Ametista brimeira ir augs, kas priecē ne tikai ar savu skaistumu, bet arī ar apbrīnojamu izturību pret dažādām nelaimēm. Pateicoties savai dabiskajai pielāgotībai un spēcīgajai imunitātei, tā reti cieš no nopietnām slimībām vai masveidīgiem kaitēkļu uzbrukumiem. Tomēr, kā jebkurš dzīvs organisms, arī brimeira nav pilnībā pasargāta no problēmām, īpaši, ja audzēšanas apstākļi nav optimāli. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir atslēga, lai saglabātu augus veselus un novērstu potenciālo postu, pirms tas kļuvis nopietns. Par laimi, vairums problēmu ir viegli novēršamas, ievērojot pareizu agrotehniku.
Galvenais priekšnoteikums veselīgu augu audzēšanai ir profilakse. Nodrošinot brimeirām tām piemērotus apstākļus, mēs būtiski samazinām risku saskarties ar slimībām un kaitēkļiem. Vissvarīgākais faktors ir augsnes drenāža. Lielākā daļa problēmu, īpaši sēnīšu izraisītās slimības, sākas tieši ar pārmērīgu mitrumu augsnē. Tāpēc viegla, irdena un labi drenēta augsne ir labākā apdrošināšana pret sīpolu puvi un citām likstām. Tāpat svarīga ir pareiza gaisa cirkulācija ap augiem, ko var panākt, nestādot tos pārāk blīvi.
Vēl viens svarīgs profilakses aspekts ir kvalitatīva stādmateriāla izvēle. Iegādājoties sīpolus, vienmēr rūpīgi tos apskatiet. Tiem jābūt stingriem, blīviem, bez pelējuma pazīmēm, mīkstiem plankumiem vai mehāniskiem bojājumiem. Slimi vai bojāti sīpoli ne tikai paši slikti augs, bet var kļūt par infekcijas avotu visam stādījumam. Ja paši pavairojat augus, dalīšanai un pārstādīšanai vienmēr izmantojiet tikai veselīgākos un spēcīgākos sīpolus.
Regulāra dārza uzkopšana arī spēlē lielu lomu slimību profilaksē. Rudenī ir svarīgi savākt un iznīcināt visas vecās, nokaltušās augu daļas, jo uz tām var pārziemot slimību ierosinātāji un kaitēkļu oliņas. Arī nezāļu ierobežošana ir svarīga, jo tās ne tikai konkurē ar brimeirām par resursiem, bet arī var kalpot par patvērumu dažādiem kaitēkļiem. Ievērojot šos vienkāršos profilakses pasākumus, jūs, visticamāk, ļoti reti saskarsieties ar nepieciešamību ķerties pie ķīmiskiem augu aizsardzības līdzekļiem.
Sēnīšu slimības un sīpolu puve
Vislielākais drauds ametista brimeirām ir dažādas sēnīšu izraisītas slimības, kas galvenokārt skar sīpolus un sakņu sistēmu. Pati izplatītākā un bīstamākā problēma ir sīpolu puve, ko var izraisīt vairāki patogēni, piemēram, Fusarium, Pythium vai Botrytis (pelēkā puve). Šo slimību attīstību gandrīz vienmēr provocē pārmērīgs mitrums augsnē, slikta drenāža un nepietiekama gaisa cirkulācija. Slimības rezultātā sīpols kļūst mīksts, ūdeņains, pārklājas ar pelējumu un galu galā iet bojā.
Pirmās pazīmes, kas var liecināt par problēmām ar sīpolu, ir auga nīkuļošana, lapu dzeltēšana un vīšana pirms laika (nevis pēc ziedēšanas). Ziedkāti var būt vāji vai neattīstīties vispār. Ja rodas aizdomas par puvi, ir vērts uzmanīgi atrakt vienu no slimajiem augiem un apskatīt sīpolu. Ja tas ir mīksts un nepatīkami ož, diagnoze ir apstiprinājusies. Diemžēl bojātu sīpolu izārstēt vairs nav iespējams.
Labākā cīņa ar puvi ir profilakse. Jau no paša sākuma izvēlieties saulainu, labi vēdināmu vietu ar teicamu drenāžu. Ja augsne ir smaga, obligāti iestrādājiet tajā smilti vai granti. Nekad nestādiet sīpolus pārāk dziļi un ievērojiet pareizu laistīšanas režīmu, īpaši izvairoties no lieka mitruma vasaras miera periodā. Ja tomēr stādījumā ir parādījusies puve, slimos augus nekavējoties jāizrok un jāiznīcina, lai nepieļautu infekcijas tālāku izplatīšanos. Neizmantojiet šo zemi sīpolpuķu stādīšanai vairākus gadus.
Pirms stādīšanas sīpolus var profilaktiski kodināt kādā no fungicīdu šķīdumiem, piemēram, vara preparātos. Tas palīdzēs iznīcināt potenciālos slimību ierosinātājus, kas varētu atrasties uz sīpolu virsmas. Tomēr jāatceras, ka pat kodināšana neglābs sīpolus, ja tie tiks iestādīti nepiemērotos, pārāk mitros apstākļos. Pareiza agrotehnika vienmēr ir primāra.
Kaitēkļi, kas apdraud brimeiras
Ametista brimeiras parasti nepievilina specifiskus kaitēkļus, taču daži polifāgi jeb visēdāji dārza iemītnieki var nodarīt tām kaitējumu. Viens no visbiežākajiem kaitniekiem agrā pavasarī, kad parādās jaunie, maigie asni un lapas, ir gliemeži un kailgliemeži. Tie naktīs izgrauž caurumus lapās un var pat nograuzt visu asnu līdz zemei, īpaši, ja to ir daudz. To klātbūtni parasti nodod spīdīgās gļotu pēdas uz augiem un augsnes.
Cīņai ar gliemežiem var izmantot dažādas metodes. Viens no veidiem ir to nolasīšana ar rokām, kas ir visefektīvākā krēslas stundās vai pēc lietus. Ap stādījumiem var izveidot barjeras no asiem materiāliem, piemēram, sasmalcinātām olu čaumalām, zāģu skaidām vai speciālām granulām, kas gliemežiem nepatīk šķērsot. Var izmantot arī dažādas lamatas, piemēram, ar alu pildītus traukus, kas ierakti zemē. Kā pēdējo līdzekli var lietot ķīmiskos preparātus – moluskocīdus, taču ar tiem jābūt uzmanīgiem, jo tie var būt bīstami mājdzīvniekiem un citiem dārza iemītniekiem.
Dažkārt problēmas var sagādāt sīpolu mušas, kuru kāpuri barojas sīpolu iekšienē, izraisot to bojāšanos un pūšanu. Sīpolu mušas lidojuma laiks parasti sakrīt ar pavasara sākumu. Lai gan brimeiras nav to iecienītākais mērķis, risks pastāv, īpaši, ja tuvumā tiek audzēti sīpoli, puravi vai ķiploki. Kā profilaktisku līdzekli var izmantot stādījumu mulčēšanu ar materiāliem, kas atbaida mušu, piemēram, skujām, vai arī jauktos stādījumus ar aromātiskiem augiem, piemēram, samtenēm vai burkāniem, kuru smarža mulsina kaitēkli.
Vēl viens potenciāls apdraudējums ir laputis, kas var savairoties uz lapām un ziedkātiem, sūcot augu sulu un novājinot tos. Parasti laputu uzbrukumi nav masveidīgi un nerada lielu postu. Ja pamanāt nelielas kolonijas, tās var vienkārši nomazgāt ar spēcīgu ūdens strūklu vai apsmidzināt ar zaļo ziepju šķīdumu. Dabiskie ienaidnieki, piemēram, mārītes un to kāpuri, parasti paši labi tiek galā ar nelielu laputu invāziju, tāpēc insekticīdu lietošana ir nepieciešama tikai galējas nepieciešamības gadījumā.
Grauzēju radītie postījumi
Dažos dārzos nopietnu problēmu var radīt pazemes iemītnieki – grauzēji, piemēram, lauku strupastes, ūdensžurkas un peles. Šiem dzīvniekiem sīpoli, īpaši ziemas periodā, ir gards un barojošs ēdiens. Grauzēju postījumi var būt ļoti nomācoši, jo tie bieži paliek nepamanīti līdz pat pavasarim, kad cerēto ziedu vietā dārznieks atklāj tukšas vietas vai izraktas bedrītes. Atšķirībā no slimībām, kas attīstās pakāpeniski, grauzēji var iznīcināt lielu daļu stādījumu ļoti īsā laikā.
Viens no efektīvākajiem veidiem, kā pasargāt sīpolus no grauzējiem, ir stādīt tos speciālos grozos. Šie grozi, kas izgatavoti no smalka metāla sieta vai plastmasas, ļauj saknēm brīvi augt cauri, bet fiziski neļauj grauzējiem piekļūt sīpoliem. Grozu ierok zemē, un sīpolus stāda tā iekšpusē. Šī metode ir īpaši ieteicama, stādot vērtīgus vai retus sīpolus. Tā prasa nedaudz vairāk pūļu stādīšanas laikā, bet nodrošina gandrīz simtprocentīgu aizsardzību.
Vēl viena metode ir izmantot augus, kas atbaida grauzējus. Tiek uzskatīts, ka grauzējiem nepatīk fritilāriju (piemēram, ķeizarkroņu) un narcišu specifiskā smarža un garša, jo tās satur indīgus alkaloīdus. Stādot brimeiras pamīšus ar narcisēm vai apliekot stādījumu ar tām, var radīt aizsargbarjeru, kas atbaidīs grauzējus no kārotā laupījuma. Šī ir ekoloģiska un estētiski pievilcīga metode.
Ja grauzēju populācija dārzā ir ļoti liela, var nākties izmantot arī slazdus vai indes ēsmas. Tomēr ar šīm metodēm jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nekaitētu mājdzīvniekiem, putniem un citiem nevainīgiem dzīvniekiem. Slazdi jānovieto grauzēju alu tuvumā vai to taku krustpunktos. Izmantojot indes, tās jāievieto speciālās kastītēs, kurām var piekļūt tikai grauzēji. Pirms ķerties pie tik radikālām metodēm, vienmēr ir vērts izmēģināt mazāk invazīvus risinājumus.
Vīrusu slimības un profilakse
Vīrusu slimības sīpolpuķēm, lai arī sastopamas retāk nekā sēnīšu slimības, var būt ļoti bīstamas, jo pret tām nav efektīvu ārstēšanas metožu. Vīrusi izraisa dažādus augšanas traucējumus, deformācijas un krāsas izmaiņas. Viens no pazīstamākajiem piemēriem ir tulpju raibziedainības vīruss, kas izraisa svītrainu ziedu veidošanos. Lai gan dažkārt šāds efekts var šķist interesants, vīruss kopumā novājina augu, padara to uzņēmīgāku pret citām slimībām un galu galā var izraisīt tā deģenerāciju un bojāeju.
Brimeirām vīrusu infekciju pazīmes var būt svītras vai plankumi uz lapām un ziediem, lapu krokošanās, auga augšanas palēnināšanās un vispārēja nīkulība. Šīs pazīmes var viegli sajaukt ar barības vielu trūkumu vai citiem audzēšanas stresiem, tāpēc diagnostika var būt sarežģīta. Galvenais veids, kā vīrusi izplatās, ir ar sulu sūcošiem kukaiņiem, piemēram, laputīm, vai ar inficētiem dārza instrumentiem griešanas vai dalīšanas laikā.
Tā kā vīrusu slimības nav ārstējamas, vienīgā cīņas metode ir profilakse un slimā auga iznīcināšana. Ja jums ir aizdomas, ka kāds no jūsu brimeiru augiem ir inficēts ar vīrusu, tas nekavējoties jāizrok ar visu sīpolu un jāiznīcina, vēlams sadedzinot. Nekādā gadījumā nelieciet to komposta kaudzē, jo tas var izplatīt infekciju tālāk. Ir ļoti svarīgi arī apkarot kukaiņus, kas pārnēsā vīrusus, piemēram, laputis, pat ja to nav daudz.
Lai izvairītos no vīrusu ievazāšanas savā dārzā, vienmēr iegādājieties stādmateriālu tikai no uzticamiem un pārbaudītiem audzētājiem. Strādājot dārzā, īpaši veicot augu dalīšanu vai griešanu, regulāri dezinficējiet savus instrumentus (nažus, šķēres), piemēram, ar spirtu vai kādu citu dezinfekcijas līdzekli. Šī vienkāršā higiēnas prakse var būtiski samazināt risku nejauši pārnest slimību no viena auga uz otru. Par laimi, vīrusu slimības brimeirām ir ļoti reta parādība.
