Lai piparmētra augtu veselīga, spēcīga un veidotu kuplu, aromātisku lapotni, tai nepieciešams nodrošināt atbilstošu barības vielu daudzumu. Lai gan piparmētra nav uzskatāma par pārlieku prasīgu kultūru, regulāra un sabalansēta mēslošana ir būtiska, lai sasniegtu vislabākos rezultātus, īpaši, ja to audzē intensīvi, regulāri novācot ražu, vai ierobežotā tilpumā, piemēram, podos. Pareiza mēslošana ne tikai veicina straujāku augšanu un lielāku ražu, bet arī uzlabo auga vispārējo veselību un noturību pret slimībām un kaitēkļiem. Tāpat tā ietekmē ēterisko eļļu sastāvu un koncentrāciju lapās, kas ir galvenais piparmētru vērtības avots.
Piparmētru barības vielu vajadzības var iedalīt trīs galvenajās grupās: makroelementi, mezoelementi un mikroelementi. Vissvarīgākie makroelementi ir slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K). Slāpeklis ir izšķirošs lapu un stublāju augšanai, nodrošinot sulīgu zaļo masu. Fosfors ir nepieciešams spēcīgas sakņu sistēmas attīstībai un enerģijas pārnesei augā, savukārt kālijs stiprina auga šūnu struktūru, uzlabo tā izturību pret stresu, slimībām un veicina ēterisko eļļu sintēzi. Līdzsvarota šo trīs elementu attiecība ir panākumu atslēga.
Tomēr pārmērīga mēslošana var būt tikpat kaitīga kā barības vielu trūkums. Pārāk liels slāpekļa daudzums var izraisīt pārlieku strauju, bet vārgu augšanu, padarot augu uzņēmīgu pret kaitēkļiem, piemēram, laputīm, un sēnīšu slimībām. Turklāt tas var samazināt ēterisko eļļu koncentrāciju lapās, kā rezultātā piparmētra zaudē savu raksturīgo spēcīgo aromātu un garšu. Tādēļ mēslošanā, tāpat kā laistīšanā, ir svarīgi atrast zelta vidusceļu.
Šajā rakstā mēs detalizēti aplūkosim, kādas barības vielas ir nepieciešamas piparmētrām, kā atpazīt to trūkuma pazīmes un kā izvēlēties piemērotāko mēslojumu. Apskatīsim gan organisko, gan minerālmēslu izmantošanas priekšrocības un trūkumus, kā arī sniegsim praktiskus ieteikumus par mēslošanas grafiku un metodēm. Izpratne par piparmētru barošanas pamatprincipiem ļaus jums nodrošināt saviem augiem visu nepieciešamo, lai tie augtu lekni un sniegtu bagātīgu, kvalitatīvu ražu.
Galvenās barības vielas un to nozīme
Piparmētras augšanai un attīstībai ir nepieciešams plašs barības elementu klāsts, bet trīs galvenie makroelementi – slāpeklis, fosfors un kālijs – ir vajadzīgi vislielākajā daudzumā. Slāpeklis (N) ir hlorofila sastāvdaļa, kas augiem piešķir zaļo krāsu un ir vitāli svarīgs fotosintēzes procesam. Tas ir galvenais dzinējspēks lapu un stublāju augšanai, tādēļ pietiekams slāpekļa daudzums nodrošina kuplu un bagātīgu zaļo masu. Slāpekļa trūkuma gadījumā augšana palēninās, jaunās lapas ir mazas, bet vecākās, apakšējās lapas kļūst bālas vai dzeltenas un priekšlaicīgi nobirst.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Fosfors (P) spēlē galveno lomu enerģijas uzglabāšanā un pārnesē augā. Tas ir būtisks spēcīgas sakņu sistēmas attīstībai, kas savukārt uzlabo ūdens un citu barības vielu uzņemšanu. Fosfors arī veicina ziedēšanu un sēklu veidošanos, lai gan piparmētru audzēšanā galvenais mērķis ir lapas, nevis ziedi. Fosfora trūkums var izpausties kā vāja augšana, un lapas var iegūt tumši zaļu vai pat violetu nokrāsu. Sakņu sistēma šādos gadījumos ir vāji attīstīta.
Kālijs (K) ir svarīgs daudzos fizioloģiskajos procesos, tostarp fermentu aktivizēšanā un ūdens režīma regulēšanā augā. Tas stiprina augu šūnapvalkus, padarot to izturīgāku pret slimībām, kaitēkļiem un nelabvēlīgiem vides apstākļiem, piemēram, sausumu vai salu. Kālijs arī uzlabo fotosintēzes efektivitāti un veicina ēterisko eļļu sintēzi, kas ir īpaši svarīgi garšaugiem. Kālija trūkums bieži izpaužas kā lapu malu dzeltēšana un brūnēšana, kas sākas ar vecākajām lapām.
Papildus šiem trim elementiem piparmētrām nepieciešami arī mezoelementi, piemēram, kalcijs (Ca), magnijs (Mg) un sērs (S), kā arī mikroelementi nelielos daudzumos, tostarp dzelzs (Fe), mangāns (Mn), cinks (Zn) un bors (B). Parasti, ja augsne ir auglīga un tiek izmantots komplekss vai organisks mēslojums, ar šiem elementiem problēmu nav. Tomēr, audzējot podos vai nabadzīgā augsnē, var rasties to deficīts.
Organiskais mēslojums pret minerālmēsliem
Izvēloties mēslojumu piparmētrām, dārzniekam ir divas galvenās iespējas: organiskais mēslojums vai minerālmēsli. Katram no tiem ir savas priekšrocības un trūkumi. Organiskais mēslojums, piemēram, komposts, labi sadalījušies kūtsmēsli, biohumuss vai nātru virca, ir dabiskas izcelsmes un ne tikai nodrošina augu ar barības vielām, bet arī uzlabo augsnes struktūru. Tas palielina augsnes spēju saglabāt mitrumu, uzlabo aerāciju un veicina labvēlīgo mikroorganismu darbību, kas palīdz atbrīvot barības vielas augiem pieejamā formā.
Vairāk rakstu par šo tēmu
Organiskie mēslošanas līdzekļi barības vielas atbrīvo lēnām un pakāpeniski, tādējādi samazinot pārdozēšanas risku un nodrošinot ilgstošu barošanu. Tas ir īpaši labi piemērots piparmētrām, jo nodrošina stabilu augšanu bez straujiem lēcieniem. Komposts ir viens no labākajiem organiskajiem mēslojumiem, ko var iestrādāt augsnē pirms stādīšanas vai izmantot kā mulču ap jau augošiem augiem. Tas nodrošina plašu barības vielu klāstu un uzlabo augsnes vispārējo veselību.
Minerālmēsli, savukārt, ir rūpnieciski ražoti un satur precīzi definētu barības vielu koncentrāciju. Tie ir ātras iedarbības, un rezultāti ir redzami daudz ātrāk nekā, lietojot organisko mēslojumu. Tas var būt noderīgi, ja nepieciešams ātri novērst barības vielu trūkumu. Piparmētrām vislabāk piemēroti sabalansēti kompleksie mēslojumi, piemēram, ar NPK attiecību 10-10-10 vai 20-20-20. Tomēr, lietojot minerālmēslus, ir stingri jāievēro norādītās devas, jo pārdozēšana var “apdedzināt” auga saknes un negatīvi ietekmēt augsnes mikrofloru.
Daudzi dārznieki izvēlas kombinētu pieeju, izmantojot organisko mēslojumu kā pamatu augsnes auglības uzturēšanai un minerālmēslus kā papildbarošanu aktīvās augšanas sezonā. Piemēram, pavasarī augsni var bagātināt ar kompostu, bet vasarā reizi mēnesī piebarot ar šķīstošo komplekso mēslojumu. Audzējot piparmētru pārtikai, daudzi dod priekšroku tikai organiskajiem mēslošanas līdzekļiem, lai izvairītos no jebkādu sintētisku vielu uzkrāšanās augā.
Mēslošanas grafiks un metodes
Pareizs mēslošanas grafiks palīdz nodrošināt piparmētru ar barības vielām tieši tad, kad tās ir visvairāk nepieciešamas. Mēslošanu vislabāk sākt pavasarī, kad augs sāk aktīvu augšanu pēc ziemas miera perioda. Ja augsne pirms stādīšanas tika labi sagatavota un ielabota ar kompostu vai kūtsmēsliem, pirmā papildmēslošana var nebūt nepieciešama līdz vasaras sākumam. Ja augsne ir nabadzīgāka, pirmo reizi var mēslot, kad jaunie dzinumi sasnieguši 10-15 cm garumu.
Aktīvās augšanas sezonā, no maija līdz augustam, piparmētras var mēslot ik pēc 4-6 nedēļām. Šajā periodā ieteicams izmantot sabalansētu mēslojumu. Ja izmanto šķidro mēslojumu, to parasti pievieno laistāmajam ūdenim saskaņā ar instrukciju. Granulēto mēslojumu izkaisa ap auga pamatni, uzmanoties, lai granulas nenokļūtu uz lapām, un pēc tam viegli iestrādā augsnes virskārtā un kārtīgi aplaista. Pēc katras lielākas ražas novākšanas ir ieteicams veikt papildmēslošanu, lai palīdzētu augam ātrāk atjaunoties un veidot jaunus dzinumus.
Sākot ar augusta beigām, mēslošana ir jāsamazina un jāpārtrauc. It īpaši jāizvairās no mēslojuma ar augstu slāpekļa saturu, jo tas veicina jaunu, nenobriedušu dzinumu augšanu, kas nepaspēs pārkoksnēties un ziemā var viegli apsalt. Ja vēlas, vasaras beigās var lietot mēslojumu ar paaugstinātu kālija saturu, kas palīdzēs augam labāk sagatavoties ziemai un uzlabos tā salcietību. Ziemas miera periodā piparmētras nemēslo.
Podā audzētām piparmētrām mēslošana ir nepieciešama biežāk, jo barības vielas no ierobežotā augsnes tilpuma tiek izskalotas ātrāk ar katru laistīšanas reizi. Tās ieteicams mēslot ar atšķaidītu šķidro komplekso mēslojumu ik pēc 2-3 nedēļām visā augšanas sezonā. Pirms mēslošanas podā augs vienmēr ir jāaplaista ar tīru ūdeni, lai nesabojātu sausas saknes.
Mēslošana podos audzētām piparmētrām
Piparmētru audzēšana podos ir ļoti populāra, jo tā ļauj viegli kontrolēt auga izplatību. Tomēr šādos apstākļos augam ir ierobežota piekļuve barības vielām, tāpēc regulāra un pareiza mēslošana ir izšķiroša. Atšķirībā no dārza augsnes, substrāts podā ātri noplicinās, jo augs intensīvi patērē barības vielas, un tās tiek arī izskalotas ar laistīšanas ūdeni. Tādēļ podos audzētām piparmētrām ir nepieciešams konsekvents mēslošanas režīms.
Visērtākais veids, kā mēslot podos audzētas piparmētras, ir izmantot šķidro komplekso mēslojumu, kas paredzēts garšaugiem vai istabas augiem ar dekoratīvām lapām. Aktīvās augšanas periodā no pavasara līdz rudenim mēslošanu veic ik pēc 2-4 nedēļām, pievienojot mēslojumu laistāmajam ūdenim. Ir svarīgi ievērot uz iepakojuma norādīto koncentrāciju, un pat ieteicams to nedaudz samazināt, lai izvairītos no pārdozēšanas un sāļu uzkrāšanās substrātā. Pirms mēslojuma šķīduma lietošanas augsne podā vienmēr jāsamitrina ar tīru ūdeni.
Kā alternatīvu var izmantot ilgstošas iedarbības granulēto mēslojumu. Šādas granulas iestrādā augsnes virskārtā pavasarī, un tās pakāpeniski atbrīvo barības vielas vairāku mēnešu garumā ar katru laistīšanas reizi. Tas ir ērts risinājums, kas samazina nepieciešamību atcerēties par regulāru mēslošanu. Tomēr arī šajā gadījumā vasaras vidū var būt nepieciešama papildu piebarošana ar šķidro mēslojumu, īpaši, ja raža tiek vākta bieži.
Reizi gadā, vislabāk pavasarī, podā audzētas piparmētras ieteicams pārstādīt svaigā, ar barības vielām bagātā substrātā. Pārstādīšanas laikā var nomainīt visu vai daļu vecās augsnes. Jaunajam substrātam var pievienot kompostu vai biohumusu, kas nodrošinās lēnu barības vielu atbrīvošanos. Pēc pārstādīšanas mēslošanu atsāk tikai pēc 4-6 nedēļām, kad augs ir pilnībā ieaudzies jaunajā substrātā.
Barības vielu trūkuma pazīmes
Spēja atpazīt barības vielu trūkuma pazīmes ļauj laikus rīkoties un novērst problēmu, pirms tā nopietni ietekmējusi auga veselību. Visbiežāk sastopamā problēma ir slāpekļa trūkums. Tā galvenā pazīme ir vispārēja augšanas palēnināšanās un lapu dzeltēšana, kas pazīstama kā hloroze. Dzeltēšana parasti sākas ar vecākajām, apakšējām lapām, jo slāpeklis ir mobils elements, un augs to pārvieto no vecākām daļām uz jaunajiem dzinumiem. Lapas kļūst bāli zaļas, pēc tam dzeltenas un galu galā nokrīt.
Fosfora deficīts piparmētrām nav tik bieži sastopams, bet tas var izpausties kā vāja sakņu sistēma un pundurīga augšana. Lapas var kļūt tumši zaļas ar zilganu vai violetu nokrāsu, īpaši gar dzīslām un lapu kātiem. Šīs pazīmes vispirms parādās uz vecākām lapām. Augs kopumā izskatās nīkulīgs un neattīstās.
Kālija trūkums vispirms izpaužas uz vecāko lapu malām un galiem. Sākotnēji lapu malas kļūst dzeltenas, pēc tam brūnas un sausas, izskatoties kā apdegušas. Šī nekroze pakāpeniski izplatās uz lapas centru, kamēr lapas vidusdaļa vēl kādu laiku var palikt zaļa. Stublāji var kļūt vāji un trausli.
Mikroelementu, piemēram, dzelzs, trūkums parasti izraisa hlorozi jaunākajās, augšējās lapās. Atšķirībā no slāpekļa deficīta, dzelzs trūkuma gadījumā lapu dzīslas parasti paliek zaļas, kamēr audi starp tām kļūst dzelteni. Ja pamanāt kādu no šīm pazīmēm, ir jāizvērtē mēslošanas režīms un nepieciešamības gadījumā jāveic korekcijas, izmantojot atbilstošu mēslojumu. Ātrai palīdzībai var izmantot šķidro mēslojumu, kas tiek izsmidzināts uz lapām, jo caur tām barības vielas uzsūcas ātrāk.
