Lai gan Alpu virši (Erica carnea) ir pazīstami ar savu pieticību un spēju augt relatīvi nabadzīgās augsnēs, pareiza un līdzsvarota barības vielu nodrošināšana ir svarīgs faktors, kas veicina to veselīgu augšanu, bagātīgu ziedēšanu un noturību pret slimībām. Atšķirībā no daudziem citiem dārza augiem, kuriem nepieciešama intensīva mēslošana, Alpu viršu gadījumā galvenais princips ir mērenība. Pārmērīga mēslošana var nodarīt vairāk ļauna nekā laba, tādēļ ir būtiski izprast šo augu specifiskās barības vielu vajadzības un izvēlēties piemērotāko mēslošanas stratēģiju.
Alpu viršu barības vielu pamatvajadzības
Alpu virši, tāpat kā visi augi, savai augšanai un attīstībai izmanto trīs galvenos makroelementus: slāpekli (N), fosforu (P) un kāliju (K). Slāpeklis ir atbildīgs par zaļās masas – lapu un dzinumu – augšanu. Fosfors ir būtisks sakņu sistēmas attīstībai, ziedu un sēklu veidošanai. Kālijs savukārt stiprina auga šūnas, uzlabo tā noturību pret slimībām, sausumu un salu, kā arī veicina ziedu krāsas intensitāti. Alpu viršiem ir nepieciešams sabalansēts šo elementu daudzums, bez izteikta kāda viena elementa pārsvara.
Papildus makroelementiem augiem ir nepieciešami arī mikroelementi, piemēram, dzelzs (Fe), magnijs (Mg), mangāns (Mn) un citi, lai gan daudz mazākos daudzumos. Dzelzs ir īpaši svarīga hlorofila sintēzē, un tās trūkums izraisa hlorozi – lapu dzeltēšanu. Alpu viršiem, kas dod priekšroku viegli skābai augsnei, mikroelementu pieejamība ir cieši saistīta ar augsnes pH līmeni. Sārmainā vidē dzelzs un mangāns kļūst augiem grūti pieejami, pat ja tie augsnē ir pietiekamā daudzumā.
Dabiskajos apstākļos Alpu virši aug kalnu nogāzēs, kur augsne ir akmeņaina un ar zemu organisko vielu saturu. Tie ir pielāgojušies efektīvi izmantot ierobežotos barības vielu resursus. Šī iemesla dēļ dārza apstākļos, kur augsne parasti ir daudz bagātāka, tiem nav nepieciešama intensīva papildmēslošana. Bieži vien pietiek ar organisko vielu, piemēram, komposta vai priežu mizu mulčas, kas lēnām sadalās un nodrošina pastāvīgu, bet nelielu barības vielu pieplūdi.
Pārmērīga slāpekļa mēslošana ir viena no lielākajām briesmām. Lai gan tas var izraisīt ātru un sulīgu lapotnes augšanu, šie jaunie dzinumi būs mīksti, vārgi un ļoti uzņēmīgi pret sēnīšu slimībām un sala bojājumiem. Turklāt augs visu savu enerģiju veltīs zaļās masas audzēšanai, un ziedēšana būs nabadzīga vai pat izpaliks pavisam. Tādēļ, izvēloties mēslojumu, jāpievērš uzmanība, lai slāpekļa saturs tajā nebūtu pārāk augsts.
Pareiza mēslojuma izvēle
Tirgū ir pieejams plašs mēslošanas līdzekļu klāsts, tādēļ ir svarīgi izvēlēties Alpu viršiem vispiemērotāko. Vislabākā izvēle ir kompleksie minerālmēsli, kas ir īpaši izstrādāti skābu augsni mīlošiem augiem, piemēram, rododendriem, acālijām, mellenēm un viršiem. Šo mēslojumu sastāvs ir sabalansēts atbilstoši šo augu vajadzībām, un tie bieži satur amonija sulfātu kā slāpekļa avotu, kas palīdz uzturēt augsnes skābumu.
Izvēloties mēslojumu, pievērsiet uzmanību N-P-K (slāpeklis-fosfors-kālijs) attiecībai uz iepakojuma. Alpu viršiem piemērotāks būs mēslojums ar līdzsvarotu vai nedaudz paaugstinātu fosfora un kālija saturu attiecībā pret slāpekli. Piemēram, attiecība 5-10-10 būs labāka nekā 20-5-5. Lēnas iedarbības granulu mēslojums parasti ir labāka izvēle nekā ātras iedarbības šķidrie mēslojumi, jo tas nodrošina pakāpenisku barības vielu atbrīvošanos vairāku mēnešu garumā, samazinot pārdozēšanas risku.
Organiskā mēslošana ir lieliska alternatīva vai papildinājums minerālmēsliem. Labi sadalījies komposts, lapu trūds vai speciāls viršaugu komposts, iestrādāts ap auga pamatni pavasarī, ne tikai nodrošina barības vielas, bet arī uzlabo augsnes struktūru, mitruma un gaisa režīmu. Arī mulčēšana ar priežu mizām, skujām vai smalcinātiem zariem ir veids, kā lēnām bagātināt augsni ar organiskajām vielām un uzturēt tās skābumu.
No kādiem mēslošanas līdzekļiem vajadzētu izvairīties? Noteikti jāizvairās no svaigiem kūtsmēsliem, jo tie ir pārāk koncentrēti un var “apdedzināt” jutīgās viršu saknes. Tāpat jābūt uzmanīgiem ar mēslojumiem, kas satur daudz kalcija, piemēram, kaļķi vai koksnes pelnus (izņemot skujkoku pelnus nelielos daudzumos), jo tie paaugstina augsnes pH līmeni un padara to sārmainu, kas Alpu viršiem nav vēlams.
Mēslošanas laiks un metode
Optimālais laiks Alpu viršu mēslošanai ir vienreiz gadā – pavasarī. Vislabāk to darīt tūlīt pēc ziedēšanas un apgriešanas, kad augs sāk intensīvi veidot jaunus dzinumus un gatavoties nākamā gada ziedēšanai. Šajā laikā tam ir vislielākā nepieciešamība pēc papildu barības vielām. Mēslošana vasaras otrajā pusē vai rudenī nav ieteicama, jo tā var stimulēt jaunu dzinumu augšanu, kas nepaspēs nobriest līdz ziemai un cietīs no sala.
Lietojot granulēto mēslojumu, to vienmērīgi izkaisa uz augsnes ap auga pamatni, cenšoties, lai granulas nenokļūtu uz lapām. Pēc tam mēslojumu viegli iestrādā augsnes virskārtā un augu kārtīgi aplaista. Laistīšana ir ļoti svarīga, jo tā palīdz granulām izšķīst un nogādā barības vielas līdz sakņu zonai. Lietojot organiskos materiālus, piemēram, kompostu, to uzklāj 2-3 cm biezā kārtā ap augu kā mulču.
Daudzums ir ļoti svarīgs. Vienmēr ievērojiet ražotāja norādījumus uz mēslojuma iepakojuma, bet Alpu viršiem drošāk ir izmantot nedaudz mazāku devu, nekā ieteikts. Parasti pietiek ar vienu sauju granulu uz vienu kvadrātmetru stādījumu. Labāk ir iedot par maz nekā par daudz. Ja augs izskatās veselīgs, ar tumši zaļām lapām un labi zied, iespējams, tam papildmēslošana vispār nav nepieciešama.
Konteineros audzētiem Alpu viršiem mēslošana ir nepieciešama biežāk nekā dārzā augošiem, jo barības vielas no ierobežotā substrāta tilpuma tiek izskalotas ātrāk ar katru laistīšanas reizi. Tiem var izmantot šķidro mēslojumu skābu augsni mīlošiem augiem, lietojot to ļoti atšķaidītā veidā (apmēram ceturtdaļa no ieteiktās devas) reizi mēnesī aktīvās augšanas periodā no pavasara līdz vasaras vidum. Alternatīva ir lēnas iedarbības mēslojuma granulu iemaisīšana substrātā pavasarī.
Barības vielu deficīta un pārdozēšanas pazīmes
Spēja atpazīt pazīmes, kas liecina par barības vielu līdzsvara traucējumiem, ir svarīga prasme. Visbiežākais deficīta simptoms Alpu viršiem ir dzelzs hloroze. Tā izpaužas kā jauno lapu dzeltēšana starp dzīslām, kamēr pašas dzīslas paliek zaļas. Kā jau minēts, tas parasti nav saistīts ar dzelzs trūkumu augsnē, bet gan ar pārāk augstu pH līmeni, kas bloķē tā uzņemšanu. Risinājums ir augsnes paskābināšana.
Vispārējs slāpekļa trūkums izpaužas kā lēna augšana, sīkas, bāli zaļas vai dzeltenīgas lapas, kas skar visu augu, sākot ar vecākajām lapām apakšā. Fosfora trūkums var izraisīt lapu krāsošanos sarkanīgos vai violetos toņos un vāju ziedēšanu. Savukārt kālija trūkums bieži parādās kā lapu malu apdegšana un brūnēšana, kā arī vispārēja auga novājināšanās. Šādos gadījumos var palīdzēt sabalansēta kompleksā mēslojuma lietošana.
Mēslojuma pārdozēšanas pazīmes var būt daudzveidīgas. Pārāk daudz slāpekļa, kā minēts, noved pie pārmērīgas, vārgas lapotnes augšanas un sliktas ziedēšanas. Pārāk liela mēslojuma koncentrācija var “apdedzināt” saknes, kas izpaužas kā pēkšņa auga vīšana, lapu brūnēšana un nobiršana, pat ja augsne ir mitra. Uz augsnes virsmas var parādīties balts sāļu nosēdums. Šādā gadījumā vienīgais risinājums ir mēģināt izskalot lieko mēslojumu, vairākas reizes pamatīgi aplejot augu ar lielu daudzumu tīra ūdens.
Labākais veids, kā izvairīties no problēmām, ir profilakse. Pirms stādīšanas nodrošiniet augiem piemērotu, labi sagatavotu augsni. Regulāri novērojiet savus augus. Veselīgs Alpu virsis ar tumši zaļām lapām un labu ziedēšanu, visticamāk, ir apmierināts ar esošajiem apstākļiem un tam nav nepieciešama papildmēslošana. Mēslojiet tikai tad, ja redzat reālu nepieciešamību vai ja zināt, ka jūsu dārza augsne ir ļoti nabadzīga.
Dabiskās mēslošanas metodes
Tiem, kas dod priekšroku dabiskai dārzkopībai, ir vairākas efektīvas metodes, kā nodrošināt Alpu viršus ar nepieciešamajām barības vielām bez ķīmisku mēslošanas līdzekļu izmantošanas. Kompostēšana ir viena no labākajām metodēm. Izveidojot komposta kaudzi no dārza un virtuves organiskajiem atkritumiem, var iegūt augstvērtīgu mēslojumu, kas bagāts ar barības vielām un mikroorganismiem. Lai komposts būtu skābāks, tam var pievienot vairāk skuju, zāģu skaidu un ozola lapu.
Zaļmēslojums ir vēl viena lieliska metode augsnes auglības uzlabošanai. Lai gan to ir grūtāk pielietot jau esošos viršu stādījumos, to var izmantot, gatavojot jaunu dobi. Augi, piemēram, lupīnas vai griķi, tiek iesēti, tiem ļauj paaugties un tad, pirms ziedēšanas, iestrādā augsnē. Tie bagātina augsni ar slāpekli un organiskajām vielām. Šī metode ir vairāk piemērota lielāku platību sagatavošanai.
Mulčēšana ar organiskiem materiāliem ir gan mēslošanas, gan augsnes kopšanas metode. Priežu mizu, skuju, smalcinātu zaru vai lapu trūda slānis ne tikai nomāc nezāles un saglabā mitrumu, bet, lēnām sadaloties, arī atbrīvo barības vielas un paskābina augsni. Šis ir lēns, bet ļoti efektīvs un dabisks veids, kā barot Alpu viršus, atdarinot procesus, kas notiek meža ekosistēmā.
Kafijas biezumi ir populārs tautas līdzeklis skābu augsni mīlošu augu mēslošanai. Tie satur slāpekli un citas barības vielas, un tiem ir viegli skāba reakcija. Izžāvētus kafijas biezumus var plānā kārtiņā iestrādāt augsnes virskārtā ap augiem. Tomēr ar tiem nevajadzētu aizrauties, jo pārmērīgos daudzumos tie var sablīvēt augsni. Vislabāk tos pievienot komposta kaudzei, kur tie sadalīsies un kļūs par daļu no sabalansēta organiskā mēslojuma.
