Pieclapu mežvītenis ir viens no populārākajiem vīteņaugiem, ko izmanto vertikālai apzaļumošanai, pateicoties tā ātrajai augšanai, izturībai un iespaidīgajam lapu krāsojumam rudenī. Tā stādīšana un pavairošana ir salīdzinoši vienkāršs process, kas neprasa specifiskas zināšanas, tāpēc to var viegli veikt ikviens dārzkopis. Pareiza stādīšanas vietas un laika izvēle, kā arī augsnes sagatavošana ir galvenie priekšnoteikumi, lai nodrošinātu auga veiksmīgu ieaugšanos un turpmāko attīstību. Šajā rakstā detalizēti apskatīsim, kā pareizi stādīt un pavairot šo dekoratīvo augu, lai tas kļūtu par īstu dārza rotu.
Vislabākais stādīšanas laiks un vieta
Optimālais laiks pieclapu mežvīteņa stādīšanai ir pavasaris, kad augsne ir pietiekami iesilusi un vairs nedraud stipras salnas, vai arī rudens, apmēram mēnesi pirms pastāvīga sala iestāšanās. Pavasarī stādītiem augiem ir visa vasara priekšā, lai labi ieaugtos un nostiprinātos pirms ziemas. Rudenī stādītiem augiem ir svarīgi dot pietiekami daudz laika, lai sakņu sistēma paspētu iesakņoties jaunajā vietā. Konteineros audzētus stādus var stādīt visu sezonu, no pavasara līdz rudenim, nodrošinot tiem regulāru laistīšanu.
Vieta stādīšanai jāizvēlas rūpīgi, ņemot vērā auga nākotnes izmērus un augšanas īpatnības. Mežvītenim patīk saulainas vai viegli noēnotas vietas, jo saulē tā lapas rudenī krāsojas viskošāk. Augs nav prasīgs pret augsni, bet vislabāk jutīsies labi drenētā, auglīgā māla vai smilšmāla augsnē. Jāizvairās no vietām, kur pavasarī vai pēc lietusgāzēm ilgstoši stāv ūdens, jo tas var izraisīt sakņu bojāšanos.
Pirms stādīšanas ir svarīgi padomāt par atbalstu, pie kura augs varēs pieķerties. Tas var būt ēkas siena, žogs, pergola, lapene vai speciāli izveidots režģis. Jāatceras, ka mežvītenis pie virsmām piestiprinās ar maziem piesūcekņiem, kas var atstāt grūti notīrāmas pēdas uz apmetuma vai koka virsmām. Tāpēc, ja nevēlies bojāt ēkas fasādi, labāk izveidot nelielu atstarpi starp sienu un balsta konstrukciju.
Stādot pie ēkas sienas, ir jāievēro vismaz 50 cm attālums no pamatiem, lai pasargātu tos no spēcīgās sakņu sistēmas iedarbības un nodrošinātu, ka augs saņem pietiekami daudz mitruma no nokrišņiem. Jumta pārkare var radīt sausu zonu pie pašas sienas, tāpēc šādās vietās augs būs biežāk jālaista. Rūpīgi izvēlēta stādīšanas vieta ir atslēga uz veselīgu un ilgmūžīgu augu.
Augsnes sagatavošana un stādīšanas process
Pirms stādīšanas ir nepieciešams kārtīgi sagatavot augsni, lai nodrošinātu jaunajam stādam vislabākos augšanas apstākļus. Stādīšanas bedre jārok pietiekami liela, apmēram divas reizes platāka un dziļāka nekā stāda sakņu kamols, parasti ap 50x50x50 cm. Tas nodrošinās irdenu augsni ap saknēm, veicinot to ātru izplatīšanos. Ja augsne ir smaga un mālaina, bedres dibenā ieteicams iebērt drenāžas slāni no grants vai šķembām, lai uzlabotu ūdens novadīšanu.
Izrakto augsni ieteicams sajaukt ar labi sadalījušos kompostu, kūtsmēsliem vai kūdras substrātu, lai uzlabotu tās auglību un struktūru. Šāds maisījums nodrošinās augu ar nepieciešamajām barības vielām pirmajā augšanas periodā. Bedri piepilda ar sagatavoto augsnes maisījumu tā, lai ieliekot stādu, tā sakņu kakliņš atrastos nedaudz dziļāk (apmēram 5-10 cm), nekā tas audzis iepriekš. Dziļāka stādīšana veicinās papildu sakņu veidošanos no stumbra apakšējās daļas.
Pirms stādīšanas stādu, kas audzēts konteinerā, nepieciešams kārtīgi apliet, lai sakņu kamols būtu mitrs. Stādu uzmanīgi izņem no konteinera, cenšoties netraumēt saknes. Ja saknes ir blīvi savijušās, tās var nedaudz uzmanīgi papluinīt, lai veicinātu to augšanu uz āru. Stādu ievieto bedres centrā, iztaisno un aizber ar atlikušo sagatavoto augsni, viegli to pieblīvējot, lai neveidotos gaisa kabatas.
Pēc iestādīšanas ap jauno stādu izveido nelielu apmali no zemes, kas palīdzēs laistīšanas laikā ūdenim koncentrēties sakņu zonā. Augu bagātīgi aplaista, pat ja augsne ir mitra, lai nodrošinātu labu kontaktu starp saknēm un augsni. Pēc laistīšanas augsni ap stādu ir ieteicams nomulčēt ar mizu mulču, kūdru vai kompostu. Mulča palīdzēs saglabāt mitrumu, pasargās no straujām temperatūras svārstībām un kavēs nezāļu augšanu.
Pavairošana ar spraudeņiem
Pieclapu mežvīteni ir ļoti viegli pavairot ar spraudeņiem, un tas ir viens no populārākajiem un efektīvākajiem pavairošanas veidiem. Spraudeņus var griezt gan no jauniem, zaļiem dzinumiem vasaras sākumā, gan no pārkoksnējušiem dzinumiem rudenī vai ziemā. Zaļajiem spraudeņiem vislabākais laiks ir jūnijs vai jūlijs, kad jaunie dzinumi ir daļēji nobrieduši. Spraudenim jābūt apmēram 10-15 cm garam, ar vismaz diviem līdz trim lapu pāriem vai pumpuriem.
No spraudeņa apakšējās daļas noņem lapas, atstājot tikai vienu vai divus lapu pārus augšpusē. Apakšējo griezumu veic slīpi, tieši zem pumpura. Lai veicinātu sakņošanos, spraudeņa apakšējo galu var iemērkt speciālā sakņošanās stimulējošā pulverī. Sagatavotos spraudeņus sprauž vieglā, mitrā substrātā, piemēram, kūdras un smilšu maisījumā, podiņos vai kastītēs. Lai nodrošinātu augstu gaisa mitrumu, spraudeņus var pārsegt ar plastmasas maisiņu vai stikla burku, izveidojot mini siltumnīcu.
Spraudeņus novieto gaišā, siltā vietā, bet ne tiešos saules staros. Regulāri jāpārbauda substrāta mitrums un nepieciešamības gadījumā tas jāaprasina. Svarīgi ir arī periodiski vēdināt “siltumnīcu”, lai neveidotos pelējums. Pēc dažām nedēļām spraudeņi sāks veidot saknes. Kad jaunās lapiņas sāk aktīvi augt, tas liecina, ka spraudenis ir veiksmīgi apsakņojies. Tad pārsegu var pakāpeniski noņemt, pieradinot jauno augu pie istabas apstākļiem.
Pārkoksnējušos spraudeņus griež vēlā rudenī vai ziemā no viengadīgiem, nobriedušiem dzinumiem. Tos sagriež apmēram 20-30 cm garos posmos un līdz pavasarim uzglabā vēsā, mitrā vietā, piemēram, ieraktus smiltīs pagrabā. Pavasarī, kad augsne ir atkususi, šos spraudeņus sprauž tieši dobē atklātā laukā, atstājot virs zemes tikai vienu vai divus pumpurus. Līdz rudenim lielākā daļa spraudeņu būs apsakņojušies un gatavi pārstādīšanai pastāvīgā vietā.
Pavairošana ar noliekteņiem
Pavairošana ar noliekteņiem ir vēl viena ļoti vienkārša un uzticama metode, kā iegūt jaunus pieclapu mežvīteņa stādus. Šī metode ir īpaši piemērota, ja nepieciešams iegūt tikai dažus, bet spēcīgus jaunus augus. Process ir jāveic pavasarī vai vasaras sākumā, kad dzinumi ir lokani un aktīvi aug. Šai metodei izvēlas garu, veselīgu un lokanu viengadīgu dzinumu, kas aug tuvu auga pamatnei.
Izvēlēto dzinumu uzmanīgi noliec pie zemes. Vietā, kur dzinums saskaras ar zemi, izrok nelielu, apmēram 10-15 cm dziļu iedobi. Lai stimulētu sakņu veidošanos, dzinuma apakšpusē, tieši zem pumpura, var nedaudz iegriezt mizu. Sagatavoto dzinuma daļu ievieto iedobē un nostiprina ar stieples āķi vai akmeni, lai tas neizceltos no zemes. Dzinuma galu, kuram jāpaliek virs zemes, piesien pie mietiņa vertikālā stāvoklī.
Iedobi aizber ar auglīgu augsni vai kompostu un kārtīgi aplaista. Visas sezonas garumā šī vieta ir jāuztur mitra, lai veicinātu sakņu veidošanos. Parasti līdz rudenim noliektenis būs izveidojis savu sakņu sistēmu. To var pārbaudīt, uzmanīgi atraušot zemi un paskatoties, vai ir izveidojušās saknes. Ja sakņu sistēma ir labi attīstīta, jauno augu var atdalīt no mātesauga, nogriežot savienojošo dzinumu.
Atdalīto jauno stādu var atstāt augt tajā pašā vietā līdz nākamajam pavasarim, lai tas kļūtu vēl spēcīgāks, vai arī uzreiz pārstādīt izvēlētajā pastāvīgajā vietā. Pavairošana ar noliekteņiem ir ļoti efektīva, jo jaunais augs visu sakņošanās laiku saņem barības vielas no mātesauga, kas nodrošina gandrīz simtprocentīgu ieaugšanos. Šī metode ir ideāla, lai ātri un bez īpašas piepūles iegūtu spēcīgu jaunu stādu.
Pavairošana ar sēklām
Lai gan pieclapu mežvīteni var pavairot arī ar sēklām, šī metode ir daudz laikietilpīgāka un sarežģītāka, tāpēc to izmanto retāk. Sēklas veidojas pēc ziedēšanas mazās, tumši zilās ogās. Ogas nogatavojas rudenī un tās ir jāvāc, kad tās ir pilnībā nobriedušas. Pēc tam no ogām jāizņem sēklas, jāatbrīvo tās no mīkstuma un jānoskalo. Svaigi ievāktas sēklas var sēt uzreiz rudenī atklātā laukā vai kastītēs.
Lai sēklas uzdīgtu, tām ir nepieciešama stratifikācija – aukstuma periods, kas pārtrauc sēklu miera stāvokli. Sējot rudenī atklātā laukā, stratifikācija notiek dabiski ziemas laikā. Ja sēklas plānots sēt pavasarī, tās pirms sējas ir jāstratificē mākslīgi. To dara, sajaucot sēklas ar mitrām smiltīm vai kūdru, ievietojot maisījumus plastmasas maisiņā un turot ledusskapī apmēram divus līdz trīs mēnešus +1 līdz +5 grādu temperatūrā.
Pēc stratifikācijas, pavasarī, sēklas sēj kastītēs ar vieglu un mitru substrātu, nosedzot tās ar plānu augsnes kārtiņu. Sējumus tur siltā un gaišā vietā, regulāri mitrinot. Dīgšana var būt nevienmērīga un ilgt no dažām nedēļām līdz pat vairākiem mēnešiem. Kad sējeņi ir paaugušies un tiem ir izveidojušies pirmie īstie lapu pāri, tos var uzmanīgi izpiķēt atsevišķos podiņos.
Podiņos jaunos augus audzē visu pirmo sezonu, regulāri laistot un pasargājot no tiešiem saules stariem. Pastāvīgā vietā dārzā tos izstāda nākamajā pavasarī, kad tie ir pietiekami nostiprinājušies. Jāņem vērā, ka no sēklām audzēti mežvīteņi augs lēnāk nekā tie, kas pavairoti veģetatīvi, un tiem var būt atšķirīgas īpašības no mātesauga. Tomēr šī metode ir interesanta, ja vēlies iegūt lielu skaitu augu vai nodarboties ar selekciju.
