Angļu zilpulkstenītes ir aukstumizturīgi augi, kas ir labi pielāgojušies mērenā klimata ziemām. To dabiskais dzīves cikls paredz, ka sīpoli ziemu pavada zemē, miera stāvoklī, un šis aukstuma periods ir pat nepieciešams, lai pavasarī ierosinātu ziedēšanu. Lai gan tās ir izturīgas, ir daži svarīgi aspekti, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu veiksmīgu ziemošanu un pasargātu sīpolus no potenciāliem riskiem, piemēram, krasām temperatūras svārstībām, pārmērīga mitruma vai grauzēju postījumiem. Pareiza sagatavošanās rudenī ir atslēga uz krāšņu ziedēšanu nākamajā pavasarī. Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim, kā nodrošināt angļu zilpulkstenītēm optimālus ziemošanas apstākļus.
Veiksmīga ziemošana sākas jau ar pareizu aprūpi pēc ziedēšanas. Ir ļoti svarīgi ļaut lapām pilnībā nokalst dabiskā ceļā, jo šajā laikā sīpols uzkrāj barības vielas, kas nepieciešamas ziemas miera perioda pārvarēšanai un nākamās sezonas augšanai. Pāragra lapu nogriešana novājina sīpolu, padarot to uzņēmīgāku pret ziemas nelabvēlīgajiem apstākļiem. Kad lapas ir pilnībā nokaltušas, tās var noņemt, taču sīpoli paliek zemē, gatavojoties ziemai. Šis ir arī laiks, kad augs ir vismazāk prasīgs un neprasa gandrīz nekādu papildu uzmanību.
Viens no galvenajiem ziemošanas riskiem ir pārmērīgs mitrums kombinācijā ar salu. Augsnei, kurā aug zilpulkstenītes, jābūt ar izcilu drenāžu, lai rudenī un ziemā, kad nokrišņu daudzums palielinās, ūdens neuzkrātos ap sīpoliem. Stāvošs ūdens var izraisīt sīpolu pūšanu vai, salam iestājoties, ledus veidošanos ap sīpolu, kas to var mehāniski sabojāt. Tāpēc jau stādīšanas laikā ir jāpārliecinās, ka izvēlētā vieta nav zema un mitra, un nepieciešamības gadījumā augsne ir ielabota ar drenāžu uzlabojošiem materiāliem.
Reģionos ar ļoti bargām ziemām vai vietās, kur sniega sega ir plāna vai nenoturīga, sīpoli var būt pakļauti izsalšanas riskam. Lai gan angļu zilpulkstenītes ir izturīgas, ekstremāli zemas temperatūras bez sniega segas aizsardzības var tām kaitēt. Lai no tā izvairītos, ir ieteicams rudenī stādījumus mulčēt. Mulčas slānis darbojas kā izolators, kas palīdz stabilizēt augsnes temperatūru, pasargājot sīpolus gan no dziļa sasaluma, gan no priekšlaicīgas “pamošanās” atkušņa periodos.
Dabiskā aukstumizturība un sagatavošanās ziemai
Angļu zilpulkstenītes ir ģeotermofīti, kas nozīmē, ka to sīpoli ir pielāgojušies pārziemot zem zemes. To izcelsme Ziemeļrietumu Eiropas lapkoku mežos ir nodrošinājusi tām dabisku izturību pret salu. Ziemas aukstuma periods ir nepieciešams fizioloģisks process, ko sauc par vernalizāciju. Bez pietiekami ilga aukstuma perioda (parasti vairākas nedēļas temperatūrā zem 5°C) sīpolā neattīstīsies ziedpumpuri, un pavasarī augs veidos tikai lapas. Tāpēc mēģinājumi audzēt šos augus reģionos ar ļoti siltām ziemām parasti ir neveiksmīgi.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Sagatavošanās ziemai sākas jau vasarā, kad pēc lapu nokalšanas sīpols ieiet miera periodā. Šajā laikā tas ir uzkrājis pietiekami daudz enerģijas, lai izdzīvotu ziemu un sāktu augt pavasarī. Rudenī, kad augsnes temperatūra pazeminās, sīpols sāk attīstīt jaunas saknes. Šī sakņu sistēma noenkuro augu un nodrošina ūdens un barības vielu uzsūkšanu agrā pavasarī, tiklīdz augsne sāk atkust. Tāpēc rudens stādīšana ir tik svarīga – tā dod sīpolam laiku iesakņoties pirms ziemas sala.
Augsnes stāvoklim ir liela nozīme veiksmīgā ziemošanā. Tai jābūt irdenai un labi strukturētai, lai nodrošinātu skābekļa piekļuvi saknēm pat tad, ja virskārta ir sasalusi. Sablīvēta, smaga augsne var kļūt par nepārvaramu šķērsli jaunajiem asniem pavasarī. Rudenī, pirms zemes sasalšanas, ir vērts pārliecināties, ka stādījumu vieta ir attīrīta no nezālēm, kas var konkurēt par resursiem un kalpot par slimību perēkli.
Pirms ziemas iestāšanās ir svarīgi pārtraukt jebkādu augsnes apstrādi zilpulkstenīšu augšanas vietās. Augsnes rakšana vai irdināšana var sabojāt miera stāvoklī esošos sīpolus vai to jaunās saknes. Tāpat rudenī nav ieteicams lietot mēslojumu, īpaši slāpekli saturošu, jo tas var stimulēt nevajadzīgu augšanu nepiemērotā laikā, padarot jaunos dzinumus neaizsargātus pret salu. Vislabākā stratēģija ir ļaut dabai ritēt savu gaitu, nodrošinot tikai minimālu, bet pārdomātu palīdzību.
Mulčēšanas nozīme un tehnikas
Mulčēšana ir viens no svarīgākajiem un efektīvākajiem paņēmieniem, kā palīdzēt angļu zilpulkstenītēm pārziemot. Tā ir stādījumu pārklāšana ar organiska materiāla kārtu, kas pilda vairākas svarīgas funkcijas. Galvenā funkcija ir augsnes izolācija. Mulča palīdz aizsargāt sīpolus no krasām temperatūras svārstībām, novēršot pārāk dziļu augsnes sasalšanu bargā salā un pasargājot no priekšlaicīgas augšanas siltuma viļņu laikā ziemā vai agrā pavasarī. Tas nodrošina stabilākus apstākļus un samazina stresu sīpoliem.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Labākais laiks mulčēšanai ir vēls rudens, pēc pirmajām nopietnajām salnām, kad augsnes virskārta jau ir sākusi sasalt. Pārāk agra mulčēšana siltā rudenī var radīt ideālus apstākļus pelēm un citiem grauzējiem, kas var ierīkot ligzdas siltajā mulčas slānī un baroties ar sīpoliem. Tāpat pārāk agra mulčēšana var aizkavēt augsnes atdzišanu, kas ir nepieciešama sīpolu miera periodam. Tāpēc ir svarīgi nogaidīt, kamēr laiks kļūst stabili auksts.
Kā mulču vislabāk izmantot vieglus un gaisu caurlaidīgus organiskus materiālus, kas atdarina dabisko meža zemsedzi. Ideāli piemērotas ir sausas koku lapas (īpaši ozolu vai kļavu), priežu skujas, salmi, smalcināta miza vai nobriedis komposts. Mulčas slānim vajadzētu būt apmēram 5-10 cm biezam. Jāizvairās no smagiem un blīviem materiāliem, piemēram, kūdras vai zāģu skaidām, jo tie var sablīvēties, aizturot lieku mitrumu un traucējot gaisa apmaiņu, kas var veicināt sīpolu pūšanu.
Pavasarī, kad sniegs ir nokusis un augsne sāk atkust, mulčas slāni var atstāt. Tā kā zilpulkstenīšu asni ir spēcīgi, tie viegli izsprauksies cauri vieglai lapu vai komposta mulčai. Mulča turpinās pildīt savas funkcijas, palīdzot saglabāt mitrumu augsnē, nomācot nezāļu augšanu un, lēnām sadaloties, bagātinot augsni ar barības vielām. Ja mulčas slānis ir ļoti biezs un blīvs (piemēram, no salipušām lapām), to var nedaudz paārdīt ar grābekli, lai atvieglotu asnu augšanu.
Ziemošana konteineros un podos
Angļu zilpulkstenīšu audzēšana konteineros vai podos prasa īpašu uzmanību ziemošanas periodā. Atšķirībā no augiem, kas aug dobē, podos audzēto augu sakņu sistēma ir daudz vairāk pakļauta aukstuma iedarbībai. Augsne podā sasalst daudz ātrāk un dziļāk nekā zemē, jo to no visām pusēm ietekmē aukstais gaiss. Tas rada nopietnu risku, ka sīpoli var izsalt pat tad, ja gaisa temperatūra nav ekstrēmi zema.
Ir vairāki veidi, kā pasargāt podos audzētas zilpulkstenītes. Viens no vienkāršākajiem paņēmieniem ir poda ierakšana zemē dārzā. Izroc bedri, kas ir nedaudz lielāka par podu, un ievieto to tā, lai poda mala būtu vienā līmenī ar zemes virsmu. Pēc tam ap podu un virs tā uzber augsni vai mulču. Šādā veidā zeme darbosies kā dabīgs izolators, pasargājot saknes no krasām temperatūras svārstībām. Pavasarī podu var atkal izrakt.
Cita metode ir podu pārvietošana uz aizsargātu, bet neapsildāmu vietu, piemēram, aukstu pagrabu, garāžu, šķūni vai neapkurināmu siltumnīcu. Temperatūrai šādā vietā vajadzētu stabili turēties nedaudz virs vai ap nulles grādiem. Ir svarīgi, lai telpa nebūtu pārāk silta, jo tas var izjaukt auga miera periodu un izraisīt priekšlaicīgu augšanu. Tāpat ir jānodrošina, lai augsne podā ziemas laikā pilnībā neizžūtu, tāpēc reizi mēnesī tā ir nedaudz jāsamitrina.
Ja nav iespējams podu pārvietot, to var nosiltināt. Novieto podu vietā, kas pasargāta no vēja, piemēram, pie mājas sienas. Pēc tam aptin podu ar vairākām kārtām burbuļplēves, agrotīkla vai veca auduma. Var arī izveidot “podu podā” sistēmu – ievietot zilpulkstenīšu podu lielākā konteinerā un atstarpi starp tiem piepildīt ar izolējošu materiālu, piemēram, salmiem, lapām vai putuplasta granulām. Poda virspusi noteikti nomulčē ar biezu organisko materiālu kārtu.
