Daudziem dārza augiem apgriešana ir regulāra un nepieciešama kopšanas sastāvdaļa, kas veicina kuplāku augšanu, bagātīgāku ziedēšanu vai veido noteiktu formu. Tomēr, runājot par sīpolpuķēm, un jo īpaši par ametista brimeiru, vārds “apgriešana” ir jālieto ļoti piesardzīgi. Šiem augiem ir pavisam atšķirīgs dzīves cikls, un nepareizā laikā vai nepareizi veikta griešana var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu, novājinot sīpolu un apdraudot nākamā gada ziedēšanu. Tāpēc ir svarīgi precīzi zināt, ko drīkst un ko nedrīkst griezt, un kad to darīt, lai palīdzētu, nevis kaitētu šiem trauslajiem skaistuļiem.
Ametista brimeiras kopšanā galvenais princips ir ļaut dabai darīt savu. Atšķirībā no krūmiem vai ziemcietēm, kam nepieciešama regulāra zaru vai lapu noņemšana, brimeirām gandrīz nav nepieciešama nekāda veida formējoša vai stimulējoša atgriešana. Tās augšanas cikls ir ieprogrammēts sīpolā, un galvenais dārznieka uzdevums ir nodrošināt apstākļus, lai šis cikls varētu netraucēti noritēt. Jebkura iejaukšanās ar šķērēm vai nazi ir jāveic ar lielu apdomu un izpratni par procesiem, kas notiek augā.
Pati kritiskākā kļūda, ko pieļauj daudzi nepieredzējuši dārznieki, ir lapu nogriešana uzreiz pēc ziedēšanas, kad tās sāk zaudēt savu dekoratīvo izskatu. Lai gan dzeltenās un noliekušās lapas var šķist nepievilcīgas un radīt vēlmi sakopt dobi, to priekšlaicīga noņemšana ir nāvējoša sīpolam. Tieši šīs lapas, lai arī ārēji vairs nav skaistas, turpina veikt fotosintēzi, ražojot cukurus un citas barības vielas, kas tiek transportētas uz sīpolu un uzkrātas tajā. Šis process ir vitāli svarīgs, lai sīpols atgūtu spēkus pēc ziedēšanas un izveidotu ziedaizmetņus nākamajam gadam.
Tātad, galvenais likums, kas jāiegaumē: brimeiru lapas nedrīkst griezt, kamēr tās nav pilnībā nodzeltējušas un nokaltušas pašas no sevis. Pacietība šajā jautājumā ir vissvarīgākā. Ir jāpagaida, līdz lapas kļūst sausas un viegli, bez pretestības atdalās no sīpola. Tas parasti notiek vasaras sākumā. Tikai tad tās var droši savākt un noņemt, lai dobe atkal izskatītos kārtīga. Šī noteikuma neievērošana ir visbiežākais iemesls, kāpēc sīpolpuķes nākamajā gadā vairs nezied.
Ziedu noņemšana pēc ziedēšanas
Vienīgā apgriešanas darbība, par kuras nepieciešamību var diskutēt, ir noziedējušo ziedu noņemšana, ko sauc arī par “deadheading”. Pēc tam, kad ziedi ir novītuši, augs sāk veltīt savu enerģiju sēklu veidošanai. Noņemot vecos ziedus, mēs novirzām šo enerģiju atpakaļ uz sīpolu, teorētiski palīdzot tam labāk nobriest un uzkrāt vairāk spēka. Šī prakse ir ļoti izplatīta daudzām citām puķēm, piemēram, rozēm vai peonijām, lai veicinātu atkārtotu ziedēšanu vai lielāku ziedu veidošanos nākamgad.
Tomēr ametista brimeiras gadījumā noziedējušo ziedu noņemšanai nav tik lielas nozīmes. Sēklu veidošana šim mazajam augam nepatērē tik milzīgu enerģijas daudzumu, lai tas būtiski ietekmētu sīpola attīstību. Daudzi dārznieki izvēlas atstāt noziedējušos ziedkātus, jo tie paši par sevi nav īpaši nepievilcīgi un ar laiku nokalst un pazūd. Turklāt, ja vēlaties, lai brimeiras izsējas un naturalizējas, sēklu atstāšana ir obligāts priekšnoteikums.
Ja jūs tomēr nolemjat noņemt vecos ziedus tīri estētisku apsvērumu dēļ, lai dobe izskatītos sakoptāka, tas jādara pareizi. Ar asām šķērēm vai pirkstiem uzmanīgi nokniebiet tikai pašu ziedkopu vai atsevišķus novītušos ziediņus. Nekādā gadījumā negrieziet nost visu ziedkātu, kamēr tas vēl ir zaļš. Arī ziedkāts, tāpat kā lapas, piedalās fotosintēzē un palīdz barot sīpolu. Ziedkātu var nogriezt tikai tad, kad tas ir pilnībā nodzeltējis vai nokaltis.
Kopumā var teikt, ka noziedējušo ziedu noņemšana brimeirām ir vairāk gaumes, nevis nepieciešamības jautājums. Ja jums ir liels stādījums, šis darbs var būt ļoti laikietilpīgs un, iespējams, nav pūļu vērts. Ja jums ir tikai neliela grupiņa podā vai dobes priekšplānā, un jūs vēlaties perfektu izskatu, jūs varat to darīt. Taču atcerieties, ka daudz svarīgāk ir neaiztikt lapas un ļaut tām netraucēti pabeigt savu darbu.
Lapu pareiza kopšana pēc ziedēšanas
Kā jau vairākkārt uzsvērts, periods pēc ziedēšanas ir vissvarīgākais brimeiras dzīves ciklā. Tieši tagad notiek gatavošanās nākamā gada uznācienam. Lapas ir galvenās varones šajā procesā. Lai gan tās pamazām sāk zaudēt savu vizuālo pievilcību, kļūstot dzeltenas un bieži vien noliecoties uz zemes, to funkcija ir neatsverama. Šajā laikā ir svarīgi nodrošināt, lai lapas saņemtu pēc iespējas vairāk saules gaismas un netiktu bojātas.
Daudziem dārzniekiem nepatīk nekārtīgais izskats, ko rada nīkuļojošās sīpolpuķu lapas. Rodas kārdinājums tās kaut kā sakārtot – sasiet mezglā, sapīt bizēs vai piespiest pie zemes ar akmeņiem. No šādām darbībām ir stingri jāizvairās. Sasienot vai salokot lapas, tiek traucēta barības vielu plūsma un samazināta virsma, kas tiek pakļauta saules gaismai, tādējādi būtiski kavējot fotosintēzes procesu. Tas ir gandrīz tikpat kaitīgi kā lapu nogriešana.
Labākais risinājums, kā nomaskēt nepievilcīgās brimeiru lapas, ir pareiza dobju plānošana. Stādiet brimeiras starp vēlāk plaukstošām ziemcietēm, piemēram, hostām, astilbēm vai dienziedēm. Kad brimeiru lapas sāk dzeltēt, šīs ziemcietes sāk aktīvi augt, un to jaunās lapas glīti nosedz brimeiru atmirstošo lapotni, atrisinot estētisko problēmu dabiskā veidā. Šāda jauktu stādījumu metode ir gan praktiska, gan vizuāli pievilcīga.
Ja brimeiras ir iestādītas zālienā, ir kritiski svarīgi atturēties no zāles pļaušanas šajā zonā. Pļaušana jāatsāk tikai tad, kad brimeiru lapas ir pilnībā nokaltušas. Tas var nozīmēt, ka daļa zāliena uz dažām nedēļām izskatīsies nekopta, taču tā ir cena, kas jāmaksā par skaistu pavasara ziedu pļaviņu nākamgad. Pacietība ir dārznieka lielākais tikums, un šis ir viens no gadījumiem, kad tas vistiešākajā veidā atmaksājas.
Bojātu vai slimu lapu noņemšana
Lai gan veselas lapas nedrīkst griezt, pastāv izņēmuma situācijas, kad bojātu vai slimu lapu noņemšana ir nepieciešama. Ja augšanas sezonas laikā pamanāt lapas, kuras ir acīmredzami bojājuši kaitēkļi, piemēram, tās ir stipri sagrauztas, vai arī uz tām ir redzamas slimību pazīmes, piemēram, tumši plankumi, pelējums vai deformācijas, šādas lapas ir ieteicams noņemt. Tas palīdzēs ierobežot problēmas tālāku izplatīšanos uz veselajām auga daļām vai kaimiņu augiem.
Bojātās lapas jānogriež ar asām, tīrām šķērēm pie pašas pamatnes. Pēc katra grieziena ir ieteicams dezinficēt šķēres, piemēram, ar spirtu, lai neviļus nepārnestu infekciju no viena auga uz otru. Visas noņemtās slimās augu daļas ir nekavējoties jāiznīcina, vēlams sadedzinot. Nekādā gadījumā nelieciet tās komposta kaudzē, jo tur slimību ierosinātāji var saglabāties un vēlāk izplatīties pa visu dārzu.
Tomēr ir svarīgi atšķirt slimību pazīmes no dabiskā novecošanās procesa. Lapu dzeltēšana, kas sākas no lapu galiem un pakāpeniski pārņem visu lapu pēc ziedēšanas, ir pilnīgi normāla parādība. Par slimību var liecināt nedabiski, asi norobežoti plankumi, pūstošas vietas vai pelēcīgs apsarmojums. Ja neesat pārliecināts, labāk ir nogaidīt un pavērot, kā process attīstās, nevis steigties ar griešanu.
Ja bojājumi ir nelieli, piemēram, tikai daži gliemežu izgrauzti caurumi, lapas nav nepieciešams noņemt. Pat daļēji bojāta lapa joprojām spēj veikt fotosintēzi un dot savu ieguldījumu sīpola barošanā. Griešana ir nepieciešama tikai tad, ja bojājums ir plašs vai ja pastāv risks infekcijas izplatībai. Veselīgu augu profilakse vienmēr ir labāka par ārstēšanu, tāpēc nodrošiniet labu gaisa cirkulāciju un nepārlaistiet augus.
Griešana pavairošanas nolūkos
Vienīgais gadījums, kad varētu runāt par mērķtiecīgu iejaukšanos ar griezējinstrumentiem, ir saistīts ar pavairošanu, taču pat šeit tas attiecas uz sīpolu, nevis uz lapām vai ziediem. Kad vasaras beigās vai rudenī jūs izrokat pāraugušu brimeiru ceru, lai to sadalītu, var gadīties, ka jaunie vairsīpoliņi ir cieši saauguši ar mātes sīpolu. Lielākoties tos var uzmanīgi atdalīt ar rokām.
Tomēr, ja atdalīšana ar rokām neizdodas, var izmantot ļoti asu un sterilu nazi, lai tos atgrieztu. Griezuma vietu ir svarīgi veikt tā, lai katrai atdalītajai daļai būtu sava pamatnes daļa, no kuras varētu attīstīties saknes. Pēc griešanas brūces vietu ieteicams apstrādāt ar saberztu kokogli vai speciālu fungicīdu pulveri, lai novērstu infekcijas risku. Pēc tam sīpolus nedaudz apžāvē un stāda jaunā vietā. Šī metode gan tiek izmantota reti, jo parasti sīpoli atdalās viegli.
Runājot par lapām, tās nekad netiek izmantotas brimeiru pavairošanai, kā tas ir dažiem citiem augiem, piemēram, sansevjērām vai begonijām. Tāpēc nav nekādas vajadzības griezt lapas, lai iegūtu spraudeņus. Brimeiras tiek pavairotas vai nu ar vairsīpoliņiem (veģetatīvi), vai ar sēklām (ģeneratīvi), un neviena no šīm metodēm neprasa lapu vai ziedu griešanu.
Visbeidzot, ir svarīgi saprast, ka brimeiras un citas sīpolpuķes ir augi, kuru skaistums slēpjas to dabiskajā ciklā. Mēģinājumi to pārveidot vai pakļaut cilvēka noteiktiem estētiskiem standartiem, piemēram, priekšlaicīgi nogriežot lapas, bieži beidzas ar neveiksmi. Labākais, ko dārznieks var darīt, ir radīt piemērotus apstākļus un pēc tam atkāpties malā, ļaujot augam dzīvot savu dzīvi. Šāda pacietīga un iejūtīga pieeja tiks atalgota ar gadiem ilgu, uzticamu un arvien krāšņāku ziedēšanu.
