrasa ir vēl viena bieži sastopama sēnīšu slimība, ko viegli atpazīt pēc balta, miltiem līdzīga aplikuma uz lapām, jaunajiem dzinumiem un ziedpumpuriem. Slimība visstraujāk attīstās siltā un mitrā laikā, kā arī sabiezinātos, slikti vēdināmos stādījumos. Bojātās lapas deformējas, apkalst un nobirst. Lai gan miltrasa reti kad ir nāvējoša, tā ievērojami novājina augu un bojā tā izskatu. Cīņai ar miltrasu ir svarīgi nodrošināt labu gaisa cirkulāciju, retinot krūmus. Pie pirmajām pazīmēm var izmantot sēru saturošus fungicīdus vai kādu no tautas līdzekļiem, piemēram, sodas vai piena sūkalu šķīdumu.
Sakņu puve, ko izraisa Phytophthora ģints sēnītes, ir viena no bīstamākajām azaleju slimībām. Tā attīstās pārāk mitrā, slikti drenētā augsnē. Pirmās pazīmes parādās virszemes daļā un ir līdzīgas iekaltēšanas simptomiem: augs vīst, lapas dzeltē un birst, jaunie dzinumi ir nīkulīgi. Tas notiek tāpēc, ka bojātās, puvušās saknes nespēj apgādāt augu ar ūdeni. Apskatot saknes, tās ir tumšas, mīkstas un viegli atdalās no sakņu kakliņa. Cīnīties ar sakņu puvi ir ļoti grūti, un bieži vien augu neizdodas glābt. Vislabākā cīņas metode ir profilakse – nodrošināt perfektu drenāžu stādīšanas laikā un nepārlaistīt augu.
Azaleju ziedu fitoftoroze ir specifiska slimība, kas bojā tikai ziedus. Tā izpaužas kā sīku, ūdeņainu plankumu parādīšanās uz ziedlapiņām. Plankumi ātri palielinās, kļūst brūni, un ziedi pārvēršas lipīgā, gļotainā masā, kas pielīp pie lapām un zariem. Slimība strauji izplatās mitrā un siltā laikā, īpaši lietus periodā ziedēšanas laikā. Lai ierobežotu slimības izplatību, ir nekavējoties jāizvāc un jāiznīcina visi inficētie ziedi. Profilaktiski pirms ziedēšanas sākuma augus var apsmidzināt ar piemērotu fungicīdu.
Kaitēkļi un to apkarošana
Laputis ir vieni no biežākajiem azaleju kaitēkļiem. Tās ir mazi, parasti zaļi vai melni kukaiņi, kas lielās kolonijās apmetas uz jauno dzinumu galiem un lapu apakšpusēm. Laputis barojas, sūcot augu sulu, kā rezultātā lapas un dzinumi deformējas, čokurojas un pārstāj augt. Turklāt tās izdala lipīgu šķidrumu, ko sauc par “medus rasu”, uz kura attīstās melnā kvēpsarma, kas traucē fotosintēzi. Nelielu invāziju var apkarot, apsmidzinot augu ar spēcīgu ūdens strūklu vai izmantojot zaļo ziepju šķīdumu. Lielākas invāzijas gadījumā var lietot kādu no sistēmas vai kontakta insekticīdiem.
Tīklērces ir ļoti sīki, zirnekļveidīgi kaitēkļi, kas ar neapbruņotu aci ir grūti saskatāmi. To klātbūtni parasti nodod smalks tīmeklis lapu apakšpusē un uz dzinumiem, kā arī lapu krāsas maiņa – tās kļūst blāvas, ar sīkiem, dzeltenīgiem punktiņiem. Tīklērces, tāpat kā laputis, sūc augu sulu, izraisot lapu dzeltēšanu, sakalšanu un nobriešanu. Šie kaitēkļi īpaši labi vairojas karstos un sausos apstākļos. Lai cīnītos ar tīklērcēm, ir svarīgi uzturēt augstāku gaisa mitrumu, regulāri apsmidzinot augus ar ūdeni. Ja invāzija ir spēcīga, jālieto akaricīdi – speciāli preparāti ērču apkarošanai.
Rododendru cikāde ir neliels, košs kukainis, kas pats par sevi nenodara lielu kaitējumu, barojoties ar augu sulu. Tomēr tā ir bīstama, jo pārnēsā sēnītes sporas, kas izraisa azaleju un rododendru pumpuru atmiršanu (bud blast disease). Cikāde vasaras beigās un rudenī iedēj oliņas ziedpumpuru zvīņlapās, vienlaikus inficējot tos ar sēnīti. Inficētie pumpuri pavasarī neatveras, bet kļūst brūni, sausi un atmirst. Lai cīnītos ar šo problēmu, ir jāapkaro pati cikāde, apsmidzinot augus ar insekticīdu vasaras beigās. Visi bojātie, brūnie pumpuri ir jāizvāc un jāiznīcina.
Lapu smecernieki ir vaboles, kuru kāpuri nodara lielāko postu, dzīvojot augsnē un barojoties ar augu saknēm. Bojātu sakņu dēļ augs sāk nīkuļot, vīst un var pat aiziet bojā. Pieaugušās vaboles ir aktīvas naktī un grauž lapu malas, veidojot raksturīgus, pusapaļus robus. Lai gan pieaugušo vaboļu nodarītais kaitējums ir vairāk kosmētisks, tas ir signāls par kāpuru klātbūtni augsnē. Cīņa ar smecerniekiem ir sarežģīta. Kāpurus var apkarot, augsni apstrādājot ar speciāliem insekticīdiem vai izmantojot bioloģisko metodi – parazītiskās nematodes, kas iznīcina kāpurus.
Fizioloģiskās problēmas
Hloroze ir viena no biežākajām fizioloģiskajām problēmām, kas nav ne slimība, ne kaitēkļu bojājums, bet gan barības vielu trūkuma izpausme. Kā jau minēts iepriekšējos rakstos, to visbiežāk izraisa dzelzs deficīts, kas rodas pārāk augsta augsnes pH līmeņa dēļ. Lapas starp dzīslām kļūst dzeltenas, kamēr dzīslas paliek zaļas. Lai to novērstu, ir jāpaskābina augsne, izmantojot skābu kūdru, priežu mizu mulču vai speciālus paskābinātājus. Ātrai palīdzībai var izmantot lapu mēslojumu ar dzelzs helātiem. Ir svarīgi atšķirt hlorozi no citām problēmām, piemēram, slāpekļa trūkuma, kam raksturīga visas lapas vienmērīga dzeltēšana.
Saules apdegums ir vēl viena izplatīta problēma, īpaši azalejām, kas iestādītas pārāk saulainā vietā. Tas izpaužas kā lieli, balti vai brūni, sausi plankumi uz lapām, kas visvairāk pakļautas tiešiem saules stariem. Smagos gadījumos var tikt bojāti arī ziedi un jaunie dzinumi. Saules apdegums parasti parādās karstās vasaras dienās. Lai no tā izvairītos, ir ļoti svarīgi jau sākotnēji izvēlēties pareizu stādīšanas vietu ar pēcpusdienas ēnu. Ja augs jau ir iestādīts nepiemērotā vietā, vasaras karstumā to var mēģināt noēnot ar speciālu tīklu vai pārstādīt piemērotākā vietā rudenī vai pavasarī.
Sala bojājumi ir bieži sastopami reģionos ar bargām ziemām, īpaši mazāk salcietīgām šķirnēm vai nepareizi sagatavotiem augiem. Tie var izpausties dažādi: ziedpumpuri kļūst brūni un atmirst, jaunu dzinumu gali nosalst, bet mūžzaļajām šķirnēm var apdegt un nobirt lapas. Īpaši bīstamas ir krasas temperatūras svārstības ziemā un agrā pavasarī, kad saule silda auga mizu, bet naktī strauji piesalst, izraisot mizas plaisāšanu. Lai mazinātu sala bojājumu risku, ir svarīgi izvēlēties reģionam piemērotas šķirnes, rudenī nodrošināt mitruma uzlādes laistīšanu un, ja nepieciešams, piesegt jutīgākos augus.
Nepareizas laistīšanas radītās problēmas jau tika detalizēti apskatītas, taču tās ir vērts pieminēt arī šeit, jo to simptomi bieži tiek sajaukti ar slimībām. Gan iekaltēšana, gan pārlaistīšana var izraisīt lapu vīšanu, dzeltēšanu un biršanu. Galvenā atšķirība ir augsnes stāvoklī – vienā gadījumā tā ir sausa, otrā – slapja. Tāpēc, pirms ķerties pie augu aizsardzības līdzekļiem, vienmēr ir svarīgi pārbaudīt augsnes mitrumu un novērtēt, vai problēmas cēlonis nav meklējams kopšanas režīmā. Pareiza laistīšana ir pamatu pamats auga veselībai.
Profilakse un vispārējā augu veselība
Labākā cīņa ar slimībām un kaitēkļiem ir to profilakse. Vesels, spēcīgs augs, kas aug tam piemērotos apstākļos, ir daudz izturīgāks pret dažādām problēmām. Viss sākas ar pareizas šķirnes izvēli – izvēlieties šķirnes, kas ir piemērotas jūsu klimatiskajai zonai un ir izturīgas pret izplatītākajām slimībām. Jau stādot, nodrošiniet ideālus apstākļus: daļēju ēnu, aizsardzību no vēja, skābu, irdenu un labi drenētu augsni. Izvairieties no vietām, kur uzkrājas ūdens.
Regulāra un pareiza kopšana ir nākamais svarīgais solis. Ievērojiet pareizu laistīšanas režīmu, neļaujot augsnei ne izžūt, ne pārmirkt. Mēslojiet sabalansēti un nepārmēslojiet. Katru pavasari atjaunojiet mulčas slāni, kas palīdzēs uzturēt vienmērīgu mitrumu un temperatūru. Regulāri veiciet sanitāro apgriešanu, izgriežot visus vājos, bojātos, slimību skartos un aizlūzušos zarus. Tas uzlabo gaisa cirkulāciju krūma iekšienē un samazina infekciju risku. Visi izgrieztie zari un slimās augu daļas ir nekavējoties jāsadedzina vai jāiznīcina, nevis jāatstāj komposta kaudzē.
Uzturiet tīrību un kārtību ap stādījumiem. Rudenī ir ļoti svarīgi savākt un iznīcināt visas nobirušās lapas, jo tajās pārziemo daudzu slimību ierosinātāji un kaitēkļu oliņas. Šis vienkāršais darbs var ievērojami samazināt infekcijas fonu nākamajā sezonā. Regulāri apkarojiet nezāles, jo tās ne tikai konkurē ar azalejām par barības vielām un mitrumu, bet arī var kalpot par patvērumu dažādiem kaitēkļiem.
Regulāri novērojiet savus augus. Vismaz reizi nedēļā veltiet laiku, lai rūpīgi apskatītu azaleju lapas (arī no apakšpuses), zarus un pumpurus. Jo ātrāk jūs pamanīsiet problēmu, jo vieglāk to būs atrisināt. Neliela laputu kolonija ir viegli noskalojama ar ūdeni, bet ielaista invāzija prasīs ķīmisku līdzekļu lietošanu. Pamanot pirmos slimības plankumus, skartās lapas var vienkārši noplūkt un iznīcināt, neļaujot slimībai izplatīties tālāk. Uzmanība un ātra reakcija ir jūsu labākie sabiedrotie cīņā par veselīgu dārzu.
Integrētā augu aizsardzība
Integrētā augu aizsardzība (IAA) ir mūsdienīga un videi draudzīga pieeja, kas apvieno dažādas metodes cīņai ar slimībām un kaitēkļiem, dodot priekšroku bioloģiskām un agrotehniskām metodēm un samazinot ķīmisko pesticīdu lietošanu līdz minimumam. Šīs pieejas pamatā ir jau iepriekš minētie profilakses pasākumi – spēcīga un veselīga auga audzēšana tam piemērotos apstākļos. Ja problēma tomēr rodas, IAA iesaka vispirms izmantot saudzīgākās metodes.
Bioloģiskā kontrole ir viena no IAA sastāvdaļām. Tā ietver dabisko ienaidnieku, piemēram, mārīšu (kas ēd laputis), zeltactiņu, plēsējērču un parazītisko lapseņu, piesaistīšanu dārzam. To var panākt, stādot ziedošus augus, kas piesaista šos derīgos kukaiņus, un izvairoties no plaša spektra insekticīdu lietošanas, kas nogalina gan kaitīgos, gan derīgos organismus. Cīņai ar kāpuriem augsnē var izmantot bioloģiskos preparātus, kas satur nematodes vai specifiskas baktērijas.
Mehāniskās un fizikālās metodes ietver kaitēkļu nolasīšanu ar rokām (piemēram, lielākas vaboles), bojāto augu daļu izgriešanu, kaitēkļu noskalošanu ar spēcīgu ūdens strūklu vai dažādu slazdu izmantošanu. Piemēram, dzeltenie līmes vairogi var palīdzēt kontrolēt lidojošo kukaiņu, piemēram, cikāžu, skaitu. Šīs metodes ir efektīvas, ja invāzija nav pārāk liela, un tās ir pilnīgi nekaitīgas videi.
Ķīmisko metodi IAA pieļauj tikai kā pēdējo līdzekli, kad citas metodes nav bijušas pietiekami efektīvas un kaitējums augam ir ievērojams. Ja tomēr ir nepieciešams lietot pesticīdus, priekšroka jādod selektīviem līdzekļiem, kas iedarbojas tikai uz konkrēto kaitēkli, nevis uz visiem kukaiņiem. Vēlams izvēlēties līdzekļus, kas ātri sadalās vidē. Vienmēr ir stingri jāievēro lietošanas instrukcija, devas un nogaidīšanas laiks. Smidzināšana jāveic vakarā vai agri no rīta, kad bites un citi apputeksnētāji nav aktīvi.
