Japānas dekoratīvā ķirša stādīšana ir atbildīgs un priecīgs notikums, kas liek pamatu jauna, skaista koka dzīvei tavā dārzā. Lai šis process vainagotos panākumiem un koks augtu veselīgs un krāšņs, ir svarīgi ievērot vairākus būtiskus priekšnoteikumus, sākot no pareizas stāda izvēles un beidzot ar atbilstošu stādīšanas tehniku. Šis raksts sniegs detalizētu ieskatu stādīšanas procesā un dažādās pavairošanas metodēs, lai tu varētu ne tikai iestādīt savu sapņu sakuru, bet arī dalīties tās skaistumā ar citiem. Pareizi iestādīts koks ātrāk ieaugsies un jau tuvākajos gados priecēs tevi ar savu elpu aizraujošo ziedēšanu.
Pirmais solis ceļā uz veiksmīgu stādīšanu ir kvalitatīva stāda iegāde. Izvēlies stādu no uzticama audzētāja, pievēršot uzmanību tā vispārējam stāvoklim. Stādam jābūt ar labi attīstītu, veselīgu sakņu sistēmu, taisnu stumbru bez mehāniskiem bojājumiem un labi izveidotu zaru vainagu. Izvairies no stādiem ar novītušām lapām, bojātu mizu vai pārāk sausu sakņu kamolu. Atceries, ka veselīgs sākums ir puse no uzvaras, un kvalitatīvs stāds daudz vieglāk pielāgosies jaunajiem augšanas apstākļiem.
Kad stāds ir iegādāts, nākamais svarīgais lēmums ir pareizās vietas izvēle dārzā. Japānas ķiršiem nepieciešama saulaina vieta, kur tie saņem vismaz sešas stundas tiešas saules gaismas dienā, kas ir būtiski bagātīgai ziedēšanai. Augsnei jābūt auglīgai, labi drenētai, lai izvairītos no ūdens stagnācijas pie saknēm. Pirms stādīšanas bedres rakšanas, attīri izvēlēto vietu no nezālēm un citiem augiem, kas varētu konkurēt ar jauno kociņu par barības vielām un mitrumu.
Papildus stādīšanai, ir aizraujoši izmēģināt arī sakuras pavairošanu, kas ļauj iegūt jaunus kokus no jau esoša auga. Visbiežāk izmantotās metodes ir pavairošana ar spraudeņiem un potēšana, kas prasa zināmas prasmes un pacietību, bet sniedz lielu gandarījumu. Šīs metodes ļauj saglabāt konkrētās šķirnes īpašības, nodrošinot, ka jaunais koks būs identisks mātesaugam. Izpratne par šiem procesiem paver plašākas iespējas dārzkopībā un ļauj radīt vairākus skaistus kokus no viena favorīta.
Optimālā stādīšanas laika un vietas izvēle
Labākais laiks Japānas dekoratīvā ķirša stādīšanai ir agrs pavasaris, kad zeme jau ir atkusi, bet koks vēl nav sācis aktīvu augšanu, vai arī rudens, apmēram sešas nedēļas pirms zemes sasalšanas. Pavasara stādīšana ļauj kokam visu sezonu veltīt sakņu sistēmas attīstībai un adaptācijai jaunajā vietā. Savukārt, stādot rudenī, koks var izmantot augsnes mitrumu un siltumu, lai sāktu iesakņoties pirms ziemas miera perioda iestāšanās. Izvairies no stādīšanas vasaras karstumā, jo tas rada lielu stresu jaunajam stādam.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Vieta ir viens no izšķirošajiem faktoriem koka ilgmūžībai un dekorativitātei. Izvēlies atklātu, saulainu vietu, kas ir aizsargāta no valdošajiem ziemas vējiem. Pilna saule ir nepieciešama, lai veidotos bagātīgi ziedpumpuri un koka vainags būtu simetrisks un blīvs. Ja koks tiks iestādīts pārāk noēnotā vietā, tas stīdzēs uz augšu, veidojot retu vainagu, un ziedēs ļoti vāji vai neziedēs vispār. Pārliecinies, ka koks atradīsies pietiekami tālu no ēkām, žogiem un pazemes komunikācijām, lai tā saknēm un vainagam būtu vieta, kur brīvi attīstīties.
Augsnes kvalitātei ir būtiska nozīme. Japānas ķirši dod priekšroku viegli skābai vai neitrālai (pH 6.0-7.0), trūdvielām bagātai un labi drenētai augsnei. Ja augsne tavā dārzā ir smaga un mālainas, pirms stādīšanas to nepieciešams uzlabot, iestrādājot rupju smilti, kompostu vai kūdru, lai nodrošinātu labāku gaisa un ūdens caurlaidību. Stāvošs ūdens pie saknēm ir viens no lielākajiem draudiem sakuras veselībai, jo tas izraisa sakņu puvi un koka bojāeju.
Plānojot stādīšanas vietu, padomā par koka pieaugušā auga izmēriem. Dažas šķirnes var sasniegt ievērojamu augstumu un platumu, tāpēc ir svarīgi atstāt pietiekami daudz vietas starp to un citiem augiem vai dārza elementiem. Tas ne tikai nodrošinās kokam nepieciešamo telpu, bet arī ļaus tam pilnībā izrādīt savu skaisto formu un kļūt par centrālo dārza akcentu. Pārdomāta plānošana šodien novērsīs problēmas nākotnē, kad koks būs pilnībā pieaudzis.
Stādīšanas procesa soļi
Kad vieta ir izvēlēta un augsne sagatavota, var sākt stādīšanas bedres rakšanu. Bedrei jābūt divas līdz trīs reizes platākai par stāda sakņu kamolu, bet tās dziļumam jābūt vienādam ar sakņu kamola augstumu. Pārāk dziļi iestādīts koks var ciest no skābekļa trūkuma saknēm un stumbra pūšanas. Bedres dibenā var iebērt drenāžas slāni no grants vai oļiem, ja augsne ir īpaši smaga, un uz tā uzbērt kārtu ar kompostu sajauktas auglīgas augsnes.
Pirms stādīšanas uzmanīgi izņem stādu no konteinera. Ja saknes ir blīvi savijušās ap kamolu, tās uzmanīgi atbrīvo un nedaudz iztaisno, lai veicinātu to augšanu uz āru jaunajā augsnē. Ja stāds ir ar kailām saknēm, pirms stādīšanas tās ieteicams dažas stundas paturēt ūdenī. Ievieto stādu bedres centrā, pārliecinoties, ka sakņu kakliņš (vieta, kur stumbrs pāriet saknēs) atrodas vienā līmenī ar apkārtējo zemes virsmu vai nedaudz augstāk. Tas ir kritiski svarīgi, lai novērstu stumbra pūšanu.
Kad stāds ir novietots pareizajā dziļumā, sāc aizpildīt bedri ar sagatavoto augsnes maisījumu, periodiski to viegli pieblīvējot, lai neveidotos gaisa kabatas. Kad bedre ir līdz pusei aizpildīta, bagātīgi aplaisti stādu, ļaujot ūdenim un augsnei nosēsties. Pēc tam turpini aizpildīt bedri līdz galam. Ap koka stumbru izveido nelielu zemes valnīti, kas palīdzēs aizturēt ūdeni laistīšanas laikā un novadīs to tieši uz sakņu zonu.
Pēc stādīšanas pabeigšanas koku vēlreiz kārtīgi aplaisti, izlietojot apmēram 10-20 litrus ūdens atkarībā no stāda lieluma. Augsni ap koku ieteicams nomulčēt ar 5-7 cm biezu organiska materiāla kārtu, piemēram, priežu mizām vai koka šķeldu, atstājot brīvu vietu ap pašu stumbru. Mulča palīdzēs saglabāt mitrumu, nomākt nezāles un aizsargāt saknes no temperatūras svārstībām. Ja nepieciešams, jauno kociņu var piesiet pie atbalsta mietiņa, lai pasargātu to no vēja radītiem bojājumiem pirmajā gadā.
Pavairošana ar spraudeņiem
Pavairošana ar spraudeņiem ir viena no populārākajām metodēm jaunu Japānas dekoratīvo ķiršu iegūšanai, jo tā ļauj saglabāt visas mātesauga šķirnes īpašības. Vislabākais laiks spraudeņu griešanai ir vasaras sākums, kad jaunie dzinumi ir daļēji pārkoksnējušies – tie ir pietiekami stingri, lai nelūztu, bet vēl nav pilnībā cieti. Izvēlies veselīgu, spēcīgu dzinumu un nogriez apmēram 10-15 cm garu galotnes spraudeni, veicot slīpu griezumu tieši zem lapu mezgla.
No sagatavotā spraudeņa apakšējās daļas noņem lapas, atstājot tikai divas vai trīs lapas pašā galotnē. Ja atstātās lapas ir lielas, tās var pārgriezt uz pusēm, lai samazinātu ūdens iztvaikošanu. Spraudeņa pamatni ieteicams apstrādāt ar sakņošanās stimulatoru, kas veicinās ātrāku un spēcīgāku sakņu veidošanos. Lai gan tas nav obligāti, tas ievērojami palielina veiksmīgas apsakņošanās iespējas.
Sagatavotos spraudeņus sprauž vieglā, mitrā substrātā, kas sastāv, piemēram, no kūdras un perlīta vai smilts maisījuma. Podiņus ar spraudeņiem pārklāj ar caurspīdīgu plastmasas maisiņu vai stikla burku, lai radītu siltumnīcas efektu un uzturētu augstu gaisa mitrumu. Novieto tos gaišā, siltā vietā, bet ne tiešos saules staros, kas var izraisīt pārkaršanu. Regulāri vēdini pārsegu, lai novērstu pelējuma veidošanos, un uzturi substrātu vienmērīgi mitru.
Apsakņošanās process parasti ilgst no četrām līdz astoņām nedēļām. Par veiksmīgu apsakņošanos liecinās jaunu lapiņu parādīšanās. Kad spraudeņi ir labi apsakņojušies un sākuši aktīvi augt, tos var pakāpeniski pieradināt pie istabas apstākļiem, noņemot pārsegu uz arvien ilgāku laiku. Pēc tam jaunos stādiņus var pārstādīt lielākos podos un turpināt audzēt aizsargātā vietā līdz nākamajam pavasarim, kad tos varēs izstādīt dārzā.
Pavairošana ar potēšanu
Potēšana ir sarežģītāka, bet ļoti efektīva pavairošanas metode, ko plaši izmanto kokaudzētavās, lai pavairotu konkrētas Japānas dekoratīvo ķiršu šķirnes. Šī metode ietver šķirnes zara (potzara) savienošanu ar citas, parasti izturīgākas un ātraudzīgākas radniecīgas sugas (piemēram, parastā savvaļas ķirša) stāda (potcelma) sakņu sistēmu. Tādējādi tiek apvienots spēcīgs potcelms ar dekoratīvu un bagātīgi ziedošu potzaru. Potēšana nodrošina, ka jaunais koks būs identisks mātesaugam, no kura ņemts potzars.
Visbiežāk izmantotā potēšanas metode ir acošana, ko veic vasaras vidū. Šajā procesā no šķirnes dzinuma tiek izgriezts pumpurs ar nelielu mizas daļu (“actiņa”), un tas tiek ievietots T veida iegriezumā potcelma stumbra mizā. Potēšanas vietu cieši notin ar speciālu potēšanas lenti, atstājot pašu pumpuru brīvu. Ja acošana ir bijusi veiksmīga, pumpurs pieaugs un nākamajā pavasarī sāks augt, veidojot jaunu stumbru. Virs potēšanas vietas potcelma stumbrs tiek nogriezts, lai visa enerģija tiktu novirzīta jaunā dzinuma augšanai.
Cita potēšanas metode ir kopulēšana, ko parasti veic ziemas beigās vai agrā pavasarī, pirms sulu cirkulācijas sākšanās. Šajā metodē gan potzaram, gan potcelmam tiek izveidoti vienādi slīpi griezumi, un tie tiek savienoti tā, lai to kambija slāņi sakristu. Savienojuma vietu cieši nostiprina ar potēšanas lenti un apstrādā ar potvasku, lai pasargātu no izžūšanas un infekcijām. Šī metode prasa lielu precizitāti, jo griezumiem ir jābūt ļoti precīziem, lai nodrošinātu veiksmīgu saaugšanu.
Potēšana prasa zināmas iemaņas, sterilus instrumentus un pacietību. Tā ir metode, kas ļauj ne tikai pavairot iecienītākās šķirnes, bet arī radīt interesantas formas, piemēram, potējot nokarenas formas šķirnes uz augstāka potcelma, lai izveidotu sēru formas kociņus. Veiksmīgi sapotēts koks augs spēcīgs un veselīgs, apvienojot labākās īpašības no abiem “vecākiem” – potcelma izturību un potzara skaistumu. Šī ir īsta dārzkopības meistarība.
