Angļu lavanda, pateicoties tās spēcīgajām ēteriskajām eļļām, ir augs, kas dabiski atbaida daudzus kaitēkļus un ir salīdzinoši izturīgs pret slimībām. Tomēr, tāpat kā jebkurš cits dārza augs, arī lavanda nav pilnībā pasargāta no problēmām. Visbiežākās likstas, kas piemeklē šo aromātisko krūmu, gandrīz vienmēr ir saistītas ar nepiemērotiem audzēšanas apstākļiem, īpaši ar pārmērīgu mitrumu un sliktu gaisa cirkulāciju. Savlaicīga problēmu atpazīšana un cēloņu novēršana ir daudz efektīvāka nekā cīņa ar sekām. Šajā rakstā mēs apskatīsim galvenās slimības un kaitēkļus, kas var apdraudēt tavu lavandu, un sniegsim padomus, kā no tiem izvairīties un kā rīkoties, ja problēma tomēr ir radusies.
Sēnīšu slimības – lielākais drauds
Lielākais drauds angļu lavandas veselībai ir dažādas sēnīšu slimības, un gandrīz visas no tām izraisa viens un tas pats faktors – pārmērīgs mitrums. Visbīstamākā un diemžēl arī visizplatītākā ir sakņu puve. To izraisa augsnē mītošas sēnītes, piemēram, Phytophthora, kas aktivizējas pārmirkušā, slikti drenētā augsnē ar zemu skābekļa saturu. Kad sēnīte inficē saknes, tās kļūst brūnas, mīkstas un nespēj uzņemt ūdeni un barības vielas. Pirmās redzamās pazīmes uz auga virszemes daļas ir lapu dzeltēšana, vītums (pat mitrā augsnē) un augšanas apstāšanās. Kad šie simptomi parādās, glābt augu parasti vairs nav iespējams.
Vēl viena izplatīta sēnīšu slimība ir pelēkā puve (Botrytis cinerea), kas parasti uzbrūk auga virszemes daļām. Tā attīstās vēsos un mitros laika apstākļos, īpaši, ja krūms ir pārāk biezs un gaisa cirkulācija tā iekšienē ir nepietiekama. Uz lapām, stublājiem un ziediem parādās brūni, ūdeņaini plankumi, kas vēlāk pārklājas ar pelēku, pūkainu pelējuma kārtu. Lai izvairītos no pelēkās puves, ir svarīgi nodrošināt labu gaisa cirkulāciju, stādot lavandas pietiekami tālu vienu no otras, un laistīt augu no rīta, lejot ūdeni tieši uz augsnes, nevis uz lapotnes.
Septoriozes lapu plankumainība ir vēl viena slimība, kas var skart lavandu mitrās vasarās. To izraisa sēnīte Septoria lavandulae. Uz apakšējām lapām parādās mazi, pelēkbrūni plankumi ar tumšāku malu, kuros vēlāk var saskatīt sīkus melnus punktiņus – sēnītes augļķermeņus. Lai gan šī slimība parasti nav nāvējoša, tā bojā auga dekoratīvo izskatu un var to novājināt. Inficētās lapas ir jānoņem un jāsadedzina. Profilaksei svarīga ir laba gaisa cirkulācija un izvairīšanās no lapotnes samitrināšanas.
Profilakse ir labākā cīņa pret visām sēnīšu slimībām. Tā sākas ar pareizas vietas izvēli – saulaina, atklāta vieta ar izcilu augsnes drenāžu. Nekad nestādi lavandu zemienē, kur uzkrājas ūdens. Ja augsne ir smaga, obligāti ielabo to ar smilti vai granti. Ievēro pareizu stādīšanas attālumu un regulāri apgriez krūmu, lai nodrošinātu labu ventilāciju. Izvairies no pārmērīgas laistīšanas un mēslošanas, jo tas padara augu uzņēmīgāku pret slimībām.
Kaitēkļi, kas var apdraudēt lavandu
Pateicoties savam spēcīgajam aromātam, lavanda ir dabīgs repelents daudziem kukaiņiem, tāpēc nopietnas kaitēkļu invāzijas ir retas. Tomēr laiku pa laikam uz tās var parādīties daži specifiski kaitēkļi. Viens no tiem ir putu cikāde, precīzāk, tās kāpurs, kas pazīstams kā “spļāviens”. Pavasarī uz lavandas stublājiem var pamanīt nelielus, siekalām līdzīgus putu kamoliņus. Šajās putās slēpjas un barojas mazs, zaļgans kāpurs. Lai gan tie parasti nenodara lielu kaitējumu, lielā skaitā tie var bremzēt dzinumu augšanu. No tiem var viegli atbrīvoties, noskalojot putas ar spēcīgu ūdens strūklu.
Reizēm, īpaši, ja lavanda aug pārāk noēnotā vai pārmēslotā vietā, to var apmesties laputis. Šie mazie, sūcējtipa kukaiņi parasti pulcējas uz jaunajiem dzinumiem un ziedpumpuriem, sūcot augu sulu. Nelielu invāziju var likvidēt, apsmidzinot augu ar ziepjūdeni vai vienkārši noskalojot kaitēkļus ar ūdens strūklu. Smagākos gadījumos var izmantot dabīgus insekticīdus uz nīma eļļas bāzes. Tomēr laputu parādīšanās bieži vien ir signāls, ka auga audzēšanas apstākļi nav optimāli – pārāk daudz slāpekļa mēslojuma vai nepietiekama saules gaisma.
Vēl viens kaitēklis, kas var skart lavandu, ir rozmarīna lapgrauzis (Chrysolina americana). Tā ir skaista, metāliski zaļa vabole ar violetām svītrām, kas barojas ar lavandas, rozmarīna un citu aromātisko augu lapām. Gan vaboles, gan to pelēkie kāpuri apgrauž lapas, bojājot auga izskatu. Tā kā šīs vaboles ir diezgan lēnas un labi pamanāmas, visefektīvākā metode ir tās regulāri nolasīt ar rokām. Masveida invāzijas gadījumā var apsvērt bioloģisko insekticīdu lietošanu.
Kopumā lavanda ir ļoti izturīga pret kaitēkļiem. Veselīgs, spēcīgs augs, kas aug tam piemērotos apstākļos, spēj pats sevi pasargāt. Galvenais uzdevums ir nodrošināt optimālus augšanas apstākļus, un daba parūpēsies par pārējo. Regulāra augu apskate palīdzēs laikus pamanīt jebkuras problēmas un novērst tās, pirms tās kļuvušas nopietnas.
Fizioloģiskas problēmas un to cēloņi
Bieži vien problēmas, kas izskatās pēc slimībām, patiesībā ir fizioloģiskas dabas, ko izraisa nepareizi audzēšanas apstākļi. Viena no biežākajām problēmām ir krūma pārkoksnēšanās un izgāšanās. Ja lavandu regulāri neapgriež, tās apakšējā daļa kļūst par kailu, koksnainu pamatni, no kuras vairs neaug jauni dzinumi. Krūms zaudē savu kompakto formu, zari izgāžas uz sāniem, un centrs kļūst tukšs. Šī nav slimība, bet gan dabiska auga novecošanās pazīme, ko paātrina nepareiza kopšana. Vienīgais risinājums ir regulāra un pareiza apgriešana katru gadu.
Lapu dzeltēšana ir vēl viens simptoms, kam var būt vairāki cēloņi. Visbiežāk tas liecina par pārmērīgu laistīšanu un sakņu puves sākšanos. Ja dzeltē apakšējās lapas un augsne ir mitra, nekavējoties samazini laistīšanu un pārbaudi drenāžu. Tomēr lapu dzeltēšana var liecināt arī par barības vielu trūkumu, īpaši slāpekļa, ja augsne ir ārkārtīgi nabadzīga. Šajā gadījumā lapas būs vienmērīgi bālas vai dzeltenīgas visam augam. Vēl viens iemesls var būt nepiemērots augsnes pH – pārāk skābā augsnē lavanda nespēj uzņemt nepieciešamās barības vielas.
Auga vītums ir ļoti nopietns signāls. Paradoksāli, bet tas var liecināt gan par ekstrēmu sausumu, gan par pārmērīgu mitrumu. Ja augs vīst un augsne ir sausa kā pulveris, cēlonis ir acīmredzams – tam nepieciešams ūdens. Tomēr, ja augs vīst, bet augsne ap to ir mitra vai pat slapja, tas ir ļoti slikta zīme. Tas nozīmē, ka sakņu sistēma ir bojāta (visticamāk, sakņu puves dēļ) un nespēj apgādāt augu ar ūdeni, lai gan tā ir pietiekami daudz. Šādos gadījumos augu glābt ir gandrīz neiespējami.
Vāja ziedēšana ir vēl viena izplatīta sūdzība. Galvenie iemesli parasti ir trīs: nepietiekams saules daudzums, pārmērīga mēslošana ar slāpekli vai nepareiza apgriešana. Lavandai nepieciešamas vismaz 6-8 stundas tiešas saules, lai tā bagātīgi ziedētu. Pārāk daudz slāpekļa veicina lapu, nevis ziedu augšanu. Savukārt, ja krūmu apgriež pārāk vēlu pavasarī, var tikt nogriezti jau aizmetušies ziedpumpuri. Rūpīgi izanalizējot šos trīs faktorus, parasti var atrast vājās ziedēšanas iemeslu.
Profilakses nozīme
Labākā aizsardzība pret jebkādām lavandas slimībām un kaitēkļiem ir profilakse. Veselīgs, spēcīgs augs, kas aug optimālos apstākļos, ir daudz izturīgāks un spēj pats pretoties problēmām. Viss sākas ar pareizas šķirnes izvēli, kas ir piemērota tavam klimatam. Pēc tam seko vissvarīgākais – pareizas vietas izvēle un augsnes sagatavošana. Atceries trīs lavandas baušļus: pilna saule, izcila drenāža un laba gaisa cirkulācija. Ja nodrošināsi šos trīs nosacījumus, puse darba jau būs paveikta.
Pareiza laistīšanas tehnika ir nākamais svarīgais profilakses solis. Iemācies laistīt lavandu reti, bet pamatīgi, un vienmēr ļauj augsnei izžūt starp laistīšanas reizēm. Nekad neļauj augam mirkt ūdenī. Laisti no rīta un lej ūdeni tieši uz augsnes, nevis uz lapām. Šie vienkāršie noteikumi palīdzēs novērst lielāko daļu sēnīšu slimību.
Regulāra un pareiza apgriešana ne tikai uztur krūma formu, bet arī uzlabo tā veselību. Apgriešana veicina gaisa cirkulāciju krūma iekšienē, kas samazina mitruma uzkrāšanos un sēnīšu slimību risku. Apgriešanas laikā vienmēr izmanto asas un tīras šķēres, lai netraumētu augu un neieviestu infekcijas. Noņem visus bojātos, slimību skartos vai atmirušos zarus, tiklīdz tos pamani.
Visbeidzot, regulāri novēro savus augus. Vismaz reizi nedēļā velti laiku, lai rūpīgi apskatītu savu lavandu. Pārbaudi lapu apakšpusi, stublājus un augsnes virskārtu. Jo ātrāk pamanīsi kādu problēmu – vai tas būtu neparasts plankums uz lapas, kaitēklis vai vītuma pazīmes –, jo lielākas ir izredzes to veiksmīgi atrisināt. Agrīna diagnostika ir atslēga uz efektīvu un videi draudzīgu augu aizsardzību.
Dabīgas aizsardzības metodes
Ja tomēr rodas nepieciešamība cīnīties ar slimībām vai kaitēkļiem, pirms ķerties pie ķīmiskiem pesticīdiem un fungicīdiem, ir vērts izmēģināt dabīgas un videi draudzīgas metodes. Ķīmiskie līdzekļi var kaitēt ne tikai kaitēkļiem, bet arī derīgajiem kukaiņiem, piemēram, bitēm un tauriņiem, kas apciemo lavandas ziedus. Turklāt tie var nonākt augsnē un gruntsūdeņos.
Pret laputīm un citiem mīkstķermeņu kukaiņiem efektīvs ir ziepjūdens šķīdums. Izšķīdini ēdamkaroti zaļo ziepju vai cita dabīga, nepiedevu ziepju produkta vienā litrā ūdens. Apsmidzini ar šo šķīdumu kaitēkļu skartās vietas, cenšoties trāpīt tieši uz kukaiņiem. Atkārto procedūru pēc dažām dienām, ja nepieciešams. Cits efektīvs līdzeklis ir nīma eļļas aerosols, kas darbojas gan kā insekticīds, gan fungicīds.
Sēnīšu slimību profilaksei var izmantot vara saturošus preparātus, piemēram, Bordo šķidrumu, taču tie jālieto ļoti piesardzīgi un tikai agrā pavasarī, pirms lapu plaukšanas. Daudz saudzīgāka alternatīva ir izsmidzināt augus ar kosu novārījumu, kas stiprina augu šūnapvalkus un padara tos izturīgākus pret sēnīšu infekcijām. Arī piena sūkalu vai vājpiena šķīdums (atšķaidīts ar ūdeni 1:10) var palīdzēt cīņā ar miltrasu.
Vissvarīgākā dabiskā metode ir veselīgas dārza ekosistēmas veidošana. Veicini bioloģisko daudzveidību, audzējot dažādus augus, kas piesaista derīgos kukaiņus, piemēram, mārītes un zeltactiņas, kas barojas ar laputīm. Nodrošini putniem ligzdošanas vietas, jo tie ir lieliski kaitēkļu kontrolētāji. Izveidojot līdzsvarotu vidi, tu ļausi dabai pašai regulēt daudzas problēmas, un tava iejaukšanās būs nepieciešama daudz retāk.
