Lai gan alveja ir ļoti izturīgs un mazprasīgs augs, kas spēj augt pat nabadzīgās augsnēs, pareiza un savlaicīga mēslošana var būtiski uzlabot tās augšanu, veselību un izskatu. Mēslošana nodrošina augu ar nepieciešamajām barības vielām, kas varētu trūkt podā esošajā augsnē, īpaši, ja augs tajā atrodas jau ilgāku laiku. Tomēr attiecībā uz alveju ir svarīgi atcerēties principu “mazāk ir vairāk”. Pārmērīga mēslošana var nodarīt daudz lielāku kaitējumu nekā tās trūkums, izraisot sakņu apdegumus un vāju, izstīdzējušu augšanu. Tāpēc ir būtiski zināt, kad, kā un ar ko mēslot šo sukulentu, lai veicinātu tā labsajūtu.
Alvejas pamatā nav nepieciešama intensīva mēslošana. Dabiskos apstākļos tā aug smilšainās, akmeņainās un barības vielām nabadzīgās augsnēs. Tāpēc arī istabas apstākļos tās prasības pēc papildu barības vielām ir minimālas. Svaigi pārstādītu alveju nav nepieciešams mēslot vismaz sešus mēnešus vai pat gadu, jo jaunajā sukulentu substrātā ir pietiekami daudz barības vielu sākotnējai augšanai. Pārāk ātra mēslošanas uzsākšana var kaitēt jaunajām, trauslajām saknēm. Mēslošana kļūst aktuāla tad, kad augs jau kādu laiku ir audzis vienā un tajā pašā podā un ir izmantojis lielāko daļu augsnē esošo resursu.
Mēslošana ir nepieciešama tikai alvejas aktīvās augšanas periodā, kas parasti ir no pavasara līdz rudenim. Šajā laikā augs aktīvi veido jaunas lapas un patērē vairāk enerģijas un barības vielu. Ziemā, kad dienas kļūst īsākas un augšana palēninās vai apstājas, mēslošana ir pilnībā jāpārtrauc. Mēslošana miera periodā var stimulēt nevajadzīgu, vāju un izstīdzējušu augšanu, jo gaismas daudzums nav pietiekams pilnvērtīgai attīstībai. Tas novājina augu un padara to uzņēmīgāku pret slimībām un kaitēkļiem.
Pareizs mēslošanas grafiks ir ļoti svarīgs. Aktīvās augšanas periodā pietiek ar mēslošanu reizi mēnesī vai pat reizi divos mēnešos. Pārāk bieža mēslošana var izraisīt sāļu uzkrāšanos augsnē, kas “apdedzina” un bojā auga saknes. Šis stāvoklis, ko sauc par sakņu apdegumu, izpaužas kā lapu galu brūnēšana, augšanas apstāšanās un vispārēja auga nīkuļošana. Ja rodas aizdomas par pārmēslošanu, ir ieteicams kārtīgi izskalot augsni, vairākas reizes bagātīgi salejot to ar tīru ūdeni un ļaujot tam brīvi notecēt, lai izskalotu liekos sāļus.
Pareiza mēslojuma izvēle
Alvejas mēslošanai vislabāk ir izvēlēties speciāli sukulentiem un kaktusiem paredzētu šķidro mēslojumu. Šie mēslojumi ir izstrādāti tā, lai atbilstu šo augu specifiskajām vajadzībām, un tiem parasti ir zemāks slāpekļa (N) saturs un augstāks fosfora (P) un kālija (K) saturs. Slāpeklis veicina lapu augšanu, bet pārāk liels tā daudzums var padarīt alvejas lapas mīkstas, ūdeņainas un uzņēmīgas pret puvi. Fosfors ir svarīgs sakņu sistēmas attīstībai un ziedēšanai, savukārt kālijs stiprina auga vispārējo izturību un veselību.
Ja nav pieejams speciāls mēslojums sukulentiem, var izmantot arī universālu istabas augu mēslojumu ar sabalansētu formulu, piemēram, 10-10-10. Tomēr šādā gadījumā tas noteikti ir jāatšķaida uz pusi vai pat ceturtdaļu vājākā koncentrācijā, nekā norādīts instrukcijā. Tas ir ļoti svarīgi, lai nepārdozētu barības vielas un nenodarītu kaitējumu auga jutīgajai sakņu sistēmai. Vienmēr ir drošāk lietot vājāku mēslojuma šķīdumu, nekā riskēt ar pārāk spēcīgu koncentrāciju.
Ir iespējams izmantot arī organiskos mēslojumus, piemēram, komposta tēju vai zivju emulsiju. Šie mēslojumi ir maigāki un lēnāk iedarbojas, samazinot sakņu apdegšanas risku. Tomēr arī tos ieteicams lietot atšķaidītā veidā. Organiskie mēslojumi ne tikai nodrošina barības vielas, bet arī uzlabo augsnes struktūru un veicina labvēlīgo mikroorganismu darbību. Tomēr jāņem vērā, ka dažiem organiskiem mēslojumiem var būt specifiska smarža, kas telpās varētu nebūt vēlama.
Izvairies no mēslošanas līdzekļiem ar augstu slāpekļa saturu, kas paredzēti lapu dekoratīvajiem augiem, jo tie veicinās pārāk strauju, bet vāju lapu augšanu. Tāpat nav ieteicams izmantot ilgstošas iedarbības granulas vai kociņus, jo tie var atbrīvot barības vielas pārāk koncentrētā veidā un nevienmērīgi. Šķidrie mēslojumi, kas tiek pievienoti laistāmajam ūdenim, nodrošina vislabāko kontroli pār barības vielu daudzumu, ko saņem augs.
Mēslošanas process
Pirms mēslošanas ir ļoti svarīgi pārliecināties, ka augsne podā ir nedaudz mitra. Nekad nemēslo sausu augu, jo tas gandrīz noteikti izraisīs sakņu apdegumus. Mēslojuma koncentrētais šķīdums, nonākot uz sausām saknēm, var tās nopietni bojāt. Tāpēc dienu pirms plānotās mēslošanas augu viegli aplaisti ar tīru ūdeni. Alternatīvi, var vispirms nedaudz apliet augu un tad pēc kāda laika liet mēslojuma šķīdumu. Tas nodrošinās, ka saknes jau ir mitras un spēj uzņemt barības vielas, negūstot bojājumus.
Sagatavo mēslojuma šķīdumu, stingri ievērojot instrukcijas uz iepakojuma vai pat atšķaidot to vēl vājāku, kā ieteikts iepriekš. Izmanto istabas temperatūras ūdeni. Ar sagatavoto šķīdumu aplaisti augu tāpat, kā to darītu parastā laistīšanas reizē – lej šķīdumu vienmērīgi uz augsnes, līdz tas sāk tecēt ārā pa drenāžas caurumiem. Izvairies no šķīduma nokļūšanas uz lapām vai lapu rozetes centrā, jo tas var izraisīt ķīmiskus apdegumus vai veicināt puves attīstību.
Pēc mēslošanas ļauj liekajam šķīdumam kārtīgi notecēt un izlej to no paliktņa. Atceries, ka mēslošana aizstāj vienu laistīšanas reizi, nevis papildina to. Tātad, ja esi nolēmis mēslot, šajā reizē izmanto tikai mēslojuma šķīdumu, nevis papildus vēl tīru ūdeni. Turpmāko laistīšanu veic kā parasti, kad augsne ir pilnībā izžuvusi. Ievērojot šos vienkāršos noteikumus, tu nodrošināsi, ka alveja saņem nepieciešamās barības vielas drošā un efektīvā veidā.
Ir svarīgi novērot auga reakciju uz mēslošanu. Ja pēc mēslošanas pamani, ka lapu gali kļūst brūni, augšana apstājas vai augs izskatās novītis, tas var liecināt par pārmēslošanu. Šādā gadījumā pārtrauc mēslošanu un, kā jau minēts, izskalo augsni ar lielu daudzumu tīra ūdens. Ja augs, gluži pretēji, izskatās veselīgs, ar spēcīgām, koši zaļām lapām un labu augšanas tempu, tad izvēlētais mēslošanas režīms ir pareizs un to var turpināt.
Pārmēslošanas pazīmes un novēršana
Pārmēslošana ir viena no bīstamākajām kļūdām alvejas kopšanā, tāpēc ir svarīgi zināt, kā to atpazīt un novērst. Viens no pirmajiem simptomiem ir balta, cieta sāļu garoza, kas veidojas uz augsnes virsmas vai poda malām. Tas liecina par pārmērīgu minerālsāļu uzkrāšanos augsnē. Auga lapas var sākt izrādīt stresa pazīmes – lapu gali un malas kļūst brūnas, sausas un trauslas, kas ir klasiska sakņu apdeguma pazīme.
Citas pārmēslošanas pazīmes var būt pēkšņa augšanas apstāšanās, lai gan augam tiek nodrošināti citi labvēlīgi apstākļi. Lapas var kļūt dzeltenas un nokrist, īpaši apakšējās. Smagākos gadījumos saknes tiek nopietni bojātas, un viss augs var kļūt ļengans un sākt nīkuļot. Dažreiz pārmērīgs slāpekļa daudzums var izraisīt ļoti strauju, bet vāju augšanu, padarot lapas pārāk garas, mīkstas un nespējīgas noturēt savu formu. Šāds augs ir arī daudz uzņēmīgāks pret slimībām.
Ja ir aizdomas par pārmēslošanu, pirmais solis ir pārtraukt jebkādu turpmāku mēslošanu. Nākamais solis ir augsnes skalošana. Novieto podu izlietnē vai ārā un lēnām lejot istabas temperatūras ūdeni, ļauj tam vairākas reizes iztecēt cauri podam. Ūdens daudzumam vajadzētu būt apmēram četras reizes lielākam par poda tilpumu. Šis process palīdzēs izskalot no augsnes liekos sāļus. Pēc skalošanas ļauj augsnei kārtīgi nožūt, pirms atsāc normālu laistīšanu.
Lai izvairītos no pārmēslošanas nākotnē, vienmēr atšķaidi mēslojumu vājākā koncentrācijā, nekā norādīts instrukcijā. Mēslo tikai aktīvās augšanas sezonā un ne biežāk kā reizi mēnesī. Regulāra auga pārstādīšana svaigā substrātā (reizi 2-3 gados) arī palīdz novērst barības vielu un sāļu uzkrāšanos augsnē. Atceries, ka alveja ir pielāgojusies augt nabadzīgās augsnēs, tāpēc tai nav nepieciešams daudz papildu barības vielu, lai tā būtu veselīga un skaista.
Barības vielu trūkuma pazīmes
Lai gan retāk sastopams nekā pārmēslošana, arī barības vielu trūkums var ietekmēt alvejas veselību, īpaši, ja tā ilgstoši nav pārstādīta. Viena no galvenajām pazīmēm ir ļoti lēna vai pilnībā apstājusies augšana aktīvajā sezonā. Lapas var kļūt bālas, zaudējot savu koši zaļo krāsu un kļūstot dzeltenīgas. Tas var liecināt par slāpekļa trūkumu. Tomēr jābūt uzmanīgam, jo līdzīgi simptomi var būt arī gaismas trūkuma vai nepareizas laistīšanas gadījumā.
Ja augam trūkst fosfora, tas var kavēt sakņu sistēmas attīstību, un lapas var iegūt viegli violetu nokrāsu. Kālija trūkums var izpausties kā dzeltenas lapu malas un samazināta noturība pret slimībām. Tomēr specifisku barības vielu trūkumu istabas augiem ir grūti diagnosticēt vizuāli, jo simptomi bieži vien ir līdzīgi un var pārklāties. Visbiežāk augam trūkst vairāku elementu komplekss, nevis tikai viens konkrēts elements.
Ja novēro lēnu augšanu un bālas lapas, un esi pārliecināts, ka laistīšana un apgaismojums ir pareizi, tad, visticamāk, augam trūkst barības vielu. Labākais risinājums šādā situācijā ir auga pārstādīšana svaigā, barības vielām bagātā substrātā sukulentiem. Tas nodrošinās augu ar visām nepieciešamajām vielām ilgākam laikam. Ja pārstādīšana nav iespējama, var sākt mērenu mēslošanu ar sabalansētu sukulentu mēslojumu.
Pēc mēslošanas uzsākšanas auga stāvoklim vajadzētu uzlaboties dažu nedēļu laikā. Lapām vajadzētu atgūt savu dabisko krāsu, un vajadzētu parādīties jaunai augšanai. Ja stāvoklis neuzlabojas, tad problēmas cēlonis, visticamāk, nav saistīts ar barības vielu trūkumu, bet gan ar citiem kopšanas aspektiem, piemēram, nepiemērotu augsni, sakņu slimībām vai nepietiekamu apgaismojumu. Tādā gadījumā ir rūpīgi jāpārskata visi auga kopšanas apstākļi.
