Gaisma ir viens no fundamentālākajiem faktoriem, kas nosaka Atlasa ciedra augšanu, veselību un dekoratīvo izskatu, jo tā ir galvenais enerģijas avots fotosintēzes procesam. Kā kalnu augs, kas savā dabiskajā vidē ir pieradis pie intensīvas saules gaismas, Atlasa ciedrs arī dārza apstākļos vislabāk jutīsies un attīstīsies pilnā saulē. Pareizas vietas izvēle, kas nodrošina optimālu gaismas daudzumu, ir izšķiroši svarīgs lēmums, kas jāpieņem jau pirms koka stādīšanas, jo tas ietekmēs koka attīstību visā tā mūža garumā. Nepietiekams apgaismojums var novest pie virknes problēmu, sākot no vainaga izretināšanās līdz pat pilnīgai dekorativitātes zudumam.
Atlasa ciedrs ir izteikti saulmīlis, un tam ir nepieciešamas vismaz 6-8 stundas tiešas saules gaismas dienā, lai tas varētu pilnvērtīgi veikt fotosintēzi un augt veselīgs un spēcīgs. Fotosintēzes procesā koks no saules gaismas, ūdens un oglekļa dioksīda ražo sev nepieciešamo enerģiju un organiskās vielas. Jo vairāk gaismas koks saņem, jo efektīvāk notiek šis process, kas rezultējas straujākā augšanā, blīvākā skujojumā un labākā vispārējā veselībā.
Optimālam apgaismojumam ir izšķiroša nozīme raksturīgās vainaga formas veidošanā. Pilnā saulē Atlasa ciedrs veido simetrisku, plaši konisku vainagu ar blīvi izvietotiem zariem. Skujas ir spilgtā krāsā – atkarībā no šķirnes, no zaļas līdz intensīvi zilai. Pietiekams gaismas daudzums veicina arī sānu zaru attīstību, padarot koku kuplu un pievilcīgu no visām pusēm. Šis ir iemesls, kāpēc ciedri vislabāk izskatās kā soliteri – atsevišķi stādīti koki atklātā vietā.
Stādot ciedru, ir rūpīgi jāizvērtē vieta dārzā. Vislabākā būs dienvidu vai dienvidrietumu puse, kur nav noēnojuma no ēkām, žogiem vai citiem lieliem kokiem. Jāņem vērā arī nākotnes perspektīva – vai kaimiņos augošie koki laika gaitā neizaugs lieli un nesāks noēnot ciedru. Ir svarīgi atcerēties, ka Atlasa ciedrs pats izaug par lielu koku, tāpēc tam ir jāparedz pietiekami daudz vietas, lai tas varētu brīvi izplest savu vainagu un netiktu saspiests.
Lai gan ciedrs mīl sauli, jaunie stādi pirmajā gadā pēc iestādīšanas var būt jutīgi pret pārāk intensīvu pusdienas sauli, īpaši, ja tiek iestādīti vasaras sākumā. Karstā saule var izraisīt pārmērīgu mitruma iztvaikošanu un radīt stresu jaunajam kokam, kamēr tā sakņu sistēma vēl nav pilnībā adaptējusies. Šādos gadījumos var apsvērt vieglu noēnošanu pirmajās nedēļās, taču tas ir tikai īslaicīgs risinājums. Ilgtermiņā kokam ir jānodrošina pilna saules gaisma.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Nepietiekama apgaismojuma sekas
Augšana daļējā ēnā vai pilnā noēnojumā Atlasa ciedram ir ļoti nelabvēlīga un laika gaitā neizbēgami noved pie dažādām negatīvām sekām. Lai gan koks var izdzīvot arī nepietiekamā apgaismojumā, tas nespēs sasniegt savu pilno dekoratīvo potenciālu un būs daudz uzņēmīgāks pret slimībām un kaitēkļiem. Nepietiekama apgaismojuma pazīmes attīstās pakāpeniski, un ir svarīgi tās laikus pamanīt.
Visredzamākā nepietiekamas gaismas pazīme ir vainaga izretināšanās. Koks, cenšoties “aizsniegt” gaismu, sāk stiepties uz augšu, veidojot garus un vājus dzinumus ar lielām atstarpēm starp zaru līmeņiem. Apakšējie zari, kas saņem vismazāk gaismas, sāk dzeltēt un pakāpeniski atmirst. Rezultātā koks zaudē savu kompakto, konisko formu un kļūst skrajš, ar kailu stumbra apakšdaļu.
Skuju krāsa un blīvums arī cieš no gaismas trūkuma. Īpaši zilajām Atlasa ciedra šķirnēm, piemēram, ‘Glauca’, ir nepieciešama intensīva saules gaisma, lai veidotos un saglabātos to raksturīgais zilais tonis. Noēnojumā skujas kļūst blāvas, zaļganas vai pelēcīgas un zaudē savu dekorativitāti. Turklāt skujas uz zariem veidojas retāk, padarot zarus caurspīdīgus un mazāk pievilcīgus.
Vispārējā koka veselība un vitalitāte samazinās, ja tam trūkst gaismas. Nepietiekamas fotosintēzes dēļ koks saražo mazāk enerģijas, kas ir nepieciešama augšanai, aizsardzībai pret slimībām un ziemas perioda pārvarēšanai. Novājināts koks kļūst par vieglu mērķi dažādiem patogēniem un kaitēkļiem. Tāpēc, ja ciedrs bieži slimo, pirmais, kas jāpārbauda, ir tas, vai tas saņem pietiekami daudz saules gaismas.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Adaptācija un pielāgošanās
Lai gan Atlasa ciedrs ir izteikts saulmīlis, tas demonstrē zināmu pielāgošanās spēju dažādiem apgaismojuma apstākļiem, īpaši, ja tie mainās pakāpeniski. Tomēr šī pielāgošanās spēja ir ierobežota, un koks nekad nesasniegs savu optimālo izskatu, augot nepiemērotā apgaismojumā. Izpratne par šiem adaptācijas mehānismiem var palīdzēt labāk novērtēt koka stāvokli.
Ja jauns koks tiek iestādīts vietā ar nelielu noēnojumu, piemēram, kur tas saņem tikai rīta sauli, tas var mēģināt pielāgoties. Tā augšana būs lēnāka, un vainags būs mazāk blīvs nekā kokam, kas aug pilnā saulē. Koks var arī demonstrēt fototropismu – tieksmi liekties un augt gaismas avota virzienā, kas var novest pie asimetriskas vainaga formas. Šāda adaptācija ir kompromiss, kas ļauj kokam izdzīvot, bet ne plaukt.
Ja apstākļi mainās pieaugušam kokam, piemēram, ja blakus tiek uzcelta ēka vai izaug cits koks, kas sāk to noēnot, sekas var būt dramatiskākas. Pieaudzis koks, kas ir pieradis pie pilnas saules, sliktāk adaptējas pēkšņam noēnojumam. Tas var sākt strauji zaudēt apakšējos zarus un kļūt nepievilcīgs. Šādā situācijā ir jāizvērtē iespēja likvidēt noēnojuma avotu, piemēram, apzāģēt blakus esošā koka zarus.
Dažas Atlasa ciedra šķirnes var būt nedaudz tolerantākas pret nelielu noēnojumu nekā citas. Piemēram, šķirnes ar zaļām skujām parasti labāk panes vieglu ēnu nekā tās, kurām ir izteikti zilas skujas. Tomēr pat vistolerantākajām šķirnēm ir nepieciešamas vismaz 4-5 stundas tiešas saules dienā. Pirms konkrētas šķirnes iegādes ir vērts izpētīt tās specifiskās prasības pret apgaismojumu.
Gaismas loma dažādos attīstības posmos
Atlasa ciedra prasības pret gaismu ir nemainīgi augstas visos tā attīstības posmos, sākot no sēklas dīgšanas līdz pat briedumam. Tomēr gaismas ietekme un nozīme katrā no šiem posmiem var nedaudz atšķirties. Izpratne par šīm niansēm palīdz nodrošināt optimālus apstākļus katrā koka dzīves fāzē.
Sēklu dīgšanai un jauno sējeņu attīstībai ir nepieciešams spilgts, bet izkliedēts apgaismojums. Tieša, karsta saule var būt pārāk spēcīga mazajiem asniem un var tos apdedzināt. Tāpēc, audzējot ciedrus no sēklām, tos sākotnēji tur gaišā vietā, bet pasargā no tiešiem saules stariem. Tiklīdz sējeņi ir nedaudz paaugušies un nostiprinājušies, tos pakāpeniski pieradina pie pilnas saules.
Jaunajiem, nesen iestādītajiem kokiem, kā jau minēts, ir nepieciešams maksimāls apgaismojums, lai tie varētu ātri attīstīt spēcīgu sakņu sistēmu un vainagu. Gaisma stimulē fotosintēzi, kas nodrošina enerģiju visiem augšanas procesiem. Ja jaunais koks tiek iestādīts ēnainā vietā, tas augs lēni, būs vārgs un daudz grūtāk pārcietīs pirmo ziemu. Tāpēc vietas izvēlei tieši jaunajiem kokiem ir vislielākā nozīme.
Pieaugušam, nobriedušam kokam pilna saule ir nepieciešama, lai uzturētu tā veselību, blīvo vainagu un vitalitāti. Liels koks patērē milzīgu enerģijas daudzumu, ko var nodrošināt tikai efektīva fotosintēze. Pietiekams apgaismojums palīdz kokam pretoties slimībām, dziedēt brūces un veidot sēklas, nodrošinot sugas turpināšanos. Ja pieaudzis koks nonāk noēnojumā, tā vitalitāte pakāpeniski samazinās, un tas var kļūt par riska faktoru dārzā.
