Sniega kalnu eiforbija savā dabiskajā izplatības areālā ir daudzgadīgs augs, taču Latvijas klimatiskajos apstākļos tās audzēšana parasti aprobežojas ar vienu sezonu. Mūsu ziemas ar to ilgstošo salu un mainīgajiem laikapstākļiem ir pārāk bargas šim siltummīlošajam augam, un atstāts dārzā tas neizbēgami aiziet bojā. Tomēr pastāv iespējas, kā pagarināt šī auga mūžu un saglabāt to līdz nākamajam pavasarim, īpaši, ja tas audzēts konteinerā. Pareiza ziemošanas stratēģijas izvēle un rūpīga sagatavošanās ir atslēga, lai veiksmīgi pārzieminātu šo dekoratīvo augu.
Latvijas klimatā sniega kalnu eiforbija tiek uzskatīta par viengadīgu augu, un visbiežāk dārznieki izvēlas to katru gadu audzēt no jauna no sēklām. Šī pieeja ir visvienkāršākā un neprasa liekas pūles rudenī. Pēc pirmajām nopietnajām salnām, kad augs ir nosalis un zaudējis savu dekorativitāti, tā virszemes daļas vienkārši nogriež un kompostē. Šādā veidā tiek sakopta dobe un samazināts potenciālo slimību ierosinātāju un kaitēkļu pārziemošanas risks augu atliekās.
Šai metodei ir vairākas priekšrocības – tā ietaupa laiku un vietu telpās, kas būtu nepieciešama auga pārziemināšanai. Turklāt, katru gadu audzējot jaunus augus no sēklām, tiek nodrošināts, ka stādījumi ir spēcīgi, veselīgi un bagātīgi ziedoši. Tomēr šī pieeja nozīmē arī to, ka katru pavasari ir jāvelta laiks sēklu sēšanai un dēstu audzēšanai. Neskatoties uz to, lielākajai daļai dārznieku šī ir vispraktiskākā un izplatītākā sniega kalnu eiforbijas audzēšanas metode mūsu apstākļos.
Lai nodrošinātu sēklas nākamajam gadam, tās var ievākt rudenī no saviem augiem. Sēklu pogaļas sāk veidoties pēc ziedēšanas, un tās ir jānovāc, kad tās kļūst brūnas un sausas, bet pirms tās atvērušās un izkaisījušas sēklas. Novāktās pogaļas novieto sausā, siltā vietā, lai tās pilnībā izžūtu un atvērtos. Iegūtās sēklas uzglabā papīra maisiņā vēsā, sausā vietā līdz pavasarim, kad tās varēs sēt no jauna.
Pārziemināšana telpās
Ja sniega kalnu eiforbija audzēta podā vai konteinerā, vai arī ja dārzā ir kāds īpaši skaists un mīļš eksemplārs, to var mēģināt pārziemināt telpās. Šis process prasa zināmas pūles, bet tas ļauj saglabāt augu līdz nākamajai sezonai. Vissvarīgākais ir ienest augu telpās pirms pirmajām nopietnajām rudens salnām, jo pat neliels sals var neatgriezeniski sabojāt lapas un dzinumus. Parasti tas jādara septembra beigās vai oktobra sākumā, atkarībā no laika apstākļiem.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pirms auga ienešanas telpās, tas ir rūpīgi jāpārbauda, vai uz tā nav kaitēkļu, piemēram, laputu, baltblusiņu vai tīklērču. Ja kaitēkļi tiek atrasti, augs ir jāapstrādā ar atbilstošu insekticīdu, lai neienestu tos telpās, kur tie varētu izplatīties uz citiem istabas augiem. Ieteicams arī veikt profilaktisku apstrādi ar fungicīdu, lai novērstu sēnīšu slimību attīstību ziemas periodā. Dobē augošs augs uzmanīgi jāizrok ar pēc iespējas lielāku sakņu kamolu un jāiestāda piemērota izmēra podā ar labu drenāžu.
Ziemošanas periodā augam ir nepieciešami specifiski apstākļi, lai tas varētu veiksmīgi pārziemot. Ideālā vieta ir gaiša, bet vēsa telpa, kur temperatūra turas ap 10-15 grādiem pēc Celsija. Tā var būt gaiša veranda, lodžija vai vēsa istaba. Augam ir nepieciešams daudz gaismas, tāpēc tas jānovieto pie dienvidu puses loga. Ja dabiskā apgaismojuma nepietiek, var izmantot papildu apgaismojumu ar fito lampām.
Ziemas mēnešos auga augšana palēninās, un tas pāriet miera periodā. Šajā laikā laistīšana ir ievērojami jāsamazina. Augu laista tikai tad, kad augsnes virskārta ir pilnībā izžuvusi, un laista ļoti mēreni, tikai tik daudz, lai neiekaltētu sakņu kamols. Pārmērīga laistīšana ziemā ir visbiežākais iemesls, kāpēc augi aiziet bojā, jo tā izraisa sakņu puvi. Mēslošana ziemas periodā ir pilnībā jāpārtrauc.
Pavasara atmodināšana
Pavasarī, kad dienas kļūst garākas un saulainākas, parasti februāra beigās vai martā, sniega kalnu eiforbija pamazām sāks mosties no miera perioda. Tas ir laiks, kad pakāpeniski jāpalielina laistīšanas biežums un daudzums, sekojot līdzi auga reakcijai. Kad parādās jauni dzinumi, var atsākt mēslošanu, sākot ar pusi no ieteicamās devas un pakāpeniski to palielinot. Šajā laikā augu var apgriezt, lai veidotu kompaktāku un kuplāku formu un stimulētu jaunu zaru augšanu.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pirms izstādīšanas atpakaļ dārzā augs ir pakāpeniski jāpieradina pie āra apstākļiem. Tas ir ļoti svarīgs solis, lai izvairītos no šoka, ko var radīt pēkšņas vides maiņas. Sākot ar siltām pavasara dienām, kad gaisa temperatūra ir virs 15 grādiem, podu ar augu iznes ārā uz pāris stundām ēnainā, no vēja pasargātā vietā. Pakāpeniski, vairāku nedēļu garumā, laiku, ko augs pavada ārā, un saules gaismas intensitāti palielina.
Kad salnu draudi ir pilnībā garām, kas parasti ir maija beigās, un augs ir pieradis pie āra apstākļiem, to var izstādīt pastāvīgā vietā dārzā vai atstāt augt lielākā konteinerā uz terases vai balkona. Pārstādot augu dobē, tam nodrošina tādu pašu auglīgu un labi drenētu augsni kā iepriekšējā gadā. Pēc iestādīšanas augs ir kārtīgi jāaplaista. Pareizi pārziemināts augs parasti sāk ziedēt agrāk un ir spēcīgāks nekā no sēklām audzētie.
Ir vērts atzīmēt, ka pat ar vislielāko rūpību ne vienmēr izdodas veiksmīgi pārziemināt sniega kalnu eiforbiju. Dažreiz augi ziemas periodā var aiziet bojā slimību, kaitēkļu vai nepiemērotu apstākļu dēļ. Tādēļ, pat ja plānojat augu pārziemināt, drošības labad rudenī ir ieteicams ievākt sēklas, lai pavasarī būtu rezerves variants, ja ziemošana neizdodas.
Problēmas ziemošanas laikā
Visbiežākā problēma, ar ko nākas saskarties, mēģinot pārziemināt sniega kalnu eiforbiju telpās, ir gaismas trūkums. Mūsu ziemas ir tumšas, un pat uz visgaišākās palodzes augam var nepietikt gaismas. Tā rezultātā augs sāk stīdzēt, dzinumi kļūst gari, vāji un trausli, bet lapas zaudē savu spilgto krāsu. Šādos gadījumos vienīgais risinājums ir nodrošināt papildu apgaismojumu ar speciālām augu lampām vismaz 10-12 stundas dienā.
Otra izplatīta problēma ir nepareiza laistīšana. Gan pārlaistīšana, gan iekaltēšana var būt postoša. Vēsos apstākļos auga ūdens patēriņš ir minimāls, un pārāk mitra augsne ātri noved pie sakņu puves. No otras puses, pilnīga augsnes izžūšana var novest pie sakņu kamola iekalšanas un auga bojāejas. Tādēļ ir svarīgi atrast zelta vidusceļu, regulāri pārbaudot augsnes mitrumu un laistot reti, bet pietiekami, lai uzturētu minimālu mitruma līmeni.
Sausais centrālās apkures gaiss telpās ziemā ir vēl viens izaicinājums. Tas var veicināt kaitēkļu, īpaši tīklērču, savairošanos, kā arī izraisīt lapu galu kalšanu. Lai palielinātu gaisa mitrumu ap augu, to var regulāri apsmidzināt ar ūdeni, novietot blakus trauku ar ūdeni vai izmantot gaisa mitrinātāju. Augu nevajadzētu novietot tiešā radiatoru vai citu siltuma avotu tuvumā.
Kaitēkļi, kas varbūt nav pamanīti rudenī, siltos un sausos istabas apstākļos var strauji savairoties. Tāpēc ir svarīgi regulāri pārbaudīt augu, īpaši lapu apakšpuses. Ja tiek pamanīti kaitēkļi, tie nekavējoties jāapkaro, izmantojot videi draudzīgus līdzekļus, piemēram, zaļo ziepju šķīdumu vai nīma eļļu, lai novērstu to izplatīšanos. Savlaicīga rīcība var glābt augu un novērst nepieciešamību lietot spēcīgākus ķīmiskos preparātus.
