Plūmjveida galvīves, zinātniski pazīstamas kā Cephalotaxus harringtonia var. drupacea, stādīšana un pavairošana ir process, kas prasa rūpīgu plānošanu un zināšanas, taču rezultāts ir ilgmūžīgs un estētiski pievilcīgs papildinājums jebkuram dārzam. Šis unikālais, ēncietīgais skujkoks ir lieliska izvēle vietām, kur citiem augiem trūkst gaismas. Veiksmīga stādīšana nodrošina auga veselīgu attīstību un ātru adaptāciju jaunajā vidē, savukārt pavairošanas metožu apgūšana ļauj dārzniekam pašam radīt jaunus stādus, saglabājot šķirnes īpašības un paplašinot savu augu kolekciju. Šajā rakstā aplūkosim svarīgākos soļus un ieteikumus gan stādīšanai, gan pavairošanai.
Stādīšanas procesa pamatā ir pareizas vietas izvēle, kas ir izšķiroša auga ilgtermiņa labsajūtai. Plūmjveida galvīve dod priekšroku daļēji noēnotām vai pilnībā ēnainām vietām, kur tā ir pasargāta no intensīvas pēcpusdienas saules. Tā ir ideāli piemērota stādīšanai zem lielāku koku vainagiem, ēku ziemeļu pusē vai citās aizsargātās vietās, kur tā saņem izkliedētu gaismu. Augsnei jābūt auglīgai, labi drenētai un ar viegli skābu vai neitrālu pH reakciju, lai nodrošinātu optimālus augšanas apstākļus.
Pirms ķerties pie stādīšanas, ir būtiski pienācīgi sagatavot augsni, jo tas būtiski ietekmēs sakņu sistēmas attīstību. Stādāmā bedre ir jāizrok divreiz platāka par auga konteineru un nedaudz dziļāka, lai saknēm būtu viegli izplesties. Ja augsne ir smaga un mālaina, tās struktūru var uzlabot, iemaisot kompostu, kūdru vai smiltis, kas veicinās ūdens un gaisa caurlaidību. Šāda sagatavošana ne tikai atvieglo ieaugšanos, bet arī pasargā augu no sakņu slimībām, kas var rasties stāvoša ūdens dēļ.
Savukārt pavairošana paver iespējas iegūt jaunus augus, izmantojot divas galvenās metodes: pavairošanu ar spraudeņiem un sēklām. Pavairošana ar spraudeņiem ir populārākā un efektīvākā metode, jo tā nodrošina, ka jaunie augi būs ģenētiski identiski mātesaugam, saglabājot visas šķirnes dekoratīvās īpašības. Sēklu metode ir laikietilpīgāka un sarežģītāka, turklāt rezultātā iegūtie augi var atšķirties no vecākiem, taču tas var būt interesants eksperiments pacietīgiem dārzniekiem.
Ideālās vietas izvēle dārzā
Pareizas vietas izvēle ir pirmais un, iespējams, vissvarīgākais solis ceļā uz veselīgas plūmjveida galvīves audzēšanu. Šis augs dabiski aug mežu pamežā, tāpēc tam ir nepieciešami līdzīgi apstākļi arī dārzā – aizsardzība no tiešiem saules stariem un vēja. Vislabākā vieta būs tāda, kas saņem rīta sauli un pēcpusdienas ēnu vai arī izkliedētu gaismu visas dienas garumā, piemēram, zem lapu koku vainaga. Tieša dienvidu saule, īpaši vasaras karstumā, var apdedzināt skujas un izraisīt auga stresu, kas noved pie tā novājināšanās.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Augsnes apstākļi ir otrs kritiskais faktors, kas jāņem vērā. Plūmjveida galvīvei ir nepieciešama mitra, bet ļoti labi drenēta augsne. Tā nepanes stāvošu ūdeni, kas var ātri izraisīt sakņu puvi, tāpēc izvairies no zemām, purvainām vietām dārzā. Pirms stādīšanas pārbaudi augsnes drenāžu, izrokot bedri un piepildot to ar ūdeni; ja ūdens neiesūcas dažu stundu laikā, šī vieta nav piemērota vai arī nepieciešama nopietna augsnes struktūras uzlabošana. Ideāla būs viegli slīpa nogāze vai pacelta dobe, kas nodrošina dabisku ūdens noteci.
Aizsardzība no vēja ir vēl viens būtisks aspekts, īpaši reģionos ar aukstām un vējainām ziemām. Stiprs, auksts vējš var dehidratēt mūžzaļās skujas, radot ziemas apdegumus, kas izpaužas kā skuju brūnēšana un nokalšana. Stādi plūmjveida galvīvi aizvējā, ko nodrošina ēkas, sētas vai citi lielāki, vēju izturīgi augi. Šāda aizsardzība palīdzēs augam labāk pārziemot un saglabāt savu dekoratīvo izskatu līdz pat pavasarim.
Plānojot stādīšanas vietu, padomā arī par auga pieaugušā izmēru. Lai gan plūmjveida galvīve aug lēni, laika gaitā tā var sasniegt ievērojamu platumu. Nodrošini pietiekami daudz vietas, lai augs varētu brīvi attīstīties, nesaskaroties ar citiem augiem, celiņiem vai ēku pamatiem. Pareiza attāluma ievērošana jau no paša sākuma novērsīs nepieciešamību nākotnē augu pārstādīt vai krasi apgriezt, kas var tam kaitēt.
Augsnes sagatavošana un stādīšanas process
Pēc tam, kad ideālā vieta ir atrasta, nākamais solis ir augsnes sagatavošana. Sāc ar stādāmās bedres rakšanu, kurai jābūt divas līdz trīs reizes platākai par auga sakņu kamolu, bet aptuveni tādā pašā dziļumā. Platāka bedre ļauj irdināt augsni apkārt saknēm, atvieglojot to izplešanos jaunajā vietā. Izrakto zemi novieto uz plēves vai ķerrā, lai vēlāk to varētu ērti sajaukt ar augsnes uzlabotājiem un izmantot bedres aizpildīšanai.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Izrakto augsni nepieciešams ielabot, lai nodrošinātu augam barības vielām bagātu un labi strukturētu vidi. Sajauc to ar kompostu, satrūdējušiem kūtsmēsliem vai kūdru proporcijā 2:1 (divas daļas dārza zemes, viena daļa uzlabotāja). Šis maisījums ne tikai nodrošinās barības vielas, bet arī uzlabos augsnes spēju noturēt mitrumu un vienlaikus nodrošinās labu drenāžu. Ja augsne ir ļoti smaga, var pievienot arī nedaudz rupjas smilts vai perlīta, lai uzlabotu tās aerāciju.
Kad augsnes maisījums ir sagatavots, uzmanīgi izņem augu no konteinera. Ja saknes ir cieši savijušās poda formā, tās ir maigi jāatbrīvo ar pirkstiem vai nazi, lai veicinātu to augšanu uz ārpusi. Ievieto augu bedres centrā tā, lai sakņu kamola augšējā mala būtu vienā līmenī ar apkārtējo zemes virsmu vai nedaudz augstāk. Stādīšana pārāk dziļi var izraisīt stumbra puvi un apgrūtināt auga attīstību. Pēc tam aizpildi bedri ar sagatavoto augsnes maisījumu, viegli to pieblīvējot, lai likvidētu gaisa kabatas.
Pēc stādīšanas pabeigšanas augs ir kārtīgi jāaplaista. Lej ūdeni lēnām un pamatīgi, lai augsne ap saknēm labi samitrinātos un nosēstos. Izveido nelielu zemes valnīti ap stādīšanas bedres malu, kas palīdzēs noturēt ūdeni sakņu zonā un novirzīt to tieši tur, kur tas visvairāk nepieciešams. Pirmajās nedēļās un mēnešos pēc stādīšanas regulāri pārbaudi augsnes mitrumu un laisti pēc nepieciešamības, līdz augs ir pilnībā ieaudzies un sācis veidot jaunus dzinumus.
Pavairošana ar spraudeņiem
Pavairošana ar spraudeņiem ir visuzticamākā metode, lai iegūtu jaunus plūmjveida galvīves stādus, kas pilnībā saglabā mātesauga īpašības. Labākais laiks spraudeņu ievākšanai ir vēla vasara vai agrs rudens, kad jaunie dzinumi ir daļēji pārkoksnējušies – tie vairs nav pilnīgi mīksti un zaļi, bet vēl nav arī pilnībā cieti un brūni. Izvēlies veselīgus, spēcīgus dzinumus no auga augšējās daļas un nogriez apmēram 10-15 cm garus spraudeņus.
Sagatavo spraudeņus stādīšanai, noņemot skujas no to apakšējās trešdaļas. Tas ir nepieciešams, lai samazinātu ūdens iztvaikošanu un novērstu pūšanu, kad spraudenis tiek ievietots substrātā. Spraudeņa apakšējo galu var nedaudz iegriezt vai saskrāpēt, lai palielinātu virsmu, uz kuras veidoties saknēm. Lai veicinātu un paātrinātu apsakņošanos, spraudeņa galu ieteicams iemērkt sakņu veidošanās stimulatora pulverī, kas satur augšanas hormonus.
Apsakņošanai sagatavo vieglu, gaisa un ūdens caurlaidīgu substrātu. Ideāls maisījums ir kūdra un perlīts vai smiltis attiecībā 1:1. Piepildi ar šo substrātu nelielus podiņus vai kastes ar drenāžas caurumiem. Ar zīmuli vai kociņu izveido substrātā nelielu iedobi un uzmanīgi ievieto tajā sagatavoto spraudeni. Viegli piespied substrātu ap spraudeni, lai nodrošinātu labu kontaktu. Pēc spraudeņu iestādīšanas substrātu viegli samitrini.
Lai nodrošinātu veiksmīgu apsakņošanos, spraudeņiem ir nepieciešams paaugstināts gaisa mitrums un siltums. Pārklāj podiņus ar caurspīdīgu plastmasas maisiņu vai stikla vāku, lai radītu mini siltumnīcas efektu. Novieto tos gaišā, bet no tiešiem saules stariem pasargātā vietā. Regulāri vēdini siltumnīcu, lai novērstu pelējuma veidošanos, un uzturi substrātu viegli mitru, bet ne slapju. Apsakņošanās process var ilgt vairākus mēnešus, tāpēc esi pacietīgs. Par veiksmīgu apsakņošanos liecinās jaunu dzinumu parādīšanās.
Pavairošana ar sēklām
Plūmjveida galvīves pavairošana ar sēklām ir daudz sarežģītāks un ilgāks process nekā pavairošana ar spraudeņiem. Sēklas veidojas uz sievišķajiem augiem pēc apputeksnēšanas un nogatavojas rudenī, kad augļiem līdzīgais sēklapvalks kļūst brūngans. Ievāc nogatavojušos augļus un atdali sēklas no mīkstuma. Sēklas ir rūpīgi jānotīra un jānožāvē, lai novērstu pūšanu. Ir svarīgi atcerēties, ka no sēklām audzēti augi var atšķirties no mātesauga.
Cephalotaxus sēklām ir nepieciešama stratifikācija, lai pārtrauktu miera periodu un stimulētu dīgšanu. Stratifikācija ir process, kurā sēklas tiek pakļautas aukstuma un mitruma periodam, imitējot dabiskos ziemas apstākļus. Sajauc sēklas ar mitru smilti vai kūdru, ievieto maisījumā plastmasas maisiņā un novieto ledusskapī uz 3-4 mēnešiem. Regulāri pārbaudi maisījumu, lai pārliecinātos, ka tas neizžūst un neveidojas pelējums.
Pēc stratifikācijas perioda beigām, agrā pavasarī, sēklas var sēt. Sagatavo podiņus vai sēšanas kastes ar kvalitatīvu, labi drenētu sēšanas substrātu. Izsēj sēklas apmēram 1-2 cm dziļumā un pārklāj ar plānu substrāta kārtiņu. Viegli samitrini augsni un pārklāj traukus ar stiklu vai plēvi, lai uzturētu vienmērīgu mitrumu. Novieto sēklas siltā, gaišā vietā, bet ne tiešos saules staros. Dīgšana var būt lēna un nevienmērīga, tāpēc ir nepieciešama pacietība.
Kad sējeņi ir sadīguši un izveidojuši pirmās īstās lapiņas, plēvi var noņemt, lai uzlabotu gaisa cirkulāciju. Turpini uzturēt substrātu viegli mitru un nodrošini augiem daudz gaismas. Kad sējeņi ir pietiekami lieli un spēcīgi, tos var uzmanīgi pārstādīt atsevišķos podiņos, izmantojot barības vielām bagātāku augsni. Jaunos augus audzē podos vismaz vienu vai divus gadus, pirms tos stāda permanentā vietā dārzā. Šis laiks ļaus tiem attīstīt spēcīgu sakņu sistēmu.
📷: A. Barra, CC BY-SA 4.0, via Wikimedia Commons
