Taivānas krupjlija (Tricyrtis formosana) kopumā ir uzskatāma par izturīgu un veselīgu augu, kuru reti skar nopietnas slimības un kaitēkļi. Tomēr, kā jebkuram dārza augam, arī tai var rasties problēmas, īpaši, ja audzēšanas apstākļi nav optimāli. Savlaicīga problēmu atpazīšana un pareiza rīcība ir atslēga, lai saglabātu auga dekorativitāti un veselību. Visbiežāk sastopamās problēmas ir saistītas ar pārmērīgu mitrumu, kas veicina sēnīšu slimību attīstību, un kaitēkļiem, piemēram, gliemežiem, kuriem garšo jaunās lapas. Profilakse vienmēr ir labākā stratēģija, tāpēc ir svarīgi nodrošināt labu gaisa cirkulāciju un izvairīties no augu pārmērīgas sabiezināšanas.
Viens no galvenajiem riska faktoriem ir slikta gaisa cirkulācija ap augu. Ja krupjlijas ir iestādītas pārāk tuvu viena otrai vai blakus citiem blīvi augošiem augiem, lapotne ilgstoši paliek mitra pēc lietus vai laistīšanas. Tas rada ideālus apstākļus dažādu sēnīšu slimību, piemēram, lapu plankumainības vai pelēkās puves, attīstībai. Tāpēc, plānojot stādījumus, ir svarīgi paredzēt pietiekamu atstarpi starp augiem.
Regulāra dārza uzkopšana arī spēlē lielu lomu slimību profilaksē. Rudenī ir svarīgi savākt un iznīcināt visas vecās, atmirušās augu daļas, jo uz tām var pārziemot slimību ierosinātāji un kaitēkļu olas. Inficētās lapas un stublāji ir jānoņem un jāsadedzina vai jāizmet, nevis jāliek kompostā, lai neizplatītu infekciju.
Veselīgs un spēcīgs augs ir daudz izturīgāks pret slimībām un kaitēkļiem. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt krupjlijai atbilstošus audzēšanas apstākļus – piemērotu vietu, auglīgu un labi drenētu augsni, kā arī pareizu laistīšanas režīmu. Novājināts augs, kas cieš no barības vielu trūkuma vai sausuma stresa, kļūst par vieglu mērķi dažādiem patogēniem un kaitēkļiem. Tāpēc pareiza kopšana ir labākā aizsardzība.
Biežākās sēnīšu slimības
Lapu plankumainība ir viena no sēnīšu slimībām, kas var skart Taivānas krupjliju, īpaši mitrā un siltā laikā. Tā izpaužas kā tumši, apaļi vai neregulāras formas plankumi uz lapām. Laika gaitā plankumi var palielināties un saplūst, un stipras infekcijas gadījumā lapas var priekšlaicīgi nodzeltēt un nokrist. Lai gan šī slimība parasti nav nāvējoša, tā var ievērojami samazināt auga dekorativitāti. Lai to kontrolētu, ir svarīgi noņemt un iznīcināt inficētās lapas, tiklīdz tās tiek pamanītas.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Pelēkā puve, ko izraisa sēne Botrytis cinerea, ir vēl viena problēma, kas var rasties mitros un vēsos apstākļos. Tā parasti skar ziedus un pumpurus, bet var izplatīties arī uz lapām un stublājiem. Inficētās augu daļas pārklājas ar pelēcīgu, pūkainu apsarmi, tās kļūst mīkstas un pūst. Slimības attīstību veicina slikta gaisa cirkulācija un ilgstoši mitra lapotne. Profilaksei ir svarīgi laistīt augus no rīta, lejot ūdeni tieši uz augsnes.
Sakņu puve ir visbīstamākā slimība, ko izraisa augsnē dzīvojošas sēnes. Tā attīstās pārmērīgi mitrā, slikti drenētā augsnē. Pirmās pazīmes, kas redzamas virszemē, ir auga vīšana, lapu dzeltēšana un augšanas apstāšanās, pat ja augsne ir mitra. Izrokot augu, var redzēt, ka tā saknes ir kļuvušas tumšas, mīkstas un puvušas. Diemžēl, kad simptomi ir kļuvuši redzami, augu glābt parasti ir par vēlu. Galvenais ir profilakse – nodrošināt izcilu drenāžu.
Lai cīnītos ar sēnīšu slimībām, var izmantot fungicīdus, taču vislabāk ir censties no tām izvairīties, nodrošinot pareizus audzēšanas apstākļus. Regulāra augu apskate palīdzēs laicīgi pamanīt pirmās slimības pazīmes un rīkoties, pirms infekcija ir plaši izplatījusies. Inficēto daļu noņemšana un iznīcināšana ir visefektīvākais veids, kā ierobežot slimības izplatību.
Galvenie kaitēkļi
Gliemeži un kailgliemeži ir visizplatītākie Taivānas krupjlijas kaitēkļi. Viņiem īpaši garšo jaunie, maigie dzinumi un lapas pavasarī. Viņu klātbūtni var pamanīt pēc neregulāras formas caurumiem lapās un gļotainām pēdām, ko tie atstāj. Stipras invāzijas gadījumā tie var nodarīt ievērojamu kaitējumu, īpaši jauniem augiem. Cīņai ar gliemežiem var izmantot dažādas metodes.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Viena no metodēm ir gliemežu nolasīšana ar rokām, kas ir visefektīvākā vakaros vai pēc lietus, kad tie ir visaktīvākie. Var izmantot arī dažādas lamatas, piemēram, ar alu pildītus traukus, kas ierakti zemē. Apkārt augiem var izkaisīt barjeras no asiem materiāliem, piemēram, sasmalcinātām olu čaumalām, grants vai koksnes pelniem, kas gliemežiem nepatīk šķērsot. Ir pieejami arī videi draudzīgi gliemežu apkarošanas līdzekļi, kas satur dzelzs fosfātu.
Laputis ir vēl viens iespējamais kaitēklis, lai gan tās krupjlijas skar retāk. Šie mazie, sūcējtipa kukaiņi parasti pulcējas uz jaunajiem dzinumiem un lapu apakšpusēm, barojoties ar augu sulu. To darbības rezultātā lapas var deformēties, dzeltēt un nokalst. Laputis izdala arī lipīgu šķidrumu, ko sauc par medusrasu, uz kura var attīstīties melnā kvēpsarma. Nelielu invāziju var kontrolēt, noskalojot laputis ar spēcīgu ūdens strūklu.
Smagākos gadījumos pret laputīm var izmantot insekticīdus ziepju šķīdumus vai nīma eļļu. Šie līdzekļi ir saudzīgāki videi nekā sintētiskie insekticīdi un ir efektīvi, ja tiek lietoti atkārtoti. Svarīgi ir apsmidzināt visu augu, īpašu uzmanību pievēršot lapu apakšpusēm, kur laputis visbiežāk slēpjas. Dabiskie ienaidnieki, piemēram, mārītes un zeltactiņas, arī palīdz kontrolēt laputu populāciju, tāpēc ir vērts veicināt to klātbūtni dārzā.
Citas iespējamās problēmas
Dažreiz uz krupjliju lapām var parādīties bojājumi, ko nav izraisījuši ne slimības, ne kaitēkļi. Piemēram, lapu malu apbrūnēšana visbiežāk ir saistīta ar nepietiekamu laistīšanu vai pārāk sausu gaisu. Šis augs ir ļoti jutīgs pret sausumu, tāpēc ir svarīgi uzturēt augsni pastāvīgi mitru. Ja lapas izskatās kā apdegušas, tas var liecināt arī par pārāk spilgtu saules gaismu. Šādā gadījumā augs, iespējams, ir jāpārstāda uz ēnaināku vietu.
Lapu dzeltēšana var liecināt par dažādām problēmām. Ja dzeltenas kļūst apakšējās, vecākās lapas, tas var būt dabisks process vai arī liecināt par slāpekļa trūkumu. Ja dzeltē viss augs un tas nīkuļo, iespējamais cēlonis var būt pārlaistīšana un sakņu puve. Tāpēc, pirms secināt, ka vainīgs ir barības vielu trūkums, ir svarīgi pārbaudīt augsnes mitrumu un drenāžu.
Vāja vai neesoša ziedēšana parasti ir saistīta ar nepiemērotiem audzēšanas apstākļiem. Viens no biežākajiem iemesliem ir pārāk dziļa ēna. Lai gan krupjlija ir ēnmīlis, tai ir nepieciešams nedaudz gaismas, lai veidotu ziedus. Vēl viens iemesls var būt barības vielu trūkums, īpaši fosfora, vai tieši otrādi – pārmērīga mēslošana ar slāpekli, kas veicina lapu, nevis ziedu augšanu. Arī sausuma stress var neļaut augam uzziedēt.
Dažreiz problēmas var radīt arī dzīvnieki. Stirnas un brieži parasti neēd krupjlijas, tāpēc to uzskata par briežu izturīgu augu. Tomēr jauniem stādiem var kaitēt truši vai citi mazāki dzīvnieki. Ja šī ir problēma jūsu dārzā, jaunos augus var pasargāt ar stiepļu sieta aizsargiem, līdz tie ir pietiekami paaugušies un nostiprinājušies.
Profilakses stratēģijas
Labākais veids, kā izvairīties no slimībām un kaitēkļiem, ir profilakse. Tas sākas ar pareizas audzēšanas vietas izvēli. Nodrošinot augam daļēju ēnu, aizvēju un auglīgu, labi drenētu augsni, jūs jau esat pusceļā uz veselīgu augu. Izvairieties no vietām, kur ilgstoši uzkrājas ūdens.
Nodrošiniet labu gaisa cirkulāciju. Nestādiet krupjlijas pārāk blīvi. Ievērojiet ieteicamo stādīšanas attālumu, lai gaiss varētu brīvi plūst starp augiem, palīdzot lapotnei ātri nožūt pēc lietus. Regulāri izgrieziet apkārtējos augus, ja tie ir pārāk saauguši un noēno krupjlijas.
Uzturiet dārzu tīru. Rudenī savāciet un iznīciniet visas atmirušās augu daļas. Tas palīdzēs samazināt slimību ierosinātāju un kaitēkļu pārziemošanas iespējas. Regulāri ravējiet nezāles, jo tās var būt dažādu patogēnu un kaitēkļu saimniekaugi.
Regulāri novērojiet savus augus. Vismaz reizi nedēļā veltiet laiku, lai rūpīgi apskatītu savas krupjlijas. Pārbaudiet lapu augšpusi un apakšpusi, stublājus un augsni ap augu. Jo ātrāk pamanīsiet problēmu, jo vieglāk to būs atrisināt. Agrīna iejaukšanās var novērst nepieciešamību pēc spēcīgu ķīmisko līdzekļu lietošanas.
Bioloģiskās un ķīmiskās kontroles metodes
Ja profilakses pasākumi nav bijuši pietiekami efektīvi, var nākties ķerties pie aktīvākas cīņas. Priekšroka vienmēr būtu jādod bioloģiskām un videi draudzīgām metodēm. Piemēram, pret laputīm var izmantot mārītes, kuras var iegādāties specializētos veikalos un izlaist dārzā. Tās ir dabiskie laputu ienaidnieki un efektīvi kontrolēs to populāciju.
Pret sēnīšu slimībām var izmēģināt mājas apstākļos gatavotus līdzekļus. Piemēram, sodas šķīdums (viena tējkarote sodas uz litru ūdens, pievienojot dažus pilienus šķidro ziepju) var palīdzēt cīņā ar miltrasu. Arī nīma eļļas aerosols ir efektīvs gan pret sēnīšu slimībām, gan pret dažiem kaitēkļiem, piemēram, laputīm un tīklērcēm.
Ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu (fungicīdu un insekticīdu) lietošana būtu jāapsver tikai kā pēdējais līdzeklis, kad citas metodes nav devušas rezultātu. Ja nolemjat lietot ķīmiju, ir ļoti svarīgi izvēlēties līdzekli, kas ir paredzēts konkrētās problēmas risināšanai, un stingri ievērot lietošanas instrukciju un drošības noteikumus.
Pirms ķīmisko līdzekļu lietošanas ir vērts apsvērt to ietekmi uz vidi, īpaši uz bitēm un citiem apputeksnētājiem. Nekad neapsmidziniet ziedošus augus dienas laikā, kad bites ir aktīvas. Vislabāk to darīt vēlu vakarā. Atcerieties, ka veselīga dārza ekosistēma ar daudzveidīgu floru un faunu ir labākā aizsardzība pret slimību un kaitēkļu masveida savairošanos.
